Elizabete Jakovļeva (pirmā no labās puses) kopā ar Rīgas pilsētas tiesu medicīnas ekspertu, Med. zin. kand. Konstantīnu Poterjaiko un viņa dzīvesbiedri – ārsti F. Jenikejevu (vidū). Foto uzņemts ap 1945.gadu Rīgā.
Lāsma Gaitniece
Noslēpumainā profesore – „nāves pierakstītāja”
Vai tā uzskatāma par savādu sakritību, ka neparasti daudzām sievietēm, kuru vārds lasāms vēstures grāmatu lapaspusēs, personīgā dzīve izvērtusies sūra, nereti pat traģiska? Izņēmums nav arī pirmā latviete, kura ieguva medicīnas zinātņu doktores grādu, profesore Elizabete Jakovļeva.
Šīs neparastās un drosmīgās sievietes mūžs ir pat vairāku romānu vērts, lai gan mūsdienās viņas vārds ir tikpat kā aizmirsts. Elizabete Jakovļeva ir pirmā latviete, kura ieguva medicīnas zinātņu doktores grādu, tika ievēlēta par profesori, un viena no pirmajām sievietēm vispār, kura praktizēja tiesu medicīnas disciplīnā. Par viņas profesionālo darbību ziņu ir samērā daudz, taču tikpat kā nekas nav zināms par Elizabetes Jakovļevas privāto jeb mājas dzīvi. Rodas iespaids, ka tādas vispār nav bijis.
Pleskavas guberņa un divas disertācijas
Kad 1892. gada 14. jūnijā Jelgavas strādnieka Anša Bērziņa ģimenē piedzima meita, nevienam pat vispārdrošākajos sapņos nevarēja rādīties, ka šis bērns būs apveltīts ar neparastu likteni un nākotnē sev iztiku pelnīs ar profesiju, kurā līdz šim vēl nav praktizējusi neviena latviešu sieviete. Tiesa gan – sākt sevi uzturēt Elizabete bija spiesta samērā agri, jo abi viņas vecāki nomira, meitenei esot vēl stipri jaunai. Šī iemesla dēļ krietni iekavējās Elizabetes skolas gaitas. Atestātu par vidusskolas izglītību viņa ieguva vien 26 gadu vecumā, kad tikko bija beidzies Pirmais pasaules karš. Šķiet, nebūs lieki piebilst, ka šī asinspirts daudziem tolaik esošiem un vēl tikai topošiem mediķiem bija īstā skola un drosmes un izturības pārbaudījums vienlaikus. Elizabete nebija izņēmums – viņa kara laikā praktizēja kā žēlsirdīgā māsa.
Lai gan 1919. gada 28. februārī nodibināja Latvijas Universitāti (LU), kuras struktūrvienība bija arī Medicīnas fakultāte, Elizabete Jakovļeva par savu studiju vietu bija izvēlējusies Krieviju. Tikai četrus gadus pēc vidējās izglītības iegūšanas viņa jau absolvēja Permas Valsts universitātes Medicīnas fakultāti, iegūstot ārstes diplomu, un tajā pašā (1922.) gadā sāka praktizēt kā tiesu medicīnas eksperte Pleskavas pilsētā Porhovā, kā arī visā Pleskavas guberņā.
Atliek tikai minēt, kāds bijis iemesls, kas mediķei, kura Pleskavā nostrādāja veselus 13 gadus, paralēli pamatdarbam lika pievērsties cilvēku izglītošanai, rakstot un publicējot dažādus populārzinātniskus rakstus. Iespējams, katru dienu redzēdama daudzas bezjēdzīgas nāves, ko lielā daļā gadījumu izraisījusi slimnieka pūšļošana vai pašārstēšanās ar visai apšaubāmām metodēm, Elizabete Jakovļeva nolēma kaut nedaudz izglītot cilvēkus. Šai laikā viņa sarakstīja un publicēja vairākus rakstus, kuros skaidrojusi nopietnās, nereti pat letālās sekas, kādas var izraisīt pūšļošana un šarlatānisms. Viens no mediķes rakstiem – „Par pūšļošanu un tradicionālo medicīnu” – novērtēts tik augstu, ka iztulkots un 1932. gadā publicēts Turīnā, Itālijā. Kā galvenos problēmas cēloņus raksta autore minējusi māņticību, neizglītotību jeb „nekultūru”, kā arī apgrūtinošo pieejamību kvalificētai medicīniskajai palīdzībai. Raksta noslēgumā Elizabete Jakovļeva uzsvērusi, ka pat šķietami visnevainīgākās pūšļošanas metodes slimā cilvēka dzīvībai var radīt nopietnus draudus.
Dzīvodama un strādādama Pleskavas guberņā, Elizabete Jakovļeva uzrakstīja arī savu pirmo medicīnas zinātņu doktores disertāciju „Par smagu galvaskausa un smadzeņu traumu vēlīnām sekām”, ko 1937. gadā brauca uz Maskavu aizstāvēt. Ar šo brīdi viņas dzīvē sākās jauns posms – ārste kļuva par Tomskas Medicīnas institūta Tiesu medicīnas katedras vadītāju un sāka lasīt lekcijas studentiem tiesu medicīnas disciplīnā.
Savu otru disertāciju „Līķu ekshumācija” Elizabete Jakovļeva bija pabeigusi rakstīt un gatava aizstāvēt jau pēc gada (!), savukārt vēl pēc gada – 1939. gadā – viņu ievēlēja par profesori.
Kopumā savas dzīves laikā mediķe sarakstījusi 30 pētījumus, tai skaitā atlantu par smagām galvaskausa un smadzeņu traumām, albumu par mutilāciju (sakropļošanu, apgraizīšanu – visbiežāk ģenitāliju), kā arī grāmatu par saindēšanos ar cikutu (joda rutku, velnarutku).
Stindzinošās piezīmes
No darba un zinātniskajiem pētījumiem brīvajā laikā Elizabetei Jakovļevai bija kāda īpaša nodarbe. Ar viņas zinātniskajiem rakstu darbiem vēl nebija pietiekami – profesori urdīja kāds dzinulis, kas viņai pat brīvajos brīžos lika ņemt tinti un papīru, lai rakstītu.
Elizabeti Jakovļevu nevar un pat nedrīkst salīdzināt ar bijušo medicīnas studentu Aleksandru Čaku, ārstiem Āriju Elksni, Liānu Miķelsoni, Edmundu Rudzīti. Profesores nelielais pienesums aprobežojas ar vairākām nepublicētām burtnīcām – dienasgrāmatām, kur galvenokārt filigrāni fiksētas darba gaitas: izbraukums uz nozieguma vietu, nozieguma sastāvs, sadarbība ar prokuroru un izmeklētāju un visbeidzot „mīklas” atrisinājums. Tēlaini izsakoties, to varētu dēvēt par detektīvu, taču šais aprakstos no fantāzijas nav ne miņas. Šīs piezīmes nav piemērota lasāmviela plašam lasītāju lokam. Elizabete Jakovļeva sīki aprakstījusi pat to, kāds ārā bijis laiks, taču par pašas izjūtām ne vārda. Ko jūt cilvēks, kura ikdiena saistīta ar vardarbīgas vai mīklainas nāves upuriem, potenciālais piezīmju lasītājs tā arī neuzzina.
Dienasgrāmatu fragmentus pēc Elizabetes Jakovļevas nāves nedaudz Latvijas presē publicējis viens no viņas talantīgākajiem skolniekiem medicīnā – ilggadējais Valsts republikāniskā tiesu medicīnas ekspertīzes biroja vadītājs, Šanhajā dzimušais Vladimirs Šmidts [Шмидт Владимир], kurš 1959. gadā uz īsu brīdi bijis arī Liepājas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts. Pie šī mediķa pēc profesores nāves nokļuva visas viņas burtnīcas, jo neviena viņas tuvinieka, arī dēla Dmitrija, dzīvo vidū vairs nebija.
Par ko tad Elizabete Jakovļeva savās piezīmju burtnīcās rakstīja? „Viegls vējiņš šūpo smalko aizkaru mežģīnes,” savu stāstu sāk profesore.[1] Un uzreiz seko būtiskākais – pilsētas stacijā atrasti divi koferi ar kādas nogalinātas sievietes orgāniem un ķermeņa daļām, bet parkā kāds mīlētāju pārītis zem soliņa nejauši atrod sainī ietītu nelaiķes galvu ar zīmīti krievu valodā „Par nodevību”. Sastrādājoties ar izmeklētāju Meļņikovu un operatīvās grupas darbiniekiem, tiek noskaidrots, ka mirusī ir dziedātāja Agnese Sabūrova, kura nozieguma izdarīšanas brīdī atradusies atvaļinājumā un pavadījusi laiku ar kādu bagātu jūrnieku. Savukārt, spriežot pēc zīmītes satura, slepkavība izdarīta greizsirdības dēļ. Rūpīgi analizējot zināmos faktus, ātrā laikā atrasts arī slepkava − kāda restorāna direktors, dziedātājas mīļākais.
Visas šīs piezīmes tapušas Krievijā, kur Elizabete Jakovļeva nodzīvoja mūža lielāko daļu.
Pie studentiem tautastērpā
Profesores pašas liktenis izvērtās ne mazāk baiss, kā viņas dienasgrāmatās fiksētie notikumi. Pēc gariem studiju un darba gadiem Krievijā Elizabete Jakovļeva atgriezās dzimtenē un no 1941. gada sāka vadīt Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas katedru. Sajūsma par iespēju strādāt dzimtajā Rīgā bijusi tik liela, ka savu pirmo lekciju Elizabete Jakovļeva lasījusi, auditorijas priekšā stāvēdama latviešu tautas tērpā. Būdama cilvēks ar apskaužamām darba spējām, viņa Latvijā paspēja izveidot arī tiesu medicīnas ekspertīzes dienestu. Par tuvu profesores kolēģi no tā laika kļuva Tieslietu medicīnas institūta vadītājs, privātdocents, vēlāk profesors Miķelis Veidemanis, ar kuru garas darba stundas pavadītas pilsētas morgā Maskavas ielā, ko uzcēla 1914. gadā pēc Parīzes parauga.
Latviju nežēlīgi plosīja Otrais pasaules karš, un mediķe, iespējams, kādu spiedošu apstākļu dēļ, atkal atgriezās Krievijā, kur atsāka vadīt Tomskas Medicīnas institūta Tiesu medicīnas katedru. Tas gan nebija ilgs posms, jo jau 1944. gada 1. decembrī viņa atkal bija Rīgā, turklāt savā iepriekšējā darbavietā – LU Tiesu medicīnas katedrā.
Prieks par atgriešanos Rīgā un gūtajiem profesionālajiem panākumiem gan nebija ilgs. Kā murgaina pamošanās pēc salda sapņa pienāca 1945. gada 20. oktobra rīts. Elizabeti Jakovļevu un ar viņas dēlu Dmitriju arestēja, apsūdzot pretpadomju darbībā, un uz septiņiem gadiem nosūtīja piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā Kazaņā. Tāda bija padomju varas stratēģija − radīt sev iedomātus ienaidniekus, padarīt tos pretoties nespējīgus un tad „samalt miltos”. Medicīnas vēsturnieks Kārlis Ēriks Arons par šo laiku raksta: „Lielais režisors Staļins turpināja veidot drāmas. Viņš nebija piemirsis ieceri iznīcināt latviešus kā etnisku vienību. Par to liecina kaut vai profesores E. Jakovļevas denunciācija un apcietināšana pēc Otrā pasaules kara. [..] Viņaprāt, Baltijā vēl bija saglabājušās totalitārismam naidīgas idejas par iespējamu relatīvas neatkarības saglabāšanu PSRS inkorporācijā. Tāpēc vajadzēja rosināt nesaudzīgu cīņu pret rietumniecisko un „buržuāziski nacionālistisko” dzīves un domāšanas veidu.”[2]
Apcietinājuma laikā profesori vairākkārt pakļāva tiesu psihiatrijas ekspertīzēm, lai noskaidrotu viņas psihiskās veselības stāvokli. Jāpiebilst, ka parasti uz šīm ekspertīzēm nosūta slepkavas un citus smagus noziedzniekus pieskaitāmības noskaidrošanai. Pēc „sekmīgās” ārstēšanas mediķi piemeklēja smaga slimība − miokarda infarkts.
Elizabetes Jakovļevas lietu izbeidza un no apcietinājuma atbrīvoja pēc Staļina nāves – 1954. gada 14. augustā. Viņa, būdama smagi slima, atgriezās Rīgā un vēl aptuveni gadu turpināja vadīt Rīgas Medicīnas institūta Tiesu medicīnas katedru. Šai laikā profesore ieguva dzīvokli Maskavas ielā 82 un pēc tam arī Kalupes ielā 1.
Desmit gadus pēc murgainās apcietināšanas Elizabete Jakovļeva, ar rakstāmmašīnu rakstot autobiogrāfiju krievu valodā, par šo savas dzīves posmu paudusi: „1945. gada 20. oktobrī tiku arestēta un ievietota slēgta tipa slimnīcā, kur atrados līdz 1954. gada 14. augustam. Tad mani atbrīvoja un lietu izbeidza.” Jāpiebilst, ka tikai septiņus mēnešus pēc šīs autobiogrāfijas rakstīšanas – 1955. gada 4. augustā – profesore nomira un tika apbedīta Raiņa kapos.
Raksta noslēgumā gan jāpiebilst, ka epizodei par Elizabetes Jakovļevas apcietināšanu ir arī otra versija, turklāt diametrāli pretēja iepriekš vēstītajam. Pēc dažu tiesu medicīnas ekspertu paustā, profesores apcietināšanai un sodīšanai ar viņas latvietību un staļiniskajām represijām nav bijis saistības. Iemesls, iespējams, bijis daudz „piezemētāks”: vēlme iedzīvoties, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un kopā ar dēlu Dmitriju veicot darbības, kam nav un nekad nebūs attaisnojuma. Taču tā kā šai versijai nav citu pierādījumu, kā vien raksta autores neformāla saruna ar dažiem nozares speciālistiem, to konkrētāk iztirzāt nebūtu ētiski.
[1] Atvadu vakariņas: [No RMI tiesu med. kat. vad. E. Jakovļevas (1892 – 1955) piezīmēm] / Mater. sagat. Vladimirs Šmidts. – Pilnīgi Atklāti, 1994., Nr. 47. – 15. lpp.
[2] Arons K. Ē. Zinātņu vēstures diždarbs.// Acta Medico – Historica Rigensia: Zinātnisko rakstu krājums. – Rīga: Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 1999. - 449. lpp.
