Ilze Lāce-Verhaeghe

Multi­instrumentālista diendusa

 

Logs aizkrita ar asi svīkstošu astmatiķa elpas ievilcienu. Garāmskrejot to bija pavirši aizcirtis Bovija mežonīgais vējš. Rets Ritums negribīgi piecēlās no ļodzīgās kušetes, kur bija sēdējis, rakstīdams kādai kultūravīzei piemiņas eseju Ilgai Liepai – pianistei brīvmāksliniecei, kas, grūtas slimības nomocīta, pirms pāris dienām beidzot bija sastapusi Lielo Atbrīvotāju.

Pirms aizvērt logu, Rets brīdi stāvēja un skatījās ārā. Pretējās mājas skurstenīši, cits zemāks, cits augstāks, kā ērģeļu stabules. Uz maza balkoniņa joprojām gulēja rudais kaķis. Tā kā dzīvnieks tur bija redzams jau pirmajā dienā, kad Rets ienāca noīrētajā istabā un pavērās pa logu, viņš pēc kāda laika bija secinājis, ka tā ir kaķa maita. Balkoniņa durvis bija aizmūrētas, blakus esošie logi – arī. Uzsākot pārbūvi, par kaķi laikam bija aizmirsuši.

Latino prostitūta nāca no veikala ar bageti rokā, vējš piepūta viņas košos svārkus kā balonu. Vakaros viņa ar savu mazītiņo Renault brauca uz Buloņas mežu. Ieraudzījusi logā Retu, tumsnējā sieviete viņam valšķīgi uzsmaidīja. Rets atbildēja ar neviltoti sirs­nīgu smaidu un rokas mājienu. Viņš mīlēja visu pasauli. Kamēr pasaule lika viņu mierā un neko no viņa nepaģērēja.

Platu muti nožāvājies, vīrietis atgriezās pie klēpjdatora, ar nopūtu atzinās pats sev, ka neko daudz vairāk par Ilgu Liepu pateikt nevar, un aši uzklabināja pēdējos divus teikumus, ko bija izdomājis, vēl pirms sāka rakstīt.

„Ardievu, Skolotāj – Nous ne nous verrons plus sur terre [Rinda no Gijoma Apolinēra dzejoļa „L’Adieu” – uz šīs zemes mēs vairs neredzēsimies] . Es jūs ļoti mīlēju.”

Ar labi padarīta darba apziņu Ritums atlaidās uz kušetes, nospieda daudzdisku atskaņotāja pogu. Vijīga Debisī mūzika ieaijāja tik nepieciešamajā diendusā.

 

*   *   *

Rets Ritums bija ieradies Parīzē, lai mācītos ģitāras spēli pie kādreiz slavena, bet nu diezgan krietni alkoholā iemirkuša flamenco ģitārista Madrides Karlosa. Naudu skolotājs neņēma, jo pajumti un iztiku allaž atrada pie kāda žēlīga sievišķa. Par stundām, kas noritēja ne pārāk tīrā tavernā tepat ap stūri, bija jāmaksā graudā, proti, virtuozs labprāt pieņēma lēto beaujaulais.

Mācībstundām parasti bija trīs stadijas – vispirms Karloss atnāca paģirains un saīdzis, ļāva kaut ko paspēlēt skolniekam, pats tikmēr malkoja vīnu un neapmierināti burkšķēja par slikto spēli. Bļāva: „Nu, smuki, smuki, bet nav pa īstam, passion, passion! Izpist tev vajag to ģitāru, tad būs!” Pēc tam, kā iesildīdamies, spēlēja pats un palaikam kādu akordu atkārtoja, skaidroja un lika atkārtot arī skolniekam. No spēles apguves viedokļa tā bija vērtīgākā daļa. Noslēdzošajā spānis jau bija krietni sareibuļojis, spēlēja mežonīgā ātrumā un ar tādu kaisli, ka bija jābaidās, vai tik viņu neķers trieka. Rets Ritums itin labi saprata, ka derīgāk tad būtu iet atpakaļ uz savu noplukušo istabeli, bet flamenco bija kā narkotika – jo vairāk viņš to klausījās, jo vairāk kāroja dzirdēt vēl. Un jo vairāk gribēja spēlēt pats.

Tehnika nebija problēma. Rets Ritums taču reiz bija bijis jaunais ģēnijs – multiinstrumentālists, kas instrumentus apguva vienu pēc otra, kolekcionēdams prasmes kā tauriņus uz kniepadatas. Klavieres, dažādi pūšamie instrumenti, pat vijole. Ritums tomēr nebija nekāds āksts, cilvēks-orķestris. Viņš nespēlēja visus šos instrumentus vienlaikus. Tikai šad un tad atļāvās uzstāšanās reizēs pāriet no viena instrumenta pie otra, parasti džeza improvizācijās.

Bērnībā Rets bija bijis puika, kas neko daudz neatšķīrās no saviem vienaudžiem (par ne visai parasto vārdu viņš visu mūžu dusmojās uz māti un viņas banālo literāro gaumi), kura dzīvi negaidīti pārmainīja galvas trauma – klasesbiedra fizkultūras stundā neveiksmīgi sviesta „granāta”. Retu pārveda mājās no slimnīcas, bet uz skolu iet vēl nedrīkstēja, tāpēc mamma nodeva viņu Ālavās Govs gādībā. Nekāds piena lopiņš mammas māsa, protams, nebija. Rutas tante bija klavierskolotāja, kas kādreiz bija dzīvojusi kopā ar Retu, viņa vecākiem un vecvecākiem vienā no Pārdaugavas pārpalikušajām privātbūdiņām. Līdz tā baisā skandāla naktij, kad Retu pamodināja mātes histēriskā kliegšana.

„Ārā, tu, ālavā govs! Un to jākli ņem līdzi, puikām nav tāds mēsls par tēvu vajadzīgs!”

Ar spalgu šņirkstu plīsa trauki, priekšnamā dobji bubināja citas – lūdzošas un mierinošas balsis. Tad noklaudzēja ārdurvis, aizšvīkstēja taksometrs.

Psihoanalītiķis bija skaidrojis, ka tajā naktī esot nomirusi Reta vēl neuzplaukusī vēlme „jāties”. Protams, smalkais Londonas speciālists to bija paudis ar medicīnas terminiem piebārstītos teikumos.

Vēlāk māsas salaba. Rets bija grūts bērns, noslēgts, mēdza bēguļot no skolas, tāpēc mamma viņu laiku pa laikam piespēlēja māsai, profesionālai mūzikas pedagoģei. Pie Rutas tantes vaļodamies, Rets Ritums pirmoreiz apsēdās pie klavierēm, tāpat vien – paklimperēt. Un pie Ālavās Govs raženajiem pupiem bija šad tad arī izraudājis savas skolaspuikas bēdas.

Mūzika sagūstīja viņu tā, kā ilgi gaidījusi, alkatīga plēsoņpuķe aprij kukaini. Starpbrīžos Rets centās būt tāds pats kā visi citi. Grūstījās, lūrēja meitenēm zem brunčiem. Bet brīvajā laikā vizinājās trolejbusā un klausījās „austiņās” Bahu vai Hendeli.

Mūzikas skolas vakara kursos Rets tomēr nokļuva diezgan vēlu. Tikai tad, kad bija vecākiem par prieku izstudējis inženierzinātnes, kuras ātri vien izmeta no galvas un vēlāk – arī no biogrāfijas.

Mūzikas skolā viņš sastapa savu Skolotāju.

Ilga Liepa. Ilga Liepa. Sievietes vārds bija kā čella lociņa vilciens pār stīgām.

Baltā roze, ko viņš uzdrošinājās nolikt uz solfedžo skolotājas klavierēm viņas dzimšanas dienā. Un tad bikli gaidīja – vai dievinātā skolotāja sapratīs, ka tas ir message, vai tikai pasmaidīs un ieliks vāzē pie citu apsveicēju dāvātajām. Ilgas Liepas seja pietvīka. Un Reta Rituma sirds aizlidoja debesīs.

Astoņpadsmit gari gadi šķīra viņus laikā, bet dvēseles bija satikušās šeit un tagad. Tos gadus, jā, tos Ilga, kā attapusies, mēdza viņam šad tad atgādināt, bet Rets to nepieņēma. Kāda nozīme gadiem, kāda – laulībai un sazin cik tur bērniem, ja viņi klausās Rahmaņinova Jāņa pasiju mazā baznīciņā Daugavas krastā, pēc koncerta stāv pie upes, un viņus satin kopā bieza migla. Ja ir tāda domu un jūtu pārraide – viņš raksta kādu eseju, atskaņotājā smeldzīgi elso Brāmsa 3. simfonija, un uz datora ekrāna uzlec e-pasts: „Vai tev patīk Brāmss, RR? Tavas Ilgas.” Viņš šo sievieti bija sapņaini saucis par MI. Manas Ilgas. Un viņa Retu – RR, Retais Retums.

Tā bija Ilga Liepa, kas atbalstīja Retu viņa „īstā” instrumenta meklējumos, mudināja pievērsties džeza improvizācijām par klasiķu tēmām. Viņi rakstīja viens otram garus e-pastus. Viņi sūtīja īsziņas, dalīdamies ar kāda mirkļa pārdzīvojumiem. Mainījās ar mūzikas ierakstiem un franču dzeju. Atklāja viens otram senas bērnības sāpes un nelaimīgas mīlestības. Turēja kafijas tases trīcošās rokās īsajos tikšanās brīžos piepīpētās biljarda zāles kafejnīciņā iepretim Ilgas mājai.

Taču sievietei ar to nebija gana. Viņa neļāva abu mīlestībai izskanēt kā simfonijas lēnajam, pēdējam akordam. Viņa plauka un pārziedēja kā pārāk ilgi glabāta roze. Rets aizvien biežāk uztvēra mājienus par vēlmi arī miesiski saplūst. Ilga kļuva nepacietīga, pat vulgāra. Viņa tik ļoti gribēja kāpt nost no pjedestāla, uz kura jaunais mūzikas censonis bija viņu uzcēlis. Un Rets izmisīgi pūlējās sievieti uz tā noturēt, sajuzdams mazohisku baudu par neiespējamo. Bello e impossibile.

Kāpēc, ak, kāpēc viņa dievietei ar noslēpumaino, tālumā vērsto zilo acu skatienu un tik burvīgi nenoteiktajām roku kustībām bija jāpārvēršas par miesaskāru kundzīti pirmsklimaksa stadijā?

Bet Rets bija gatavs upurēties. Nest Ilgas Liepas čemodānu lidostā un dienišķās pārtikas maisus no veikala (tikai līdz mājas stūrim, lai bērni neierauga), pārrakstīt datorā kaut kādas nebeidzamas atskaites mūzikas skolas vadībai, pat pasniegt viņas vietā privātstundas, kad pārgurusī sieviete bija sasirgusi. Un galu galā varēja taču veikt arī tās fizioloģiskās kustības, ja reiz mīļotajai to vajag.

Viņi visu izdarīja pareizi. Saulei rietot, kaili skrēja jūrā peldēties. Iztukšoja martini pudeli. Guļvietu klāja Ilgas lauku mājās bēniņos zem vīgriežu un piparmētru pušķiem.

Un nekā.

Ilga ar pusmūža sievietes intuitīvo taktu prata noslēpt vilšanos. Turpretim Rets savu mīlestību saspieda saujā ka trauslu stikla glāzi un izmeta. Tik viena maza lauska aizķērās sirdī, bet tā pamazām apauga, godkārajam mūziķim traucoties no viena instrumenta pie otra, no viena hipsteru pasākuma uz nākamo.

„Mums viņš tāds ir viens, mūsu retais retums,” Reta starptautiskā festivālā gūto panākumu aizgrābts, avīžrakstā dainoja kāds dzejnieks, kas kaut kā sāniski bija iespraucies starp diplomētiem muzikologiem un šad tad publicēja rakstiņus par „pašmāju” avangardistiem. Rets sarāvās – bet nē, tā bija tikai poētiska sagadīšanās.

Retu vajāja neciešamas galvassāpes. Viņš saprata, ka pārpūle labi nebeigsies, bet doma, ka viņa vietā piedalīties un gūt panākumus varētu kāds cits, bija vēl neciešamāka.

Un tad kādu vakaru Ilga bija lūgusi satikšanos. Kaut uz īsu brīdi. Uz ielas stūra. Sieviete raudāja. Rets glāstīja viņas plecu, krūtis žņaudza žēlums un vainas apziņa. Bet viņš nespēja liekuļot un teikt tos vārdus, ko Ilga no viņa gaidīja. Jā, viņš neprāta mirklī bija lūdzis, lai mīļotā dodas kopā ar viņu uz kādu citu valsti, uz Itāliju, kur viņi varētu abi kopā spēlēt uz ielas, bet… tas drudzis bija pārslimots.

Tovakar, iznācis uz skatuves, Ritums apjuka. Saksofona tur nebija. Tikai liela, melna kaste. Skatītāji zālē gaidīja, kad viņš sāks spēlēt. Rets pieplaka ar lūpām pie klavieru taustiņiem un mēģināja pūst. Tad viņš noģība.

Atlabis Rets Ritums centās sekot ārsta padomam un ievērot „garīgo higiēnu”. Vairs neskrēja visur, kur viņu aicināja. Iztikai pasniedza privātstundas. Vairs neapguva jaunus instrumentus. Rakstīja mūzikas apskatus. Šad tad spēlēja izmeklētai publikai privātos saietos – par to labi maksāja. Un kaislība uz mūziku bija vienīgā, kas varēja iesvelt sārtumu vīrieša vaigos, paskripstināt vēderā kā mazs dzīvnieciņš.

MI bija aizbraukusi. Uz Parīzi. Spēlēja klavieres krodziņos, luksuspreču veikalos un pat puķu tirdziņā zem klajas debess. Atrakstīja, ka ģimeni šādi var uzturēt daudz vieglāk, un kur nu vēl iespēja dzīvot lieliskajā pilsētā. Viņu sarakste pa retam, reizēm pat ar pāris gadu starplaiku, izlauzās no rimtās ikdienas kā geizers. Bet viņiem vairs nebija īpašas vēlēšanās tikties.

Tomēr viņi bija kā narkomāni, kas gana ilgi lietojuši vienu šļirci.

Vasaras nogalē Retam bija atrakstījis kāds bijušais skolnieks. Stāstīja, ka Parīzē šobrīd uzturoties slavens, kaut mazliet no ceļa nogājis flamenco ģitārists, kas pasniedzot stundas par vīna glāzi.

Retam Ritumam tobrīd bija gandrīz tikpat gadu, cik skolotājai Ilgai Liepai tajā neprātīgajā pavasarī. Deniņi sāka sirmot. Un viņš gribēja mēģināt vēlreiz būt tāds – aizrautīgs, panākumus alkstošs… Bet varbūt tas bija pavisam kaut kas cits, kas dzina viņu uz Parīzi. Tomēr nē – Ilgas Liepas tai pilsētā, acīmredzot, vairs nebija, jo pēdējā uz Francijas numuru sūtītā īsziņa bija palikusi bez atbildes.

Un viņš atbrauca, nepiedienīgi puiciskā apģērbā, sasējis zirgastē uz pieres jau patālu atkāpušos matus, ar nelielu ceļasomu un iekrāto naudu, kuras vajadzēja pietikt pāris mēnešu askētiskai iztikai un īrētam kaktam Parīzes nomalē. Ģitāru Rets Ritums nopirka turpat netālu, kādā sānieliņas antikvariātā ar aizputējušiem logiem.

Mācības pie Madrides Karlosa sākās jau pēc pāris dienām. Tās gan pacilāja, gan pazemoja. Īpašu panākumu nebija. No izdzertā lētā vīna dedzināja pakrūtē. Bet prom Rets Ritums nebrauca. Jo avangardistu žurnālā par viņu jau bija uzrakstīts. Viņu gaidīja atgriežamies jaunā ampluā.  

 

*   *   *

No pusdienlaika snaudiena Ritumu uzbungoja Ravēls. Tā uz mūzikas skaņām pārjūtīgais multiinstrumentālists bija iekodējis savu apziņu – mosties ar Bolero. Pieslējās sēdus, sabužināja matus, sataustīja uz krēsla kapuč^­jaku.

Pirms iet uz kārtējo mācībstundu, bija jānosūta tā eseja. Ritums aši pārlasīja, izbaudīdams labi veidotos, gandrīz sapņainos teikumus. Jo īpaši viņam patika tie divi nobeigumā.

„Ardievu, Skolotāj – Nous ne nous verrons plus sur terre. Es jūs ļoti mīlēju.”

Mirkli padomājis, tomēr izsvītroja pēdējo.Nav ko sakāpināties. Pilnīgi pietiek ar atsauci uz to Apolinēra rindu, kuras nozīme bija zināma vien viņiem abiem. Send.

Noskrējis pa čīkstošajām koka vītņkāpnēm, viņš sparīgi aizcirta mājas durvis. Otrajā stāvā nošķindēja īrētās istabeles logs. Stikli neizbira, tik tā viena lauska, kas sirdī, atkal nevajadzīgi sakustējās. Mugurai pārskrēja aukstas tirpas.

Skaudrajam un haotiskajam vējam bija pievienojies piekvēpis rudens rasinātājs, un abi kopā tie apraudāja afsfalta korsetē iežņaugto pilsētu.

Uzmaucis galvā pelēkās jakas kapuci, Ritums uzņēma savu ierasti straujo, mērķtiecīgo gaitu. Ticis līdz stūrim, viņš piepeši mainīja virzienu.

Ģitāras izvarotājs no viņa neiznāks.

Vismaz šovakar ne.

 

 

 

Rakstniece Ilze Lāce-Verhaeghe strādājusi kā juriste-lingviste Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, patlaban dzīvo Vācijā.