Jaunā Gaita nr. 293. Vasara 2018
|
Uldis Bērziņš VISI ŪDENS SĀTI, TIK NE ZIVS Rūmī, tas būtu tulkojams kā Rūmzemnieks, „Romietis”. Arābu Mawlānā, turku Mevlāna, skaisti arī latviski: Kungsmūsu. Ar Niedres dziesmas dobjo svelpu sākas Dželāledīna Muhammeda Rūmī lielais pasaku, fabulu un līdzību sējums, bijīgi, patiesībā – pārdroši cildināts par „persiešu Korānu”.
|
|
|
1 Klausies stabulē, kā viņa gauž, Kad par atšķirtības mokām pauž:
2 Nācāt niedolā mūs cirst un raut – Zēns un meitene nu manā balsī raud.
3 Asmens šķir, tak čaulu krūtīs grauj – Asmens ir, kas niedrei dziedāt ļauj!
4 Katrs, kuru nāks no saknes plūks, Gribēs atpakaļ un brēks, un lūgs.
5 Dziedu sūrdieņiem un laimīgajiem līdz, Mana skumjā balss ik sirdij līdz.
6 Katrs tik man draugs, cik prāts tam sniedz – Neba tu pie mana noslēpuma tiec!
7 Noslēpums no dziesmas tālu nepaliek, Tak ja akla acs, tad ausu nepietiek.
8 Miesa garu jaut, un miesu gars, Tak nav acs, kas garu drīkstēs skars.
9 Dziesmai liesmā degt, ne vējos pūst; Tos, kas negrib degt, laiks nost pūst.
|
10 Liesmas mēle – tā, kas niedrē krīt, Mīlas kvēle – tā, kas vīnā mīt.
11 Niedre – biedre tev, kas drauga šķirts; Skaņām birstot, irst un pamirst sirds.
12 Kurš vēl cits tā indēt spēj un dziedēt? Citur kur tik dārgu draugu viedēt?
13 Tas ir Asinsceļš, par kuru niedre stāsta! Tā par Apsēsto un viņa mīlu klāsta.
14 Tikai bezprātim šai tirgū pirkt ļauts; Dzird, kam auss – bet kurlu apkārt daudz.
15 Nelaikā ik diena tam, kas mokās – Dienas nāk ar sirdēstiem rokrokās.
16 Dienas nāk un iet, – ak, lai tās klīst! – Paliec Tu ar mani, kas Tu šķīsts.
17 Visi ūdens sāti, tik ne zivs! Maize dienišķā – tam, kas vēl dzīvs!
18 Briedā ienācies ko sasam auglim teiks? Tāpēc īsa runa: paliec sveiks!
|
|
Pavisam maz esmu izlasījis/iztulkojis no Dželāledīna Rūmī dzejas, tikai tik, lai varētu pats izsecināt, iztulcīt, kārīgs pārvilināt dažus mirkļus no Dievadrauga brīnumainā mūža, lai varētu sev ielasīt savā valodā, paša mūžā. Es pielasu cik necik – un zinu, ka neko patiesībā neesmu izlasījis no tā milzu Jūŗuma. Laikā viņš, Dievadraugs man, sasam auglim, to pateica: „Paliec sveiks!” Dželāledīna Rūmī dzejai jāveltī viss mūžs, un tad – var izdoties, bet var arī neizdoties. Bet cits tad jāmet viss pie malas; jā, nu tam es nebiju gatavs. Es būšu skatītājs, bet tie, kas briedā jau – lai viņi lūdz svētību no skolotāja vai skolotājas rokām un ceļas virpuļot. Te daži izcirtumi no otrā lielā darba, Dīwān-i Kabīr, Lielās Dzejasraudzes, kas veltīta Dželāledīna un viņa skolotāja un pavadoņa Šamsa Tebrīzī – „Tebrīzas saules” kopīgajiem garameklējumiem. Es kā Madžnūns, nav man prāta, Viņa priekšā nav man spēka, Mīlas važas plosa manas tukšās riekšas, nav man spēka, Asiņainiem pirkstiem zīmēt Mīļā vaigu nav man spēka, Vaicā pusnakts laumām! – degu visu laiku, nav man spēka, Pasaule sen aizmigusi, es tik nezinu, kas dusa, Visu nakti debesjumā zvaigznes skaitu klusu klusu, Viņa mīla manu miegu man no acīm paņēmusi, Es līdz ausmai neaizmiegu, zvaigzni gaidu klusu klusu. Senarābu bezprātīgais mīlētājs Kaiss, saukts par Madžnūnu, „džinnu apsēsto”, ir priekšnesis (grieķu typos) visas islāma pasaules mīlas dzejai un tās „lielajai māsai” – Dievmīlas lirikai, tūkstošgadīgajai sūfiju dzejas tradīcijai. Dieva un cilvēka mīla, viņu alkas Vienam pēc otra ir pats nozīmīgākais, kas pasaules telpā notiek. Dzejnieks dodas pretim Mīļotajam, dodas debesu ceļojumā, kā pirms viņa jau Islāma pravietis Muhammeds: Mīlas Kumeļš manu prātu, sirdi aizrāva sev līdzi, Nevaicā, kur tobrīd biju! – dzirdi, aizrāva sev līdzi, Aiznesa, kur neredz sauli, mēnesi nedz zvaigzni kādu Manu apskurbušo sirdi, manu apmulsušo prātu Tādā Esībā, kas tava ne vairs esība, bet Nava... XIV un XV gs. mijā osmāņu princis Suleimans Čelebī vēlreiz apraksta šo garīgā ceļojuma pieredzi: „Ne tur telpas vairs, ne debesu, ne zemes!” XVIII gs. viņiem piebalso Stambulas sūfijs Šeihs Gālibs:
Visam pāri liesma Drauga rokā, Rūmī, Kungsmūsu saka : Dodiet man sirdi, kuru pusuzpusi Ir šķirtība no Dieva sašķēlusi, Tai žēlošos par manas dvēseles sāpēm, Kad šķirtībā tā saplaisā no slāpēm! Un vēl no Lielā dīvāna, vai Lielās Dzejasraudzes:
Ko lai daru, musulmaņi? Skatos, raugos, bet nav manis, –
Ne es kristietis, ne jūds, ne gunslūdzējs, ne musulmanis,
Ne es austrumu, ne rietum, ne es sauszemes, ne jūŗas, Ne no dabas slēptām dzīlēm, ne no debess, kas virs manis,
Ne no zemes, ne no ūdens, ne no gaisa, ne no uguns, Ne no Troņa, ne no klona, ne no esmes tapis man es,
Ne no Indas, ne no Ķīnas, ne Bulgāras, ne Saksīnas, Nedz no abām Īrākām, nedz Horāsānas nākam manīs,
Ne no šīssaules, ne viņas, ne no Dārza, ne no Elles, Ne no Ādama, ne Ievas – neredz Paradīzē manis!
Mana vieta – kur nav vietas, mana zīme – bez nozīmes, Ne es dvēsele, ne miesa, tomēr – mīļotajam gan es!
Divumu es pārvarējis, abas pasaules man – viena, Vienu minu, Vienu zinu, saucu: dodiet Vienu man! – es,
Viņš – mans pēdējais un pirmais, Viņš – mans iekšums, Viņš – mans ārums, Tikai: jā Hū! – un: jā man Hū! vislaik manās ausīs skanēs,
Mīlas kausu smēlis smējis, pasaules es pazaudējis, Manu klaidonību, nebēdnību neviens nevar panest,
Ja es mūžā dienu, stundu, mirkli palicis bez Tevis, Kopš tās dienas, kopš tās stundas mūžu nolādēšu gan es,
Ja es mūžā vienu mirkli būšu divatā ar Tevi, Abas pasaules zem kājām samīdīšu dejā gan es,
Tev, Tebrīzas Saule, stāstu – pasaulē es klīstu skurbis, Tik par skurbumu un nebēdnību mani stāsti skanēs! Jā Hū! – te persiešu tekstā ievijas arābu valoda: ak, Viņš! Atdzejotājs drīkst drusku i pakoķetēt: tas Jā man reizē ir arī latvju «jā!» 2018 |
 |
