Fēniksa dziesma mīlestības pelnos

Liāna Langa, Velēnu kleita, apgāds „Neputns”, 2018. g., 88. lpp.

 

Divas Dzejas dienu balvas, divas Latvijas Literatūras Gada balvas (LaLiGaBas), tulkojumi citās valodās un dzīve dziļi iekšā tekstos, mūzikā un pasaules izzināšanā – tā īsi varētu raksturot dzejnieces Liānas Langas devumu. Jauno dzejas krājumu Velēnu kleita man, iespējams, subjektīvi, gribas saukt par veltījumu – veltījumu mīlestībai, mūžībai un atmiņām. Arī cerībai.

Krājums sākas ar verzālās rindās drukātu dzejoli „ES ZEMES MEITA, MAN VELĒNU KLEITA”, ko varētu dēvēt arī par tituldzejoli, un turpinās ar poētisku autores biogrāfiju „harakiri”. Liānas Langas valoda, kā vienmēr, ir simboliem un poētismiem, atsaucēm un alūzijām bagāta, spilgta un krāšņa. Nezinu, vai vienmēr trāpos ar dzejnieci uz viena viļņa un pareizi izprotu/uztveru katru simbolu un tā daudzkārtainos vēstījumus, tomēr vienu varu apgalvot droši – lasīšana sagādā baudu. Pat vienkāršā rindā „dzīve garšo pēc darvas, sāls un zeltaina mango” (6. lpp.) Liānai Langai izdodas uzburt pasauli, kurā lasītājs iejūtas uzreiz.

Atvadas un apsolījumi

Par krājuma kopīgo noskaņu runājot – tā ir austrumnieciski rezignēta, tomēr rietumnieciski nerimstošu sāpju pilna. Tas ir tas, no kā laikam neizbēgt nevienam. Sāpes un skumjas. Atvadas no mīļotajiem. Cerības un sapņi. Pelni kā Fēniksa šūpulis. Neiedomājami skaists un sāpīgs krājums.

Bagātīga valoda un viss, ko nācies sastapt vai iedomāties kļūst par dzeju. „Dzīves lampa ir pārsprāgusi, staigāju pa tās lauskām” (86. lpp.)

Ar katru nākamo dzejoli krājuma noskaņa pieaug spēkā un pārņem, te nav nejaušu rindu. Lai gan autore raksta „rūgti, rūgti tā košļāt dzīvi” (8. lpp.), lasītājs rūgtumu nejūt, drīzāk mieru un pārpasaulīgumu. Liānas Langas citkārt ārkārtīgi blīvi piesātinātā dzejas valoda šajā krājumā guvusi vienkāršākus vaibstus, taču poētiskums no tā nemazinās un arī noskaņa saglabājas. Subjektīvi gribas sacīt, ka autore ir pārkāpusi to smalko slieksni, kad vairs nav vajadzīgs sarežģīt, kad pašai viss ir skaidri, nepārsūdzami zināms un šajās zināšanās var dalīties. Kā dzejolis „no rīta” (11. lpp.), kura skaidrā vienkāršība uzbur ainu, ko ir redzējis ikviens no mums – un uzdāvina Liānas Langas īpašo skatījumu, caur kuru ieraudzīt nepamanīto, nosaukt nenosaukto.

Sarunas pašai ar sevi, sarunas ar draugiem – klātesošiem un aizgājušiem –, šis krājums ir tapis, caurvējā starp divi pasaulēm stāvot. Ne iet, ne palikt – un dzejniece darina grāmatu. Nostājas visā augumā, vienā rokā piena krūze, otrā – putna bērns, pie kājām rožvaboles ritinās un čūskas. Un viņa vārdus valda, viņa vārdus kāpina un kapina, asus un īstus. Pa vienam vien, ne jau krelles mežoņiem viņa piedāvā, nē. Tikai lasītpratējiem, vārdēdājiem. Dzejolī „saruna” (24. lpp.) miers, ar kādu šī saruna risinās, ir apskaidrots miers. Tajā nav pat steigas atblāzmas. Vien rimta ikdienības skaistuma atspulgs un gaidīšanas prieks.

Kārtojums trejlapī

Nosacīts ir krājuma kārtojums trijās daļās – kur pirmā daļa sākas ar „ES ZEMES MEITA”, to turpina „PERŠAS LIELAJAM NEKAM” (no 50. lpp.) un noslēdz „VELTĪJUMI” (70. lpp.).

Pirmā nodaļa ir vispiesātinātākā, tajā vietu raduši gan atsevišķi dzejoļi, gan cikli – „mīlestība” (31. lpp.), „es/ne-es” (39. lpp.), „kūrorts” (19. lpp.) un man tik ļoti mīļais, bet ne-Liāniski vienkāršais „Skumju Brālis” (45. lpp.).

Taču maldīgi būtu domāt, ka īsie, šaurīgie dzejoļi, kuri raduši vietu „Peršās...”, uzskatāmi par mazāk vērtīgiem, pie mazliet nievājošā nosaukuma tie, iespējams, tikuši, ievērojot latviskās pieticības pozu – sak, grūtāk definējamu labāk nosaukt vienkāršākā vārdā. Un tā lasītājs tiek pie brīnišķīgās trīsrindes (gandrīz haiku) „vasara / kā varde guļu uz vēdera zālē – / man jātur Zeme” (52. lpp.) un tikpat apcerīgās „iestājies pilnmēness biedrībā” (62. lpp.), kā arī viegli solītā, bet līdz galam nekādi neizzināmā „Meža māte visu redz, visu redz” (66. lpp.). Šīs rotaļības iepriecināts, lasītājs sper soli nākamajā nodaļā „Veltījumi” un te arī paliek uz ilgāku laiku. Pašsaprotami godbijīgais „jubileja” (71. lpp.), kas veltīts Valentīnai Freimanei, reiz uz dzimšanas dienu Jānim Rokpelnim rakstītais un pārējie kļūst nenozīmīgi, kad nonākam pie cikla „elēģija un vēl” (80. lpp.), kas veltīts Sandrai Amerikai. Šo pat negribas nekādā veidā komentēt, jo kailu sāpi komentēt nedrīkst, vien varbūt mazliet citēt, ko arī atļaušos: „zvaigžņu mirdza iesūcās mūsos un palika pat tad / kad strīdējāmies par muļķībām? mirdzēšana arvien ir ar / mums, / priecīga un auksta kā ledus.”

Tiktāl par saturu, kam, protams, katrs var meklēt (un atrast!) pilnīgi citus uzsvarus un izceļamās nianses. Grāmatas noformējums viršu un vecu sievu violetajā – Annas Aizsilnieces dizains – un niecīgais formāts, kā arī veselīgie cietie vāki padara to ne vien par glītu papildinājumu plauktā, bet arī par tīkamu līdzi nēsājamo grāmatu. Daudzkārt lasāmu, mīlamu un iegaumējamu.

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.