Bezdelīgas, debess soprāni,

ievada vasaras pirmo svelmi,

iesvilpo straujus lidojumus,

Tā arī cilvēka dzīvīte paiet,

neregulārā steigā,

medībās pēc kripatiņas

vai bēgot no dvēseles nemiera.

Un tās naktis, kas sekos,

būs pilnas vārsmām sapņu burās,

salta vēja dzītas.

Un tās dienas, kas sekos,

būs pilnas drūzmas untumu haosā.

Un tās beigas būs garākas par ilgām

pēc piestātnēm, kur pieturēties.

Un vēl vienā citā rītā ievērosi

bezdelīgu švīkoņu gar taviem plakstiem

un saklausīsi asos svilpienus ausīs,

kas atgādinās tev vasaras pirmo svelmi,

to īso brīdi, kad apstājies un vaicāji sev

kas un kur tu vispārīgi esi.

Un vēl viens rīts, kad acis samirkušas,

saklausīt vairs spējas trūks,

lēnītēm jāstaigā tos soļus lejup

uz kapa joslu, kur maņa izžuvusi,

tik trausla dvēselīte vēl dreb

kā apses pēdējā lapa rudens vējā,

līdz iekrīt bezgalības tukšumā

ar vai bez ticības kruķiem.