VECTĒVA ANTANA PARĀDS

Julija Šukys. Siberian Exile (Sibīrijas trimda). Lincoln and London: Univ. of Nebraska Press, 2017. 176 lpp., angļu valodā

 

„Kāds vienmēr maksā. Jautājums – kurš? Un – kā?” Tā savas dzimtas un pašas dvēseles izpētes un atklājumu grāmatu iesāk 1972. gadā Kanādā dzimusī lietuviešu bēgļa mazmeita Jūlija.

Sibīriju izdzīvojusī vecmāmiņa Ona Šukienė (1905-1996) 1965. gadā no Lietuvas izceļo pie bērniem Kanādā.[1] Pēc gada tur no Anglijas tiem piebiedrojas viņas vīrs Antanas Šukys (1899-1985). Kad piedzimst mazbērni, vecvecāki gādā, lai tie iemācītos lietuviski un zinātu par okupantu vecmāmiņai un lietuviešu tautai nodarīto pārestību. Jūlija jau kā bērns atskārst, ka kādreiz gribēs uzrak­stīt vecmāmiņas tai bērnībā atkārtoti iečukstēto dzīves stāstu. Pašai kļūstot par māti, šī vēlme atdzīvojas ar jaunu spēku – „Es gribēju nodot viņas stāstu tālāk savam dēlam, lai tas zinātu, no kurienes viņš cēlies un kas viņš ir. Lai viņš varētu ieņemt savu vietu čukstošo senču ķēdē.” (6)

Sagaidām – grāmata būs vēl viens „Sibīrijas stāsts”. Tādu ir daudz – katrs īpašs, tomēr visi viens otru apstiprinoši. Sākotnēji autore tā to arī ir iedomājusi. Taču tad Jūliju pārsteidz jauni atklājumi, kas vecmāmiņas stāstu un ģimenes sāgu atklāj jaunā gaismā. Nav vairs tikai Sibīrijas stāsts, aizpildās tukšie plankumi, uzvirmo jauni jautājumi – daži neatbildami. Par grāmatas vadmotīvu kļūst tad jau mirušā vectēva Antana agrāk neapjaustā pagātne.

Jūlija Šukys ir profesore Mizūrī universitātē (ASV), kur pasniedz nefiktīvās prozas rakstniecību. Doktores grādu filoloģijā ieguva Toronto universitātē 2001. gadā ar disertāciju par „mazākuma literatūru” (minor literature). Viņa salīdzinoši iztirzā kādu Padomju Lietuvas ebreju lietuviski rakstošu romānistu (kas kā bērns izdzīvoja holokaustu un uzauga lietuviešu ģimenē) un Alžīrijas franciski rakstošu, bet arābu izcelsmes rakstnieci Alžīrijas neatkarības cīņu laikā un pēc tam.[2] Iepazīstoties Viļņā ar minētā rakstnieka darbiem un dzīvesstāstu, autores rokās nonāk arī arhīva materiāli par kādreizējo Viļņas ebreju kopienu un tās iznīcināšanu nacistu okupācijā. Viņu īpaši piesaista rakstnieka plašā sarakste ar ievērojamo, bet plašāk maz pazīstamo Viļņas ebreju glābēju lietuvieti Onu Šimaiti (1894-1970), kura, pati izdzīvojusi koncentrācijas nometni, pēc kara dzīvo Parīzē. Šis atklājums ne tikai bagātina Jūlijas Šukes doktora tēzi, bet arī ievirza viņas turpmāko literatūrzinātnisko darbību – pētījumu un publikācijas par Šimaites dzīvi, darbiem un personību.[3] Šimaitė bijusi kompulsīva vēstuļu un dienasgrāmatas rakstītāja, kas tomēr nekad nespēja uzrakstīt memuāru. To no viņas pa pasauli izkaisītajiem rakstiem veic Jūlija Šukys. Bet – kad autore pielieto gūto pieredzi, lai no vēstulēm, arhīvu materiāliem un mutvārdu liecībām rekonstruētu pašas vecvecāku dzīves stāstu, rezultāts krasi un negaidīti atšķiras no ģimenē un trimdas sabiedrībā gūtā priekšstata.

Atklājumu ķēdi ievada draudzenes ieteikums izprasīt Šukys ģimenes KGB dosjē no Lietuvas valsts arhīva, cerībā gūt izziņu par vecmāmiņas arestu un izsūtīšanu: „[Toreiz] biju fokusēta tikai uz vecmāmiņas stāsta rakstīšanu. Zināju maz par Antana dzīvi un nebija īpašas ziņkāres par viņu. Nekad pat sapnī neiedomājos, cik lielā mērā šāda izpēte grozīs ne tikai grāmatu, kuru rakstīju, bet arī izpratni, kas bija mana ģimene, kas es pati. Neaptvēru, kā tā pašos pamatos izmainīs manu attieksmi ar pagātni.” (13)

Ap to pašu laiku (jādomā, ka sakarā ar viņas pirmajām publikācijām par Onu Šimaiti 2007./2008. gadā) kāda cita draudzene viņai atsūta kopiju no kādas ar roku zīmētas kartes, kuru tā atradusi ASV Holokausta piemiņas muzejā Vašingtonā. To zīmējis kāds agrākais tās pilsētiņas iemītnieks, kurā savā laikā dzīvoja Šukys ģimene, un vēlāk vācu okupācijas laikā kā policijas priekšnieks darbojās Antans. Pilsētiņa pie Austrumprūsijas robežas dažādās valodās saucas „Jaunciems” (lietuviski Naumiestis, grāmatā „Newtown”). Karte rāda šīs pilsētiņas ielu plānu ar norādēm uz 1941. gada 16. septembrī noslepkavotu ebreju sieviešu un bērnu masu kapiem tuvējā mežā. Kāds agrākais Jaunciema iemītnieks Čikāgā (izceļojis jau pirms kara) pirms daudziem gadiem no atmiņas uzzīmējis šo pilsētas karti un nodevis muzejam ar atzīmi: „…varbūt nākošajās paaudzēs kāds mazbērns vai mazmazbērns aiz ziņkārības [to] atlocīs. … Mana cerība ir, ka tā tam atgādinās neaizmirst un nepiedot.” Sūtītāja piezīmē: „Tu esi tas mazbērns. Viņš šo zīmējis priekš Tevis.” (10) Jūliju pārņem šaubas – reizē drausmas. Tā uzkar karti savā darba istabā universitātē pie sienas, katru dienu apskata un pārdomā. Vairākus gadus vēlāk (2014) viņa karti saloka, ieliek ceļa somā un ierodas Jaunciemā.

Sibīriju viņa jau apmeklēja dažus gadus agrāk (2010). Apgrieztā kārtībā šie ceļojumi ir pamatā grāmatas 1. daļai („Antans”) un 2. daļai („Ona”). Daudz īsākā 3. daļa saucas „Mēs”. 1941. gada jūnijā ģimene dzīvojusi Kauņā, kur 14. jūnija naktī Padomju zaldāti dzīvoklī atrod Onu vienu pašu. Viņu arestē un izsūta uz Sibīriju. Rietumos augušajiem bērniem un mazbērniem ģimenē un sabiedrībā no bērna kājas ieaudzinātajā stāstā ir skaidrs, ka tā bija sagadīšanās: vectēvs bija sācis strādāt jaunā darbavietā citā pilsētā, vecmāmiņa palikusi dzīvoklī, lai kārtotos uz pārcelšanos uz jauno mājvietu, bērni aizsūtīti pie mātes vecākiem laukos paelpot svaigu gaisu. Onu aizved uz Sibīriju, bet Antans ar bērniem izglābjas un pēc kara nokļūst rietumos. Kas notiek starplaikā? – Par to nerunā. It kā trīs gadi starp 1941. un 1944. gadu vispār nebūtu. Tukšs plankums.

Caurskatot tai atsūtītos arhīva dokumentus un vēlāk apmeklējot Lietuvu, Jūlija atklāj, ka tas, ka arestēšanas naktī Ona dzīvoklī bija viena, nebija sagadīšanās. Viņa ar Antanu paši to tā bija norunājuši – bet diemžēl pārrēķinājušies. Baumas par paredzamām masveida deportācijām jau klīdušas apkārt vairākas nedēļas un Antans paredzēja, ka viņš būs starp arestējamiem. Lietuvas brīvvalsts laikā viņš kļuva ultranacionāli orientētas pagrīdes organizācijas „Dzelzs vilks” loceklis, un čekas nolūks būtu viņu aizvākt. Pēc plāna, vecāki aizsūta bērnus lielākā drošībā uz laukiem pie Onas vecākiem, Antans aiziet slēpties un Ona paliek sargāt iedzīvi. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa radiniecei stāsta, ka viņi nekad nebija iedomājuši, ka arestanti ņemtu sievieti vienu pašu.

KGB dosjē ir daudz neskaidrību par Antana darbošanos pēc vāciešu ienākšanas, sevišķi par datumiem. Ieradusies Jaunciemā, Jūlija noskaidro, ka viņš iecelts par policijas priekšnieku 1941. gada augustā un darbojas šai postenī piecus mēnešus. Tas norāda, ka divas pirmās nacistu izvestās masveida nonāvēšanas akcijas Jaunciemā jau bija notikušas pirms tam, bet 16. septembra akcija izvesta Antana laikā. Viņai izdodas sameklēt kāda vectēva drauga dēlu no Jaunciema, kas tagad ir advokāts Viļņā. Romas kā zēns atceras epizodi – Antans ieradies viņu mājās nākošajā dienā pēc šī notikuma. „Mana māte bija dusmīga uz viņu. Es dzirdēju viņu kliedzam uz Antanu … Viņa apsūdzēja viņu slepkavībā. Bet viņš aizstāvējās … teica, ka nebija gājis uz mežu, bet palicis savā birojā. ‘Es nevienam nešāvu,’ viņš teica.” Romas tad skatījies uz Jūliju absolūtā nopietnībā un atkārtojis: „Jūsu vectēvs nevienu nenošāva.” (55)

„Mazs mierinājums. Faktiski nekāds,” atzīst Jūlija. „Tajā dienā vectēvs pats bija ierāvies savā birojā, kamēr viņa padotie mežā šāva cilvēkus, izpildot viņa pavēli. Uz kādu nevainību šāds priekšnieks var pastāvēt?” Dziļās pārdomās autore sev jautā un pati atbild: „Vai es arī neesmu kaut kādi līdzvainīga sava vectēva noziegumā – ģenētiski vai kā mantiniece? – Nē, es nedomāju. Bet vai man ir atbildība pret nonāvētajiem? – Jā, es ticu, ka ir. Man ir pienākums savos rakstos, un vienkārši kā cilvēkam, paust patiesību, cik labi es varu.” (60)

Grāmatas 2. daļa ir vecmāmiņas Onas Sibīrijas stāsts, savīts ar Jūlijas un brālēna Darija ceļojumu pa viņas pēdām 2010. gadā. Līdzīgi kā ar vairumu 1941. gada jūnijā no Baltijas valstīm izsūtīto, vīriešus nosūtīja uz „GULAG” vergu darba nometnēm, bet sievietes un bērnus „Speciālā nometinājumā” kolhozos. Ona nonāk kolhoznieku sādžā Tomskas apgabalā. Kā izņēmums, viņu grupā ir iedalīts arī viens vecāks vīrs, katoļu priesteris Tēvs Juozas (Father Joseph), kas Onai un viņas līdzgaitniecēm ir liels morāls atbalsts. Jūlijas pētnieces darbā viņu vairākkārt pārsteidz šķietamas sagadīšanās. Meklējot kādā Amerikas lietuviešu arhīvā materiālus par Onu Šimaiti, tā uzduras uz tur nevilšus iekļuvušu pārrakstu no kādas intervijas par Tēvu Juozu Sibīrijā, ko 1977. gadā ASV lietuviešu laikrakstam sniegusi neviens cits kā viņas vecmāmiņa Ona Šukienė! (Jūlija iedomājas, vai tik vecmāmiņas gars viņai neseko un nepalīdz?)

Ona Sibīrijā nodzīvo 17 gadus, kopj Vorošilova kolhoza govis, kopā ar savu māsu uzceļ baļķu mājiņu, kopj dārzu – dzīvo. 1947. gadā – iesākumā caur Antana brālēnu Amerikā – sāk sarakstīties a bērniem Vācijā un Anglijā, vēlāk Kanādā. 1958. gadā māsas atgriežas Lietuvā. Paiet vēl 7 gadi, kad pēc vairākiem nesekmīgiem lūgumrakstiem, Onai beidzot atļauj izceļot pie bērniem Kanādā.

3. daļai – „Mēs” – ir tikai 14 lappušu. Jūlija atgriežas pie dilemmas grāmatas pirmajā rindkopā: „Kāds vienmēr maksā. – Ona samaksāja zaudējot bērnus, dzimteni, mūža spēka gadus. Mans tēvs un viņa māsas samaksāja zaudējot māti. Es arī maksāju – caur zināšanu. Mani atklājumi ir indīgi, rūgtas zāles.” Vai Ona zināja? Apmeklējusi Lietuvu, autore atzīst, ka tas bija neizbēgami. Pēckara Lietuvā baumas esot klīdušas netraucēti. (153-4)

Par vectēvu Jūlija iegrimst pārdomās skatoties kādā viņa jaunības fotogrāfijā, kur redzams maigi smaidošs jauneklis, domās to salīdzinot ar skarbo mazrunīgo vectēvu, ko viņa atceras savā bērnībā: „Vai būtu bijis labāk, ja viņš arī būtu aizvests tajā jūnijā dienā? Ja viņi ar Onu abi būtu aizvesti, neviena no KGB aktīs saglabātajām apsūdzībām neeksistētu. Viņš būtu jau tālu prom, kad vācieši ienāca un kad nošāva ebrejus. … Šajā alternatīvajā vēsturē, kurā man atļauts mainīt tikai vienu likteni, Antans būtu nevainīgs, šķīsts upuris. Varonis pat. Vai varētu būt, ka traģēdija nebija Onas deportācija, bet viņas vīra izglābšanās?” (67) Par to, kas varētu būt vectēva prātā, viņš nerunā, un autore nerunā – kā vienīgi: „Vai būtu iespējams aizmirst?” (75) Nešaubos, ka Jūlija Šukys nav vienīgais baltiešu bēgļu bērns vai mazbērns, ko šāda dilemma smacē, tomēr šādu pārnestās vainas grēksūdzi vēl nebiju lasījis.

Šeit šim lasītājam uzmācas doma par vēl citu alternatīvās vēstures iespēju – kā būtu, ja viņi nebūtu rūpējušies par iedzīvi, bet abi laikus pazuduši kādā slēptuvē un tā izglābušies no deportācijas? Varbūt tad Antans nebūtu kļuvis par Jaunciema policijas priekšnieku – zobratu nacistu nāves mašinērijā. Vai atriebības jūtas par Onas aizvešanu nemudināja viņu iesaistīties slepkavīgajās akcijās? Kā to autore arī piemin (25), lietuviešu sabiedrībā toreiz bijusi plaši izplatīta pārliecība, ka ebreji lielā mērā vainojami pie Padomju represijām. Tad Antans un Ona – kā vairums baltiešu – tostarp arī vairums Jaunās Gaitas lasītāju vecāku un vecvecāku – jādomā, pieglaustu ausis un piemiegtu acis rūpēs par savu, savas ģimenes un savas tautas un kultūras izdzīvošanu. Mazs procents bija tā sauktie „Klusie varoņi” – par kuriem pērn Rīgā iznāca grāmata[4] un kāda bija jau pieminētā Ona Šimaitė.

Juris Šlesers

Juris Šlesers ir JG redakcijas kolēģis.

---

[1] Lietuviešu valodā „Ona” atbilst vārdam „Anna”, izrunā „Ōna”.

[2] Julija Šukys, Algiers–Vilnius–Algiers: A Study in Minor Literature, Toronto: Univ. of Toronto, 2001. <http://handle.net/1807/16232>. Angļu valodā. 

[3] Izsmeļošs raksts: „Ona Šimaitė and the Vilnius Ghetto: An Unwritten Memoir”, Lituanus (ASV), 54:2, 2008 (5-25). Grāmatas: (1)And I Burned with Shame: The Testimony of Ona Šimaitė, Righteous Among the Nations, Jerusalem: Yad VaShem, 2007; (2)Epistolophilia: Writing the Life of Ona Šimaitė, Lincoln: Univ. of Nebraska Press, 2012.

[4] Pēteris Bolšaitis, Agnese Lūse un Anna Žīgure, Latvijas klusie varoņi, Rīga: Vesta-LK, 2017.