Valodas daba un Čomska labirints

Džīna Aičisone, Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks. Ievads psiholingvistikā. – Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015. – 328 lpp. No angļu valodas tulkojusi profesore Ina Druviete. Zinātniskais redaktors – Dr. habil. med. Māris Baltiņš.

 

Vai zināt, kas ir iedzimtā valodspēja un valodas instinkts? Un lielais automātiskais gramatizators? Ja tas interesē, noteikti iesakāms izlasīt Oksfordas Universitātes emeritētās lingvistikas profesores Džīnas Aičisones [Jean Aitchison] grāmatu ar mazliet mulsinošu nosaukumu – Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks (The Articulate Mammal). Kaut arī izdevums latviešu valodā klajā laists 2015. gadā, šis fundamentālais darbs psiholingvistikā šīs recenzijas autori ir tik spēcīgi ietekmējis – jā, pat aizrāvis, ka radās vēlēšanās par to pastāstīt, kaut arī ir jau 2018. gads. Kāpēc? Tas ir izdevums, kurā paustās atziņas noderēs ikvienam, kuru interesē valoda, tās mācīšana un mācīšanās. Izdevuma autore priekšvārdā atzīst: „Grāmata Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks ir rakstīta [..] tiem, kas grib saprast, kāpēc mēs runājam, kā mēs apgūstam valodu un kas notiek mūsu prātā, kad producējam vai uztveram runu” (13. lpp.).

Absolūti lielākajai daļai ļaužu ir gandrīz vai iedzimts visam meklēt izskaidrojumu, tai skaitā arī homo sapiens spējai komunicēt, lietot valodu. Ikvienam labi zināms, ka valodas ir hierarhiski strukturētas – „dažādi vārdi var ietvert vienu un to pašu nozīmi” (155. lpp.), taču vēl joprojām nav īsti skaidrs, tieši kā bērni tik veiksmīgi spēj apgūt valodu. Tai pat laikā pētījumu par valodas apguvi agrīnās bērna attīstības stadijās netrūkst. „Daži pat apgalvojuši, ka, tieši tāpat kā bērniem piemīt iedzimts valodas apguves mehānisms, mātēm piemīt iedzimts valodas mācīšanas mehānisms!” (170. lpp.). Par šādu apgalvojumu mūsdienu lasītājs visgudri pasmīnēs, kaut gan nav noliedzams, ka iedzimtības elements valodas apguvē pastāv. Bērni valodu apgūst neapzināti. To vairākkārt atgādina arī autore, kā arī tematam, kā bērni izsecina gramatikas likumus no datu kopuma, kas viņiem ir pieejams, grāmatā veltīta atsevišķa nodaļa.

Lasot grāmatu, iespējams, urdīs jautājumi: „Vai cilvēki apgūst valodu tāpēc, ka viņi piedzimuši ar īpašām lingvistiskām spējām? Vai varbūt viņi spēj apgūt valodu, jo ir augsti intelektuāli dzīvnieki, kas prasmīgi risina dažādas problēmas?” (20. lpp.), „Vai mēs bioloģiski esam vienīgie „runājošie zīdītājdzīvnieki”?” (43. lpp.). Iespējams, pēdējais no šiem jautājumiem liks pasmaidīt, taču Dž. Aičisone atgādina, ka vēl aizvien nav iespējams apgalvot, vai dzīvnieku komunikācijai semantiskums piemīt vai nepiemīt. Jāatzīst, ka visinteresantākās lapaspuses darbā veltītas mēģinājumiem dzīvniekiem iemācīt runāt. Uzmanības centrā ir šimpanzes Gua, Vikija, Vašū un Sāra, kas pēc ilgstošas trenēšanās spēja izteikt jeb atdarināt vairākus vārdus. Pērtiķu prasme „runāt” atbilst zīmju valodai: vārdus apzīmējot ar zīmēm un iztiekot bez noteiktas valodas struktūras. Protams, šie mēģinājumi bija lemti neveiksmei; iespējams, eksperimentatori tolaik vēl nezināja, ka „šimpanzes tīri fizioloģiski nespēj izrunāt cilvēku valodas skaņas” (55. lpp.). Turklāt neviena cita suga, izņemot cilvēku, nespēj saprast valodas sistēmisko dabu, kā arī mūsu smadzenes vizuāli atšķiras no citu zīdītāju smadzenēm.

Lingvists, kura darbībai Dž. Aičisone pievērsusies padziļināti, ir Noams Čomskis un viņa hipotēžu, no kā daudzas izrādījās maldinošas, turpmākā attīstība. Ievērojamais zinātnieks daudzos no saviem darbiem pievērsās jautājumam par valodas dabu, īpaši uzsverot faktu, ka valodā tiek izmantotas no struktūras atkarīgas operācijas un ka izteikumu producēšana nav tikai secīgu vārdu savirknējums. Tas nozīmē, ka ikvienā teikumā ir nemanāma internalizēta struktūra, kas klausītājiem jāatkodē. „Čomska idejas 60. gadu sākumā zibenīgi rada atbalsi psiholoģijas speciālistu aprindās. Psihologi sāka testēt transformatīvās grāmatikas piemērotību izteikumu producēšanas izpētei” (210. lpp.). Savukārt mums būtu jāatceras, ka tieši šādā veidā zinātne (tai skaitā, lingvistika) attīstās: nevis aizstāvot hipotēzes, bet gan tās apšaubot. Autore atklāj, ka pastāv daļa Čomska ideju, kuru atbilstību vēl aizvien nav iespējams pārbaudīt, tieši tāpat kā nav iespējams identificēt gramatikai atvēlēto vietu cilvēka smadzenēs.

Labi zināms, ka visneticamāko romānu autors ir dzīve. Tā pieļauj notikumus, kas pirmajā mirklī šķiet pilnīgi neticami. Profesore Dž. Aičisone atstāsta vairākus reālus gadījumus, par ko lasot, uzmetas zosāda. Runa ir par gadījumiem, kad zinātnieku uzmanības lokā nokļuvuši bērni, kuriem sen būtu vajadzējis sākt runāt, taču viņi nokļuvuši situācijā, kad gadiem ilgi nācies dzīvot bez iespējas iemācīties tik pašsaprotamo prasmi komunicēt jeb sarunāties. Tie ir cilvēki, kuriem bijusi liegta valodas vide. Viens no šādiem bērniem atrasts astoņu gadu vecumā, cits – piecpadsmit gadu vecumā. Izrādās, ka, sākot mācīties runāt vien astoņu gadu vecumā vai pat pusaudža gados, arī ir iespējams gūt sekmes! Kaut progress ir lēns, taču, atrodoties augsti kvalificētu speciālistu uzmanības lokā, runāt, kaut primitīvi, kaut ar minimālu vārdu krājumu, ir iespējams! Nenoliedzami, pastāv t.s. „kritiskais vecums”, kuru sasniedzot, iemācīties lietot valodu, īpaši, ja cilvēkam nav iepriekšējās pieredzes, kļūst aizvien grūtāk, taču tas nav neiespējami. Grāmatas autores bieži citētais zinātnieks Čomskis to skaidro šādi: „Viņiem (bērniem – L.G.) nemaz nav nepieciešama pārāk liela saskare ar valodu, nepieciešams tikai izšķirīgais stimuls, lai viņi paši sāktu ģenerēt valodu. Ja tāds stimuls ir dots, bērni jau ir ieprogrammēti automātiskai izpratnei par attiecīgā tipa valodu” (124. lpp.). Taču – vai tiešām? Vai mūsdienās apgalvosim to pašu?

Iespējams, potenciālajam recenzijas lasītājam varētu rasties jautājums, kāpēc Dž. Aičisone cilvēku nodēvējusi par „runātspējīgo zīdītājdzīvnieku”? Arī uz to grāmatā atrodama pamatota atbilde: „Cilvēki fiziski ir adaptējušies valodas lietošanai, bet gliemeži, aitas un pat pērtiķi – nav. Cilvēku balss aparāts, plaušas un smadzenes ir „programmētas” tikt galā ar valodas grūtībām tieši tāpat, kā mērkaķi ir ieprogrammēti kāpelēt pa kokiem vai sikspārņi – raidīt augstas frekvences skaņu signālus” (86. lpp.).

Nobeigumā atliek piebilst, ka minētā grāmata būs lieliska lasāmviela ne tikai profesionāliem lingvistiem, doktorantūras studentiem, dzimtās valodas un svešvalodu docētājiem, bet ikvienam, kuru nodarbina jautājumi par valodu un tās dabu.

 

Lāsma Gaitniece