Zigurds Skābardis
Seduksēns
Kravčuks sita metodiski un droši.
Izķēris meklēto lielajā starpbrīdī, viņš bija līksmi aizvedis to
pa otrā stāva gaiteni. Pa ceļam braši pasveicinājis
bižkriņģeļoto Rozes mammu. Mācību daļa no saviem augstumiem bija
aizdomīgi noskatījusies pārītī – Kravčuks bija sagrābis viņa
elkoni kā spīlēs, gūsteknis būtu varējis zvērēt, ka Apakša
saprot, kas viņu ved un uz kurieni –, tad atņēmusi Kravčuka
sveicienu un ļāvusi lietām ritēt savu gaitu. Lejā uz pirmo
stāvu, cauri vestibilam, ārā pa zilajām parādes durvīm.
Kravčuks sita viņu skolas galā zem vītola, dažus soļus no
pagraba trepēm. Pa tām vajadzības gadījumā fiksi varēja nomukt.
Apkārt stāvēja Kravčuka čomi, tādi paši pusbandīti, špana
[1]
un viņu pielīdēji. Pēdējie varbūt izmācīsies par advokātiem,
pirmie jau agri ietiks čokā – tie, kas nepaspēs sākt ar
Daugavpils koloniju.
Spēriens pa vēderu atņēma elpu, kā likās, uz neatgriešanos.
Sekoja āķis pa muti, no apakšas ar kreiso. „Tu man zajebal
[2],
Saharok
[3]. Pats
izpelnījies, es tevi brīdināju. Atpisies no viņas, saprati? Un
muti, bļa, vairs nepalaid!”
Pēc labā taisnā viņš izspļāva zobu, tas palika līgojam sārtā,
saldi sāļā pavedienā. Kravčuka cīņubiedri iesmējās. „Cukuriņ,
esi puika!” Viņš neturējās pretim – zināja, ka būs tikai
sliktāk. Vēderā milza sāpīga lode.
Gar acīm nošķīda melnas svītras, pēc tam pierē ar brīkšķi
ietriecās asfalts.
* * *
Tu esi kolosāla. Vienreizēja. Ar savām brūnajām cirtām, ar
mijkrēšļa zilajām acīm. Ar augumu, kurš vēl četrdesmit un
piecdesmit gados būs tikpat skaists, to redz pēc mātes. Ar vai
bez smaržām, kurās ir krustnagliņas, melone, visi Tuvie
Austrumi. Es tevi uzaicināšu pirmdien – beidzot, vienalga kur.
Nezinu, ko tu iesi studēt, tikai ne par skolotāju, gandēt dzīvi
sev un bērniem. Bet tas nav svarīgi, jo es gādāšu par tevi. Būšu
ārsts, ķirurgs. Puse mācībās un darbā, puse pie tevis.
Jau gadiem ik mirkli, pat nometis spiedienu, es domāju tikai par
tevi. Latīniski es bez aizķeršanās drīz varēšu noskaitīt visu,
no kā tu sastāvi, bet tu esi kaut kas vairāk – mūžības elpa,
kaut arī nav nekādas mūžības.
Manī smeldzošo tukšumu bez tevis nespēj aizpildīt nekas. Nekādas
laimas vaikules, nekādas kimas vaildas. Es mīlēšu tevi vienmēr,
citas nebūs nekad.
Pirmdien – pašā pavasara priekšvakarā, 29. februārī. Dienā, kas
pienāk reizi četros gados un kad nevienam nav vārda.
Es tos atradīšu.
* * *
„Tu esi smuka, tu esi gudra, tu studē angļu valodu. Priekš kam
tev tas vācietis? Sagrozījis skuķim galvu!” kliedza māte. „Viņam
kalponi mājās vajag, un piegulētāju, bet, kad apniksi, padzīs!”
Roze saknieba lūpas. „Pabeigsi fakultāti, dabūsi diplomu, varēsi
darīt, ko gribi! Tagad nekur nelaidīšu! Lai tēvam nav kapā
jāgriežas uz otriem sāniem!”
Meita atspieda muguru pret virtuves durvju stenderi, aizgriezās,
paskatījās uz Tutanhamona foto blakus drēbju pakaramajam.
Ēģiptes mocības. Kas viņu te tur? Dzīvoklis kopā ar māti
Pārdaugavā, ielā ar skanīgu nosaukumu. Jā, labi iekārtots pēc
padomju standartiem: retas grāmatas, čehu sekcija,
videomagnetofons. Apavu jau trūkst, drīz sāks pietrūkt arī
drēbju. Tēva atstāto mašīnu nācās pārdot vēl par repšiem. Ne
šūt, ne naudu pelnīt māte neprata, bet no taupīšanas tās vairāk
nekļuva. Strādāt viņa neļauj, abas kuļas ar mācību daļas algu,
studentes stipendiju un tēva lauku radu produktiem.
„Nebrauks mana meita maukās pie fričiem! I neceri!” Māte
nospieda benčiku
[4],
aizstūmās garām un aizcirta istabas durvis.
Gaisā novirmoja nelaba Bond dvinga, meita saviebās,
piegāja pie loga un atvēra to, ielaizdama virtuvē februāra
aukstumu kopā ar sniegpārslu sauju. Apsēdās pie galda un sāka
knibināt Klausa dāvāto kuloniņu.
Klauss arī smēķēja, taču tas bija štrunts. Varēja redzēt, ka
viņš ir nopietns ņēmējs – viņa nav tik naiva, lai ticētu katram
ieklīdušajam rietumu avantūristam, tādi nereti uznira gan
Visvalža ielā, meklēja tulkus, gan maisījās pa Vecrīgu, pa
Jēveri, Mākslu un citiem krogiem.
Vislabāk viņai patika Paletē. Telpai gan bija pastīva gaisotne,
ar visiem rokokainajiem galdiņiem, salvešu turētājiem un
pompozajām štorām. Toties līksma publika, un lētas skrūves. Ja
māte zinātu, cik bieži meita tur otrajā kursā vada lekcijām
paredzēto laiku, viņai droši vien sirds apstātos.
* * *
Ar diplomu es būtu vēl viens no šaikas
[5],
kas gudrāka par visiem pārējiem. Bet kāda starpība? Uz kādu
laiku es tik un tā esmu privileģēts burbulītis, kuru nezināms
spēks pacēlis virspusē: kur gozējas dzīves labumi, kur pievieno
vērtību un gūst gandarījumu. Tur veseli ielās staigā un brauc,
pēc nostrādātas darbadienas atgriežas mājās, pa ceļam ieiet
krogā un nocopē mīļāko uz nakti vai pāris mēnešiem.
Slimo citi, zāles dzer citi, un mokās citi.
* * *
Vai dieviņ. Atkal, atkal jau sāp. Kurš tad to var izturēt? Leja
novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem. Pretī vienaldzīgi
blenza izbalējušās tapešu rozītes. Rozočka mana... Cik labi, ka
tev pietika prāta neaizlaisties uz to Minsteri vai Minheni, pie
tā fašistu maukura. Ieķērusies gan biji līdz ausīm, pēc tam
mēnesi ar mani nerunāji, neēdi, bāla staigāji, bet tici man –
gan jau ka viņa tēvs vai vectēvs Aušvicā ciklona bē krānu
grozīja. Mēs tikai pildījām pavēles. Suņi, ne cilvēki.
Olaf, Olaf. Man, žīdu bārenei, aiz tevis bija kā aiz mūra
sienas, bet sens, tik sens bij tas laiks. Es joprojām kopā ar
meitiņu. Atceries, ka gribēju nosaukt par Rozu, bet tu iecirties
– nē un nē, būs ar e? Meitenei tomēr būšot jādzīvo Latvijā,
nevis Izraēlā. Tas e un zilās acis viņai no tevis, un pareizais
r. Mati un augums gan no manis.
Viņa saviebās, netikās gulēt kā baļķim un skatīties sienā.
Pieslējās sēdus, pašļūkāja ar pēdām pa grīdu, līdz ietrāpīja
čībās. Pie sienas turoties, aizkluburēja līdz virtuvei, ar trešo
stirkšķi no elektriskās šķiltavas aizdedza gāzi un uzlika
trumuli. Vtorjakam
[6]
vēl bija atlicis no rīta tējas.
Kursabiedrenes izklīda pa pasauli, kur kurā, bet Rozočka, redz,
palika tepat. Deviņdesmit piektajā sametās kopā ar bijušo
skolasbiedru, pusbiznesmeni, pusadvokātu. Nodzīvoja pie viņa
pusotru gadu, jau precēties taisījās, bet te – spontānais
aborts. Cauri visa ļubovj-morkovj
[7],
visas cerības un plāni palika tais asiņainajās lupatās, kopā ar
nedzīvo bērniņu, tajos polietilēna maisos, kuros Kravčuks viņu
tina vešanai uz slimnīcu. Pēc tam uz ceļiem lūdzās, taču Roze
teica, ka nespējot viņu vairs redzēt.
Leja nopūtās. Pedagogu algas pamazām sāka celt, pa divām viņas
kaut kā varēja izdzīvot, bet kad tad inteliģenti ir bijuši
bagāti? Un cik tagad aiziet viņas zālēm vien?
Gribējās ēst, taču meita pārnāks no skolas tikai ap pieciem. Tad
uztaisīs pusdienas. Vakarā iešpricēs seduksēnu. Apspiezdama
sāpes, viņa iestrēba remdeno šķidrumu.
Varbūt nākammēnes jau pati varēs iziet darbā. Pirms mācību gads
sāk beigties. Lai no viņas ir kāda jēga. Cilvēks nedrīkst sēdēt
uz kakla bērniem. Rozočkai, princesei, jau trīsdesmit pieci,
beidzot jāveido sava...
Leja skaļi iešņukstējās, vtorjaks nolija pār vaskadrānu.
Zvaigžņu kari bija pirmā filma, ko viņi ar Olafu noskatījās
jaunajā video. Pēc tam vīrs viņu, protams, sāka saukt par
Princesi Leju. Tolaik viņa patiešām vēl pēc kaut kā izskatījās,
un, jā, nēsāja arī uzspraustas bizes. Tolaik, pirms nolādētās
ķīmijterapijas, pirms visiem šiem sūdiem, bļaģ! Ienīstu!
* * *
Cauri snaudai izlauzās zvans, viņš automātā pastiepa roku,
nospieda pogu. „Stradiņi? Zvaigznes iela viens dzīvoklis pieci,
sievietei slikti ar sirdi. Septiņdesmit gadu, pirms pusgada
bijis infarkts.” Viņš nebija drošs, ka pareizi sadzirdējis
adresi, pārvaicāja. „Skaidrs. Paldies, izbraucam.”
Iztaisnoja muguru, saberzēja seju, izstaipījās. „Aleksej!
Zvaigznes iela.” „Dzirdēju, viens pieci. Tas tepat netālu,
piecās minūtēs.”
Durvis atvēra viņa, pelēkā jakā ar sarkaniem rakstiem.
Neizskatījās samiegojusies, drīzāk apjukusi. „Kur slimniece?”
viņš lietišķi noprasīja, pavēzēdams melno, klipšoto dežūrsomu.
„Jūs tomēr atbraucāt.”
„Kādā ziņā tomēr? Jūs zvanījāt, ka sievietei slikti ar sirdi.”
„Nolieciet to somu. Es tūlīt...” viņa apklusa un iepleta acis.
„Cukuriņ!” Viņš sarāvās. Skolas iesauku nebija dzirdējis gadus
divdesmit. Atmiņā kā zaldāti pēc seržanta rīta bļāviena
atdzīvojās gaiteņa linolejs, skolas pagalms, šķībais vītols.
Spērieni pa vēderu, kopā ar asinīm un siekalām izspļautais zobs.
„Mani sauc Guntars, ja atceries.”
„Piedod, lūdzu. Tu tagad ātrajos strādā?”
„Strādāju, strādāju, jau sen. Kur slimniece, rādi.”
„Nāc tālāk. Labi, ka tā sanāca. Māte jau laikam ir mirusi, es
spogulīti liku, nav migliņas... nekā nav.”
Labi, ka sanāca kas? Istabā viņš ar grūtībām atpazina uz dīvāna
gulošo izkāmējušo veču. Apvalkāts džemperis, brūni svārki,
parūka. Pēc skata spriežot, izpūtusi dvēseli jau pirms krietna
laika. Uzlika roku mironim uz pieres, aizspieda acis.
„Uztaisīt tev kafiju?”
Sākas. Tūlīt teiks, ka viņai ir slikti, vai bail, vai vientuļi.
„Man ir dežūra. Kāpēc nezvanīji ātrāk, ko tu gaidīji? Mantojumu?
Viņa taču vismaz divas stundas jau neelpo.”
Darbs ātrajos notrulina, protams, bet šī rupjība bija tīša.
Sapnis par Rozi bija izsapņots kopā ar murgiem par ķirurga
karjeru. Kopš pēdējā draudzene – melīgs un maldinošs apzīmējums,
bet tā tagad jāsauc mīļākās – bija viņu pametusi, sievietes
vairs nekārojās vispār. Pārsteidzoši, protams, četrdesmit trīs
gados pie normāliem testosterona cipariem. Tas, ka viņu tagad
čakarē, bija nepatīkama bezdzimuma patiesība, tāda pati kā
kārtējais apdullušais rīts pēc naktsmaiņas.
„Man ir slikti. Es tāpēc piezvanīju. Es ļāvu viņai nomirt.”
„Ā... fuck. Šito gan nevienam citam nesaki.”
„Man nav, kam citam teikt.”
Viņš neattapās, ko atbildēt, tāpēc paprasīja, kur ir tualete.
Nākot ārā, pamanīja priekšnamā pie sienas melnbaltu Tutanhamona
bildi. Izskatījās pēc politbiroja locekļa: uzacis krutākas
[8]
nekā Brežņevam, ap galvu un pleciem matroža ķeļņaška
[9], un mūžam
jauns, kā Ļeņins, tikai bārdiņa garāka.
Sen neremontētais dzīvoklis pirms trīsdesmit gadiem būtu
skaitījies šiks. Tumšbrūna čehu sekcija, lielākoties padomju
grāmatas, iedzeltējuši sintētiskie aizkari. Kā viņš tolaik bija
rāvies Rozi apciemot, bet nē un nē. Tēvs – slavenais Tuvo
Austrumu speciālists un čekists, tāds mini Mubaraks, kuram arī
nācās atdot savas pozīcijas jeņķu nestajai demokrātijai, tikai
divdesmit gadus agrāk un ar letālām sekām – esot kategoriski
pret puišu vešanu.
Viss tīrs un kārtīgs, taču ne miņas no kapitālisma gadu turības.
Izskatās viņa, lai Dievs nogrābstās, ne labāk par Apakšu.
„Es zinu, ko tev vajag. Pagaidi bišķi.”
Vizīte ieilgs. Bet kuru tas uztrauc? Ne jau Alekseju, tas pie
stūres pasnaudīs vai uzpīpēs, priecīgs par atelpu.
„Cukuriņ,” viņš domās griezās pie sevis, „esi puika.” Parakās
somas iekškabatā, izvilka ampulas un šļirci. „Apsēdies,” pamāja
Rozei uz atzveltnes krēsla pusi.
Vispirms viņai. „Tas ir seduksēns. Nervu nomierināšanai.”
Tad trīs kubus pašam.
