Aprises top un pārmainās, ieēnojas, iezīmētais ir nolemts,
kamoli izritinās, pavedieniem izaužot radurakstus
un
likteņus, galvas apsējus, sašķetinātas jostas,
sapiņķerētas šķeteres tālāk savērpj un spolē,
pieķerot klāt, kas pagadās – stublājus, lakstus,
neaizvadītas dzīves un palienētas, bet neatdotas.
Laikmeta pinums ir ciets. Un neatrisināms, protams.
* * *
Kārtības nav, ir secība. Tas, kas neder, arīdzan kaut kam der.
Aizplūdušas sejas, aizskalojušies vārdi, gluds liedags.
Laiks akmeņus izmētājis, pats tos arī savāks. Es neguļu vēl,
kaut kur ugunis iedegas, atkal viss būs no jauna jāsacer
kā
allaž. Kāda vēlīna ēna pa kluso pludmali cilpo,
ievelkot smiltīs švīkas, tikko manāmas sliedes.
Gana tērgavots, iemērīts, atmests un melsts.
Klusums ir visaptverošs, neatvairāms un biedējošs,
tik sapņi naktī klaigā kā pāvi vai kuģu svilpes.
Nealojies, lūdzams, lai kas tev pieder.
Vēsture apbedīs savus mirušos, ja sagribēs – augšāmcels.
* * *
Lēzena krasta josla, raibie akmeņi nodevīgi glumi.
Te
nomesti rūpesti, trejdeviņi nogurumi,
vilnainas aitiņas balti zilganas tagad ganās
brūngani zaļajās acu pļavās, kur nebūs atgriešanās.
Mīlestība, kas māca, spieda un berza, ir nosviesta nost,
es
eju garām, uz to pusi nekad vairs nepaskatos.
Ierakta šeitan ir mana pasaulīgā manta un iekrājumi –
bezcerības, atmiņu virtenes, iedomu verdzes un citi nieki:
bažu, neslavas, raižu aizsaiņi – kas tik viss vēl ne.
Jo
te ir tā vieta, kur nekad ne – NEKADNE.
* * *
Tas dzejolis, kas prom, ir noapaļots – aizgājis,
tam pašam sava dzīve, ne vairs mana.
Ko
gribēs, darīs tas, ne to, ko vēlos es,
pret mani nostāsies un liecinās,
neko tur nepasākt, ja tas ir gatavs.
Es
baltu kaķi labinu – kis, kis –
bet tam ir padoms savs un sava zināšana.
Pa
piemirkušu pļavu skumjām pilnus ratus
dzen rudens gans, man īdzīgs prāts.
Un
zāle jau ir nosirmojusi kā mati.
* * *
Aiz mums kaut vai ūdens plūdi
pār izdedžiem, pelniem un pāļiem.
Es
turos, jo esmu tā rūdīta
kā
pīķneši – mani brāļi.
Es
tikpat barga un būdīga,
cik viņi – un šopašviet stāvēšu,
līdz nomelnēs rītausas piens
un
paliks vairs tikai kāvi.
Ja
arī ilgi nenāks neviens,
Tad neskumsti – atnāks Nāve.
* * *
Kur nesasaukt – aiz slīpām lietavām, aiz vēju svēdrām – tur
es
atkal aizpeldu. Vēls sadūmojums. Sīvs ir košā rieta ugunskurs
tai pamalē, kur tumsa. Neskaidrs iezīmējums. Iešķēlumi spīvi
kā
apjausma par kādu citu – spilgtu, kaut kur iestudētu dzīvi.
Sūrst sarētojumi no tās, bet tas nekas, jo manā astes spurā
kāds nieks no nebeidzamiem tālumiem un bezbailības turas.
No
sāls, kas asinīs un lūpu kaktiņos kā ierobojums vecs.
Es
esmu tikai gēns no garas virknes, tālāknesams laika siluets.
