Edmunds Frīdvalds

ironiskAs pasakas

 

Autoram par iedvesmas avotu kalpojuši citāti no Latvijā populārā portāla <Dieviete.lv>, kas izcelti katras pasakas sākumā. Kāpēc tie iedvesmojuši Edmundu Frīdvaldu uz pasaku rakstīšanu, nav zināms, par to, izsakoties paša autora vārdiem, britu zinātnieki vēl ilgi strīdēsies pēc viņa nāves. Kas tad šīs pasakas īsti ir, kā tās klasificēt? Pirmais, kas nāk prātā, ir Daniils Harms, kura ciniskais izteikums „Indēt bērnus ir nežēlīgi. Bet kaut kas taču ar viņiem ir jādara!” atsauc atmiņā nabaga Ojcīti no „Pasakas par labo”. Arī Frīdvalda prozā realitāte savijas ar fantastisko, tajā ir daudz melnā humora un vienlaikus traģikas.

Vladis Spāre

 

 

PASAKA PAR LABO

Jo vairāk cilvēkā ir labā,
jo mazāk sliktā viņš pamana pārējos.

Sākās jau viss normāli, desmit gadu jubilejā mamma Ojcītim uzdāvināja sandales, bet paps – līmējamo kuģa modeli. Ojcītis nebija garīgi atpalicis, tas sākās vēlāk. Savos desmit gados viņš, sekojot instrukcijām, akurāti salīmēja kuģi un viņam tik ļoti iepatikās līmēt, ka vecāki nespēja vien pelnīt, katrs raujoties trīs robos, lai Ojcītim būtu te jauns līmējamais tanciņš, te jauns līmējamais bumbvedējs, bet Ojcītis tik ķiķināja savus resna zeņķa smieklus un līmēja arvien aizrautīgāk.

Trīspadsmit gadu vecumā Ojcītis saprata, ka patiesībā pofig, ko līmēt, nav obligāti dārgie kuģu un lidmašīnu modeļi, galvenais – līmēt. Vecāku dzīvi tas ievērojami atviegloja, viņi pat sāka izskatīties atbilstoši savam vecumam un pirmoreiz pēdējo divdesmit gadu laikā aizbrauca uz Jūrmalu pastaigāt pa Jomas ielu un paēst saldējumu.

Ojcītis tajā reizē palika mājās un grima arvien dziļāk savā toksikomānijas purvā. Viņš bija kapitāli uzsēdies uz līmēm. Ja nebija ko līmēt, ošņāja tās tāpat vien, kamēr sapinās ar sliktu kompāniju. Tad viņam jau bija piecpadsmit. Vecākiem dzīvot kļuva vēl vieglāk, jo Ojcītis tikpat kā neparādījās mājās, vecāki iegādājās vecu fordiņu, nedēļu nogalēs izbrauca pie dabas un vienreiz pat atļāvās ekskursiju uz Siguldu.

Viņu Ojcītis, no resna zeņķa pārvērties pelēcīgā ģindenī ar melniem lokiem ap acīm, lielāko daļu laiku tusēja uzlauztos šķūnīšos vai bēniņos kopā ar tādiem pašiem. Nolīkuši pār polietilēna maisiņiem, kuru dibenā dūmakaini skalojās līme „Moments”.

No līmes tvaikiem sīkajiem smadzenes bija atmiekšķējušās jau tiktāl, ka viņi nespēja pat zagt vai sapelnīt dažus centus, mazgājot mašīnas, pat aizdomāties līdz tam viņi nevarēja, pat ne noliekties, ja redzēja zemē mētājamies piecīti, jo pieliekšanās izraisīja asu klepu, no kura likās, plaušas izklāsies pa asfaltu.

Par laimi sīkajiem tieši šajā krīzes periodā sāka parādīties līmes dīleri. Onkuļi, kurus varēja sastapt vienā vai citā sabiedriskajā tualetē. Ienākot pelēcīgiem, izģindušiem zēniem, tā ap piecpadsmit, onkuļi vēlīgi pasmaidīja un pavēra lietusmēteļu stērbeles, kurās bija paslēpta vesela bagātība – speciālās kabatiņās tur rindām stiepās sinepju burciņas ar līmes devu katrā no tām.

Bet lai cik vēlīgi onkuļi smaidīja, lai cik saldās tūtiņās stiepa lūpas pretī zēniem, lai dabūtu no viņiem burciņu ar līmi, vajadzēja ar onkuli iet kabīnē un savu devu nopelnīt.

Nopelnīt ar vēlīgi smaidošajiem onkuļiem bija vieglāk nekā noliekties pēc piecīša. Reizēm uz klepu parāva, bet tas nebija tāds klepus.

Caur vēlīgi smaidošo onkuļu rokām gāja dažādas līmes. Tā vienreiz, nopelnījis kārtējo devu, Ojcītis apsēdās uz grīdas turpat tualetē pie izlietnēm un atskrūvēja burciņu. Nāsīs iecirtās tā smarža no bērnības, modelīšu līmes smarža. Modelīši – kur tie laiki! Ojcītis atkarības pirmajā periodā pats sapņoja kļūt par Instagram modelīti. Ja Ojcītis būtu saglabājis minimālu spriestspēju, viņš saprastu, ka gandrīz sasniedzis savu mērķi, jo apkalpot onkuļus tualetēs vai būt Instagram modelītim faktiski ir viens un tas pats. Ojcītis kāri rija tvaikus.

– Labais! – viņš veca cilvēka balsī nosēcās, kad galvā iesita pirmais mutulis.

Tuvumā esošie onkuļi Verķa Kārlis, Dimanta Petjka, Glumais Zutis un citi – katram dīlerim bija sava iesauka – Ojcītim sāka likties dārgi kā paša tēvs, kurš viņu bija uzsēdinājis uz līmes. Ojcītis vairs neatcerējās savus vecākus, tāpat kā tie vairs neatcerējās Ojcīti un par ietaupīto naudu atpūtās Turcijā, kamēr viņu dēlēns čufaņīja uz tualetes grīdas. Reāli labais, viņš grima arvien dziļāk burvīgā sapnī, visi onkuļi jau likās kā viena draudzīga ģimene, kas sanākusi viņu sveikt kārtējā jubilejā. Ojcītis pārstāja pamanīt neglīto kārpu uz Glumā Zuša deguna, pārstāja just Dimanta Petjkas sārmaino garšu uz mēles, pārstāja pamanīt visu neglīto un slikto.

Onkuļi patiešām norūpējušies līkņāja ap Ojcīti, kura sejā pelēkie toņi jau sāka pāriet zaļajos, kurš taustīja pulsu, kurš pieri, secinājums bija viens – sīkais tūliņ atstiepsies, jātinas. Un onkuļi tinās, bet Ojcītis turpat arī nosprāga un tika paradīzē, jo nāves brīdī visa pasaule likās viņam tik laba, ka viņš to mīlēja tik spēcīgi, cik vien mīlēt spēj līmes atkarīgais.

Tā arī Ojcītis nenonāca Instagramā, bet kā neatpazīts līķis – anatomikumā, kur viņu par prieku studentiem preparēja un kā tikai vēl neizdarījās ar viņa mirstīgajām atliekām. To, kas palika pāri, kaut kā sadiedza un ielika stikla toverī ar formalīnu. Vismaz pēc nāves Ojcītis kļuva par modelīti, un viņu katru dienu aplūkoja simtiem cilvēku.

 

 

PASAKA PAR STAIGĀŠANU APKĀRT

Nedrīkst! Nedrīkst mīlēt vienu,
bet apkārt staigāt ar citu.

Ludim bija sieva Regīna. Ludis Regīnu ne sita, ne pazemoja, vismaz citu klātbūtnē. Viņiem bija jūtas. Par Regīnu Ludis tik pārliecināts nejutās, taču pašam noteikti bija jūtas, jo tā viņš bija apsolījis baznīcā liecinieku klātbūtnē un kā vīrs savu vārdu arī turēja. Bez jūtām viņiem bija divi bērni, sekcija ar antresolu, papagailis un tradīcija visai ģimenei piedalīties maratonos, lai gan ikdienā neviens no viņiem skriešanu necieta. Regīnai bija rudi krāsots augsts matu sakārtojums, kuru viņa pati uzskatīja par gaisīgu, Ludim bija plakanā pēda un aizdomas, ka dēļ tās sieva uz viņu skatās šķībi.

Taču šķībi uz Ludi Regīna skatījās pavisam cita iemesla dēļ.

Bez plakanās pēdas Ludim jau kopš dienesta, kur viņš apsargāja militārām vajadzībām uzstādītu radioteleskopu, bija ieradums staigāt apkārt dažādiem objektiem.

Regīna jau pirmajā laulības gadā skaidri un gaiši pateica, ka viņai tādas staigāšanas apkārt objektiem riebjas, lai staigājot viens vai ejot ārstēties. Tā kā Ludim bija jūtas, viņš Regīnu nesita pat tajā reizē, lai arī bija sakreņķējies ne pa jokam.

Bet arī vienam apkārt staigāt negribējās, Ludis ienīda vientulību, viņam visu laiku vajadzēja runāt, dalīties iespaidos. Un tad viņš iepazīšanās portālos sāka meklēt pastaigu biedrenes savām apkārt staigāšanām. Skaidri un gaiši rakstīja: precēts, seksu nepiedāvāt.

Bet tā kā vecenes ir kā slimas ar saviem seksiem, tad neviena negribēja piekrist staigāt tāpat vien. Ludim nācās pieņemt sāpīgo kompromisu. Staigāšana apkārt objektam kopā ar sievieti, kura par pastaigu vēlāk pieprasīs atlīdzību baudā, vairs nesagādāja to prieku, taču arī atteikties no staigāšanas apkārt viņš nespēja.

Ar šādām vienas dienas paziņām Ludis jau bija staigājis apkārt Doma baznīcai, apkārt Māras dīķim, apkārt Daugavas stadionam un kur tikai vēl ne. Iepazīšanās portālos viņš jau bija kļuvis par leģendu, ņemot vērā, cik tā Rīga ir riebīgi maziņa, šādas tādas atskaņas atplūda arī līdz Regīnai, bet viņai nebija pierādījumu, lai sadotu vecajam ar trauklupatu, tāpēc viņa cieta un klusēja, kamēr viņš ar citām staigāja apkārt Aglonas baznīcai, Maximas traģēdijas vietai vai bijušajai Sporta pilij.

Reiz, kopā ar kādu gaišmati, kura stādījās priekšā kā Rita un, jau satiekoties, baudkāri aplaizīja lūpas, liekot kundziņam noprast, ka tāpat vien neies krastā, staigājot apkārt Preses nama ēkai, pārītis uzdūrās Regīnas māsai Solvitai.

– Ūja! Mīl vienu, bet apkārt gaišā dienas laikā staigā ar citām! – Solvita nekavējās paust viedokli.

– Bet es taču nevaru staigāt pa naktīm, Solvita, tu pati zini, ka man ir ģimene, kas gaida mājās, – taisnojās Ludis.

Solvitai tāda taisnošanās pie vienas vietas, viņa tieši ar smagiem maisiņiem atgriezās no trako cenu dienām. Kā krāva ar tiem Ludim, kā krāva tai mātītei, tā abi uz vietas beigti. Ludim no galvas pat drusku smadzenes iztecēja.

Bēres gan Regīna sataisīja kā pie cilvēkiem, jo nelaiķis bija viņas vīrs. Mielastam pat sacepa tās kotletes ar ķiplokiem, uz kurām Ludis bija kā traks un ņēma tās līdzi arī tad, kad devās staigāt apkārt. Kas notika ar Ritas līķi? Kuru gan interesē, kas notiek ar vieglas uzvedības sievietes līķi? Ne viņa dzīva bija kādam vajadzīga, vēl jo mazāk beigta. Dabūja ko pelnījusi – runāja viņas kaimiņi. Strādāt negribēja, tikai vieglu dzīvi padod, tad arī ņēma nelabu galu – piebalsoja kaimiņi no pretējās mājas logiem.

Bet Solvitu par dubultu slepkavību ielika cietumā, kur viņa pārgrieza vēnas un nomira, viņu apglabāja blakus Ludim, jo ģimenei kapos piederēja solīda platība, vietas pietika vēl Regīnai un abiem bērniem.

 

 

PASAKA PAR LĒTO SPULDZĪTI

Īsts vīrietis nemainīs savu saulīti
pret lētu spuldzīti.

Durvju zvans pamodināja Valdemāru, kurš bija iemidzis pie Panorāmas ar pusaizkostu desas gabalu mutē. Zvanīja neatlaidīgi. Tfu, pat desu neļauj apēst, Valdemārs izspļāva pussakošļāto barību zem spilvena, lai ciemiņi neredz, un steidzās atvērt.

Nekādus ciemiņus Valdemārs nebija aicinājis, viņam šī situācija nu nepavisam nepatika. Pārāk vēlu, bez brīdinājuma. Ka tikai nav no ūdens pārbaudēm, Valdemārs panikā atcerējās, ka pēc trubu remonta tualetē aizmirsis uzlikt skaitītājus.

Bet tie nebija ne viesi, ne arī tie no ūdens. Vienkārši vecā Zelma no blakusdzīvokļa.

– Dēliņ, nevari ienākt pie manis vienu lietu paskatīties?

Tavam dēliņam dušmaņi Afganistānā jau astoņdesmitajos galvu nogrieza, vecā plekste, Valdemārs niknojās, ka apdauzītas vecenes dēļ izspļāvis garšīgo desu. Neko jau neteica, vilkās vecenei pakaļ viņas pēc kaķiem un Korvalola smirdošajā ūķī.

– Valdiņ, man te, zinies, protēzes kaut kur pazuda, es ar savām acīm neko vairs
nevaru atrast, laikam jau man daudz nav atlicis.

Bet Valdemārs neklausījās tālākos stāstus par brillēm, kam viena kājiņa salocīta, jo tām veikalā uzkāpis apsargs, ne arī stāstus par kaut kādām ballītēm, kurās Zelmas vīrs tā rāvis ermoņikas, ka ciema ziķeri aizmirsuši pat izkauties vakara neoficiālajā daļā. Un vēl kaut kādu pilnīgu ārprātu vecā tur nesa, kamēr ēdiena paliekām apķepušās zobu protēzes Valdemārs atrada segas pārvalka krokās.

Nu vecā nezināja kā pateikties. Valdemārs jau tāpat neko labu negaidīja, zināja, ka pensija šai maza, iekrājumu nekādu. Vecā pavandījās pa virtuvi un nāca ar kaut kādu kuli rokās.

– Ņem dēliņ, es te nopirku cepumus, bet man jau tādi sālīti nepatīk. Vismaz tev tiks uz kārā zoba.

Kuli Valdemārs, pat nepaskatījies, paņēma, noņurdēja kaut ko par vietām pansionātā un sprāgoņām, ko vecā nedzirdēja, jo dzirdes aparāts atradās remontā pēc izkrišanas pa logu.
Mājās Valdemārs paskatījās, ko tad vecā viņam iesmērējusi. Krekeri „Saulīte”, 230 gramu iepakojums. Valdemārs sevi vienmēr bija turējis par īstu vīrieti, tādēļ uzskatīja, ka visādi cepumi domāti bābām. Sadzīvē noderēs, turpat priekšnamā Valdemārs iebāza krekeru paku izejamās jakas kabatā.

Noderēja.

Nākamajā dienā Valdemāram gadījās apstaigāt centrāltirgu, bija šādas tādas vajadzības no vīru lietām. Apstaigāja saimniecības preču kioskus, vienā no tiem pret leti bija atzvēlusies raženas miesasbūves pārdevēja ar milzīgu sarkani krāsotu copi, kā reiz no tādām, par kurām Valdemārs teica „piens un asinis“.

Valdemārs atcerējās par krekeriem kabatā. Oho, tas nebūtu slikts sākums. Es viņai cepumus, viņa man savu telefona numuriņu vai pat adresi.

No šitām lietiņām nekas nesanāca, jo Katrīnai, tā sauca pārdevēju, vīrs nesen esot iznācis no zonas. Tomēr cepumus atpakaļ sejā nemeta.

– Ja gribi, varu par tiem iedot lēto ķīniešu spuldzīti. Ņemsi?

Valdemārs ņēma, pat ar raušanu no rokām izrāva un aizgāja neatvadījies, arī lēta spuldzīte noderīgāka par kaut kādiem bābu cepumiem. Spuldzīte izrādījās pašā laikā. Nu tobiš ne tādā nozīmē kā sandales vai zeķes, bet tādā, ka mājās gaismeklim pie gultas, kurā viņš bija aizmirsis pussakošļāto desu, tieši viena bija izdegusi. Valdemārs prātīgi ieskrūvēja vietā jauno, pakustināja, vai neļurkājas (viņam bija gadījušās tādas ar pilnīgi nederīgu vītni). Vēl neatlaidis spuldzīti, viņš ar otru roku nospieda slēdzi. Te nu bija, ļurkāties tas ķīniešu draņķis neļurkājās, toties uzsprāga Valdemāram rokā.

Valdemārs dabūja asins saindēšanos, jo spuldzīti pārdevēja bija nēsājusi sava darba halāta kabatā, un drīz vien nomira. Bet pārdevēju pašu drīz vien pālī nosita viņas vīrs un atkal iesēdās, šoreiz uz astoņiem gadiem. Tā kā krekeri neskarti līdz tam laikam mētājās virtuvē, ejot cietumā, vainīgais paņēma tos līdzi, jo zināja – tur našķi var iemainīt pret kādu cigareti vai malku čefīra.

 

 

PASAKA PAR ČETRĀM ROKĀM

Attiecības ir roku darbs.
Ekskluzīvs četru roku darbs.

Viktoram jau tuvojās divdesmit, lielākā daļa viņa draugu biju paspējuši atrast savas otrās pusītes, precējušies, daudzi bijušie klasesbiedri sociālajos tīklos varēja lepoties jau ar otra mazuļa nākšanu pasaulē. Kā Viktors viņus apskauda, tā ienīda sevi par to, ka viņš jau tūliņ būs vecs, bet attiecību kā nav, tā nav. Tā arī netika gudrs, vainīgas meitenes, kas nevēlējās no viņa bērnu, vai varbūt pats nespēja radīt pietiekami labu iespaidu. Kompleksoja kapitāli, tādēļ svīda svaru zālēs, sekoja jaunākajām modes tendencēm, uzaudzēja bārdu un reizi nedēļā apmeklēja bārberšopu, izbaudot, kā profesionāļi strādā ar viņa, būsim godīgi, visnotaļ simpātisko seju. Bet attiecību kā nebija, tā nebija, vismaz ne tādu, lai būtu iemesls veidot divas profesionālas fotosesijas. Pirmajā viņš priecātos par meiteni, kuras vēders izskatās tā, it kā viņa, fanojot par sportu, būtu norijusi futbolbumbu. Otrajā abi uz gumijkoka fona laimīgi smaidītu, turot rokās novēmušos zīdaini, bet šo defektu profesionālis novērstu fotošopā. Skuma un svaru zālēs svīda Viktors, reizēm jau satraucās tik traki, ka pēc nodarbībām sāka mest aci uz saviem treniņu biedriem dušās, taču uzreiz sevi sakaunināja, jo nebija no tādiem. Tā arī būtu turpinājies, ja Viktors, kurš visa cita starpā interesējās arī par filozofiju, neizlasītu kāda nezināma autora teikto par to, ka attiecības ir ekskluzīvs četru roku darbs. Fak, kāds es biju losis, jau domāju, ka ar mani pašu kaut kas nav kārtībā, atviegloti nopūtās Viktors, spogulī apbrīnojot savu presīti. Visām tām vecenēm bija tikai divas rokas, tāpēc arī nekas nav sanācis. Vajag uzreiz ar divām, kad piedzims bērniņš, izdomāšu, kura no viņām ir īstā. No tā brīža Viktors sāka krāt, neapmeklēja svaru zāli, ēda vienreiz divās dienās, viņam bija parādījies mērķis. Kad bija iekrāts pietiekami, Viktors apģērbās savās labākajās drēbēs, krekla piedurknēs iesprauda elegantas koka aproču pogas, augsto, nevērīgi atpogāto krekla apkaklīti pasvītroja ar tā paša meistara darināto koka tauriņu, bet uz viņa muskuļotās rokas par divām minūtēm atpalika unikāls, pēc pasūtījuma, arī pie tā paša meistara, darināts koka pulkstenis. Viktors nesteidzās, nogaidīja, kad koka rokaspulkstenis rāda trīs naktī, īstais laiks, kad klubos jautrība sasniegusi augstāko vilni un meitenes, kas atnākušas bez pavadoņa, sāk apzināties sevī dabas doto mātes instinktu. Viktors izsauca taksi un pēc pusstundas, pārliecināts par sevi kā vēl nekad, ienāca klubā. Viņš pats tobrīd sev likās kā personāžs no kādas filmas. To pamanīja arī vairākas meitenes, kuras līdz pustrijiem naktī nebija atradušas īstos tēvus saviem bumbulīšiem. O, bet tur pie bāra letes sēdēja tieši tās divas, kuras Viktors bija meklējis. Trausla brunete un Pamelas Andersones tilpuma blondīne, abas ģērbušās kā gaidījušas sava neplānotā bērna tēvu, abām bija divas rokas. Kopā četras, tātad ekskluzīvi, nodomāja Viktors un devās viņu virzienā. Piķi Viktors bija izņēmis skaidrā naudā, zināja, ka pavirši nomests sotaks atstāj labāku iespaidu nekā čakarēšanās ar karti. Meitenēm, protams, nebija nekādu iebildumu, ka Viktors viņām piebiedrojas. Viktors bārstīja filozofiskas atziņas un naudu par kokteiļiem. Meitenēm tas patika. Kad Viktors bija pietiekami iedzēris drosmei, viņš meitenēm atzinās, ka gribētu ekskluzīvas attiecības ar četrām rokām. Draudzenes saskatījās, pasmējās un abas reizē pajautāja Viktoram:

– Mēs izskatāmies pēc tādām, kas nevar?

Viktoram izskatījās, ka viņas var, lai nu kurš, bet viņas reāli var, un tad visi taksī devās pie Viktora uz mājām. Četras rokas darīja savu un tas prasīja īsu brīdi, jo Viktors no attiecībām bija izvairījies jau gadu, kur nu vēl no ekskluzīvām. Kad viss bija cauri un Viktors piegāja pie loga uzpīpēt, no aizmugures pienāca robustā blondīne, pastiepa viņam aizkara stūri – apslaukies, nestaigā kā cūka.

Šī attieksme apstulbināja Viktoru. Protams, viņš apslaucījās aizkarā, tad mēģināja atsākt klubā pārtraukto sarunu.

– Bet kura tad no jums tagad iznēsās mūsu bērniņu? Alimentus es maksāšu abām, par to nebaidieties.

– Galīgs lohs esi, iedod uz abām divdesmit par darbu, ja gribēsi vēl, atstāsim tev savus numurus.

– Bet attiecības? Ģimene? – Nupat Viktors jutās neveikli, jo bija kails, bet viņa bērna topošās mātes apģērbušās jau nepacietīgi mīņājās uz sliekšņa.

– Nu, būs dvacārs vai mums zvanīt Ļoham? – pavaicāja trauslākā, no kuras Viktors vismazāk būtu gaidījis ko tādu. Iedeva naudu, aizslēdza durvis un vēl ilgi dzirdēja kāpnēs atbalsojamies viņu smieklus.

Viktors tajā brīdī zaudēja ticību skaistajam un izlēca pa logu. Tā kā viņš dzīvoja pirmajā stāvā, viss būtu beidzies ar dažiem zilumiem, taču par laimi, bija sākusies simtlatnieku programmā nodarbināto junda un kāds ar zāles pļāvēju pārbrauca Viktora koptajai sejai. Pieneņu saknes kāri uzsūca viņa smadzeņu šķidrumu. Viktors jau bija paradīzē, kad ieradās Ļoha, lai pateiktu, ka viņa darbinieču pakalpojums maksā 50 nevis 20, jo divas reizē viņa cenrādī skaitījās ekskluzīvs. Aplauzās Ļoha un fiksi tinās prom, caur pieslaucītajiem aizkariem redzot, ka piebrauc ātrie un menti. Ļoham nekādi negribējās būt ar to saistītam, pat ne liecinieka statusā.

 

 

PASAKA PAR CILVĒKU BLAKUS

Ļoti svarīgi, lai blakus ir cilvēks,
kurš var apskaut un teikt: „Viss būs labi!”

Tovakar Rita pēc lekcijām vēl pasēdēja ar draudzenēm. Neko daudz, daži kokteiļi, kurus izmaksāja svešā valodā runājoši tumsnēji vīrieši, kuri lauzītā angļu valodā stādījās priekšā kā britu kara flotes virsnieki. Viņi gan drīz vien pārsēdās pie blakusgaldiņa un stādījās priekšā jau citām meitenēm, tāpēc kokteiļi beidzās un viegli iereibušās draudzenes devās katra uz savu pusi.

Rita uz savu pusi devās ar tramvaju, izkāpa savā tumšajā pieturā, nogriezās ap stūri un gāja pa savu tumšo ielu, gājiens parasti aizņēma minūtes desmit, jo viņa dzīvoja ielas tālākajā, vismazāk apdzīvotajā galā, kur jau sākās mazdārziņu teritorija.

No kāda podjezda ēnas ielas pretējā pusē iznira vīrieša stāvs. Platmalē, augsti uzsistu apkakli, nedaudz iepaliekot, viņš arī devās mazdārziņu virzienā.

Rita, pieradusi neko sliktu par cilvēkiem nedomāt, nedomāja sliktu arī šoreiz. Vai pirmoreiz viņa uz ielas redz vīrieti? Mazums kas, varbūt cilvēkam mazdārziņu teritorijā būdele ar dārza piederumiem, satraucas par savu īpašumu – tagad visādi apkārt dauzās, ja neatradīs citu, nozags kaut vai cirvi vai lāpstu, aiznesīs logu ar visu stiklu.

Vīrietis uzvilka platmali dziļāk pār acīm un pārnāca šajā ielas pusē, pielika soli. Drīz vien viņš bija tik tuvu, ka Rita jau saklausīja viņa saraustīto elpu. Vēl daži soļi, un cilvēks jau gāja blakus, bet Rita nebaidījās, ielas galā starp mazdārziņu būdu siluetiem viņa redzēja savu māju, redzēja gaismu kaimiņu logos. Vīrietis, neko nesakot apskāva Ritu. Tas jau viņai sāka likties dīvaini.

– Vai mēs esam pazīstami? – viņa, mācīta vienmēr domāt pozitīvi, pavaicāja optimistiskā tonī.

– Turi muti! Viss būs labi, – vīrietis nosēcās un ievilka Ritu tuvākajā vārtrūmē.

Rita paklausīgi viņam sekoja. Tā kā viņai vēl nebija pieredzes šitajās lietiņās, viņa nezināja, kā jābūt, tāpēc viņai tiešām likās tīri labi. Nu, ja ne baigi labi, tad vismaz tīri ok. Tā Rita kļuva par māmiņu dvīņiem, kurus nosauca par Edgaru un Kristīni. Kad bērni paaugās, tie viņu ātri iedzina kapā un dzīvoja laimīgi.

 

 

PASAKA PAR NEZVANĪŠANU

Iemācies nezvanīt tiem, kuri nezvana tev.

Iemācies iemīlēties nevis ārienē, bet gan attieksmē pret tevi...

Sabīnei bija tikai viens nelāgs ieradums. Kā sadzeras savu pussaldo kaķa kompānijā, tā zvanās apkārt. Ne jau draudzenei vai vismaz uz labdarības tālruni, nē, zvanīja uz pilnīgi nepazīstamiem numuriem, reizēm uz dullo, reizēm kāds internetā nejauši ieraudzīts numurs viņai šķita liktenīgs un viņa nekavējoties sazinājās ar tā īpašnieku. Prezidenta kancelejā, Rakstnieku savienībā, visās Gulbja laboratorijas filiālēs un pat Rīgas centrālajā autoostā Sabīnes numurs jau sen bija bloķēts. Bet tas netraucēja elsot klausulē nepazīstamam vīrietim, kurš vienkārši, bez nekādiem šitiem te zemtekstiem bija ielicis sludinājumu par to, ka pārdod lietotu gludekli. Tas neatturēja izklāstīt visu savu dzīves stāstu nepazīstamai sievietei, kura kādā domubiedru grupā interesējās par istabas augu kopšanu. Divos naktī, kad kaktā stāvēja jau divas izdzertas, bet rokā trešā pusizdzertā vinčika pudele, Sabīne varēja mierīgi piezvanīt kādam sportiskam pārim, kas meklēja līdzskrējējus saviem vakara krosiem, un papļāpāt ar viņiem par to, ka viss jau paliek tikai dārgāks, ka visi vīrieši ir cūkas, bet tas Tramps viņu vispār besī.

Draudzenes jau brīdināja – Sabīne, tu šito pārtrauc, vienreiz nebeigsies labi. Nezvani tak tiem, kas nezvana tev, ko tu neliec mieru svešiem cilvēkiem? Bet kas gan bija draudzeņu ieteikumi, kad bēniņos sakāpa vīna tvaiki un roka atkal stiepās pēc telefona. Un tā viņa piezvanīja Vlaģikam, kurš kolekcionēja padomju laika metāla rubļus un pēc dabas bija nerunīgs, numismātika bija viņa vienīgā kaislība un vispār – ģelo tonkoje.

– Hallo, vai tur kāds ir? – Sabīnes mēle pēc pirmā vinčika jau kapitāli pinās.

– Kur jūs esat piezvanījusi? – tā Vlaģiks. Gadījās taču, ka cilvēki sajauc numurus. Bet nē, šis nebija tas gadījums.

– Vai jums arī reizēm ir vientuļi? – drosmei vienā piegājienā iešāvusi visu pudeles atlikumu rīklē, šļupstēja Sabīne.

– Ko? Beidziet ākstīties! – Vlaģikam šitas jau reāli sāka nepatikt.

– A kas tu esi? – Sabīnei alkohols paurī blieza ātri, un nupat jau viņa bija pilnīgā pālī, aizmirsusi, kam, kāpēc un cikos zvana.

Vlaģiks, lai arī skaidrā, tomēr neizturēja.

– Da pošla tu nahui, kuce jobanā! Miskastē no bomžiem esi dzemdēta? Ej tak pakaries, bļa, grjobanā šalava! – un sašķaidīja telefonu. Numismāti parasti ir turīgi cilvēki, tāpēc var dauzīt telefonu un nākamajā dienā nopirkt citu (autora piezīme).

Bet Sabīne jau bija tādā vafelē, ka viņu ņēma par pilnu rubli. Atrada striķi, veļasziepes, tā kā viss dubultojās, grūtāk gāja ar mezglu. Par to, kā viņa šādā stāvoklī uzrāpusies uz taburetes un nostiprinājusi striķi lustras āķī, vēl ilgi strīdējās britu zinātnieki, bet Sabīne konkrēti pakārās, un kaķis nedēļu dzīvoja badā, kamēr kaimiņi sajuta, ka no tā dzīvokļa kaut kas baigi smird, un izsauca mentus.

 

 

PASAKA PAR SILTUMU

Nededzini sevi, lai sasildītu citus...
Var gadīties, ka nenovērtēs.

Mārīte bija uzaugusi alkānu ģimenē, kur pat aizlauzts Vegetas kubiņš likās kā gardākā konča vai cukurvate. Nesaticība ģimenē un ģimenes tuvāko draugu lokā, kas bija apmetušies viņu vienistabas dzīvoklī – jo bariņā vienmēr jautrāk – jau kopš bērnības lika Mārītes sirsniņai izjust līdzjūtību pret apkārtējo ciešanām. Jau pieaugušai un kļuvušai par jauno māmiņu, tā kļuva par viņas misiju. Te un tur varēja manīt Mārīti uzbāžamies nepazīstamiem cilvēkiem ar jautājumu „Vai nevaru jums kā palīdzēt?”. Lielākoties cilvēki izvairījās, izņēmums bija iereibuši vīrieši, kas, uzklausījuši jautājumu, brīdi paklusēja, tad teica „Labi, ejam!” un uz dažām minūtēm ievilka Mārīti tuvākajā podjezdā, no kurienes abi jau iznāca izliekoties, ka nekad nav tikušies. Tad Mārīte bābu žurnālos salasījās kaut ko par atsalumu starp cilvēkiem, atcerējās savu atsaldēto bērnu un pār viņu nāca atklāsme – es varu dot cilvēkiem siltumu! Domāts, darīts, jau nākamajā dienā redzam Mārīti tuvākajā Maximā ar smagu benzīnkannu rokā. Viņa bija izvēlējusies labāko laiku, īsi pirms veikala slēgšanas, kad pie alkohola stendiem drūzmējas izslāpušie, tirdzniecības zālē pat šļircei nav kur nokrist un, pamanot apsarga vērīgo skatienu, kāda jaunā māmiņa cenšas to nemanāmi izmest maizes stendā pie nocenotajiem klaipiņiem.

Īstais brīdis bija klāt. Nelabā balsī brēcot „Es jūs sasildīšu, pulcējieties ap mani!”, Mārīte izgāza uz sevi kannas saturu. Tad jau pieklājīgā tonī vērsās pie apkārtējiem:

– Kungi, vai kādam no jums neatrastos šķiltavas?

Kā kādā populārā filmā no visām pusēm tūliņ pret Mārīti pastiepās rokas ar šķiltavām. Kungi tās piešķīla, šķiltavas liesmoja, liesmoja arī Mārīte. Viņa skraidīja no viena zāles galu uz otru, jo degošais puhoviks sakusa ar ādu un tas bija bišķiņ sāpīgi. Tā ālējoties, Mārīte paspēja aizdedzināt daudzus citus veikala apmeklētājas, savukārt no viņiem liesmas pārmetās uz nākamajiem rindā stāvošajiem. Aizdegās pat kasieres un apsargs. Stulbi sanāca, visi nosprāga, un neviens nepaspēja novērtēt Mārītes upuri. Vēlāk atbraukušie ugunsdzēsēji vienā balsī teica, ka dedzināšana bijusi ļaunprātīga, bet beigtu cilvēku jau vairs ar uguni neatradīsi, lai stieptu pie tiesas kungiem. Nākamajā dienā, lasot ziņu Delfos, komentētāji bija vienisprātis – Maskavas roka un genders.

 

 

PASAKA PAR SLAVU

Karjera tevi negaida mājās,
nauda nenoslaucīs tavas asaras,
slava neapskaus tevi naktī...

Vidējā līmeņa menedžeris Juris pa retam nedēļu nogalēs tikās ar divām sievietēm, kuras viņam joprojām jutās pateicīgas par bārā izmaksātajiem kokčikiem. Vienu no viņām, konspirācijas nolūkos, viņš telefonā bija saglabājis ar iesauku Karjera, otru – ar kļikuhu Nauda. Katrai no viņām bija savi trūkumi. Karjera viņu nesagaidīja mājās, viņš vienkārši neuzticēja tai sava dzīvokļa atslēgas, jo pālī Karjera izpļāpājās, ka pa maloļetku nosacīti dabūjusi divus gadus par sīkām zādzībām. Nauda vairāk domāja par savu komfortu un ar virtuves dvieli neslaucīja Jurim asaras, kad viņš pie tās ieradās nopiņņājies, ja boss viņam bija uzkliedzis. Vēl bija vecais skolasbiedrs Slava, ar kuru Juris šad tad saskrējās, lai ietriektu kādu hektoru. Bet Slava jau nepažēlos, neapskaus naktī. Pirmkārt, tāpēc, ka abi nebija nekādi golubije, otrkārt – pālī Slavam vienmēr uznāca melnie un viņš gāja ielās meklēt kašķi, tāpēc nekad nepalika pie Jura pa nakti. Taču vienreiz notika negaidītais. Tajā dienā Juris atkal bija nopiņņājies, gribēja tikai ieskriet mājās pārvilkt kreklu un tad zvanīt Naudai, bet viņu gaidīja pārsteigums. Istabā uz dīvāna atzvēlies viņu gaidīja Slava ar pusizdzertu bonīša pudeli rokā.

– Ko brīnies? Lietū un vējā negribējās dzert, domāju, ienākšu pie tevis pasēdēt, durvis atslēdzu ar šķiltavām. Ja gribi, varu tev iemācīt. – Slava skaļi atraugājās un visa istaba sāka smirdēt pēc piededzinātiem pelmeņiem un peregara.

– Nu, neskaties, sēdies blakus. – Slava uzsita pa dīvānu sev līdzās.

Juris kaut kā nedroši apsēdās uz pašas maliņas.

– Ko rausties, sēdi taču normāli! – Slava viņu sagrāba un pievilka sev klāt. – Tev šmiga ir? Ja nē, varu aiziet pakaļ, tikai iedod piķi. Šonakt man vajadzēs palikt pie tevis, ar veceni sakasījos.

Juris teica, ka viņam ir vēl trīs knapi iesāktas viskija pudeles un daži vinčiki.

– Tad forši, – noburkšķēja Slava un pastiepa Jurim bonīti. – Davai, paskatāmies kādu filmu uz tava lielā teļļuka, baigi gribas kaut ko dvēselei.

Juris dvēselei uzlika Krēslas sāgas pirmo daļu, un jau pēc pusstundas abi pieaugušie vīrieši apskāvušies raudāja dīvānā. Vēl pēc pusstundas Juris kunkstēja, iekodies spilvenā un kā iztālēm dzirdēja Slavu sakām – nekas, mēs taču veci koriši, tāpat neviens neuzzinās un tāpēc jau ne par kādiem golubijiem nepaliksim, no vienas reizes tas nesākoties – dzirdēju vienā raidījumā, kur runāja zinātnieki.

Pēc tam Slava apslaucīja Juri ar rupju virtuves dvieli, lika apģērbties. Abi iedzēra vēl un aizmiga uz dīvāna. Naktī Slava apskāva Juri. Juris pusmiegā juta, ka tagad Slavas elpa smaržo pēc sardelēm. Forši, ka ir tādi draugi, kas nepamet, aizmiegot, nodomāja Juris.

 

 

PASAKA PAR VEIKSMI

Ja grūtas dienas beigās tev ir kāds,
kam uzlikt galvu uz krūtīm, un kāds,
ko apskaut, tev ir ļoti paveicies.

Jānim bija baigi paveicies. Viņam bija Ilze, kurai ik rītu, atgriežoties no savām noslēpumainajām nakts gaitām, viņš uz krūtīm nolika galvu. Reizēm tā bija suņa, reizēm kaķa, taču biežāk gan cilvēka galva. Ar savu veiksmi Jānis lepojās, jo likt galvas ledusskapī viņam šķita nesaimnieciski, bet viņš, audzis laukos, necieta nesaimnieciskumu. Bet Ilze lepojās ar Jāni un sanestās galvas gaumīgi izvietoja uz televizora vai sekcijā starp čehu kristāla izstrādājumiem. Vienreiz gadā bija 14. februāris, un tad viņam pret Ilzi bija jūtas un naktī viņš palika mājās.