Griesti Dzintras istabā bija izlikti ar nekrāsotiem koka dēļiem. Atsedzot koka miesu šķērsgriezumā, kā tumšāki laukumi uz dēļiem iezīmējās zaru vietas un gadskārtu loki. Vakaros Dzintra bieži gulēja gultā un pētīja griestu musturus. Sveķu iezīmētajos ceļos viņa bija iemācījusies saskatīt princeses krinolīnos un smuidrus prinčus un kavalierus, kas to vien gaidīja, lai lūgtu meitenes uz deju.
Pirms pāris gadiem paps kādu vakaru bija atzvēlies krēslā vēl smagāk nekā parasti un paziņojis, ka jaunajai mājai pirmais stāvs nākot gatavs un lai māsas sākot gatavoties pārcelties, katrai būšot sava istaba un mātei ar tēvu arī sava, vairs ilgāk nevarot un nevajagot gaidīt. Griestu rakstus Dzintra sāka pētīt jau pirmajā vakarā, nevarēdama aizmigt, jo vienai pašai istabā bija pagalam neomulīgi. Te nedzirdēja nedz jaunākās māsas Rasmiņas šņākuļošanu – noskrējusies ar sētas draugiem pa lauku, māsa vienmēr aizmiga pirmā, nedz mātes un tēva klusinātās sarunas, kuras Dzintru bija ieaijājušas miegā viņu mazajā divistabu dzīvoklītī, ko tēvam uz kalpošanas laiku bija piešķīrusi dzelzceļa valde. Jaunajā mājā bija pazudusi garāmbraucošo vilcienu dunoņa, kas līdz šim laiku sadalīja vienmērīgos, labi saprotamos nogriežņos. Jaunajā dzīvesvietā bija jūtams milzīgs, kluss svešums, kas pletās no neizpētītajām pažobelēm un neizbūvētā otrā stāva līdz pat dārza tālajam galam, kur mežeņi tinās ap krustu šķērsu sakritušu mūžvecu ābeļu stumbeņiem. Lai rastu vismaz kādu atbalsta punktu, Dzintra pievērsa visu uzmanību griestu dēļiem sev virs galvas. Nespēdama aizmigt, katram dēlim viņa izdomāja savu stāstu – uz viena bija redzams, kā trīs princeses steidzas uz balli, kleitas – tumšie zaru pleķi – viena par otru skaistākas un vidukļi smuidrāki; uz blakus dēļa pulcējās jaunekļi un kungi platiem pleciem un smalkos uzvalkos. Uz trešā dēļa bija redzama balles aina, kavalieru slaikie, tumsnējie stāvi bija iedūrušies dāmu krinolīnos; dejotāju pāri bija sastinguši mūžīgā apskāvienā nedzirdamas mūzikas pavadījumā, kas skanēja Dzintras galvā, līdz ievilināja viņu bezapziņas miglā.
No papa istabas vakaros aizvien biežāk bija dzirdama tāda kā gārgšana, un Dzintra nevarēja saprast, vai tēvs ir aizmidzis un nespēj pamosties no murgaina sapņa, vai arī klīst nevienam nepiederošā teritorijā kaut kur pa vidu, nespējot pārvarēt ne miega, ne nomoda robežas. Kopš vecākā māsa Skaidra bija pārcēlusies dzīvot uz Ventspili pie vecāmeļa, mājās bija iestājies tāds kā pamirums. Māte vairs nerunāja par augšstāva izbūvēšanu vai augļu dārza iztīrīšanu. Tēvs caurām dienām dēdēja istabā, vijoli rokās neņēma, pārlapoja tik vecus papīrus un nevarēja vien sagaidīt komisijas sēdi, kas lems par darbaspēju zudumu un pensijas piešķiršanu. Māte pēc brokastīm nokopa galdu, paņēma tēva uzasināto lāpstu un katru dienu uzraka vismaz pāris metru zemes, izlasot no tās spaiņiem nezāļu, satrunējušu koka sprunguļu, citu kritalu, nemaz nerunājot par būvniecības atkritumiem, sarūsējušām naglām, skārda atliekām, ķieģeļu drumslām. Uz āru izvērstā zemes odere trekni spīdēja rudens saulē. Pavasarī izvilks dobes, pārraks zemi ar dakšu, sēs un stādīs, un nākamajā rudenī būs pašiem savi burkāni, kartupeļi, kāposti.
Marija iesmēla ūdeni no akas un turpat ārā nomazgāja rokas. Sasprāgušie, dažviet asiņojošie pirkstu gali darīja sāpes. Viņa sameklēja aptieciņā vazelīna ziedi un biezā kārtā pārklāja to plaukstām gluži kā cimdus. Āda pateicībā sūrstēja. Tas bija uz labu – ja izdotos pāris dienas rokas pasaudzēt, sadzītu pat dziļākie pušumi. Marija izķemmēja zemes putekļus no matiem un sasprauda tos vecmodīgā mezglā; iespiest ondulācijas nebija ne laika, ne patikšanas, viņa tikai uzmeta plecos garo vilnas jaku, apsēja lakatu, tad saposa jaunāko meitu, kas nebija ar mieru palikt mājās, un abas nogāja kājām visu ceļu pāri dzelzceļa tiltam no jaunās mājas līdz pat dzelzceļa depo otrā pilsētas malā.
Marija gāja pa taku, kas bija iemīta blakus sliedēm. Cauri tilta spraišļiem varēja redzēt, kā lejā vēsi viz Lielupes ūdeņi, un palieņu pļavās pēdējo vasaras zāli laiski plūca vietējo saimnieku govis. Rasmiņa dungoja un lēkāja no viena gulšņa uz otru, nespēdama vien sagaidīt tikšanos ar vecajiem draugiem, kas lokomotīvju paēnā spēlēja paslēpes un aklās vistiņas un kāvās un salīga mieru krāsainas stikla bumbiņas un koka stīpas dēļ.
Atstājusi Rasmu nosmulējušos bērnu barā pie dzelzceļnieku dzīvojamās mājas, kurā viņu pavisam jauniņu pēc atgriešanās no bēgļu gaitām bija ievedis vecais Baumanis un kurā bija ieņemtas un dzemdētas abas viņu jaunākās meitas, Marija vēra dzelzceļa pārvaldes durvis. Viņa gribēja par pāris latiem vai varbūt pat baltu velti sarunāt vezumu veco sliežu gulšņu, kurus cerēja izmantot ziemā malkai un šķūņa pamatiem. – Vai tad vecajam Baumanim būs vairs spēks šitos malkā sazāģēt? – brīnījās kantoristi. Marija izlikās, ka nav dzirdējusi, tik vienojās, ka vienu daļu vedīs sazāģētus, otru iekraus veselus, lai pietiktu gan malkai, gan šķūnim. Viņa sameklēja meitu, kas starp vagonu sastāviem un lokomotīvēm spēlēja paslēpes, sandales piebirušas smalkiem oļiem un baltās zeķes nobrukušas līdz potītēm. Abas jau griezās mājupceļam, kad bijusī kaimiņiene ievilka viņas savā ķēķī, vēlēja apsēsties un piedāvāja glāzi piena ar cepumiem. – Kā tad ir tur otrā pusē upei, pašai savā mājā? Tur jau tai Putnu ielā smalki cilēki vien dzīvo, zobārsti un ierēdņi, vai tad lopus maz varēsit turēt? – viņa prašņāja. Marija par atbildi smējās un jokojās gluži kā vecos laikos, tikai pakrūtē juta tādu kā smagumu savelkamies, laikam piens nebij bijis labi atdzesēts. Viņa notrausa smiltis un cepumu druskas no Rasmiņas kleitas un cēlās iešanai. – Baumanis paliek nemierīgs, ja es ilgāk esmu prom, viņš tagad gandrīz pa istabu vien. – Mājupceļā saule bija aiz muguras. Zema un sarkana tā bija izbirusi cauri mākoņu pārslām debesu viducī un vairs nesildīja, tikai neizbēgami slīga lejup. Marija steidzināja meitu, lai nokļūtu mājās pirms tumsas.
* * *
Dzintra gulēja gultā uz muguras, acis plati vaļā, bet balles ainas uz griestu dēļiem bija pazudušas. Tumšie un gaišie plankumi griestu musturā mijās tādā pašā ritmā kā sāpju viļņi, kas ik pa brīdim sažņaudza vēderu cietā dūrē, pārtriecās pāri visam augumam, savelkot to čokurā, atsitās kā ar āmuru pret galvas vidu, tad uz brīdi palaida viņu vaļā, lai pēc īsas ieelpas atkal sagrābtu savā varā. Katru Dzintras sāpju virsotni griestos iezīmēja melna zaru rēta, un to kļuva vairāk un vairāk, tās griezās ap gaišajiem ieelpas brīžiem aizvien ātrāk nebeidzamā kustībā.
Dzintra bija audums – diega pavediens, kuru milzīgas stelles locīja te uz augšu, te uz leju tūkstoš pagriezienos, katrs krustpunkts ar citiem diegiem, katrs pagrieziens sāpēja kā elle, bet no tiem nebija izejas, viņas augums bija izstiepts un izlocīts vesela baķa garumā, un tam nevarēja saredzēt ne gala, ne malas.
Dzintra bija aizdambēta upe, kuras ūdeņi, nerodot izeju, sastājās biezi recekļainos, tumšsarkanos kunkuļos, kas tikai lielākajos sāpju uzplūdos izspiedās cauri audu režģim. Tikko izplūduši, tie bija karsti kā ogles no krāsns un dedzināja; pēc brīža tie pārvērtās ledus gabalos tur, kas parasti bija pati siltākā ķermeņa vieta starp kājām. Ledus gabali izstaroja mežonīgu aukstumu līdz kāju pēdām un roku pirkstgaliem un raustīja augumu neapstādināmos drebuļos. Dzintras kājas slīdēja uz ledus, rokām nebija kur turēties, un viņa pa milzu piltuves muti riņķodama krita lejā. Pēc nemaņas brīža viņa atrada sevi versmojošā mašīntelpā, kur viņas augums saturēja kopā lokomotīves riteņus, un tie drāzās uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk, sasniedzot mežonīgu tempu.
Dzintra bija melnie tērauda savienojumi – klaņi, kas kustējās uz priekšu, uz augšu, uz leju, uz aizmuguri, atkal uz priekšu, uz augšu un tā bez apstājas, raudami spoži sarkanos riteņus uz priekšu vienā rindā. Apkārtni sedza lokomotīves dūmi no sadedzinātajām oglēm un tvaiki, viss šņāca un pukšķēja, tērauda riteņi klaudzēja uz sliežu savienojumiem; lielāks ātrums vairs nebija iespējams, Dzintra tūliņ salūzīs tūkstoš gabalos un molekulu miljardos – līdz pēdējā brīdī mašīnista logā parādījās tēva seja, tik jaunu un staltu viņa tēvu nemaz neatcerējās.
Dzintra stāvēja blakus tēvam mašīnista kabīnē, savā eļļainajā darba cimdā viņš saņēma Dzintras balto, šauro roku, lika to uz dažādām svirām, mācīja pārslēgt ātrumus un samazināt un palielināt tvaiku. Blakus mašīnista palīgs – tas bija viņas Roberts savā policista formā! – liesmojošā, vaļējā krāsns mutē ar milzīgu lāpstu šķipelēja akmeņogles. Viņi brauca aizvien ātrāk un ātrāk, sāpes pazuda, ietinusies baltos lokomotīves dūmos, pazuda arī apkārtējā ainava, Dzintra ar tēvu tikai smējās un smējās, un smējās, un pacēlās pāri lokomotīvei, pāri sliedēm, pāri stacijām un pāri tuneļiem, līdz viņi paši un visa ainava pazuda baltajā miglā.
Marija nezināja, ko iesākt. Staubēniete ar savu melno somu, pilnu vārdos nenosaucamiem, spožiem metāla instrumentiem, jau sen bija prom, atstājot aiz sevis vien asiņainus palagu murskuļus, ko Marija noraka tālākajā dārza stūrī. Dzintrai būšot grūti, asiņošot vēl kādu laiku, bet viss esot labi iztīrīts, un laiks jau visu dziedēšot, lai tik neskrienot uzreiz pie dakteriem, viņa bija teikusi. Taču Dzintrai kļuva tikai sliktāk un sliktāk, visu dienu viņa locījās krampjos, tad uz vakaru sacēlās karstumi, nākamajā dienā viņa murgoja un gulēja kā nemaņā. Rasma turējās savā istabā; Marija bija noliegusi viņai nākt māsai tuvumā, itin kā Dzintra varētu pielipināt jaunākajai kādu lipīgu slimību. Un ne tikai tādēļ – Marija taču nevarēja atzīties meitai, ka nezina, ko iesākt. Jo Marija vienmēr zināja – kad meitenes vēl pavisam maziņas slimoja ar šarlaku un masalām, kad ģimene pārcēlās uz nepabeigtu un neiekoptu māju, kad vecākā meita Skaidra vai prātu zaudēja dēļ Rūdolfa, puišeļa, kurš mulsdams murmināja maigus atzīšanās vārdus Marijai pašai. Kad Baumans pāris gadu laikā no stipra vīra pārvērtās par izdēdējušu sirmgalvi, kas izdzisa miegā viņai pie sāniem, un arī tad, kad viņas gudrā ģimnāziste Dzintra vairs vakaros nerāvās uz ballītēm un no rītiem mocījās ar nelabu dūšu. Marijai vienmēr bija padoms. Marija lika kompreses uz karstām pierēm, Marija izmeta Rūdolfiņu ārā no sirds un laukā pa durvīm, Marija palaida Skaidru uz Ventspili pie vecāmeļa dzīvot, Marija ņēma rokās lāpstu un iekopa dārzu, Marija sadabūja malku, Marija uz mūžu atvadījās no vīra Bērzu kapos un vadīja saimniecību tālāk viena pati, un Marija sarunāja Staubēnieti ar viņas melno instrumentu somu. Tikai nu Marija vairs nezināja, ko iesākt.
Ar jaunāko māsu Marija satikās reti, lai gan tā dzīvoja pavisam netālu, Sakņudārza ielā pretī morgam. Milda tā arī nebija apprecējusies; runāja, ka pie viņas šad un tad nākot ciemoties kāds draugs – vai pat vairāki, kas to zina un kas gan bija klāt stāvējis. Runāja arī, ka Milda esot krietni vēlīgāka pret tiem draugiem, kas nenāca ar tukšām rokām, bet ņēma līdzi pudelīti prieka vairošanai. Runāja jau visu ko. Taču tie paši runātāji nekavējās uzmeklēt Mildu, kad pašu dzīve draudēja izlēkt no sliedēm un kad vajadzēja izraudāt bēdas, kopā ar gudru cilvēku pacilāt glāzīti, uzklausīt padomu un vienu otru reizi doties mājās ar zāļu tējas sainīti no Mildas bufetes dziļākajiem plauktiem.
Mildas pārbūvētā vienstāvu būdele salīdzinājumā ar Baumaņu stalto namu izskatījās kā palielāka suņubūda, kurai kāds aiz līdzjūtības pielipinājis klāt vēl otru tādu pašu. Pie stūra, stingras saimnieces neiegrožoti, nevaldāmā kuplumā un plašumā auga violetie miķelīši; rudeņos tie sniedzās mājiņai teju līdz jumtam. Mariju pie vārtiņiem sagaidīja draudzīgs pūdelis, kuru labākos laikos būtu varējuši saukt par baltu; pūdelis sīkiem solīšiem, nagiem klusi knakstot, veda Mariju istabā pie lielā, apaļā galda un pats paslēpās špicainā galdauta garajās bārkstīs, kas slaucīja ne pārāk tīro klona grīdu. Milda pastūma tālāk grāmatu, vecu avīžu un neiztukšotu pelnutrauku kaudzes un, jā, arī kādu pudeli pabāza zem visu slēpjošā galdauta, un neizrādīja ne mazāko pārsteigumu par reto ciemiņu. Marijai viss bija jāizstāsta pašai.
– Izvāri viņai vistas zupu, pēc vecās žīdu receptes. Bet vispirms nosēdini Rasmiņu māsai blakus. Lai viņa sēž un lasa skaļi grāmatu. Vai stāsta kaut ko. Lai tur Dzintru pie rokas un nelaiž prom.
Milda nepārmeta Marijai, ka tā pēc pārcelšanās nav rādījusies uz Mildas būdeles pusi. Protams, ka Marijai vispirms vajadzēja sapazīties un dzert kafeju ar kaimiņu madāmām, zobārsta kundzi un orķestra diriģenta kundzi, un ģimnāzijas direktora kundzi. Un tad nāca vecā Baumaņa slimošana, visa saimniecība un meitenes Marijai vienai uz kakla. Ko gan Milda no tā zināja un ko gan viņa māsai būtu varējusi palīdzēt.
– Nopērc tirgū veselu vistu, izķidā, sadali. Tad liec katlā, uzlej aukstu ūdeni – daudz, jo jāvāra būs ilgi. Pieliec sāli, piparus un laurulapas un vāri uz lēnas uguns. Vāri un noputo, vāri un noputo, lai buljonā nepaliek nekādi netīrumi.
Nedz Milda pārmeta māsai, ka tā nav gana pieskatījusi meitu. Pati no savas pieredzes Milda zināja, kā septiņpadsmit gadu vecumā visas labās mācības izkūst vienā saldkairā pieskārienā. Svešas, siltas rokas ap vidukli, tās pašas – nu jau puspazīstamas – plaukstas matos, mīļie pirksti slīd pār muguru, nebeidzamas saldas tirpas visā augumā un atskārta, ka viss ir atrisināts, visas bailes, neziņa, vientulība prom. Visi aizliegumi un brīdinājumi aizslaucīti un atstāti aiz muguras, priekšā vien salda un neizbēgama brīvība, kas bija jāiegūst līdz galam. Un tikai mūžību un trīs (četrus? piecus?) vīriešus vēlāk Milda bija atskārtusi, ka brīvība sākas tad, kad tirpas norimušas.
– Uguni vajag ļoti lēnu. Vāri stundas trīs, var pat visas četras. Pēc pirmās stundas piemet notīrītas saknes – pētersīli un seleriju. Vēl pēc kādas stundas pieliec burkānus.
Milda nepārmeta māsai, ka tā nav izstāstījusi Dzintrai, kas darāms, lai izvairītos no saldo trīsu nelabās pēcgaršas, vai vismaz atvedusi pie Mildas aprunāties. Viņa zināja, ka Marijas dabā nebija runāt par šādām lietām. Arī Marijas zāļu skapīša dziļumos glabājās etiķūdens un skalojamā šļirce, bet Baumanis pēc meitu piedzimšanas aizvien retāk čīkstošajā gultā taustījās uz viņas pusi, un Marija jutās viņam par to pateicīga. Kā ļaunu murgu viņa atcerējās bērnībā nojaustos mātes naksnīgos gājienus cauri mājai, ūdens šļakstus mazgājamajā bļodā un šķebinošās, skāņās etiķa smakas atliekas no rīta virtuvē.
– Kad zupa vārījusies vismaz pāris stundu, izņem visus vistas gabalus un pavāri vēl stundiņu bez gaļas. Buljonam jābūt dzidram kā bērna asarai. Ja vajag, nokās caur marli un vēl pavāri.
Milda ar Mariju nerunāja par tām daudzajām reizēm, kad etiķūdens procedūras viņu mātei nebija devušas cerēto rezultātu. Viņu vecāki bija bijuši vai sisti ar auglību, vairāk par četriem bērniem viņi nekādi nevarēja atļauties, un mammels atkal un atkal pakļāva ķermeni dažādām mocībām, lai tikai izkniebtu sevī nevajadzīgos ziedpumpurus. Marija, likās, neko no tā nemanīja vai vismaz izlikās, ka neko nezina un nesaprot, kādēļ mammels atkal pāris nedēļas neceļas no gultas, kamēr atkopjas no kārtējās indēšanās; Milda redzēja un zināja visu, pat to, ko vecāki par varēm pūlējās noslēpt no meiteņu acīm. Priekšlaikus un nedzīvi dzimušos aizmetņus tēvs ietina drānā un noraka dārza tālākajā stūrī. Mammels tur nekad negāja un nezināja, ka Milda piestādījusi dārza galu ar papardēm un vizbulītēm, kas paēnā zem lielajām lazdām auga griezdamies.
– Vistas gabaliem novelc ādu, noņem gaļu no kauliem un samal. Sataisi frikadeles. Piemet beigās kādus lociņus un dillītes no dārza, lai svaigāka garša. Gaļu viņai uzreiz nedod, būs par stipru – sāc ar pāris karotēm buljona.
Turpat blakus galdam mazajā istabelē bija iespiesta milzīga ozolkoka bufete. Milda izņēma loksni bieza, brūna papīra, ar ierastu kustību zibenīgi satina to tūtā, aizlocīja galu un sabārstīja tajā tējiņas un zālītes, kas glabājās stikla burkās bufetes daudzajos plauktos.
– Asinszāle, nātre, pelašķis, klinģere, sūrene, tauksakne, mežrožu augļi, priežu pumpuri... Iztīrīs sliktumus, savilks pušumus. Uzlej verdošu ūdeni un ļauj labi nostāvēties, nokās un dod Dzintrai pa karotei, kaut vai lūpas apmērcē. Un te būs otra tūte tev pašai, vīgrieze un baldriāns, un kumele.
Marija iebāza abas tūtas savā tašā un kā pateicībā – vai varbūt pārmetoši? – notrausa mūžvecas drupatas no galda virsmas, nogludināja sadzeltējušo galdautu, tad cēlās promiešanai.
– Būs labi, māsiņ, Dzintra ir jauna un stipra, viņa izvilks.
Milda ar pūdeli, kas glaudās viņai pie ikriem, palika stāvam pie vārtiņiem un noskatījās māsai pakaļ. Marija pēdējos gados bija piebriedusi; starp šaurajiem, meitenīgajiem pleciem un apjomīgo sēžamvietu un gurniem bija pazudis agrāk izteikti slaidais viduklis. Viņa gāja, viegli gāzelēdamās, un ik pa brīdim neveikli tipināja uz priekšu maziem solīšiem, lai tikai ātrāk atgrieztos mājās. Milda skatījās un skatījās, kā attālinās un aizvien mazāks kļūst māsas novecojušais stāvs, līdz tas pazuda aiz krustojuma. Šunelis nepacietīgi trinās gar kājām, cerēdams atgriezties mājas siltumā, bet Milda tikai skatījās tālumā pāri miķelīšu krūmam, pāri bruģētajai ielai un mazo mājiņu rindai ielas otrā pusē, līdz skatiens vērsās uz iekšpusi un viss ārējais – iela, koki, mājas – saplūda vienkopus un virpuļoja cauri laika apžilbinošajam karuselim.
* * *
Dzintra atveseļojusies, saposusies labākajā kostīmā, eleganti sasukātiem matiem, ar Robertu pie sāniem, milzīgu čemodānu pie rokas un žņaudzošu tukšumu iegurnī kāpa kuģī uz Vāciju. Roberts bēga no komunistiem, Dzintra bēga no mātes, no svešā klusuma Putnu ielas mājā un no visa, kas tajā bija vai nebija noticis. Vēl pēc pāris gadiem Vācijā viņa kāpa citā, daudz lielākā kuģī, kas veda pāri okeānam, un tad tālāk no vecāku mājas vairs nevarēja aizbēgt – nedz arī tajā atgriezties.
|
Signe Rirdance ir dzimusi Bauskā, deviņdesmito gadu vidū studējusi politikas zinātni Viskonsinas Universitātē ASV, kopš 2010. gada dzīvo un strādā Stokholmā, audzina 3 bērnus, brīvajā laikā spēlē cītaru grupā „Stokholmas Spēlmaņi”, māca Latviešu sestdienas skolā un raksta.
|
 |
