VĒL PAR EDUARDA SMIĻĢA DZĪVES CEĻU

 

Relatīvi nesen ceļu pie lasītājiem, īpaši jau tiem, kurus interesē latviešu teātris un mūsu ievērojamo skatuves mākslinieku dzīvesstāsti, sākusi kāda grāmata ar ļoti izsmalcinātu, pat greznu noformējumu. Sākot šo neparasto izdevumu lasīt, iespējams pārliecināties, ka tā ir uzmanības vērta ne tikai noformējuma ziņā, ko ikviens potenciālais lasītājs novērtēs vispirms, bet tikpat veiksmīgi arī sarakstīta, proti, labskanīgā, tīrā un bagātīgā latviešu valodā. Runa ir par apgāda „Vesta LK” izdoto monogrāfiju, kas veltīta latviešu teātra leģendai, talantīgajam režisoram un Dailes teātra dibinātājam Eduardam Smiļģim. Darba autores ir ilggadējas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja darbinieces Rita Rotkale un Agra Straupeniece, kuras minētās personības izpētei veltījušas lielāko sava mūža daļu. Līdz ar to, salīdzinot ar iepriekš izdotajām E. Smiļģa biogrāfijām, šis darbs noteikti pelnījis īpašu ievērību, turklāt ir uzskatāms par fundamentālu pētījumu.

Bieži gadās tā, ka par slaveniem cilvēkiem, sevišķi jau gadījumos, kad pats „vaininieks” ir miris un viņam ko pajautāt vairs nav iespējams, klejo dažādas leģendas un nostāsti, līdz kādā brīdī vairs nav iespējams nodalīt, kur beidzas patiesība vai vismaz tās atblāzma un sākas visīstākā fantāzija. Tā ir noticis ar E. Smiļģa dzīvesstāstu un daiļradi. Izrādās, viņa biogrāfijā atrodams liels daudzums ar leģendām „apvītu” epizožu, kam ar realitāti nav pat ne vismazākās saistības. Tas attiecināms ne tikai uz Dailes teātra dibinātāja dzīves svarīgākajiem faktiem, bet arī uz maziem, šķietami nebūtiskiem notikumiem kā, piemēram, fotografēšanās pie Gunāra Bindes 1965. gada vasarā, kad tapa mums visiem labi zināmais E. Smiļģa por^­trets, kas gadu desmitiem grezno teātra ēkas Lāčplēša ielā, Rīgā, ugunsmūri (tagad – Jauno Rīgas teātri). Ja jau pat it kā mazsvarīgs notikums bijis par iemeslu varenam fantāzijas lidojumam, kā tad īsti ir ar daudz nozīmīgākiem dzīves un daiļrades faktiem? Tieši šādu mērķi abas autores, sākot darbu pie grāmatas, sev izvirzījušas. Noskaidrot, kā bijis patiesībā. Viņu pārliecība, kas vienlaikus ir kļuvusi arī par darba uzdevumu, izteikta izdevuma priekšvārdā: „Ja mēs gribam Eduardam Smiļģim piešķirt pelnīto vietu pasaules modernā teātra veidotāju vidū, mums jāizrokas līdz saknēm. Iesākumam noderētu faktos balstīts viņa dzīvesstāsts” (7. lpp.).

Patiesības noskaidrošana, vismaz attiecībā uz E. Smiļģi, izrādījies ārkārtīgi grūti sasniedzams mērķis, kas monogrāfijas tapšanas gaitā tās autorēm vairākkārt licis pārvērsties gandrīz vai par izmeklētājām un šķetināt iepriekš maz zināmus vai nezināmus režisora dzīves faktus, cenšoties noskaidrot reālo situāciju vai vismaz atrast loģisku, pamatotu versiju, kā būtu varējis notikt vienā vai otrā gadījumā. R. Rotkale un A. Straupeniece atzīst, ka „reizēm kļūmīgas var būt pat notikumu aculiecinieku atmiņas, ka uzticēties dažkārt nevar pat ierakstam baznīcas grāmatā vai apzīmogotam un parakstītam dokumentam. Jāpieklusina arī pašu vēlme savus atzinumus balstīt kādā atsevišķā spilgtā arhīva liecībā. Jārok dziļāk un dziļāk, jāiet cauri pēc iespējas lielākam liecību klāstam, jāmeklē konteksti” (7. lpp.). Tas nozīmē ne tikai stundām vai pat dienām ilgu darbu ar arhīvu materiāliem un liecinieku liecībām, to atšifrēšanu, bet arī vairākkārtējus komandējumus uz nereti diezgan attālām valstīm, piemēram, Krieviju, bet ne tikai. Tās pilsēta Arhangeļska saistīta ar kādu mīklainu lappusi E. Smiļģa dzīvesstāstā, par ko citi izcilā aktiera un režisora biogrāfi klusējuši kā partizāni.

Lasīšanas procesā ļoti simpatizēja abu autoru spēja, vēstījot par dažādām E. Smiļģa privātās dzīves peripetijām, nekļūt līdzīgām dzeltenās preses rakstu sacerētājām, bet gan prast šīs lietas pavēstīt ļoti korekti, ieturēti. Ikvienu lielu garu plosa kaislības, un Dailes teātra dibinātājs nebija izņēmums, taču vai tas tiešām ir vienīgais, kas varētu saistīt mūsdienu lasītāju? Protams – nē, jo ir vēl daudz kā cita, plašākajai sabiedrībai nezināma par šo izcilo personību un viņa „gara bērnu”. Nereti E. Smiļģa biogrāfija un teātra vēsture cieši savijušās vienā, nedalāmā stāstā. Uz to norādījušas R. Rotkale un A. Straupeniece: „Kaut arī mūsu interese vairāk saistīta ar Eduarda Smiļģa personību, tomēr nav iespējams šķirt Dailes teātri no tā pamatlicēja” (67. lpp.).

Vairākas reizes grāmata pārtapusi gandrīz vai ceļvedī par Rīgu – skaisto pilsētu ar eiropiskajiem vaibstiem, ko vēl nebija izpostījis pasaules karš un tam sekojošā padomju okupācija. Lasot par Pārdaugavu, ir pat grūti noticēt, ka tā kādreiz bijusi pavisam citāda, kardināli atšķirīga no mūsdienām. Āgenskalnam, protams, ierādīta īpaša vieta – tā ir viena no romantiskākajām galvaspilsētas apkaimēm, kur savulaik celta Smiļģa māja, bet tagad atrodas Teātra muzejs.

Liela nozīme ir monogrāfijā ievietotajiem attēliem – ne tikai senām fotogrāfijām, kas attēlo kādu nozīmīgu E. Smiļģa dzīves notikumu, viņam svarīgus cilvēkus vai lomas uz teātru skatuvēm, bet arī dažādiem dokumentiem, tai skaitā pavēlei par režisora atlaišanu no paša dibinātā teātra.

Ņemot vērā, ka latvieši ir tauta, kas ļoti mīl teātra mākslu, paredzams, ka šim izdevumam lasītāju netrūks, un labi vien ir – ka tā!

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģe.