Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018
Linda Treija
Lilija Dinere. Roberts Diners. Ceļojums laikā un telpā.
Lilija
Plūstošajos upes Meandras viļņos iznirst un ienirst mitoloģiski un simboliski tēli. Zemapziņa savijas ar apziņu, nojausma ar sajūtām, pagātne ar tagadni. Tādas izjūtas pārņem, vērojot mākslinieces Lilijas Dineres darbus. Viņa strādā dažādās mākslas jomās, bet vislabāk skatītājs viņu pazīst kā grafiķi, gleznotāju, grāmatu ilustratori. Jau no bērnības Lilijas radošās izpausmes nepakļaujas vispārējai akadēmiskajai pieejai. Interese par laiku un telpu, to mijiedarbību, ir viens no stūrakmeņiem Lilijas daiļradē. Izpratni par to palīdz izkopt scenogrāfijas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņas darbos tas nojaušams telpiskajā risinājumā, kurā mistiskie un reālie tēli atdzīvojas un uzsāk savu stāstu. Sevišķi izteikti to var redzēt akrila gleznojumos, kur kā fons darbojas pašas mākslinieces fotografētās ainavas. Iedziļināšanās cilvēka apziņas slāņos, arhetipiskajās un emocionālajās izpausmēs, palīdz māksliniecei radīt savu savdabīgo daiļradi, kura runā simbolu valodā. Viņas darbiem piemīt izsmalcinātība, dziļums un izpētes pamatīgums. Lilijas gleznotās tēlu sejas nav individualizētas, bet tajās drīzāk ir vispārīgas emociju izteiksmes – dusmas, skumjas, laime, apgarotība, prieks, naids. Nolobot mākslīgos slāņus, ārišķīgos pieņēmumus, atklājas tēlu būtība, kas nes sevī pirmatnējo vēstījumu. Simbolisko nozīmi darbos pastiprina arī krāsas pielietojums. Tā var būt kontrastaina kā aktīvi enerģiskā sarkanā, nomierinoši iedarbīga kā meditatīvā zilā, vai arī var būt smalki niansētu toņu kopums. Māksliniece glezno uz dažādiem materiāliem – uz papīra, audekla, koka, apmetuma, fotogrāfijas. Dineres veidotās grāmatu grafikas ieņem īpašu vietu ne tikai viņas daiļradē, bet visā Latvijas grāmatniecībā. Viņa ir veidojusi sienas gleznojumus un vitrāžas, kā arī nevar aizmirst Lilijas Dineres darbu Latvijas pastmarku sēriju radīšanā.
Roberts
Bērnības aizraušanās ar pirmkārt jau acteku, pēcāk Senās Ēģiptes, Āfrikas cilšu un citu seno civilizāciju mākslu zināmā mērā iespaidojusi tēlnieka Roberta Dinera veidotos tēlus. Jau no triju gadu vecuma viņš darina savus varoņus. Sākumā no plastilīna, vēlāk no vaska, tagad no bronzas un dažādiem citiem materiāliem. No tēlnieka iztēles pasaules pie mums pa Tigru ir atairējies mazs šumeru vīriņš, pāri Baltijas jūrai ir atlaidies skandināvu mitoloģiskais vans, kaut kur dodas mistiskais karapulks ar bultgalvainām būtnēm, uz ūdens virsmas turas cilvēki kā laivas, parādās zvēri ar cilvēku sejām un cilvēki ar zvēru sejām. Tāda ir Roberta tēlu armija. Tēlnieka instalācijas ir kā spēles ar mītiskajām figūriņām. Tajās var uzbūvēt pilsētas, inscenēt kaujas ainas, atjaunot veselas civilizācijas. Ļoti nozīmīga skulptūru veidošanā tēlniekam ir tauste, ar kuru izjust materiālu un formu. Skulptūras tiek radītas no dažādiem materiāliem, bet pamatā ir vasks, bronza, šamots. Bieži vien tiek pievienots pa kādam dārgakmenim, iestrādāta ziloņkaula inkrustācija un savienoti dažādi materiāli, kas panāk interesantas virsmas spēles, atdzīvina tēlus un pat dod tiem tematisku ievirzi. Koka sakne savijusies ar bronzu, dažādu raupju akmens virsmas kontrastē ar gludo metālu, smiltis, stikls, gliemežvāki un citi interesanti objekti apvienojas tēlos vai tēlu grupās, kas tālāk jau veido savu pasauli. Mākslinieks veido arī lielāka izmēra skulptūras, kuru radīšanā darbojas tie paši principi, kas pie mazo formu darbiem – kultūrvēsturiskas atsauces, dažādu materiālu izmantošana un plastisko formu nianšu bagātība. Roberta skulptūras un ciļņi ir veidoti ar juvelierisku detalizāciju, bet neatkarīgi no izmēra mēs tos varam uztvert kā kaut ko monumentālu, kaut ko no arhetipiskā pirmsākuma.
Lilija un Roberts
Lilija Dinere ir viena no ražīgākajām grāmatu ilustratorēm. No pazīstamākajām var minēt Fransuā Vijona Dzeja(1987), Lorda Bairona Ebreju melodijas (1993), vecoguzu eposu Mana vectēva Korkuda grāmata (1993), psalmu grāmatu no Vecās derības Slavinājumi (2005). Kopā ar dēlu, tēlnieku Robertu Dineru, ir tapušas divas no pēdējā laikā ievērojamākajām grāmatām – Dziesma par Rolandu (2010) un Eddas dziesmas (2015). Sekojot grāmatu vizuālajam risinājumam, mēs no Fransuā Vijona dzejas un vecogusu eposa Mana vectēva Korkuda grāmata skaidrajiem, izsmalcinātajiem zīmējumiem un izteiksmīgajām kompozīcijām pārejam uz Dziesmu par Rolandu un iesoļojam Eddas dziesmās, kas savā atveidā ir arhaiskā un mūsdienīgā emocionāls apvienojums. Liekas, ka katra grāmata ir bijusi kā pakāpiens nākošajai. Katrs grāmatas vizuālais tēls eksistē pats par sevi, bet tos vieno Lilijas Dineres un, pēdējās divās, arī viņas dēla, Roberta Dinera, pasaules uztvere, kas sasaucas ar šo grāmatu paustajām idejām. Tas palīdz lasītājam un reizē skatītājam izprast labāk rakstīto vārdu un domu. Grāmatu teksts un noformējums, protams, var dzīvot atsevišķi, bet esot kopā un cieši sadarbojoties, tie veido monumentāli spēcīgu vēstījumu.
Senfranču eposa Dziesma par Rolandu, kuru atdzejoja Lilijas māte, rakstniece, dzejniece un atdzejotāja Cecīlija Dinere (1919-1996), ilustrācijas ir īpaši autortehnikā veidoti Roberta bronzas ciļņi ar inkrustētām sarkankoka plāksnītēm, uz kurām pēc tam Lilija radīja miniatūrgleznojumus. Raupjā, vietām patinētā, vietām nopulētā bronzas virsma kontrastē ar smalko, gludo Lilijas gleznojumu. Aci pievelk ievainoto bruņinieku brūču iegriezumi bronzā, kas ir iegleznoti asins krāsā, kā dārgakmens cilnī zaigo saules acs, grubuļainajos, stilizētajos, ar bruņām klātajos tēlos maigi ieguļas smalki izgleznotās sejiņas. Vizuāli Dziesma par Rolandu rada senatnīgu bronzas grāmatas efektu.
Senislandiešu episko dziesmu krājumam Eddas dziesmas, Ulda Bērziņa tulkojumā, mākslinieki ilustrācijās pielietoja cita veida tehniku. Roberts radīja no jauna, gan arī izmantoja jau senāk tapušos darbus, kuru vizuālais un garīgais tēls organiski iekļāvās mitoloģiskajā dziesmu vēstījumā. Tie tika fotografēti un digitāli integrēti ar Lilijas gleznojumiem uz roku darinātā, lietā Himalaju papīra. Šī autortehnika rada ilustrācijās daudzslāņainību un bagātina teiksmaino senatnes noskaņu.
Par Eddas dziesmām Uldis Bērziņš kādā intervijā atzīmēja, ka, ja lasītājs tulkojumā sajutīs stila pārliecinošo spēku, tad tas var fascinēt un padarīt lasītāja dzīvi košāku. To panākt neapšaubāmi palīdz arī abu mākslinieku radītais pārdzīvojums, veroties grāmatā.
Lilijas un arī Roberta darbi izraisa emocionālas izjūtas it visos, bet tie sevišķi atklājas tiem, kuriem ir zināšanas kultūrvēsturē, kuri atpazīst simbolus, atsauces. Tad katrs darbs lasās kā teiksma, mīts no senām dienām, un mēs to varam asociēt ar laiku, kurā dzīvojam.
Mākslinieku darbi apskatāmi:
