Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

Tu izķepurosies!

Māra Celle. Mežaparka meitene uzaug Amerikā. Rīgā: Laika Grāmata / VESTA-LK, 2018, 208 lpp.

 

Ievadā, Mežaparka meitene Māra Celle kādam draugam reiz prasījusi: „Ja es būtu puķe, kas es būtu?” Tas atbildējis: „Tu būtu dadzis.” Žiperīgā Māra gan piekrīt, ka dadža zieds tiešām ir skaists, bet ar pašapzinīgu smaidu tūlīt piemetina: „Uzmanies, ja gribi aiztikt!” Tas atsauc atmiņā iepriekšējās grāmatas[1] noslēgumā citētos mātes (dzejnieces Rūtas Skujiņas) vārdus pirms došanās uz Ameriku – salīdzinādama Māru ar šķietami trauslāko māsu Lalitu: „Tevi tik viegli nesamals. Tu esi vairāk mana gājuma. Cietīsi, zobus sakodusi, bet – izķepurosies.”  Vairāk kā sešdesmit gadus vēlāk, Māra reflektē: „Vēl arvien ķepurojos. Vēl arvien meklēju mājas.”

Tādu mēs iepazinām Māru Celli jau viņas pirmajā grāmatā Ilgais ceļš mājup (2010)[2] par jauno dzīvi Rīgas Mežaparka apkaimē pēc atgriešanās tur 1996. gadā, un tāds ir ņiprais bēgļu bērns Vācijas nometnēs grāmatā Meitene no Mežaparka (2014). Turpinājumā šis atmiņu stāsts par plaukstošas meitenes izaugsmi jaunā mītnes zemē – no 12 gadu vecuma 1950. gadā līdz tā 1959. gadā 21 gadu vecumā no Kalamazū latviskās ligzdas[3] izlido uz tālo Kaliforniju: „Es dodos uz man pilnīgi svešu vietu, uz nezināmu nākotni.” Lasītājs, protams, ir sasprindzināts, un enerģiskā rakstītāja savu izaugsmes etapu noslēdz daudzsološi: „Kādi bija mani nākamie trīsdesmit septiņi Kalifornijā pavadītie gadi, tas ir cits stāsts.”

Vēl izteiktāk nekā iepriekšējā Mežaparka meitenes grāmatā (kur teksts tomēr sadalīts ar zvaigznītēm), šajā grāmatā nav nodaļu. Turpinās autorei raksturīgais čalojošais stāstījums bez īpašām pieturām deviņiem gadiem cauri. Trīsdesmitajos gados dzimušie bēgļu bērni – kā šis lasītājs – atradīs daudz, ar ko var identificēties. Vasaras darbs lasot zemenes amerikāņu augļu farmā, ballītes ar latviešu jauniešiem kādu vecāku mājas augšstāvā. Pirmo gadu Māras ģimene pavada mazpilsētā Pensilvānijā, bet nākošajā vasarā ar radu un Rīgas un nometņu laika paziņu palīdzību nonāk latviešu „Mekā” Kalamazū, kur jau priekšā labs pulciņš trimdas inteliģences. Pašapzinīgā Māra pati panāk, ka jaunajā skolā viņu uzņem 9. klasē – kaut gan Pensilvānijā bija tikai septītajā: „Uzrādīju savu liecību un uzstāju, ka man 8. klase nav vajadzīga.” (70) Pirmais gads Kalamazū (meitenei sasniedzot 14) iezīmējas ar pagaru virkni puišu vārdu – Līrojs, Tālis, Trevors, Vitauts, atkal Tālis, u.c. Vēlāk tie vairāk anonīmi. (Kad jau koledžā, Māra konstatē: „Visi puiši, kas man interesēja, bija latvieši…”) (173)

Visumā nesekmīga šķiet izšķiršanās ģimenei pēc gada pārcelties uz Ņujorku – tur mātei vismaz nebūtu jāstrādā papīra fabrikā. Šajā lielpilsētā viņas nespēj iekļauties (turklāt gan māsai, gan vēlāk arī mātei iznāk pavadīt laiku slimnīcās). Iespaidiem un pārdzīvojumiem pieblīvētie pirmie trīs Amerikas gadi lasītāju noveduši pāri grāmatas viduspunktam, kad 113. lappusē Māra no tālsatiksmes autobusa atkal izkāpj Kalamazū: „Biju bezgala laimīga, ka esmu prom no Ņujorkas, kuru nekad neiemīlēju…” 

Ar 1953. gadu slaidā padsmitniece stabili aug un plaukst mājīgajā Kalamazū latviešu sabiedrībā. Viņa priecīgi atceras – „mans sapnis, beidzot būt vienā skolā ar daudziem latviešu jauniešiem bija piepildījies.” (133) Autore saskaitījusi, ka tai laikā Kalamazū dzīvojuši vismaz 170 latviešu jauniešu apm. 15 līdz 30 gadu vecumā. (136) Aizrautīga dejotāja – bet garāka par vairumu puišu – Māra drīz atklāj, ka tikpat labi var dejot ar zempapēža laiviņām, kā augstiem papēžiem. Grāmatas atlikušajā daļā diezgan detalizēti aprakstītas tā laika Kalamazū latviešu draudzes, organizācijas, kori un pulciņi. Pretstatā māsai Lalitai, kas piedalījusies „Dziesmu vairoga” korī un Amerikas latviešu jaunatnes apvienības valdē, Māra par sevi saka: „Organizētā veidā es piedalījos tikai Kalamazū meiteņu volejbola komandā”, kura sacentusies ar citām latviešu komandām plašā apgabalā, no Mineapoles rietumos līdz Klīvlandei austrumos. (149-150)

Uz grāmatas beigām aprakstāmais laiks rit straujāk. Pēdējās 40 lappusēs izsekojam Māras studijām Kalamazū koledžā (1955-1959), kuru tā beidz ar bakalaura grādu angļu un franču literatūrā. Lai papildinātu savu stipendiju, blakus studijām meitene strādā par apkalpotāju restorānā, vēlāk apdrošināšanas firmas birojā. Ar to arī saistīta melanholiska stīga, kas ieskanas kaut kad pirmajā vai otrajā studiju gadā un vairākus gadus neatlaidīgi pavada jauno sievieti – līdz priekšpēdējā lappusē viņa to ar asarām pārcērt. „Misters V.” – iesirms, laipns amerikānis, kādus 30 gadus par viņu vecāks, starp citu arī viņas kursa biedra tēvs, regulārs klients restorānā, kurā Māra strādā, piedāvā viņai darbu savā apdrošināšanas firmā. Māra par to ļoti priecīga un pāriet strādāt viņa birojā pa studiju laiku un arī vasaras brīvlaikos. Misters V. ir simpātisks un bieži laipni ved viņu savā auto darba dienas beigās no biroja uz koledžu vai mātes dzīvokli. Viņu draudzība ir „tikpat kā platoniska”, tomēr pamazām tā – un viņas pašas jūtas – sāk Māru arvien vairāk nomākt. Jūtas neērti. (186) Bet darbs un ienākumi ir labi un vajadzīgi, un praktiskā meitene spēj ieturēt līdzsvaru.

Līdztekus turpinās Mārai Cellei raksturīgā čalojošā prieku un likstu aprakstu virkne. Vislielākais belziens nāk, kad pēc ekstāzes, ka ir izraudzīta trešo studiju gadu mācīties Sorbonnas universitātē Parīzē, pēkšņi nāk atsaukums – Francijā lūk esot ļoti aktīva komunistu partija, kas varētu šo Latvijā dzimušo studenti šantažēt vai citādi apdraudēt! Izmisumā iekritusi savā dormitorijas istabas gultā, meitene ļauj asarām vaļu: „Pirms dažām dienām man bija uzsmaidījusi tāda laime kā vēl nekad, bet tagad tā bija atņemta, iznīcināta, iemīta dubļos.” (183) Bet Mežaparka meitene tiek arī tam pāri – „ķepurojas” tālāk.

Bēdas atkal nomaina prieki. Trijās lappusēs lasītājs var izpriecāties līdzi sešām latviešu meitenēm pēdējā studiju gada Lieldienu brīvlaika ceļojumā ar auto no Kalamazū uz Floridu – piecas dienas izklaidēties slavenajā Fort Lauderdale jūrmalā. Tā esot aprakstīta toreiz populārā romānā Where the Boys Are (Kur zēni ir). Kaislīgā dejotāja Māra kādā krodziņā tikusi „uzrauta uz letes”, lai dārdošas mūzikas pavadījumā dejotu solo – „un tur es atvēlētajās pāris minūtēs, peldkostīmā, basām kājām laidu vaļā visu, ko mācēju”. Tāda lūk ir mūsu nenogurdināmā autore Māra Celle, tad vēl – Lāču Māra.[4]

1959. gadā studijas pabeigtas, vasara paiet vēl strādājot pie mistera V., jo „jāiekrāj mazliet naudiņas, lai dotos pasaulē”. Līdztekus meklējas un gudro – kur doties, ko darīt? Atbilde kā nerodas, tā nerodas, līdz kādā agrā septembra rītā Māra izlido uz Sanfrancisko. Bez noteikta mērķa vai plāna. „Biju sev un citiem apsolījusi, ka braukšu kaut kur tālu. Izlēmu, ka braukšu uz Sanfrancisko. [..] Būšu brīva no mistera V., sākšu jaunu dzīvi.” (204)

Kādi bija nākošie 37 gadi? – „Tas ir cits stāsts,” sola Māra.

 

Juris Šlesers

                JG redakcijas loceklis Dr. med. Juris Šlesers raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.