Sergejs Moreino

Apvidus viņpus upes

Nekādi.

Jau aiz muguras divi tilti, nezinu pāri kam: viens šaurs un taisns, triju vai četru sena paskata māju ielenkumā (it kā tīšuprāt tam pielavījušies, lai ņemtu gūstā – pamuka tomēr, nesanāca), otrs – īss un, bez redzama iemesla, kumps; zem tā pazibēja kādas neizteiksmīgas garāžas, bet pilsēta nebeidzās, neatlaida. Nekādi.

Spēlējās: daļēji ar mums, bet galvenokārt pati ar sevi, jaucot un pārdalot kā kāršu kavu. Turklāt – noteikti! – blēdoties. Lūk, nemākulīgiem grafiti apķēpātā transformatora būda. Varbūt vakar tās vietā dižojās marcipāna mājiņa, kas šodien tik nekaunīgi aizsedz ielas perspektīvu un pārvērš to strupceļā, ka gribas tai ieteikt pavirzīties mazliet pa labi un palikt uz tā tur vēl aizvien zaļojošā mauriņa. Šā kā tā zālājs pavisam nekopts, lai gan to sargā dārza rūķis pieklājīga suņa augumā. Bet varbūt es to tikai iedomājos – pabraucām garām; ij neatskatīties, ij negriezties atpakaļ – nav svarīgi. „Cik silts ir oktobris, – ierunājas Leo. – („Jā,” – atbildu es.) – Un kādi interesanti ir zīmējumi, vai Jūs redzējāt? Ļoti profesionāli, lai gan izskatās pavisam bērnišķīgi.”

Bet nē taču, man nav nepatīkama šī spēle. Es nejūtos apkrāpts kā pieaudzis, kurš sēž pie viena galda ar kāršu blēdi, gluži otrādi – kā bērns faķīra bodē: man interesanti.

Šiem ceļiem mēs cauri netiksim; vilcieni te tiek uzpasēti no sirds, to sliedēm un gulšņiem neiespējami piekļūt. Nav ko domāt tos šķērsot tā vienkārši, rāpjoties pāri uzbērumam un liekot dzīvību pret dažiem ietaupītiem mirkļiem. Tā nu, kamēr mēs lēnām ripināmies tur, kur kartē, pēc visām pazīmēm, iezīmēta pazemes pāreja – vai kārtējais tiltiņš –, es prātoju.

Leo.

Šodien apsolīju viņam klosteri kalnā. Tas ir, pakalnu vai kalniņu ar drupām – nopietnu, vērā ņemamu vēstures objektu, – un viņš apņēmīgi min pedāļus. Man nav ne jausmas, vai arī viņam kalns-pakalns nozīmē to pašu, ko man: saldo sapni par mūža nogali paradīzē – mājā pakalna nogāzē, no kurienes, sēžot uz sola zem zeltītas bumbieres, vari raudzīties saulē, kas ieslīgst tālīnā meža galotnēs. Ik pa laikam es viņam krāšņi aprakstu, ka jau sen katru neapdzīvotu pakalnu vēroju kā iespējamo vietu, kuras daļa būtu pērkama mājas celšanai. Pieticīgas mājas: paralēlskaldnis un tam blakus kubs; pāris kajīšu un kambīze, taču kubs – priekš viesiem, ne jau mūžam man vienam kūkot. Tomēr līdzekļi tādam pirkumam pieplūst ne tik raiti. Tādēļ – jo tālāk no lielām pilsētām, jūras krastiem un tā joprojām ir pakalns, jo labāk. Nav jūra vajadzīga, iztiksim ar strautu aiz dienvidpuses loga.

Kad sarunājos ar viņu savā lēnajā un ne visai bagātajā angļu valodā, mani nepamet aizdomas, ka viņš nesaprot vai nepieņem šo permanento ačgārnās dambretes partiju ar likteni, ko pavada nelielas bailes uzvarēt. (Reiz viņš man kā atbildi izklāstīja savu teoriju: nauda nenāk pie cilvēkiem pa tiem ceļiem, kas tiek uzskatīti par naudas ceļiem – darbs, kukuļi, zagšana, – bet pavisam savādāk. Mēs gājām pa drūmu ieliņu, namu un koku apēnotu; nebija viegli iztēloties, kā no soliņa zem bumbieres izskatās saulriets, ja vien nedomā par to bez apstājas. „Paliek auksts, – ārkārtīgi pārliecinoši sacīja Leo un atkārtoja: – paliek auksts.” Viņa angļu valoda ir vienkārši lēna – lēna, bet cienīga.)

Tur, no kurienes es esmu atbraucis, dzīvoju guļbūvē ciemata malā. Tur, no kurienes atbraucis Leo, viņi ar sievu divatā (bērni mācās kaut kur aiz kalniem) mīt betona džungļos, standarta daudzstāvenē. Mēs ieripojām garā (var ieskrieties) tunelī, tajā ir diezgan vēss. Koku gulšņus viegli pārskaitot, virs mums aizjoņo vilciens. Stāva izeja; mūsu tempi samazinās.

– Sen gribēju jautāt, – es mazliet piebremzēju, ļaujot Leo mani panākt un jautāju: – kā tev izdodas, mūžam apkārt braukājot, saglabāt ģimeni?

– Es saprotu, par ko tu domā, – smaida Leo. – Es zinu, ka cilvēki, kuru amats ir līdzīgs mūsējam, diezgan bieži nespēj saglabāt labus kontaktus ar sievām. Viņiem ir atšķirīgas intereses, cits ritms, cits ātrums. Laika, – viņš piebilst pēc pauzes. – Laika ātrums.

– Un? – es mēģinu turēties blakus; kur esam – pagaidām nav skaidrs, uz ielas vai uz trotuāra.

– Bet es esmu sadalījis savu apziņu. Pastāv divi Leo – viens Leo ceļo, dara savu darbu, mēģina taisīt naudu. Cits Leo atgriežas mājās un dzīvo savā ģimenē. Mana sieva un es un ļoti labi draugi. Pirms tavas ierašanās viņa bija atbraukusi šurp ar mašīnu, kopā ar mūsu dēlu. Un mēs aizbraucām uz Parīzi, viņa visu ceļu pati bija pie stūres. Zini, Parīzē… tādu viņu nekad nebiju redzējis. – Es arī vēl nebiju redzējis Leo tā smaidām. – Parīzē viņa bija… tu zini – – –

„Ta-ra-tā,” – maigi, bet tamdēļ ne mazāk negaidīti atskan signāls, un pa labo pusi mums garām aizlido pērļaina folksvāgena „vabole”, jauna, ne autentiska, bet tādēļ ne mazāk forša, izaicinoša. Interesanti, tai, kura sēž pie stūres, ir tikpat dziedoša balss? Top skaidrs, ka esam krastmalā. Kreisajā pusē māju vai nu nav, vai nu tās ir speciālas dienesta ēkas; krastmalās parasti ceļ tādas. Upe knapi saskatāma, tā ir dziļi lejā, bet aiz tās – iebrūna nokalne: stāva, augsta un pa to iet vilciens.

Mēs ripojam ķēdītē (no diviem riteņiem, sarunāties grūti), bet pie uzejas, ignorējot zīmes, uzbraucam ietvei. Pa ietvi iet meitene īsā melnā mētelī; gaišie mati guļ uz pleciem līdzeni, pie šķipsnas šķipsna. Dārks buldogs lumpačo mazliet pa priekšu, arī vabolei līdzīgs. Kājas melnās zeķēs meitene liek kā baletā, melno kroseņu purngali izvērsti, balto pazoļu deja apbur. Suns ar pēcgalu atkrīt ziemas gaidās izbalējušajā mauriņā un, acīm redzami, kārto savas darīšanas. Es apstājos, pavisam: man jāieskatās kartē. Leo gaida. Meitene pieiet sunim, pietupstas; viņas seja pret mums pavērsta profilā – nereālā, kosmiskā. Nevar sacīt, ka ideāls, savā ziņā pat neglīts – teiksim, lūpu līnija pārāk sausa, – bet man šajā mirklī tas šķiet esam ārpus skaistā un neglītā. Buldodziņš ar rāvienu paceļ dupsi no zālāja un mēģina pabrist tālāk; meitene izstiepj roku ar lāpstiņu tik tālu, ka redzama viņas āda – starp mēteļa piedurkni un melniem pirkstaiņiem, tur, kur plaukstas pamatne pāriet apakšdelmā – porcelāna zilgana.

– Jā, – saka Leo, lēnām sākot kustēt, – kopš arī pie mums ieviesta kārtība vākt suņu sūdus, nabaga suņi pavisam sajukuši prātā. Vari iedomāties, cilvēks, kurš suņa acīs ir augstākais boss, ņem rokās viņa kakuli. Mana kaimiņiene stāsta, ka viņas suns tagad vispār baidās kakāt.

– Kāpēc? Kā viņš zina, ka vākt viņa mēslus ir pazemojoši?

(Tagad lejup.)

– Tādēļ ka zina: mēsli – ļoti slikti. Ir apmācīts. Ķēzīt dzīvoklī nedrīkst, ķēzīt mašīnā nedrīkst. Tā lūk.

– Šajā zemē – esam kārtīgi ieskrējušies un es gandrīz kliedzu, – šajā zemē suņi sen jau pieraduši. – Vējš pierē, esmu uzbudināts, liekas, man beidzot varētu izdoties pajokot: – Viņi domā, ka suņu sūdu vākšana ir īpašs rituāls, ko viņu boss mēdz veikt tikai uz ielas!

Šobrīd arī es esmu boss. Traucoties, vedot Leo kaujā, augstajā kalnā. Tāds silts oktobris, baltās pazoles mums nodejoja savu deju, aiz upes, aiz iebrūnās nogāzes tanī krastā – ja ticam kartei – brīnumu lauks. Celtne no pelēkiem rupji tēstajiem blāķiem – sargs kārtējam tiltam mūsu ceļā, – ir dzirnavas: varbūt tās parādīs man šodien savu ratu. Ne reizes dzīvē neesmu redzējis dzirnavu ratu. Tā noslēpumaino darbību – kā griežas sabangotajās putās, saberžot pīšļos un putekļos graudus, no pīšļiem un putekļiem nākušus. Esmu daudz lasījis par ūdensdzirnavām, vērojis tās aiz vilcienu un automašīnu logiem, bet par dzirnavu ratu vienīgi sapņojis. Ar mani tā notiek – manos sapņos nomodā: tiklīdz izrunāju vārdu „šūpoles”, tūdaļ redzu gan šūpoles, ko no visa spēka šūpoju, gan kādas matus plīvojam, taču visām tām – nedaudzajām, – kuras esmu šūpojis šūpolēs, bija īss matu griezums.

Nez kādēļ.

Skaņa, gigantiskas rumbas uz nevīžīgi iesmērētas ass čīkstēšanai līdzīga, vilkās stipri ilgāk nekā pienāktos – ievērojami ilgāk par vienu apgriezienu: tā spiežas man ausīs un atgriež manas acis realitātei. Tilts, aizgriezdamies pa kreisi, aiz div- vai pat trīsstāvīgās dzirnavu ēkas, šķiet nesaredzamas straumes šajā pagriezienā iesūkts. Ēna no dzirnavām uzgulst krustojumam un skar tiltu. Divas saulainas ielas, satiekoties burta „y” kājiņā, ievelkas ēnā, asfalts liekas mitrs. No gaismas un vēja pārpilnības pēkšņi satumsušajā redzeslaukā ieķīlējas kaut kas balts, ļoti vienkāršs un vienlaikus bezgalīgs, saplūst ar šo arvien pieaugošo skaņu, dažas reizes noklakšķina neredzamiem žokļiem un, nodrebējis, sastingst. Pauze. Es bremzēju ar abām bremzēm, to kluči izbrīnā iesvilpās. Ekrāns, kas aizsedza ainavu aiz krustojuma, ņirb, tā plakne saraujas, un no divām daļām saliktais daudzasu kravinieks, smagi nopūties, dodas projām, aizvilkdams savas ribainās kravas kastes turp, kur dziļumā rit laikam kāds nezināms darbs. Leo apjucis stāv pretī dzirnavām uz tilta, pašā tā galā, un, turot velosipēdu aiz ragiem, blenž vienā punktā uz noēnotā asfalta. Viņam piebraucis, es neatrodu īstos vārdus, lai izteiktu visu, ko esmu sajutis pēdējo pārdesmit sekunžu laikā; es vienkārši priecājos par viņa mulso smaidu un cenšos skatīties viņam tieši sejā, kamēr viņš rāda norauto aizmugures bremžu trosīti un piedāvā man pameklēt kaut kādu sīku štruntiņu, kas galēji nepieciešams trosītes atgriešanai vietā un ko mēs tiešām diezgan ilgi un bez jebkādiem panākumiem meklējam.

* * *

Piedāvāju apmainīties velosipēdiem. Leo, atkārtodams „mana vaina, mana vislielākā vaina”, nepiekrīt. Mēs ejam pa šauru, akmeņiem bruģētu ietvi. Leo apstājas, pieslien riteni pie tilta margām, tad, tām pārkāries, rāda uz lēnīgo, pēc kritiena pāri šķērsnim apdullušo ūdeni.

– Atceries, – viņš saka, – es tev stāstīju, ka nauda ir kā ūdens upē? Tā vienkārši dzert to nav iespējams. Ja ieiesi tajā un stāvēsi, tikai atsevišķas lāses trāpīs mutē. Ja airēsies ar rokām, lai peldētu, tu nogursi un sarīsies ūdeni bez kādas jēgas. Jāsajūt straume, tad pareizi tajā iekļauties un ļaut sev peldēt ar upi kopā…

Es apgriežos un skatos uz dzirnavām. Uz ļoti vecu un ļoti lielu ēku. Tās pamatus noteikti lika pirms diviem, varbūt pat pirms trim simtiem gadu un pēc tam turpināja celt uz augšu, mainot no stāva uz stāvu mūrējuma ritmu un lodziņu zīmējumu. Kā kokam, kurš katrā līmenī maina zaru formu un mizas rakstu. Interesanti būtu saskaitīt gadu gredzenus šim te kokam, bet kurš gan to nogāzīs?

Es ilgi skaidroju aborigēniem mūsu vajadzību. Viņi runā tikai un vienīgi dialektā, es cenšos piemeklēt vārdus, man šķiet, ka vienu ceļu uz kaut kurieni viņi mums jau būs parādījuši. Bet uz kurieni? Taka vijas augšup, mēs atkal ejam kājām: domāju, ka Leo negrib braukt ar riteni, kam ir tikai priekšējās bremzes. Tikai tagad man pielec, ka viņam vispār ir drusku bail no riteņiem.

Paliek nevis vienkārši silts, bet pa īstam karsts – droši vien tādēļ, ka mēs rāpjamies kalnā, turklāt stumjam pa priekšu riteņus. Kā smiltīs nosēžas putas pēc tam, kad vilnis atkāpies jūrā, pilsēta zem mūsu kājām iesēdusies daudzkrāsainām mēlēm apkārtnes reljefā. Baltām, bēšam, oranžām. Jo tālāk no mums, jo tuvāk centram, jo tumšākas to sienu un jumtu gliemežvāciņu drumslas. Vilcieni tur lejā iezīmē tādas pat bultas kā pāri mums lidojošās lidmašīnas; tās, starp citu, kļūst arvien tuvākas. Kad ieejam mežā, taka negaidīti kļūst gandrīz nolaidena, un mēs atkal braucam: sīkie zariņi krakšķ zem riteņiem. Mēs uzspolējam divus ar pusi vijumus spirālē, kas pamazām savelkas, un saprotam, ka ceļš ieskauj kalna virsotni un tātad pastāv cerība (es saprotu), ka esam uz pareizā ceļa. „Virsotne, skatu laukums, klostera drupas,” – rakstīts ceļvedī.

Starp kokiem ir labi saskatāmi atspīdumi no nomaļajiem rajoniem – tajos vairāk stikla un spoguļvirsmu. Debesīs planē pāris klinšu ērgļu, droši vien vīrs un sieva, un cenšas kaut ko saskatīt ar savām asajām acīm.

Leo piedāvā atvilkt elpu. Viņš sēžas uz nogāzta dižskābarža stumbra un no katras jakas kabatas izvelk pa ābolam. Mēs atrodamies uz stigas zem elektrolīnijas. Tā šķeļ mežu, it nemaz nerēķinoties ar reljefu – tā nazis griež torti, nepievēršot uzmanību sukādēm un krēma rozītēm. Ābols ir sulīgs un salds, tikai Leo prot te tādus nopirkt, es teiktu, tas ir viņa meistarstiķis (agrāk mēdzu jautāt, kā viņam izdodas savās kabatiņās iedabūt tādus ābolus gigantus).

Viens no līnijas mastiem ievietojies viņam tieši aiz muguras – lidinās, pamatīgo balstu virs betona postamenta pacelts. Kāda jauna konstrukcija, agrāk neredzēta. Ažūrajam mastam tieši pa vidu, iekšpus pašas konstrukcijas, krīt saules stars: izskatās, ka no Leo galvas debesīs aiziet gaismas stabs, un tajā ņirb meža puteklīši. Smaržo zeme, sveķi un kaut kas nepazīstams, uzbudinošs. Smarža izbrīna, bet nesatrauc – vai tad maz mežā smaržu! Man nav svarīgi, no kurienes tā nāk – lai gan skuju kokus tuvumā nemana, noturīgais skuju aromāts tomēr stiprina vēl agrā bērnībā sakņojušos ticību apkārtējās pasaules drošumam; tāpat kā šis rūpnieciskā dizaina brīnums noslēpumainā mežā, oktobra saules izgaismots un it kā apmirdzēts.

Es ēdu ābolu. Lūpas un zodu nosmērējis ar ābola mīkstumu, es neslaukos – ēdu kā cilvēks, kurš labi strādājis. Esmu pastrādājis: minu pedāļus, notašķījos, nosvīdu. Varu atļauties.

Pēc vēl diviem vijumiem mēs nonācām līdz vietai. Vai vieta nonāca mūsos. Mēs tikko braucām lēni starp aizvien tievākiem kokiem, zāle zaudēja savu sulīgo krāsu vai nu slimojot, vai izdegot, kamēr beidzot sasniedzām plašu klajumu, ko mūsu kustības virzienā šķērso pazema pelēku akmeņu grēda, – un re. Nebiju paņēmis līdzi pulksteni, bet domāju, ka ir pavēla pēcpusdiena. Saule krīt reto koku lapotnē kā bezveidīgs fosforescējošs molusks. „Kā mainās dzīve, ja skaties uz to no pakalna, – saka Leo, iekārtojot savu riteni akmeņu starpā: akurāti kā slimnieku. – Ejam skatīties uz leju.” Mēs ejam pie kraujas nogāzes malas un ilgi raugāmies lejā, bet aiz mūsu mugurām turpinās tas, kas aizsācies pirms gadu simtiem, tas, dēļ kā mēs, izrādās, te arī ieradāmies. Pāris akmens kliedņi, taisnstūraina bedre un siena tai apkārt – tie nav tikai drupas. Mēs abi to zinām, bet turpinām aplūkot arumu melnās pastmarkas, uz druvu okera aploksnēm uzlīmētās, zaļās pļavu bandrolītes, ideālos, kā gar lekālu ievilktos lauku ceļu serpentīnus un ātrgaitas šoseju lokus, tālu vilcienu skrejošās rindiņas, baltas un gaišzilas.

– Disnejs, – smaida Leo, – vai lego. Redzi, aiz upes kāds ir salicis mājiņas rakstā, kā klucīšus. Tas ir vēstījums mums, mums tas jāizlasa.

– Un kas tur rakstīts? – arī es smaidu. – Un kurš ir šis kāds?

– Es pagaidām nezinu, – viņa mīmika kā parasti nepadodas atšifrēšanai. – Vienkārši atcerēsimies to tādu, kāds ir. Kāds ir.

Leo pagriežas pret meža klajumu: lūk, arī dzīve, mutējusi, paslēpusies šajos akmeņos kā gliemezis savās bruņās. Pieeju pie bedres, atrodu betonētus pakāpienus un kāpju lejā. Pelēkas birstošas sienas – vai nu kaļķis, cementa vietā izmantojams, vai nu dabīgais kaļķakmens. Bet, iespējams, mūsdienu betons, jau paspējis novecot un sadrupt. Vidējais bedres dziļums – man līdz jostas vietai, bet šur tur tā kļūst dziļāka, un es vietumis līdz pleciem, vietumis ar visu galvu nolaižos iedomājamos senajos pagrabos, kapu velvēs, kapelās (man nekādi neizdodas iztulkot Leo vienu no savām mīļākajām frāzēm, mūsu amatam piederošām – „govs noslīka upē, kura vidēji tai bija līdz ceļiem,” – pareizāk sakot, es pārtulkoju, bet izskaidrot, kur tas smeķis, nemācēju). Viens no dažiem informācijas plakātiem, kas uzstādīti pa būvbedres perimetru, liek man uzskatīt, ka stāvu bijušā altāra vietā, zem kura izrakumu laikā atrasti šī mājokļa mūku apbedījumi. Shematiskas rekonstrukcijas, kolonnas rasējums, eleganta grafiska zīme, krāsns podiņa foto, galvaskausa foto ar žokļiem itin labā stāvoklī – trūkst tikai kādi trīs-četri zobi.

– Tātad viņi visi bija ļoti veselīgi, – Leo pienāk gandrīz nedzirdami. – Tajos laikos cilvēks uz vecumu parasti zaudēja savus zobus. Lielāko tiesu.

Teksti stendā nav dublēti angliski, kam te tos vajadzētu – angliski? – un es lasu uzrakstu pie galvaskausiem un skaidroju: šeit teikts, ka galvaskauss esot piederējis cilvēkam, kurš nomira aptuveni divdesmit piecu gadu vecumā. Vecums norādīts vārdiski un nav Leo saprotams. Pārējie seši galvaskausi – sešinieks kā cipars, – kas te atrasti, bijuši vispār bez zobiem. Acīmredzot mūki cietuši no pārtikas trūkuma, kas bija raksturīgi šim apvidum pirms trīs simti astoņdesmit gadiem (atkal skaitļi). Viņi nomira vidēji trīsdesmit piecus – četrdesmit gadus veci, vienīgi klostera priekšnieks, kā varētu spriest pēc mūmijas apģērba, nodzīvoja līdz sešdesmit.

– Ak, – saka mans draugs. – Laikam jau tev ir taisnība. Es redzu to pašu vainīgo smaidu viņa sejā, kas bija lejā, tur, pie dzirnavām. Viņam pilnīgi noteikti ir kauns par āboliem, kurus mēs apēdām tikai pirms pusstundas, lai gan šobrīd šķiet, ka kopš tā brīža pagājusi vesela mūžība, katrā ziņā – gadu simti. Iespējams, ka tā senā trūkuma priekšā viņam ir kauns par sarkanvīnu, ko vakaros dzeram pudeli pēc pudeles, un par to sveloti aso virumu, ko viņš uzbur no maltās gaļas, kartupeļiem, nomizotiem tomātiem un savām neiespējamajām garšvielām: es nevaru apstāties pat pēc otrās papildporcijas (tad viņš jautā, vai neuzvārīt kafiju?).

Saule riet, bet norietēs vēl ne tik drīz. Mēs vedam savus divragainos divasu kentaurus turp, kur sākas labs asfalts. Leo stāsta: krievu gūstā tēvocis esot griezis savas tulznas un vārījis no tām stew ar jūras ūdeni – kopš Leo dzirdējis tēvoča stāstu, viņš iedomājoties par to ik reizi, kad griež kāju nagus. Apsveru, ar ko tādu viņam atspēlēt, un stāstu, atbilstoši savām lingvistiskajām iespējām, kā mans vectēvs kara laikā, dzerdams kandžu, uzkoda kotletes no suņa gaļas pie sava priekšnieka, kurš, kā vēlāk noskaidrojies, brīvajā laikā nodarbojies ar klīstošu suņu ķeršanu.

– Klīstošu suņu tuvumā nav, toties ir lapsas un mežacūkas, – Leo nez kādēļ paziņo.

Lapsu, protams, daudz. Un ļoti daudz putnu. Visai, es pat sacītu, bagātīgi. Ne tikai lielu, majestātisku, bet arī mazu, nekrietnu un nejauku.

– Klausies, man prātā pēkšņi iešāvās paņēmiens kā kļūt bagātiem, – es ierunājos ne pa tēmu. – Un noteikti piedāvāšu savu ideju kādai apdrošināšanas kompānijai. Vajag apdrošināt automašīnas pret to, ka putni tās apķēza. Ja apdrošināšanas periodā neviens putns neuztaisa tavai mašīnai, nauda iet zudumā. Bet, ja uztaisa, apdrošinātāji tūlīt pat izsūta pie tevis mobilo mazgātāju. Protams, tad varēs pirkt putnu mēslus, sajaukt ar ūdeni un, kad tev rodas vajadzība nomazgāt mašīnu, vienkārši uzplikšķini pāris reižu ar sūdu pa virsbūvi…

– Lieliska doma. Uzskatu, ka pie tādas lietu kārtības nodarbināti būtu visi: apdrošinātāji, autovadītāji un mēslu pārdevēji, – Leo neuztver saikni ar iepriekšējo tēmu, taču bez ierunām atbalsta manu projektu.

Kamēr vēl esam kalnā, es paspēju mazliet padomāt par savu nākotnes māju. Pēdējos gadus divus, vērojot aborigēnu aktivitātes, kas skar ģimeniskumu un sadzīves sakārtošanu (kad, protams, tās ir pietiekoši nevainīgas un nenozīmē akmens bungalow celtniecību savvaļas dabai atkarotā teritorijā) – tādas kā: ģimeniski rudens tirgus apmeklējumi, humānās palīdzības šķirošana baznīcas dārzā, bērnu zīmējumu izstādes atklāšana pasta nodaļā –, esmu tuvu asarām. Katrā ziņā ļoti tuvu tam, kas nostāda mani aci pret aci ar tādu vientulību, kuras milžu redzokļus, lai kā necenstos, nav iespējams saskatīt. No jebkura attāluma: izstieptas rokas, balss, šāviena, lidojuma bez nosēšanās. Pat no pakalna virsotnes – ar klinšu ērgļa acīm.

Asfalta brūnais pavediens, kas nolaižas līdz pašai dzelzceļa stigai, beidzot gatavs mūs uzķert. Ceļmalās – „Jaunatnes interešu” partijas priekšvēlēšanu kampaņas vairogi. Jauno politiķu sejas tīšām (tipogrāfijā) apķēpātas ar grafiti, kam pienāktos nozīmēt demokrātijas augstāko pakāpi, ko viņi taisās piedāvāt sabiedrībai. Mēs lecam velosipēdos un lidojam pilsētai pretim: pie stacijas, kuras apakšstāvā, neskatoties uz vēlo stundu, var paspēt iepirkties: svaigu maizi, mājas majonēzi un lētu vīnu; pie mūsu domicile terases, kur, ietinušās pelēkos pledos, malko latte meitenes vakara tērpos; pie pilsētas parka, kurā pasēdēt uz soliņiem nāk neadaptēti migranti ar kārbu alus vai kādu enerģijas dzērienu un Makdonalda sainīšiem.

Ar acu kaktiņu redzu Leo seju, bālu, it kā šausmu pārņemtu; viņš droši vien domā par neesošajām aizmugures bremzēm vai slapjo laukumu pie dzirnavām – nu jau patiesībā ne vairs slapju, jo saule sen mainījusi savu stāvokli debesīs un tagad apžāvē to rēnajos rieta staros. Varbūt – kas to lai zina – par sievu, kāda viņa bija Parīzē pirms trim mēnešiem, bet tas nav svarīgi…

Mūs neapturēt.