Andris Padegs

Dardedzes dibināšana un nozīme

1978. gada 7. aprīlī sekojošie astoņi latvieši Kanādas Ontārio provincē nodibināja bezpeļņas organizāciju Dardedze Inc.: Edīte Āpše, Vilnis Āpše, Roberts Freimuts, Anita Liepiņa, Guntis Liepiņš, Ināra Matīsa, Uldis Matīss, Velta Toma. Katrs no viņiem bija apmeklējis okupēto Latviju, pirmo reizi tur atgriežoties starp 1964. un 1974. gadu.

Dardedze mēģināja atrast jaunus ceļus, kā saglabāt latviskumu un latvisko kultūru emigrācijā, un tās mērķos ietilpa sakaru uzturēšana ar latviešiem visā pasaulē, ieskaitot Latviju. Deklarēšana, ka darbības mērķi iekļauj sakarus ar Latviju, tajā laikā bija liela uzdrīkstēšanās, jo trimdas sabiedrībā toreiz izteikti dominēja nostāja, ka sakari ar Latviju nav pielaižami – tie tika uzskatīti par sadarbošanos ar latviešu interesēm naidīgajām padomju iestādēm.

Nozīmīgākā Dardedzes darbība bija kontaktu izveidošana starp trimdas un Latvijas latviešiem kultūras laukā. Dardedzes dibinātāji šo darbu uzsāka jau 1967. gadā pirms organizācijas oficiālās dibināšanas, darbojoties kā Jaunās Gaitas draugu klubs. Kad pēc brīvības atgūšanas sakaru uzturēšanu ar Latviju pārņēma galvenās trimdas latviešu organizācijas un to katrs varēja darīt individuāli, Dardedzes darbs bija pabeigts. Dardedze izbeidza savu darbību 1994. gada novembrī. Naudu, kas bija atlikusi kasē, izlietoja viena krēsla iegādei Latvijas Nacionālajā operā un atlikumu ziedoja Jaunajai Gaitai.

Dardedzei bija liela nozīme latviešu kopības uzturēšanā kā trimdā, tā Latvijā. Trimdas latviešos tā radīja saites ar tā laika kultūras darbiniekiem Latvijā, kas kopa Latvijas tēlu zem oficiālas padomju varas. Dardedze deva iespēju trimdiniekiem tuvāk iepazīties ar Latvijas latviešu domām, darbiem un nākotnes vīzijām; tā palīdzēja trimdiniekiem saredzēt, ka aiz padomju izkārtnes pukst latviskas sirdis, ka trimdiniekiem un Latvijas latviešiem ir kopēji centieni. Tā palīdzēja izklaidēt trimdiniekos aizdomas, ka viss, kas nāk no Padomju Latvijas, ir padomju ražojums. Jaunie sakari ar Latviju padarīja Latviju reālu, un Latvijas tēls nebija vairs jāsasaista tikai ar atmiņām un attēliem no pirmskara gadiem.

Latvijas viesiem Dardedze atvēra mazu spraudziņu uz rietumiem un ļāva pašiem savām acīm ieskatīties Rietumu pasaulē un trimdas sabiedrībā – atlūzušajā tautas zarā, par ko padomju vara visu laiku slēpa informāciju.

Ieskatu par Dardedzes darbību un nozīmi dod Nikolaja Bulmaņa raksts 1996. gada augusta Karoga izdevumā (Nr. 8).

Dardedzes darbība:

Pirmos sakarus ar Latvijas latviešiem ārzemēs nākošie Dardedzes dibinātāji uzņēma 1967. gadā Pasaules izstādē Montreālā, Kanādā - gan ar māksliniekiem (aktrisi un deju horeogrāfi Aiju Baumani, baletdejotāju Veltu Vilciņu, operdziedātāju Jāni Zāberu), gan ar funkcionāriem (Cīņas redaktoru Ilmāru Īvertu, kultūras sakarnieku Žani Zakenfeldu, u.c.). No viņiem dardedzieši dabūja arī īsfilmu Riču Račs, ko vēlāk izrādīja privāti Toronto. Ar 1974. gadu dardedzieši sāka izrādīt Toronto Latvijas filmas (Nāves ēnā, Pūt vējiņi, Motocikla vasara un citas).

Sākot ar 1980. gadu ar Kultūras Sakaru Komitejas Latvijā starpniecību Dardedze sāka izsaukt māksliniekus uz Kanādu privāti uz garāku laiku. Dažos gadījumos tas bija grūti, jo, piemērām, Māras Zālītes un Jura Krieviņa izbraukšanai no Latvijas tika likti šķēršļi. Atrisinājums bija vienošanās, ka kopā ar Dardedzes izvēlētiem kultūras darbiniekiem tiks izsaukti ari Kultūras Sakaru Komitejas darbinieki.

Darbu ļoti apgrūtināja daudzu trimdas organizāciju aktīva pretestība sakariem ar Latviju. Piemēram, Latviešu Kredītsabiedrību Gada Grāmata atteicās ievietot Dardedzes adresi, Kanādas Latviešu Centrs Toronto atteicās īrēt telpas Dardedzes sarīkojumiem (tas bija pret Kanādas likumiem!), avīzes Latvija Amerikā un Laiks dažreiz ievietoja ķengu vēstules par Dardedzi vai cilvēkiem no Latvijas, bet atteicās publicēt atbildes vai informāciju par sarīkojumiem. No otras puses, šī negatīvā pieeja Dardedzei un atbraucējiem no Latvijas zināmā mērā palīdzēja Dardedzei uzņemt un uzturēt kontaktu ar Latvijas cilvēkiem, jo tā deva segumu sakaros ar padomju funkcionāriem.

Dardedze centās nesagādāt grūtības šeit atbraukušiem cilvēkiem, atgriežoties Latvijā. Parasti atbraucējus novietoja pa vienam (katrs palika citā mājā, uz pilsētas apmeklējumiem viesi tika vesti atsevišķi, u.t.t.), lai nerastu grūtības, dodot atskaites pārbraucot. Ar māksliniekiem, pavadoņiem un funkcionāriem dardedzieši apgājās vienādi. Cik zināms, Dardedzes darbība nevienu braucēju no Latvijas „neiegāza”.

Dardedzei bija „amatpersonas”, kas nemainījās visus darbības gadus – priekšnieks bija Vilnis Āpše, kasieris Uldis Matīss, sekretāre Edīte Āpše. Šie posteņi pa daļai bija inkorporācijas papīru vajadzībām. Galvenās līnijās bija sadalīti arī darbi: Roberts Freimuts bija atbildīgs par tehniskām lietām sarīkojumos; Velta Toma sagatavoja ievadus sarīkojumiem un tekstus programmām, un viņai bija daudz kontaktu Latvijā; Guntis Liepiņš kārtoja formalitātes ar Kanādas iestādēm; Anita Liepiņa kārtoja sarīkojumu programmas; abi Liepiņi kārtoja saraksti un Āpšes, Liepiņi un Matīsi uzņēma viesus mājās. Visi bija iesaistīti lēmumu pieņemšanā, visi ziedoja savus privātos līdzekļus un visi uzņēmās atbildību par Dardedzes darbību. Nav iespējams dalīt Dardedzes nopelnus dalībnieku starpā.

Kārtojot Latvijas viesu ielūgšanu un uzņemšanu, Dardedze sadarbojās ar Kanādas organizācijām. Kanādā darbojās organizācija Canada-USSR Association, kurā strādāja latviete Lūcija Jansone. Viņa informēja Dardedzi par tā sauktām Padomju Savienības „Dzimtenes” tūristu grupām uz Kanādu un ASV un kārtoja Latvijas mākslas filmu saņemšanu un īrēšanu no Asociācijas. Parasti katru gadu bija divas grupas, kuŗās bija cilvēki no Baltijas valstīm, divi no katras – viens mākslinieks vai rakstnieks un viens funkcionārs. Zinot, kuŗš un kad ieradīsies Toronto un kurā hotelī viņi paliks, dardedzieši viņiem aizbrauca pretī un sarunāja kā privātas tikšanās, tā publiskas uzstāšanās.

Privāti, Kanādas Karaliskā Jātnieku Policija uzturēja sakarus ar Dardedzi. Bija dots solījums, ka, ja Dardedzei būtu iebildumi pret kādu cilvēku no tūristu grupām, viņu neielaistu Kanādā. Tika arī apsolīta palīdzība, ja kāds no braucējiem vēlētos palikt Kanādā, neiejaucot Dardedzi. Šīs iespējas nevajadzēja izlietot.

Dardedzes viesi un sarīkojumi

Laikā no 1974. gada līdz 1988. gadam dardedzieši organizēja 43 sarīkojumus, kurus apmeklēja kopsummā apmērām 8700 cilvēki. No tiem 20 bija ar 27 Latvijas viesu piedalīšanos. Tika sarīkotas 18 filmu izrādes, no tām 15 pilnmetrāžas mākslas filmas. Pārējie bija cita veida sarīkojumi, kā piemēram, San Francisko Mazais teātris.

Savā darbošanās laikā pirms Latvijas brīvības atgūšanas Dardedze uzņēma kopā pāri par 40 viesus no Latvijas. Dažiem bija publiski sarīkojumi Toronto; citus uzņēma privāti.

Bez tam Dardedze kā organizācija vai arī Dardedzes cilvēki individuāli noorganizēja Kanādas turnejas vairākiem ansambļiem, ieskaitot Ave Sol kori un Tautas deju ansambli Gauja. Par Ave Sol kora viesošanos atbildīga bija organizācija Ave Sol Canada, Inc. (iniciatoru grupā un vadībā bija Guntis Liepiņš, Vilnis Āpše, Uldis Matīss, Roberts Freimuts).