Guntis Liepiņš

OTRĀ PUSĒ STĀVU ES

 

Izdevniecībā „Domas spēks” pērn viņa meitas Ievas Lešinskas redakcijā iznācis kādreizējā dubultaģenta Imanta Lešinska (1931-1985) memuārs Starp divām pasaulēm. (Ar virsrakstu Kalpības gadi 1979.-1980. gadā to turpinājumos publicēja ASV laikraksts Laiks.)

Ieva Lešinska iesāk grāmatu ar „Dubultaģents un dubultideālists mans tēvs”. Skaidra tēva mīlestība, ko pierāda selektīvā rakstu izlase grāmatā. Patiesībā Ieva pati ir grāmatas autore, sastādījusi, rediģējusi, komentējusi un tulkojusi.

Dubultaģenta pierādījumi grāmatā ir tikai pačalošana! Arī citos rakstos ārpus grāmatas pierādījumu nav. Tomēr apgāda reklāma saka „Tikai pēc Lešinska nāves plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš ir sadarbojies jau kopš 1960. gada.” Ievadā Ieva raksta: „Tur (neuzrakstītajā grāmatā - G.L.) tēvs bija iecerējis atklāt detaļas, kuras tik ļoti vēlējās izdibināt trimdas sabiedrība – par viņa pirmo pārbēgšanas mēģinājumu, par darbību VDK segorganizācijās un sadarbību ar ārvalstu slepenajiem dienestiem”. Tā vietā Lešinskis izvēlējās septiņus gadus runāt un rakstīt par kultūras sakaru bīstamību un strādāt pie savas doktora disertācijas par Pievolgas vāciešu deportāciju. Ne minūti atlicināt saviem dubultaģenta piedzīvojumiem?

Dubultideālists meitas acīs viņš ir. Šīs grāmatas recenzenta acīs viņš ir ļoti tālu no tā. Viņš pats raksta „Nelabprāt gribas atcerēties savu kalpošanu – piespiesto (izcēlums mans - G.L.) kalpošanu režīmam... ” Tā bija Lešinska brīva izvēle sekmīgi kalpot ilgus gadus. Nodaļā „Atskaite” (296. lpp.) viņš parāda ar kādu atdevi viņš darbojās, lai šķeltu trimdas sabiedrību. Tanī pašā laikā būdams dubultaģents, lai grautu Padomju savienību? Te kaut kas „neštimmē”.

Ieva savā intervijā ar V. Sprūdi (Latvijas Avīze 2017. gada janvārī) saka: „Kas viņam (Lešinskim - G.L.) patiešām derdzās, bija „trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz „padomju Latvijas kārtējo gadskārtu. Tie viņam riebās...” Te tik varu piezīmēt, ka 1971. g. Rīgā uz biedra Lešinska aicinājuma uzdzēru tikai uz pasaules mieru. Kāpēc ne? Par to maksāšanu atsaukšos uz Valda Krāslavieša vēstuli Imantam Lešinskim (355. lpp.), „Ja Tev maksā hoteli – lai maksā. Tā ir čekas nauda, kura citādi aizies daudz riebīgākos pasākumos...” Mani uzskati saskan ar Krāslavieša. Kad mans Kanādas Karaliskās Jātnieku Policijas (Royal Canadian Mounted Police, RCMP) „aukle” apjautājās, vai es nejūtos parādnieks Kultūras Sakaru komitejai par samaksātiem izdevumiem Latvijā, atbildēju, ka man un maniem vecākiem komunistu režīms nolaupīja daudz vairāk nekā viņi jebkad spēj atmaksāt.

Lešinskis kādā savā angļu valodas rakstā, ko man lūdza komentēt RCMP, saka, ka „dardedzieši ir nesuši naudu uz Padomju vēstniecību”. Tas nekad nenotika. Es vērsu RCMP uzmanību uz šiem meliem. Biju drošs, ka RCMP zināja, kādi cilvēki ieiet Padomju vēstniecībā. Tas deva man ticamību aizrādot uz citām nepareizībām viņa rakstos. Starp citu, Lešinskis arī raksta (258. lpp.) „Pirms filmu izrāžu sākuma Komiteja ... panāca ... džentlmeņu vienošanos: ienākumus no izrādēm ... nedrīkst nodot emigrantu organizāciju rīcībā.” Vismaz Dardedzei un pirms tam JGDK’am (Jaunās Gaitas Draugu Klubs, priekšgājējs Dardedzei) tāda vienošanās ar KSK nebija. Taisni otrādi, pēc filmas „Pūt, vējiņi” izrādes Toronto 1976. g., ar 832 skatītājiem, LNAK (Latviešu Nacionālā Apvienība Kanādā) 18. martā tika nosūtīts čeks par $80.34, (3% no ienākumiem, bāzējoties uz LNAK sesijas lēmuma), skolu atbalstam. Šo čeku LNAK valdes priekšsēdis atsūtīja atpakaļ ar garāku noraidošu pavadvēstuli nobeidzot „ ... LNAK valde arī noraida sadarbību ar kolaborantu grupām...” Nezinu nevienu organizāciju ASV un Kanādā, kurai arī būtu bijusi kaut kāda vienošanās ar KSK par sarīkojumu ienākumu izlietošanu.

Interesanti ir Imanta Lešinska komentāri par Latvijas Kultūras semināra notikumiem Namūrā, Belģijā 1975. g. Viņš sasaista tos ar 3. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu Florefā. Seminārs bija atsevišķs pasākums pēc kongresa. To nerīkoja kongresa vadība. Viņš pārmet jauniešiem, ka viņi, lai nenokaitinātu grupu no Latvijas, nolaida lielo Latvijas karogu, kas plivinājās virs Abeja, kur notika kongress, kad ieradās KSK grupa no Latvijas. Jā, karogs tika nolaists, kad kongress beidzās. Es tur biju. Bet seminārs notika nākošā dienā citā pilsētā, Namūrā. Nolaišanu pārķēra trimdas nelokāmās stājas aizstāvji un pārmeta kongresa rīkotājiem nacionālās stājas uzdošanu čekas priekšā. Namūrā pēc Zirnīša teiktā gan bijis incidents, kur pāris „džeki” ir izritinājuši karogu pirms tikšanas ar grupu, bet pēc Kārļa Āboliņa pieprasījuma to satinuši atpakaļ. To, ka kongress un satikšanās ar latviešiem no Latvijas notika divās dažādās vietās, Lešinskis skaidri zināja. Tomēr viņš vēl Zviedrijā 1984. g. atkārtoja „Un kur nu vēl tas efekts, ja šo „kultūras sūtņu” priekšā nolaiž Latvijas karogu.” Viņam bija lielas spējas pamelot un notikumus sakārtot un izgaismot pēc savas izvēles.

Attiecībā uz AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) (397. lpp.) viņš apgalvo, ka 1984. g. konferencē Montreālā ir piedalījušies pieci čekas aģenti (KGB aģenti). Tur piedalījās tikai četri lektori no Latvijas. Viens no tiem bija labi pazīstamais teātra kritiķis Viktors Hausmanis, kura rakstus vel šodien iespiež mūsu avīzēs. Piedalījās arī Andrējs Bankavs, Reinis Bērtulis un Heinrihs Strods.

Lešinskim bija arī lielas spējas notikumus analizēt pēc saviem uzskatiem. To pierāda ļoti laba analīze par Latvijas iespējām atgūt neatkarību rakstā „Pārdomas par manas dzimtenes likteņiem”, sākums (269.-284. lpp.) oriģināli iespiests Jaunās Gaitas #123 un #124, 1979. gadā. Tālākais (līdz 292. lpp.) nav JG atrodams. Diemžēl no Jaunās Gaitas pārspiesto daļu izmaitā centīgā grāmatas korekcija, kas gribēja rakstu uzlabot. Mainīta ir vārdu secība, mainīti vārdi, lietojot citus sinonīmus, un, beidzot, pat atmetot vārdus. Piemērām, Lešinskis raksta JG: „ ...saprasties ar pusmežonīgajiem klejotājiem kazachiem, ...” Grāmatas tekstā „pusmežonīgajiem” ir izmests ārā. Kāpēc? Bez tam, tiešai atsauksmei uz rakstu JG, neko rakstā nedrīkst mainīt! Attiecībā uz Kalpības gadiem, Sprūdes intervijā Ieva saka par agrāk publicētiem tekstiem: „Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju.” Izdarīju dažus salīdzinājumus ar LAIKĀ publicētiem rakstiem un grāmatu. Tās pašas problēmas, kas ar augšminēto rakstu. Ievai sirds bija sāpējusi burtiski pārrakstīt grāmatā grūti saprotamos domu kūleņus Lešinska oriģināli iespiestajā versijā. Paliek jautājums, vai arī Lešinska vēstuļu apmaiņā ar Valdi Krāslavieti vēstules ir „uzfrizētas”. Mainot rakstītāja stilu var mainīt lasītāja noskaņojumu pret teikto. Tas attiecināms uz visiem rakstiem šai grāmatā.

Grāmatā trūkst ļoti daudz no tā, ko rakstījis pats Lešinskis, gan no tā, kas rakstīts par viņu. Nodaļā „Viedokļos” (349. lpp) varēja arī pārpublicēt rakstu JG 153 „Mezglos”, Ezergaiļa pārdomās. Lešinkis uzstājās ar runām Toronto, San Francisko, Čikāgā un citās vietās. Man ir 1979. g. Jaunatnes kongresā Toronto runas, jautājumu un atbilžu pieraksts (transkripts). Toronto bija aktīvākais trimdas sakaru centrs ar Latviju. No 1974. gada līdz 1991. gada jūlijam tika izkārtotas 16 filmu izrādes un 27 sarīkojumi ar dzīviem cilvēkiem no Latvijas. Toronto Dardedze, galvenā sakaru organizētāja, ir pieminēta tā, garām ejot, pāris vietās. Ar laiku Dardedzei izveidojās vienošanās ar KSK, ka privātos mākslinieku izsaukumos Dardedze izvēlas mākslinieku, un KSK pavadoni. Par Māru Zālīti un fotogrāfu Juri Krieviņu bija liela cīņa, līdz KSK piekrita mūsu izvēlei.

Beigās jāpiemin Lešinska no šīs pasaules aiziešana. Ieva uzskata, ka viņš mira dabīgā nāvē. Pilnīgi piekrītu. Viņš trimdā neizdarīja neko tādu, par ko Padomju vara viņu gribētu nogalināt. Pats Lešinskis tikai uzpūta pīlīti, ka viņam draud dzīvības briesmas. Toronto vizītes laikā 1979. g. Lešinsku pāris dzīvoja tai pašā viesnīcas stāvā, bez uzraudzības, kur bija apmetušies Padomju tūristu grupas locekļi, ieskaitot Māri Čaklo, un uzraugi. Arī Toronto Latviešu Centrā viņš un sieva staigāja apkārt bez apsardzības un man bija izdevība ar viņiem aprunāties. Pirms tam biju ar Lešinski runājies 1971. g. vasarā Rīgā.

Par Lešinski ir ļoti galēji uzskati. Vienā pusē viņu uzskata gandrīz par pravieti. To vislabāk ilustrē Uldis Ģērmanis savā epilogā Soc Demokratu avīzē Brīvība un Austrālijas Latvietis. Tanīs viņš Lešinski nogodā par Dr. Lešin­ski. Pati Ieva raksta, ka viņš pie doktora grāda nekad netika (18 lpp). Jautājums ir, vai Ģērmanis to nezināja, vai Lešinskis bija pats „pastiepis” patiesību agrāk, ko tagad atklāja meita. Īstenību mēs nekad nezināsim jo abi vairs nav starp mums. Otrā pusē stāvu es. Uzskatu viņu par absolūtu pašlabuma meklētāju. Viņš manipulēja faktus, laikiem sapinoties pats savos stāstījumos dažādos laikos un vietās. To pierādu šajā recenzijā.

Citēšu Ievas Lešinskas teikto par savu tēvu 2002. g.: „Viņam bija dots intelektuālajā sfairā, bet absolūti nebija dots emocionālajā un attiecībā ar cilvēkiem. Tas viņam nebija svarīgi, viņam pasaule sastāvēja no politiskas un ģeogrāfiskas dimensijas. Viņš nomira nevienu noslēpumu neatklājis.” Viņš prata uzturēt savai izdzīvošanai noderīgas blēdības. Viņam nekādu noslēpumu, ko atklāt latviešu sabiedrībai vai Rietumu pretizlūkošanai vairs nebija. (uzsvērumi mani - G.L.)

Nesaprotu arī kāpēc uz Lešinska kapakmeņa (foto 112. lpp) nav „dubultaģenta” un „dubultideālista” īstais vārds. Šīs zemes briesmas Imantam Lešinskim vairs nedraudēja.

 

Imanta Lešinska jeb Pītera Dorna kapavieta Fērfaksā Virdžinijā (Fairfax, VA)

 

Raksta autors par sevi raksta:
Kultūras sakari sākti ar Montreālas Expo 1967 izstādi. Personīga tikšanās ar māksliniekiem un pavadoņiem. Apmeklējis Latviju 1971., 1977., 1980./81., 1984., 1987., 1989., un 1990. gadā. Ticies ar Imantu Lešinski 1971. g. Latvijā un 1979. g. Kanādā un arī ar čekas darbiniekiem VDK apakšpulkvedi Edvīnu Berķi un VDK majoru Helmūtu Kreicbergu. Darbojies Jaunās Gaitas Draugu klubā, Dardedzes Inc., un Ave Sol Canada valdēs Toronto. Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentēšanas centra apstiprinājumi, ka nav dokumentu, kas liecinātu, ka varētu būt bijis VDK darbinieks vai informators, bet VDK elektroniskajā datu bāzē reģistrēts kā persona, par kuru ir ieviesta operatīvā pārbaudes lieta.1961. g. saņēmis RCMP pielaidi valsts noslēpumiem (Security clearance) un atbildējis uz viņu jautājumiem sakarā ar Latviju un latviešiem, sākot ar 1967. gadu. Interesi par latviešiem vēlāk pārņēma CSIS (Canadian Security Inteligence Services). TZO virsnieks.