Here is that circle of earthenware vases,

that circle of inclusion, exclusion,

that circle of exile and homeland

where all, as befitting, is joined,

inside and out: you in the outside corner,

the modest home of the peripatetic Polar star

and the starting point of a new spiral.

Silence remains beneath the vaulted branches,

roots drawing life from death’s detritus

to sustain the ever-expanding annual rings.

The spirals of poetry begin here

and return here – with storks,

with migrating swans, with northern lights,

with midsummer mysteries blessing

the first love of the shortest of nights,

with generations humming like bees

in loving ears that hear them, yours and mine:

Baltic amber is singing here in sunlight

through times remembered, unremembered

like the lingering lingonberry in the marsh,

like the tenacious lichen clinging

to the thinnest capillaries of life eternal.

Te ir tas māla vāžu aplis,

tas iekļaušanas, izkļaušanas aplis,

tas Rõngu māju un trimdas aplis,

te viss, kā vajag, sanācis nu kopā

iekšā un ārā, Tu – ārējā kaktā,

ceļojošās ziemeļzvaigznes

pieticīgās mājas, bet arī jau

jaunas spirāles sākuma vietā.

Paliek klusums zem lapotņu velvēm,

saknēm no nāves uzsūcot spēkus

koku jaunajiem gadskārtu apļiem.

Dzejas spirāles iesākas te

un atgriežas te – ar stārķiem,

ar gāju gulbjiem, ziemeļu blāzmām,

ar saulgriežu burvības aurām,

svētot Jāņu nakts mīlu, paaudžu

balsīm kā dūcošiem bišspietiem

mīlestības ausīs – tavās un manās:

Baltijas dzintars atskan te saulē,

spītējot laikiem un aizlaikiem

kā apburtais brūklenājs purvā,

kā ķērpji, kas pieķeras sīksti

sīkākām mūžīgās dzīvības dzīslām.