Anita Liepiņa
Indra Gubiņa
(1927-2017)
Indra Gubiņa
Jaunajā Gaitā
viņas dzeja parādās no 1957. līdz 2017. gadam. Šis ir īss atskats par to. Ir arī proza, ir intervijas ar un par viņu, par viņas garo, daudzpusīgo mūžu. Latvju Enciklopēdijā 1962-1982 var atrast tikai pusi, jo viņa pārdzīvoja Enciklopēdiju. Skatoties Google, var atrast grāmatu tirgotājus, kas piedāvā lielākā vai mazākā skaitā viņas grāmatas, bet neatradu visu 27 grāmatu sarakstu, kas ietver stāstus, noveles, romānus, dzeju, un ceļojumu stāstus. Vajag paiet laikam, lai tik bagātīgu literāro devumu kāds gribētu vērtēt.Viņa pati saka: „Tēlos iestrādāju savas jūtas un pieredzi...” Gadu gaitā JG publicētajā dzejā var pasekot tā laika notikumiem viņas dzīvē. JG7, 1957. gadā Indrai ir jauna ģimene, viņa raksta prozu un dzejoļus, viņu uzņem Latviešu Preses Biedrībā. Indra ir „Uz ceļa”:
Gaisma lāsmo uz ceļa,
Soļi it priecīgi iet.
Dīvainu sajūtu pilna
Gavilē sirds un dzied.„Iemiegot” var sajust senas smaržas un iet tālos ciemos.
Laiks iet un dzīve mainās, 1985. gadā viņa izbeidz darbu bibliotēkā, ceļo, tad 1987. gadā nomirst vīrs. Indra turpina dzīvot. JG199, 1994. gadā viņa dzejo „Vēl esam”:
Tu saki – ir auksti, salst!
Tā ir. Mēs abi dzīves rudenī esam,
...Bet mēs esam, vēl esam.Doma turpinās „Tomēr bēgu”:
Gribēju izbēgt no domām,
gribēju saulē vien palikt,
gribēju jaunību atkal
pagātnes gatvē satikt.Liekas, ka tas tomēr neizdodas. „Kā vīgriezes”:
Saldi smaržo vīgriezes –
tā kā atmiņas,
... Rūgti tvan viss zaļais mežs:
Paliec, kas to liedz!Vēl JG203, 1995. gadā ir „Vientuļa Jāņu nakts”:
Nakts ir tik silta un laba,
līgo – pats mutē jau kāpj.
Bet tagadnes naksnīgā tumsā
vientuļa Jāņu nakts sāp,
vienalga kādā vecumā esam.Šai gadā Indras dzīvē ienāk mazmeitiņa, kuru viņa pieskata, un kad viņa iesāk skolu, Indrai atkal vairāk laika rakstīšanai. Iznāk vēl sešas grāmatas.
Pirmais Latvijas apciemojums 1975. gadā kopā ar meitu. 1991. g. viņa bija tieši puča laikā, un bija atkal jābēg no Jelgavas. Pēc tam vēl vairāki braucieni, lasījumi, tikšanās ar radiem, draugiem, ar rakstniekiem. Domas griežas ap attiecībām ar tautu Latvijā. JG 203, „Mēs”:
...Mēs, kas reiz ar ilgām
domājām viens par otru,
un arī jūs jaunie,
kam mūsu liktenis svešs –
pastiepsim pretim viens otram roku.
Ne lai ko ņemtu vai dotu,
bet lai cits citu justu
un lai mēs turētos kopā.
...Tik maz vairs esam.
Bet – vēl esam!Dzīves garums cilvēkiem var būt ierakstīts gēnos. Māte nodzīvoja līdz simts gadu vecumam, pati Indra Gubiņa līdz deviņdesmit. Jau ļoti agri, JG282, 1995. gadā viņa sāk domāt un gatavoties mūža beigām. „Mātes seja”:
Vai no spoguļa pretim raugās
manas māte seja,
kaut skatos tikai es?
Pierē, vaigos un acīs
mūža gājums ierakstīts,
Tas viņas vai mans?
Vai dzīvi tagad redzu
it kā ar viņas acīm
pirms tās aizslēdz nakts?Sensenos laikos aizgājējam lika rotas līdzi kapā, par to runā dzejolis „Izdali”:
Ne tev vairs zeltu, ne sudrabu nēsāt,
ne kaklā dzintara krelles likt.
Vienīgi brūngano saktu sev paturi,
kurā ieslēgtā skujiņa mirdz.
Paturi sev to, lai mūžīgā dusā
pagātne tālā un pagātne tuvā
kopā ar jūru guļ tev uz sirds.
Izdali rotas!JG289, 2017. gadā ir dzeja rakstīta starp 2012. un 2016. gadu, kā arī konspektīvs dzīves apraksts. Viņa vēl vienmēr spēj priecāties. „Kāds rīts”:
Stāvu es ēnā, bet gavilē sirds –
Cik skaists ir šis rīts!Līdzīgi kā dainās var salīdzināt liepu ar cilvēku, tomēr katram ir savas intereses, patikas un nepatikas. „Par tuvu”:
Pie loga jaunā liepa
jau taustās ar saviem zariem.
Būs skaisti, kad tie sāks ziedēt
un smarža nāks istabā iekšā.
Tikai – liepa, kā jūtas liepa
tik tuvu mājas sienai
un akmens ceļam gar to?
...Tāpat arī cilvēkam.
Par tuvu, par tuvu
nevienam nav labi būt!Sākums un beigas iegūst īpašu nozīmi. Pēdējais dzejolis „Pirms nakts” nobeidzas ar:
Vai tiešām no manis atkāpjas dzīve,
jeb no dzīves atkāpjos es?Lasītājs var sev pajautāt, kur šai laikā un kādā savas dzīves posmā biju es?
