Ētiska pieeja Latvijas sabiedrības daudzveidībai

Piederēt un atšķirties. Romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā, red. Vieda Skultāne, izd. „Dzīvesstāsts”, 2017, 230 lpp.

 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētnieku sagatavotā monogrāfija piedāvā analītisku ieskatu dzīvesstāstos, ko stāsta dažādu etnisko grupu pārstāvji. Tas ir jau otrais izdevums, ko pētnieku grupa sagatavojusi Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta Nr. 370/2012 Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā pētījumā. Etniskās dažādības iezīmēja jau iepriekš publicētā izlase Visi esam sava laikmeta bērni: krievu dzīvesstāsti Latvijā, kas iznāca divās valodās: krieviskais oriģināls tika pārtulkots latviešu valodā, līdz ar to paplašinot grāmatai sasniedzamo lasītāju loku. Individuālās atmiņas iesaista, liek ieklausīties un vienlaikus palīdz izprast viedokļu, attiek­smju un vērtējumu atšķirības Latvijas sabiedrībā.

Monogrāfiju Piederēt un atšķirties: Romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā veido ievads un septiņas nodaļas, kas katra paver savu pētniecisko redzesleņķi. Pētījumu pamatā ir apjomīgais Nacionālās mutvārdu vēstures dzīvesstāstu krājums, kas apkopots LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Monogrāfijas sagatavošanai pētnieki ir analizējuši vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju Latvijas sabiedrisko pārmaiņu kontekstā. Tā ir daļa no apjomīgā krājuma, kurš nupat sasniedzis 4500. atmiņu stāsta kārtas numuru.

Monogrāfijas zinātniskā redaktore un projekta Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā vadītāja Vieda Skultāne norāda, ka nepieciešams vaicāt un saprast, kādēļ morālfilozofijai ir vajadzīgas cilvēku dzīves vēstures. „Mūsu pētījums veido ciešu saskarsmi starp morāles filozofiem un dzīves vēstures pētniekiem.” (7. lpp.) Dzīvesstāsti ar konkrētu dzīves piemēru atklāj, kā darbojas vai nedarbojas normas un vērtības, kādas ir cilvēku kopīgās tradīcijas un kā tās atklājas reālajā praksē.

Pētnieku grupā apzināti tika iekļauti pētnieki ar atšķirīgu etnisko piederību un intelektuālo pieredzi, jo ir svarīgi panākt saikni starp intervētāju un intervējamo personu, mēģinot cik vien iespējams tuvināt saprašanās līmeņus. (9. lpp.) Iespēja piedalīties dzīvesstāsta intervijas ierakstīšanā ir iespēja gūt jaunu sapratni arī pašam pētniekam. Nepastarpināta refleksija, ko var raksturot arī kā balsi un atbalsi, sākas jau intervijas laikā un turpinās analīzē. Vieda Skultāne uzsver pētnieka ideju un teoriju mijiedarbību ar personisko dzīves pieredzi: „Grāmata veidojās kā hermeneitiskais aplis, kur savāktais dzīves vēstures materiāls norādīja uz morālās filozofijas idejām un tās savukārt ietekmēja to, kā tiek uztverti un interpretēti dzīvesstāsti.” (15. lpp.)

Māras Zirnītes nodaļā „Etnisko kultūru saskarsmes dzīvesstāstos” atklāts, cik daudz var uzzināt par Latvijas romu tradīcijām, vērtībām un integrāciju mūsdienu Latvijas sabiedrībā, kā romi ir pieķērušies Latvijas zemei. Vecākās paaudzes romi vēl atceras dzīvi taborā un to, kā šis dzīvesveids pozitīvi ietekmējis romu sociālās saites. Intervijas paver ieskatu dažās romu dzīves atšķirībās, kā t.s. čigānu baroni, pašu kopienas spriestā tiesa, īpašā zirga loma stāstos.

Savukārt Kaspars Zellis nodaļā „Kolektīvā atmiņa un pagātne Latvijas krievu dzīvesstāstos” piedāvā vērtīgu pārskatu par dažādiem atmiņu žanriem: kolektīvo, kultūras un komunikatīvo un to savstarpējām attiecībām. Persona ir saistīta ar citiem indivīdiem ne tikai ar valodu un dažādiem kultūras elementiem, bet arī ar „atmiņas rāmi”, kurā notiek notikumu atlase, vērtēšana un skaidrošana. Tomēr mūsdienu Latvijas sabiedrība nav viendabīga, tā ir sadrumstalota – etniski, sociāli un paaudžu līmenī. Noteiktām sociālām grupām piemīt vēlme konstruēt sev izdevīgu pagātnes ainu, vairāk vai mazāk vienotu pagātnes naratīvu (54. lpp.).

Nadežda Pazuhina nodaļā „Saskatīt sevi: pašrefleksija un identitātes konstruēšana krievu dzīvesstāstos” atklāj, kā Latvijas krievu pašrefleksijas piedalās identitātes kon­struēšanā. Pētniece norāda, ka stāstītāju etniskā izcelsme analizētajos stāstos ne vienmēr bijusi skaidri definējama, un kopību vairāk raksturo piederība krievu valodai kā komunikācijas instrumentam un nozīmīgu kultūras tekstu kodam (77. lpp.).

Savukārt Edmunds Šūpulis nodaļā „’Mēs esam tādi paši kā jūs’: romu atmiņas kultūra un etnicitāte” pēta, kā etnicitāte iespaido savdabīgo romu atmiņas kultūru. Romu identitātes izpausmes viņš saista ar grupas sociālo statusu, ilgstošo atstumtību un apspiesto kolektīvo atmiņu par holokausta traģisko pieredzi. Pretēji viedoklim par šķietamo „vēsturiskās apziņas” trūkumu romu kopienās, E. Šūpulis pievēršas hipotēzei, ka romu tautības cilvēku cenšanās īpaši neuzsvērt savu atšķirīgo identitāti un savu vēsturi nefiksēt stabilos arhetipos, nozīmē vēlmi neatšķirties, ciešāk iekļauties sabiedrībā, kurā romi veido savu dzīvi. (98. lpp.) Ilgstošā atstumtība ir kavējusi romu sabiedrībai reprezentēt kolektīvo atmiņu publiski nozīmīgā veidā. Vienīgā viņu veidotā piemiņas zīme ir veltīta Sabiles mēram Mārtiņam Bērziņam (1873-1968), kurš nacistu okupācijas laikā izglāba no nošaušanas ap 300 čigānu.

Dagmāra Beitnere-Le Galla nodaļā „Pašizpratne un piederības meklējumi krievu dzīvesstāstos” paver niansētu skatu uz Latvijā dzīvojošo krievu dzīvesstāstiem. Pētniece, analizējot dažādību krievu dzīvesstāstos, norāda, ka ne tikai latviešu, bet arī krievu starpā pastāv atšķirīgas atmiņu kopienas, kas neļauj runāt par kolektīvo atmiņu kā kaut ko monolītu. Kāds intervētais vīrietis no piektajā paaudzē Latvijā dzīvojošas un tai lojālas krievu ģimenes atklāj, ka padomju laikā brīžiem juties kā svešinieks gan pašu krievu, gan latviešu vidē:

„Man bērnībā sanāca tā, ka dzirdēju apvainojumus savā adresē, ka esmu krievu partjanka (kājauts), bet vairāk gan dzirdēju savā adresē, ka esmu Ganss (Hanss) vai Frics, jo man bija gaiši mati. Ganss ir krievu saīsinājums vācu vārdam Johans. Arī armijas laikā dzirdēju, ka esmu Hanss, fašists un vēl kaut kas.” (128. lpp.)

Savukārt cita intervija, kas sākotnēji sākas kā stāsts par intervējamās sievietes vilšanos neatkarības procesos, jo vīram netiek piešķirta pilsonība, noslēdzas ar negaidītu atklāsmi – pilsonība tiek liegta, jo vīrietis bijis VDK rezerves virsnieks. Dagmāra Beitnere-Le Galla jautā, – varbūt dažu grupu cilvēki paliek sveši Latvijai, jo neapzinās situāciju, kurā nokļuvuši – nesaprot, ka represīvās VDK rezerves virsnieka atrašanās neatkarīgā valstī šīs valsts iestādēm liek uzdot jautājumus par cilvēka lojalitāti. (148. lpp.)

Marutas Prankas nodaļā „Ieguvumi un zaudējumi: veiksmes un neveiksmes izpausmes dzīvesstāstos” analizēta Latvijas etnisko grupu pārstāvju attieksme pret savas dzīves veiksmēm un neveiksmēm, jo vienas etniskās grupas ieguvums var izrādīties zaudējums citai grupai. Sabiedriskās pārmaiņas pavada strukturālās pārmaiņas un nereti arī zaudējumi vai pat brīvības ierobežojumi. Nevar viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, vai zaudējumi un ieguvumi vienmēr tiek atšķirīgi artikulēti dažādu tautību autoru stāstos. Var izdalīt vairākas tēmas, kas atklājas stāstos: kara zaudējumi spilgtāk akcentēti krievu un romu stāstos, bet latviešu stāstos vairāk uzsvērtas represijas, deportācijas un bēgļu gaitu izraisītie zaudējumi (173. lpp.).

Nodaļā „Būt brīvam: identitāte un brīvības dažādība etniskajos dzīvesstāstos” Ieva Garda-Rozenberga un Maija Krūmiņa aplūko vienu no augstākajām garīgajām vērtībām – brīvību, un kā tā izpaužas dažādas etniskās piederības dzīvesstāstos. Brīvības izjūta un nozīme mainās, mainoties etniskās grupas pozīcijai attieksmē pret varu. Brīvības ideja var iegūt dažādas nozīmes, un tai ir atšķirīga vērtība dažādām etniskajām grupām. Romiem brīvība padomju laikā bija iespēja dzīvot saskaņā ar savām tradīcijām, prast izmantot sistēmas vājās vietas (184. lpp.).

Pētnieces izceļ brīvības problemātiku, bal­stoties uz Jesajas Berlina nošķīrumu: „brīvību no kaut kā” un „brīvību būt kaut kam”. Intervētie cilvēki, kas bija zaudējuši pirmo brīvību – apcietinājumā, deportācijās vai trimdā, tomēr saglabāja sevī otro – brīvību domāt un spēju neatkarīgi spriest. Dzīvesstāsti apliecina, ka brīvība ir iespējama pat vissmagākajos apstākļos. I. Garda-Rozenberga un M. Krūmiņa norāda, ka, vēstot par brīvības ierobežojumiem, priekšplānā izvirzās morālo vērtību saglabāšana, uzticība pašam sev, līdzcilvēkiem un ideāliem. Savukārt citi dzīvesstāsti apliecina indivīda spēju pielāgoties, tā saglabājot nereti fizisko, bet biežāk – iekšējo brīvību (199. lpp.).

Šo grāmatu var ieteikt izlasīti ikvienam, kuru interesē saprast šodienas Latvijas situāciju un pārdomāt vēsturi no cita, iespējams, neierasta skatupunkta. Ar konkrētu cilvēku likteņiem, ar dzīvesstāstu piemēriem tā palīdz dziļāk saprast sabiedrību, daudzbalsīgu un reizēm ļoti pretrunīgu. Lai lasītāju nebaida pētījuma akadēmiskais rāmis, jo pētnieki zinātniski profesionāli un vienlaikus ļoti izjusti dzīvesstāstu liecības sniedz akadēmiski izzinošā un vienlaikus cieņpilnā veidā.

Var piebilst, ka Latvijas mutvārdu vēstures pētniekiem šis laiks iezīmējas ar vairākiem svarīgiem notikumiem. Sadarbībā ar latviešiem ārzemēs un kolēģiem Igaunijā. Zviedrijā, Norvēģijā tiek gatavots akadēmisku un populāru lekciju cikls „Migrācija un integrācija: no pagātnes uz tagadni”, ko nodrošina Nordplus programma pieaugušo izglītībai. Sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu interneta vietnē <www.garamantas.lv> ir pieejams arī dzīvesstāstu katalogs ar 4500 autoru atmiņu stāstiem. Interneta meklētājā ierakstot savu senču vārdu un uzvārdu, uzzināsit, vai viņa atmiņu stāsts atrodams Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā. Lai noklausīto stāstītās atmiņas, jāizpilda lietotāja pieteikums un jāsazinās ar krājuma pārraudzi Māru Zirnīti <mara.zirnite@gmail.com>. Šādā ceļā Ainas Poilovas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados stāstītās atmiņas sameklēja Kļaviņu dzimtas pēcteči.

Šā gada 28. maijā pieminam izcilu personību un mutvārdu vēstures pētījuma pamatlicēju Latvijā Augustu Miltu (1928-2008) viņa deviņdesmitajā dzimšanas dienā. Filozofs, ētikas pasniedzējs, daudzu zinātnisku, populārzinātnisku un mācību grāmatu autors, profesors Augusts Milts pieteica vērtību kritēriju arī mutvārdu vēstures pētījumā. Cilvēciskā līmenī viņš bija vienkāršs, gaišs un apbrīnojami inteliģents cilvēks, kas savas idejas ne vien teorētiski pamatoja, bet arī īstenoja dzīvē. Arī es esmu to daudzo skaitā, kam bijusi laime būt gan par viņa studenti, gan kādu laiku darboties kā kolēģei mutvārdu vēstures pētījumā. Nav pārsteigums, ka šajā monogrāfijā vairākos rakstos atrodu gan tiešas, gan netiešas atsauces uz Augusta Milta garīgo mantojumu.

Ginta Elksne

 

Ginta Elksne ir mutvārdu vēstures pētniece Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Humanitāro zinātņu maģistra grāds Orientālistikas specialitātes Sinoloģijas apakšnozarē, aizstāvēts Latvijas Universitātē (2017); maģistra grāds socioloģijā par Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvētu promocijas darbu „Denacionalizēta māja Rīgā: iedzīvotāju biogrāfisko interviju analīze sociālo pārmaiņu kontekstā” (2007); Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē bakalaura grāds filozofijā par pētījumu „Brīvība kā vērtība dzīvesstāstos” (1997). Pētnieciskās intereses: mutvārdu vēsture, dzīvesstāsti; kultūras identitāte; migrācija.

E-pasts: <ginta.elksne2@gmail.com>