Sudrabaini un zeltaini, varavīkšņaini un sāļi mirdzošas karūsas sitās pa ūdens virsmu, tvēra pēc elpas, izmisīgi kustinot žaunas. Ar katru mirkli tapa labāk redzams, cik to dīķī ir daudz – desmiti, simti, tūkstoši – divas, trīs, desmit tonnas ebreju sadzītu dzeloņstiepļu iežogojumā mežmalā. Nolaižot dīķi, mums ar lāpstām bija jāizrok šaurs grāvītis un priekšā jāuzliek tīkls. Žļurkstūdens plūda no augšējā uz zemāko tilpni, bet karūsas palika dubļos „plak”, „plak”.

Viss būtu beidzies labi. Būtu es par darbu dabūjis gabalu sālīta speķa un dūmakaini baltas, niknas kandžas glāzi pie pagastmājas sētā izstieptā garā galda. Varbūt es ar pēdējo kuģi tiktu uz Vāciju un mani gudrie mazbērni studētu Ilinoisā. Bet, kas man lika pacelt acis un ieraudzīt viņu – meiteni, gadus sešpadsmit vecu, ar melnām acīm? Viņa drebēja, izģērbta kaila, un slēpa savas mazās krūtis ar perlamutra galiņiem, krustiski salikusi tām pāri rokas, gaidot savu kārtu uz nošaušanu pie bedres.

„Kas te notiek, vellos? Pie kā šis bērns vainīgs?” Es paķēru viņu aiz astes un, domādams, ka mani neredz, pārlidināju viņu apakšējā dīķī.

Mūs abus notvēra, nošāva, mani apraka turpat kopā ar pārējiem. „Žīdiņu draudziņš,” kāds vēl noteica man pakaļ un uzspļāva.

2018. gadā es pamodos Mumbajā kā motorikša, un es nekad neesmu redzējis sniegu. Esmu laimīgs. Man brokastīs ir koši dzelteni rīsi un eļļā cepts kviešu plācenis. Man ir bariņš nevaldāmu puiku un sieva ar melnām acīm. Man plaukstā zvīņas. Kā tās te gadījās?

Tu esi mīlestības okeāns,

Es gribu piliens tevī būt

Un melnbalts varonis būt vecā Bolivudas filmā.

Kad beigu titri slīd pār ekrānu,

Un skatītāji noraudājušies iet mājās,

Lai rīt no rīta celtos atkal meklēt maizi

Starp automašīnām un suņu kakām.

Es gribu tikai piliens būt.

Un dzīvot gribu es starp zivīm niecīgām,

Kas ikrus nērš uz sārtiem akmeņiem.

Pilsētā, kurā klimst plušķaini suņi un kuces,

Iedzer kvasu, Vaļera,

                         no dzeltenās saules mucas!

Debesis veras un piepeši negaidīti

Lejā nāk Dievs

                         un eņģeļu svīta.

Klepo un asaro skatiens uz fasādēm noplukušām

Eh, kā derētu veldzīgi šļākaina

                         lietus duša!

Derētu uzvarēt karā un doties mājās

Iekrist gultā ar sievu, pasviežot pagultē

                         koka kāju.

Vārnām un kraukļiem par spīti

Pieliecos ceļmalā, noplūcu

                          magonīti.

Pilsētā dūmeņi tveicē un tālumā kustas,

Ja tiem šķērsām kas pāri būtu,

                          tie būtu krusti.

Savērpjas grīstē dombra un balalaika,

Laiks siekalojas

                          kā traka laika.

Pilsētā, kurā dūmeņi asi,

Rindā stāv Dievs

                          ar trīslitru burku pēc kvasa.

Pa tīro visu naudu nospēlējām, Jēkab;

Kas lika mums iet iekšā šajā kazino?

Tur jau no sliekšņa pretī nāsīs sitās vilnis ledus gaisa,

Kas oda derdzīgi pēc blēdības un nodevības.

Kā tagad nokļūsim mēs savā pilsētā?

Nav naudas vairs ne taksim, ne pat autobusam.

Es tagad neuzticos vairs nevienam,

Un it nekam es neticu,

Vien tikai Dievam vienīgajam ticu.

Vien tikai tad, ja tevi pašu satriec

Tās skaņas, kas no stīgām smiltīs krīt kā asaras,

Tad vajag paņemt rokās vijoli

Un pirkstus darbināt, lai melodija ceļas,

Kā strazdu bari pāri jumtu spožumam.

Mēs bijām uzlikti uz sarkanā un melnā,

Bet bumbiņa uz nulles izkrita.

Es tagad neuzticos vairs nevienam,

Un it nekam es neticu,

Vien tikai Dievam vienīgajam ticu.