NEZVĒRI

Ņikita Petrovs. Bendes. Viņi izpildīja Staļina pavēles^*. Rīga: AS Latvijas Mediji, 2017, 355 lpp. Tulkojusi Lāse Vilka.

 

Pirms sākt vēstījumu par nesen apgāda „Latvijas Mediji” izdoto Krievijas vēsturnieka un starptautiskā zinātniskā centra „Memoriāls” priekšsēdētāja Ņikitas Petrova grāmatu Bendes. Viņi izpildīja Staļina pavēles, ir mērķtiecīgi to iesākumam nedaudz citēt, lai recenzijas lasītājam būtu precīzs priekšstats, kāds laika posms un vēsturiskie notikumi nokļuvuši autora uzmanības centrā. Nenoliedzami, informatīvs ir jau pats darba nosaukums, taču šis nelielais fragments, ko tūdaļ citēšu, varētu būt pat rezumējums visai Ņ. Petrova grāmatai.

„Vai jūs sitāt?” – „Jā, situ, sekojot Berijas piemēram,” ar atbruņojošu vienkāršību 1953. gadā pratināšanā prokuratūrā atbildēja Merkulovs un tūlīt paskaidroja: „Kādas pratināšanas laikā Berija vairākas reizes iesita apcietinātajam un turpmākajā pratināšanas gaitā piedāvāja man arī iesist apcietinātajam. Man tas bija pretīgi, jo es līdz tam pat bērnībā nebiju kāvies un kādam sitis, bet es neuzdrošinājos neklausīt, uzskatot, ja jau pats Berija sit, tad tas ir pareizi, un, baidoties, ka iegūšu mīkstčaulīga inteliģenta slavu, arī vairākas reizes iesitu apcietinātajam pa seju” (82. lpp.). Jāpiebilst vien, ka šis Vsevolods Merkulovs ir tas pats, kurš vadīja masu deportācijas no Baltijas un Baltkrievijas.

Tātad grāmata ir vēstījums par Staļina laiku ar tam raksturīgajām represijām, neskaitāmu, it kā sistēmai nelojālu cilvēku apmelošanām pārsvarā uz slimīga aizdomīguma pamata vien, bez nekādiem pierādījumiem un tam sekojošajām slepkavībām (nošaušana bez apsūdzētā vainas pierādīšanas un tiesas sprieduma ir slepkavība). Tas ir laiks, kad no Baltijas valstīm uz Sibīriju tiek deportēti tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Par ieradumu kļuvis „viegli apmierināt ekonomikas vajadzības uz ieslodzīto rēķina” (31. lpp.), respektīvi, plaukst gulaga sistēma jeb „padomju ekonomikas stūrakmens” (228. lpp.). Šī ārprāta režisors bija Staļins, taču represiju apjomi nekad nebūtu sasnieguši tādus apmērus, ja vien viņam nebūtu bijis tik daudz atbalstītāju un palīgu. Kā pirmais šai sarakstā minams Lavrentijs Berija, NKVD vadītājs no 1938. gada, un viņa „komanda” jeb rokaspuiši. Vienā vārdā – nezvēri. Darba pirmajā daļā lasāmi 19 apraksti par šiem indivīdiem un metodēm, kādā veidā tika rīkotas pratināšanas un cilvēku iznīcināšana. Autors savā darbā pat vairākkārt atkārto, ka čeka regulāri izmantojusi gangsteru metodes, par ko liecina konkrēti fakti: automašīnu avāriju inscenēšana, cilvēku nolaupīšana uz ielas gaišā dienas laikā, laboratorijas „X” darbība Maskavas centrā, kur veica eksperimentus ar apsūdzētajiem, ne tikai viņiem ievadot nāvējošas injekcijas, bet arī izmantojot saindētas lodes un pat saindētus spilvenus. Grūti aptvert, ka visi šie rokaspuiši akli un bez kaut mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem spējuši veikt šādus vadības uzdevumus – pārsvarā slepkavības. Vai tādēļ, ka gandrīz nevienam no viņiem nebija kaut cik pienācīgas izglītības? Tādā gadījumā jāsecina, ka analfabētisms vai, izsakoties precīzāk, pusanalfabētisms ir sinonīms absolūti nemotivētam ļaunumam, cietsirdībai un sadismam. Taču vēl grūtāk ir aptvert to, ka šai nezvēru kompānijā piestrādājuši arī latvieši un pat vairākas sievietes...

Kā zibens no skaidrām debesīm pienāk 1953. gada 5. marts – tirāna nāves diena ar pavisam drīz sekojošām izmaiņām. Cits pēc cita notiek L. Berijas, kuru Ņ. Petrovs darbā nodēvējis par „padomju velnu”, un viņa centīgāko palīgu aresti. „Agrākos upurus nomainīja tie, kuri paši kādreiz tiesāja un izrēķinājās: Staļina pēcteči sāka sodīt bijušos Berijas un Abakumova rokaspuišus” (227. lpp.). Atšķirībā no iepriekšējo varoņu darba stila, šoreiz tiek noformētas īstas, nevis falsificētas apsūdzības, iztaujāti īsti liecinieki un visbeidzot organizēti atbilstoši tiesas procesi. Nezvēri ir nesaprašanā – kā tad tā, ko sliktu viņi ir paveikuši... Daudzi saņem augstāko soda mēru, daudzi – ilgus gadus cietumā. Ir arī veiksminieki, kurus atmaksas brīdis neskar un kuri savu dzīvi var turpināt, it kā nekas nebūtu bijis.

Darba lasīšanas laikā vairākkārt jaušams, ka tajā atspoguļotie notikumi, ko no mūsdienu skatupunkta precīzāk būtu dēvēt par pētnieku atklājumiem pēc daudziem klusēšanas gadiem, dziļi satriekuši arī pašu autoru. Kā citādi, ja ne par centieniem psiholoģiski norobežoties, var uztvert viņa ironiskās vai pat sarkastiskās piezīmes? Piemēram: „Sist rakstnieku (Valsts prēmijas laureātu Vladimiru Solovjovu, kurš it kā rakstījis proamerikāniskus dzejoļus – L.G.) vārtrūmē – tas ir ļoti piemērots darbs ģenerālim” (200. lpp.) vai „[..] 1940. gada 26. aprīlī piešķīra medaļu „Par drosmi”. Vai tad tā nav drosme – piekaut spītīgus apcietinātos?” (211. lpp.). Jāatzīst: dažkārt pārņem mazliet baisa priekšnojauta, ka šis pats sarkasms visciešākajā mērā attiecināms arī uz notiekošo mūsdienu Krievijā, par ko Ņ. Petrovs izsakās tieši tādā pašā manierē, ar rūgtas ironijas piedevu: „Tagad modē ir rakstīt par Staļina laika vīru īpašo kalpošanu valstij” (16. lpp.) un „Tagad gulaga darbiniekus visur slavina. Mūsu valstī vairs neatšķir labu no ļauna. Tas arī ir padomju totalitārā laikmeta mantojums. Cik labi ir dzīvot pilsētās, kur ir tādi goda pilsoņi kā Maļcevs, vai arī, piemēram, Zaveņagina ielā! It kā laiks ritētu atpakaļ. It kā cilvēki nebūtu izgājuši pa nometnes vārtiem” (236. lpp.).

Ņemot vērā, ka šis izdevums ir tulkojums, pāris vārdos arī par tulkotājas darbu. Valoda ir raita un labskanīga, līdz ar to, kā arī, protams, spriegā sižeta dēļ, darbu var izlasīt pāris vakaros. Daži stila negludumi tulkotājai gan gadījušies, piemēram: „nomācījās divus gadus” (48. lpp.), „Skobļina asiņu apvienotie biedri” (194. lpp.), kā arī saistībā ar sievietēm nav konsekventa dzimtes lietojuma attiecībā uz viņu ieņemamo amatu „operatīvais pilnvarotais” (207. lpp. profesijas nosaukums lietots vīriešu dzimtē, bet 217. lpp. – sieviešu dzimtē).

Izdevumu papildina Dr. hist. Ilzes Jermacānes priekšvārds, kas rakstīts speciāli latviešu izdevumam, kā arī padomju velna un nezvēru slepenā sarakste, galvenokārt saistībā ar „Ārstu lietu”, kas norisa īsi pirms Staļina nāves. Darba noslēgumā iekļauts N. Petrova izmantotās literatūras saraksts un personu rādītājs. Turklāt autors piedāvājis arī izdevību visus aprakstītos nezvērus skatīt vaigā, jo grāmatā iekļautas viņu fotogrāfijas.

 

* Никита Петров. Палачи. Они выполняли заказы Сталина Pirmizdevums Maskavā: Novaja Gazeta, 2011 (ISBN 5911470187). Angļu valodā tulkots vēl nerādās būt.

Lāsma Gaitniece

 

Brenča Sila ilustrācija