Pastarais

Imants Auziņš. Klusums nav mēmums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017, 112. lpp.

 

Latviešu dzejas attīstības 20. gadsimta lokos Imanta Auziņa veikumam ir neapejams, skaidri pamanāms un nozīmīgs vērtums. To veido unikāla, izkopta dzejas tēla individualitāte, kas vienlaikus ir neparasti dabiska, harmoniska un nedalāma, bet arī apbrīnojami atvērta tūkstoš niansēm. Tieši tās dēļ Imanta Auziņa dzeja reti iederējās kritiķu gatavotās, pašpietiekamās aplodās, savukārt „padomju ideoloģijas bundziniekiem” tā noderēja abstraktā humānisma skaušanai. Tamlīdzīgi uzstiepumi palikuši pārdzīvotā gadsimta atribūtikā. Atskatā nepārvērtējams ieguvums ir Imanta Auziņa skumjais optimisms, kas Māra Čaklā trāpīgajā formulējumā ir spēks pāri nespēkam, spēja mierīgi, bez panikas skatīties acīs arī visdrūmākajām parādībām. Šādi balstīta dzejas tēla dvēseliskuma ziemcietība un tīrskanība nodrošināja virzību uz domas atbrīvotību, iekšēju brīvību, un tādēļ Latvija Imanta Auziņa 21. gadsimta dzejā skan nemāksloti.

Dzejas tēls grāmatā Klusums nav mēmums konsekventi meditē mažorās, nevis minorās toņkārtās, kā varētu sagaidīt, izlasot anotējumus. Elēģiskums kā poētiskās apjēgsmes dominante mažoru toņkārtu iegūst paradoksālā savienojumā ar ironiju – mūsu soļu PVN, atzinumos jā, būsim arī dzīvojuši vai dvēsele bez pagātnes kā telpas pēc eiroremonta. (Dīvaini, bet kvalitatīvam darbam sadzīves runā vēl aizvien tiek pievienots eiro-) Šādi veidojumi izslēdz vēsmainu jūsmīgumu vai saulainu vientiesību un nepārprotami ir dzejas ieguvums, vienlaikus neradot publicistiskas reminiscences. Dzejas tēlam šāds slēgums ļauj izvairīties no puslaimes reibuma jausmās un noslīgšanas pussagrautu sapņu apcerēs. Aktuāls ir sirdsapziņas svērums un cilvēcības trauslums, jo bez dvēseles cilvēkam nav dzīves. Lai arī dažkārt diena kā pievilta līgava raud, svarīgi vaicājumam Daudz laba vairs nebūs? atbildēt Daudz slikta arī ne. Savukārt atskārsme mīļāks man lietus, kas līņā / nevis bezžēlas cīņa apliecina dzelmainu ētisku šķautni dzejas tēla esamībā, kurā padošanās nodevība ir neiespējama.

Dzejā ir minēta arī zvaigznes un ugunskrusta ietekme Latvijas pagātnē. Vēstures dzīparu un akotu skārums Imanta Auziņa dzimtajā Zalves pagastā asšķautnaini atskāršamas apjomīgajā, bet dzejnieka nepabeigtajā grāmatā Mana mūža pasaule. Svarīgi atzīmēt, ka šeit izgaismojas 2. Pasaules kara Latvijas „neērtais” fakts – organizēta, nekomunistiska pretestība vācu okupācijai. Temats ir nopietns, diemžēl dzejnieks to paguva tikai pieteikt, taču arī tas ir daudz.

Iespējams, var likties, ka dzejnieka pastarā krājuma poētiskās reālijas disonē tehnoloģiju laikmeta cilvēka domāšanai. Tomēr pret šādu redzējumu jāiebilst, jo cilvēks nedrīkst zaudēt pamatsatvarus. Var jau galējībā sludināt mākslīgo intelektu – taču, kas notiks, ja tas neitralizēs savu radītāju? Atraktīvajā verbālajā ekvilibristikā nereti zūd jūtas, nemaz nerunājot par emocionālās inteliģences aizmetņiem. Vai tāpēc būtu jānoliedz lirisms? Noteikti nē! Šo pārliecību stiprina grāmatā rodamais celsmīgi tīrskanīgais dzejolis Tur, kas apliecina labāko, ko varam šajā jomā sameklēt beidzamajos gados. Tas ir dzejnieka spēks, uz kuru pilnībā var attiecināt noslēguma vārsmas no Imanta Auziņa veltījuma dzejnieka Vitauta Ļūdēna atvadās: Jauns mūžs tev sācies – un tas nebūs īss.

Beidzamo Imanta Auziņa dzejas grāmatu kompozīcija bija asociatīvi atvērtāka nekā tas ir pastarajā krājumā. Tas rada nelielu vilšanos, tāpat kā ne visai veiksmīgais ilustratīvā materiāla izvietojums, kurā tikai zinātājs atpazīs dzejnieka mājas Zalvē.

Virtuālās realitātes uzmāktajā estētikas devalvācijā, kad cīruļa dziesma tiek apzīmēta kā triviāla, stārķu spārnu šalkas un dzērvju klaigas kā banālas, Imantam Auziņam un viņa dzejas tēlam tās ir neapvēršamas un ilgtspējīgas vērtības. Tā ir klusuma atjēgsme, un tādēļ klusums nebūs mēmums. Paldies par to!

 

Andrejs Grāpis

 

Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis ir monogrāfijas Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (2006) autors. Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdus atmiņu krājumam par Voldemāru Kalpiņu Stāja (2011), Elzas Ķezberes dzejas izlasei Gliemežvāks dzied (2011), Jāņa Medeņa dzejas kopojumam Dieva dārzs (2014), izlasēm Pērs un Solveiga (1996) un Bezrūpju kauss (2010), fotoalbumam Jānis Greste (2017). Izglītības vajadzībām sarakstījis grāmatas Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolām (1996) un Literatūrteorija vidusskolām (2001). 2008. gadā sarakstījis priekšvārdu latviešu 20. gs. dzejas antoloģijai, kas izdota Bulgārijā. Publicējas Latvijas presē.