Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

„Kādā citā apziņas līmenī…”

Daces Aperānes (DA) saruna ar komponisti Annu Veismani (AV) par Jāzepa Vītola „Gaismas pili”

 

Pēc XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Latvijā, amerikāņu laikraksta New York Times pirmajā lapaspusē parādījās sekojošs apraksts:

Tuvojoties pusnaktij, Latvijas galvaspilsētas nomalē gandrīz 100 000 klausītāju kādā pagājušās nedēļas vakarā pievienojās 16 500 koristiem dziesmā par mistisku pili, kas, svešām varām valdot, nogrimusi, lai reiz atkal celtos augšā. Šī pils ir viņu nācijas metafora. (RIGA, Latvia – Near midnight on the outskirts of the Latvian capital, close to 100,000 spectators joined 16,500 singers last week in a song about a mystical castle that is submerged when foreign powers hold sway only to rise again. The castle is a metaphor for their nation. 2018.10.VII New York Times – Marc Santora)

Pirms šīs vasaras Dziesmu svētkiem daudz domāju par Jāzepa Vītola leģendāro kora dziesmu „Gaismas pils” un tās apbrīnojamo spēju uzrunāt latviešu tautu kopš 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Kad Dziesmu svētki bija izskanējuši, aicināju latviešu komponisti Annu Veismani pastāstīt par to, ko šī dziesma viņai nozīmē Latvijas simtgadē, kad „Gaismas pils” tik plaši izskanēja gan Vispārējo dziesmu svētku Kopkora koncertā Meža­parkā, gan Pasaules latviešu koru koncertā Esplanādē, kā arī citos koncertos Latvijā un pasaulē.

DA: Kas ir tas, kas uzreiz jums saistās ar Jāzepa Vītola kora dziesmu „Gaismas pils”?

AV: Personīgas atmiņas no Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1990. gadā, kad „Gaismas pili” diriģēja Haralds Mednis un es dziedāju svētku kopkorī. Tas bija tāds dvēselisks satricinājums, kas var vienreiz mūžā būt. Un arī tas noskaņojums Latvijā saistībā ar Atmodu. Man šī dziesma ir simbols. Ja man būtu jāsaka vārds „Atmoda”, tad nākamais vārds būtu „Gaismas pils”.

DA: Ko jūs vēl atceraties no „Gaismas pils” atskaņošanas brīžiem 1990. gadā?

AV: Es atceros pārdabisko enerģiju, ar kuru Haralds Mednis spēja „Gaismas pili” nodiriģēt. Tā atspoguļoja Atmodas briestošo enerģiju, un kaut kas no tās uzrunāja dziedātājus. Haralds Mednis mūs iedvesmoja. Tas bija pats augstākais emocionālais pārdzīvojums.

DA: Kad jūs pirmo reizi saskārāties ar „Gaismas pili”?

AV: Dziesmu iemācījos 16 gadu vecumā, kad dziedāju savas mammas, diriģentes Māras Skrides korī „Skulte”. Un pēc tam, kad mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, man bija jāapgūst mūzikas forma un analīze. Studiju laikā zināju visas balsis un varēju nospēlēt partitūru no galvas. Tā bija dziesma, kas jau tad bija sirdī un galvā. Interesanti, ka, tieši pateicoties Jāzepam Vītolam, es iestājos Dārziņos. Domāju, ka tas bija 93. gadā, kad Dārziņa skolā notika Jāzepa Vītola atceres jubilejai veltīts muzikoloģijas un kompozīcijas konkurss. Toreiz piedalījos tur kā Zvejniekciema mūzikas skolas audzēkne. Pēc iepazīšanās ar Vītola daiļradi un Dārziņskolu, es biju ļoti iedvesmota un skaidri izlēmu mācīties mūziku!

DA: Jāzeps Vītols savu meistarīgo balādi jauktam korim – „Gaismas pils” ar Ausekļa dzejas vārdiem – sacerēja vienas dienas laikā 1899. gada 21. jūnijā Pleskavas guberņas Zarečjē, kur dzīvoja viņa brālis, ārsts Ansis. 1900. gada vasarā Jēkabs Ozols novadīja dziesmas pirmatskaņojumu Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrības kora koncertā, kas notika Rīgas Riteņbraucēju dārzā (Orests Silabriedis, <Letonika.lv>). Kā, jūsuprāt, Vītolam izdevās sacerēt tanī laikā dziesmu, kura ir spējusi uzrunāt vienu paaudzi pēc otras Latvijā un ārpus tās robežām līdz pat mūsdienām?

AV: Domāju, ka „Gaismas pils” tapšana virmoja kādā citā apziņas līmenī, jo mākslas pasaulē radušās idejas un nojautas nereti it kā paredz un ievada vēsturiskus notikumus. Tā, man šķiet, bija ar Vītolu un „Gaismas pili”. Vītols atmiņās ir rakstījis, ka balādiskums, senatnes tematika viņam ap to laiku bija ļoti būtiska. Ne reizi vien komponists sūdzējās par dziesmām atbilstoša teksta trūkumu. Pēc Ausekļa Vītols meklēja iedvesmu Raiņa, Brigaderes, Poruka, Fr. Bārdas daiļradē. Vītols uzskatīja, ka kora dziesmas saturam jābūt ne tik iekšupvērstam un intīmam, kā tas varētu būt kamermūzikā. Jāpiemin arī jaunlatviešu iespaids, un varbūt tieši svešumā dzīvodams, Vītols un viņa laikabiedri varēja vairāk novērtēt latviešu nācijas ideālus, nekā, ja viņi būtu dzīvojuši dzimtenē.

DA: Studējot „Gaismas pils” partitūru un klausoties tās ierakstus, esmu atkārtoti apbrīnojusi to, cik dziļi šīs dziesmas emocionālais saviļņojums saistīts ar katru akorda izvēli un sabalsojumu, ar dzejas teksta melodisko un vispārējo formas uzbūvi. Vai ir kāds posms „Gaismas pilī”, kas jūs īpaši uzrunā?

AV: Es vienmēr gaidu basu solo frāzi un lielo klusumu pirms tās, kas liekas kā zemākais punkts, no kura viss sāk celties uz augšu. Tā ir klusā kulminācija pirms izskaņas gavilēm. Nupat Dziesmu svētku Kopkora koncertā diriģenta Sigvarda Kļavas maģiskā klusuma izjūta „Gaismas pils” atskaņojumā man sasaucās ar Haralda Medņa interpretāciju. Klusums kā būtiska dziesmas interpretācijas daļa dziesmā palīdz apjaust fonu un galvenos akcentus.

DA: Kādas citas izjūtas jums bija, klausoties „Gaismas pili” šajos Dziesmu svētkos?

AV: Domāju, ko šī dziesma maniem bērniem nozīmēs nākotnē. Cik ilgstoša būs šī tradīcija?

DA: Man bija līdzīgas domas par nākamajām paaudzēm, bet, skatoties tieši jauno dziedātāju gaišajās un iedvesmas pilnajās sejās, man bija pārliecība, ka „Gaismas pils” lielā nozīme un atskaņošanas tradīcija Dziesmu svētkos turpināsies!

AV: Katrā ziņā, uzskatu, ka Latvijas Simtgades tematika aicina mūs visus ieskatīties pagātnē un par to stāstīt jaunākām paaudzēm. Mana – vidējā – paaudze izprot, ka esam kā TILTS no vienas paaudzes uz nākamo.

DA: 2012. gadā jūs diriģenta Arnolda Skrides piemiņai sarak­stījāt opusu altam, vijolei un klavierēm „Mēness starus stīgo”, kas iedvesmojās no Emīla Dārziņa kordziesmas ar šo pašu nosaukumu. Ja jūs komponētu jaundarbu, kas iedvesmotos no Vītola „Gaismas pils”, kādu sastāvu jūs izvēlētos, lai rosinātu savu muzikālo fantāziju un izjūtas par šo dziesmu?

AV: Es izvēlētos stīgu orķestra sastāvu; stīgu skanējuma siltums man īpaši saistās ar „Gaismas pili” – un tēma varētu būt dziesmas basu melodija. Varbūt arī timpānus un dažādus zvanus, kuri saistās ar senatnīguma noskaņu.

DA: Jāzeps Vītols mūža beigās ir noklausījies savu kora dziesmu „Gaisma pils” atskaņojumā un vēlāk par piedzīvoto atklājis savai sievai Annijai Vītolai: „Mana sirds ir domu un jūtu dzidrais avots.” (Jāzeps Vītols: tuvinieku, audzēkņu un laikabiedru atmiņās / Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, sast. Oļģerts Grāvītis. – Rīga: Zinātne, 1999, 54. lpp.) Mani fascinē šis teikums ar iespējamo Vītola atziņu, ka sirds nosaka ne vien jūtas, bet arī domas. Interesantā kārtā ievēroju, ka jūs esat par savu radošo procesu līdzīgi izteikusies: „Mūzika ir garīga informācija. Ikdienas darbā rosināta intuīcija, loģika un sajūtas.” Vai jūsu skatījumā šī dziesma atspoguļo emociju un prāta apvienojumu, kas radies no sirds dziļumiem?

AV: Jā, ir lietas, kuras nevar vēlēties pēc pasūtījuma. Tās var tikai piedzīvot kā atklāsmi. Bet noteikti jāstrādā un jābūt garīgi aktīvam, tukšā vietā idejas nerodas. Acīmredzot tā bija arī Vītolam, rakstot „Gaismas pili”.

Anna Veismane dzimusi 1976.09.VII. Kompozīcijas pamatus apguvusi Pētera Vaska vadībā, mācoties Zvejniekciema bērnu mūzikas skolas klavieru klasē. Beigusi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas teorijas nodaļu, kur kompozīcijas pedagogs bijis Imants Zemzaris. Kompozīcijas specialitātē absolvējusi JVLMA, studējusi pie Romualda Kalsona un Jura Karlsona. Saņēmusi Arnolda Šturma piemiņas balvu, Oļģerta Zīversa balvu (kā pianiste), ieguvusi 3. vietu Latvijas Radio kora jauno komponistu konkursā. Annas Veismanes mūzika plaši atskaņota visā pasaulē. Strādājusi par klavierspēles un kompozīcijas pedagogu Vidzemes Jūrmalas Mūzikas un mākslas skolā un Ādažu Mākslas un mūzikas skolā, kopš 2018. gada jūlija ir Radio Klasika raidījumu vadītāja un studijas koncertu producente. Organizē Jauno komponistu konkursu „Skaņuraksti Ādažos”. <www.annaveismane.com>