Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018
Johans Valters (1869-1932). Zemnieku meitene. Ap 1904.
Audekls, eļļa |
Dace Lamberga
Baltijas nepieradinātās dvēseles
Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka agrā rīta stundā tukšā Parīzes metro tunelī aiz pagrieziena manī negaidīti raudzīsies Johana Valtera gleznotās zemnieku meitenes gaišā, atklātā seja un vērīgās acis. Brīnums bija noticis, un reklāma visā Francijas galvaspilsētā liecināja, ka izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs apskatāma vienā no lielākajiem un prestižākajiem pasaules muzejiem – Orsē. Franču kolēģu izvēlētā vizuālā zīme izstaroja Baltijas tautu nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās neatkarīgās valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Vēsturiski nozīmīgo un patiesi unikālo veltījumu Baltijas valstīm simtgadē 82 dienās no 9. aprīļa līdz 15. jūlijam iepazina 236 079 skatītāji. Izstādē bija iekļauti 167 darbi (gleznas, pasteļi, zīmējumi, grafikas, skulptūras) no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Igaunijas Mākslas muzeja, Lietuvas Mākslas muzeja un Mikaloja Konstantīna Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja kolekcijām, kā arī no privātkolekcijām. Latviju pārstāvēja 16 mākslinieku 51 darbs, kā arī deviņi grāmatu un žurnālu izdevumi.
Tamlīdzīga vēriena skate nevienai Baltijas valstij Francijā vēl nebija notikusi, turklāt tās tapšanas vēsture bija pietiekami gara. 1999. gada vasarā, kad LNMM gatavojām izstādi „Simbolisms un jūgendstils Latvijas tēlotājā mākslā”, Rīgā ieradās franču simbolisma pētnieks Rodolfs Rapeti,[1] un dzima ideja par iespējamu izstādi Francijā. Taču tā sāka īstenoties tikai 2015. gadā, kad LNMM Latviešu mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece un Rapeti tikās Parīzē, un apņēmības pilni izlēma organizēt triju Baltijas valstu simbolisma izstādi. Vispirms radās koncepcija, bet kaimiņvalstu muzeji vēl diezgan ilgi palika skeptiski noskaņoti, uzskatot, ka tāda izstāde ir utopija. Jau no paša sākuma nozīmīgu stimulu deva Latvijas Kultūras ministrija un Simtgades birojs, kas visos līmeņos atbalstīja šo „utopisko” ieceri. Parīzē īpaši saspringti turpinājās izstāžu telpu meklējumi līdz beidzot 2017. gadā, kad par Orsē muzeja prezidenti kļuva Loransa Dekāra, viņa drosmīgi uzņēmās risku rādīt tādu mazu valstu mākslu, kuras rietumu pasaulei bija terra incognita. Par izstādes patronu Dekāra uzaicināja tikko kā ievēlēto Francijas Republikas prezidentu Emanuēlu Makronu, un līdz ar to, pateicoties viņa aicinājumam atklāšanā piedalīties triju Baltijas valstu prezidentiem, Baltijas simbolisma mākslas skate kļuva par visaugstākā politiskā līmeņa notikumu.
Virziens dzima 19. gadsimta vidū Francijas literatūrā un mākslā ar noslieci uz neikdienišķo, mistisko, teiksmaino, dramatisko un depresīvo. Latvijā 19./20. gadsimta mijā tā izpausmes saskaņojās ar nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas dzimšanu, ar radošās pašizteiksmes meklējumiem, vienlaicīgi māksliniekiem cīnoties ar dziļām šaubām un materiālās eksistences grūtībām. Nevar noliegt, ka simbolisms pie mums ienāca kā apzināts aizguvums no Vācijā, Francijā, Krievijā un Somijā plaukstošajām tendencēm. Tomēr kosmopolītiskais virziens, pateicoties dziļajai saiknei ar senajām folkloras un etnogrāfijas tradīcijām, Latvijas un visas Baltijas vidē pauda savdabīgas lokālās iezīmes.
Līdz 1905. gada revolūcijā uzversmojušām protesta kaislībām un vēl līdz Pirmajam pasaules karam ne tikai līmenī lielāko pilsētu – Rīgas, Liepājas un Daugavpils – plaukstošajā būvniecībā, luterāņu baznīcā un kultūras dzīvē dominēja spēcīgais ģermāņu gars. Janis Rozentāls 1903. gadā ne bez ironijas sniedzis trāpīgu Rīgas mākslas dzīves raksturojumu: „Pie mums – Vācijas garīgajā provincē [..] 700 gadu laikā nav spējusi attīstīties nekāda patstāvīga kultūra: ne sava māksla, ne literatūra, nedz kādi patstāvīgi rūpniecības zari.”[2] Tāpēc jaunā paaudze, kas sevi pirmoreiz dzimtenē pieteica 1896. gadā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā notiekošā Krievijas X Arheoloģijas kongresa ietvaros, izvirzīja nepārprotami nacionālus mērķus. Iespējams, ka pēc veiksmīgās studiju beigšanas paliekot uz dzīvi Pēterburgā, Rozentāla, Johana Valtera vai Vilhelma Purvīša radošais liktenis virzītos finansiāli daudz veiksmīgāk. Tomēr soli pa solim viņu augsti profesionālā glezniecība, kas ar savu novatorisko svaigumu sākumā dažkārt izaicinoši šokēja mākslā neizglītotās Rīgas publikas gaumi, guva arvien lielāku ievērību, vienlaicīgi atdzīvinot vietējo mākslas tirgu.
Simbolisms Baltijas mākslā izpaudās vairākos tematiskos virzienos, un tāpēc Rapeti darbu atlasē veidoja trīs galvenās sadaļas, un ekspozīciju atklāja tēma „Mīti un leģendas”. Somu eposa „Kalevala” un tā izcilā gleznotāja Akseli Gallena-Kallelas talants pamudināja igauņu mākslinieku Kristjanu Raudu pievērsties savam nacionālajam eposam Kalevipoeg, atklājot leģendārā varoņa dzīves gaitas, cīņas un traģisko bojāeju. Savukārt Lietuvas poļa Ferdinanda Ruščica iespaidīgā kompozīcija „Nec mergitur” (1904‑1906) jeb „Bet negrimst” simbolizēja periodu, kad Polija bija varena karaļvalsts. Mikalojs Konstantins Čurļonis, kuram 2000. gadā Orsē bija notikusi neliela izstāde, fascinēja ar muzikāli skanīgo fantastisko teiksmu pasauli, bet par aizrautību ar lietuviešu klasiķa unikālo izteiksmes veidu liecināja Petrogradā dzīvojošā latvieša Rūdolfa Pērles simboliskās kompozīcijas. Izcilākais latviešu simbolisma pārstāvis Rozentāls strādāja spēcīgā Arnolda Bēklina ietekmē, kā liecina ar patiesu sirsnību veidotā komiskā velnu „sadzīves” aina gleznā „Pēc pirmajiem gaiļiem” (ap 1905), kas 1999. gadā īpaši piesaistīja Rapeti uzmanību. Turpretī vērienīgais audekls „Arkādija” (ap 1910) pauž optimistiskas noskaņas. Fin de sičcle laikmeta krāšņā kompozīcija uzskatāma par spilgtāko simbolisma un jūgendstila apoteozes paraugu latviešu glezniecībā.
Otrā tēma „Dvēsele” veltīta cilvēka tēla atspoguļojumam, emocionāliem likteņa pavērsieniem. Rozentāla pirmā simboliskā kompozīcija „Nāve” (1897) gleznota naturālisma tradīcijās, taču no folkloras aizgūtajā pieliektajā, baltā apmetnī tītajā sievietes siluetā ar nāves atribūtu sirpi rokā iezīmējas jūgendstilam raksturīgā S veida plastika. Vēl pārliecinošāk Art Nouveau formas izteiksmība atklājas viņa krāšņajā „dekadences” laika idillē „Princese un pērtiķis” (1913), kas tajā pašā gadā bija eksponēta Minhenes secesijā.
Sadaļā „Daba” atturīgāk izpaudās tādas simbolisma raksturiezīmes kā emocionālas kaislības, dziļa depresija vai liktenīga nolemtība. Žanra būtība izskanēja vairāk ar pusvārdiem, ar trauslām noskaņām, izceļot rēnās, klusinātās vakara gaismas, krēslai pārklājot zemi, mežus un upju līkločus. Ainavas rakstura nosacījumus izraisīja Baltijas ģeogrāfiskās un klimatiskās situācijas īpatnības ar līdzenumiem, zemiem pauguru reljefiem, romantiskiem ezeru līču ielokiem, tumšiem mežu masīviem, bālām bērzu birzīm, kā arī attiecīgā apgaismojuma izraisītās noskaņas, it īpaši cienot gleznot mēnesnīcas noslēpumaino gaisotni. Johans Valters niansēti dūmakainā tonalitātē mīlēja gleznot novakares krēslas stundu melanholisko rēgainību, un kompozīcijā „Papeles” (1904) alejas graciozi izstīdzējušo koku stumbri veido ritmisku ornamentu, radot asociācijas ar Kloda Monē ainavu sēriju „Papeles” (1891). Igaunis Konrāds Megi divus gadus pavadīja Norvēģijā, un, kaut arī ainavas izceļas ar niansētu krāsainību un plastisku ornamentālismu, tomēr atklāj nostalģiskās ilgas pēc dzimtenes. Vilhelms Purvītis 20. gadsimta sākumā Rietumeiropā guva ievērību ar ziemeļu dabas romantiskajiem ziemas skatiem, ar sniega „anatomijas” savdabību, kā spoži saulainajā ainavā „Ziema” (ap 1908, LNMM) ar S-veidā izliekto tumšo ūdens laukumu un plastiskajiem milzīgo koku apveidiem. Tomēr par izstādes iespaidīgāko vadmotīvu kļuva simbolismam neraksturīgi optimistiskais darbs „Pavasara ūdeņi. Maestoso” (1910), kura reprodukcija milzīgā palielinājumā ievadīja izstādē un kura vērienīgais oriģināls kļuva par tās noslēguma akcentu.
Arī pārējo mūsu autoru – Ādama Alkšņa, Pētera Kalves, Pētera Krastiņa, Bernharda Borherta, Burkarda Dzeņa, Aleksandra Romana, Gustava Šķiltera, Teodora Ūdera, Sigismunda Vidberga, Teodora Zaļkalna, Riharda Zariņa un vienīgās sievietes Emīlijas Gruzītes – darbi apliecināja topošās nācijas spējas ātrā laikā sasniegt rietumu kultūras augsto profesionālo līmeni.
Izstādi pavadīja daudzi pasākumi, to vidū ansambļa Kremerata Baltica koncerti, koru sadziedāšanās, zinātniskā konference, kā arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lekcija. Orsē muzejs franču valodā izdeva 304 lappušu biezu katalogu ar plašiem ievadrakstiem un 180 attēliem, taču grāmatveikalā bija atrodami arī dažādi citi izdevumi par Baltijas valstu kultūru. TV kanāls „Arte” jau rudenī sāka uzņemt emocionāli aizkustinošu dokumentālo filmu par Baltijas kultūru. Līdz ar to pateicoties ievērojamam Francijas atbalstam izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs likumsakarīgi izvērtās par vienu no jaudīgākajiem simtgades projektiem, liekot rietumeiropiešiem saprast, ka Baltija tomēr nav tas pats, kas Balkāni vai pat Basku zeme. Izstādei noslēdzoties, Orsē prezidente Loransa Dekāra ar gandarījumu secināja, ka muzejs ir laimīgs, ka varējis uzņemt Baltijas mākslu un atklāt saviem apmeklētājiem to Eiropas kultūras mantojuma daļu, kuru tie līdz šim pavisam maz pazina.
Mākslas zinātniece Dace Lamberga ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore.
[1] Francijas nacionālā mantojuma galvenais kurators Rodolphe Rapetti ir bijis Strasbūras muzeju direktors un Francijas muzeju apvienības vicedirektors. Viņš publicējis monogrāfiju Le Symbolisme (2005) un bijis kurators izstādēm „Emīls Bernārs” (Orangerie, 2014), „Odilons Redons” (Grand Palais, 2011), „Simbolisma ainava: 1880‑1910” (Ateneum, 2012) u. c. Eiropā, Japānā un ASV. Kopš 2018. gada Rapeti ir Kompjeņas un Blerankūras Nacionālā muzeja direktors.
[2] R. (Rozentāls, Janis) Mākslas izstādes. Vērotājs, 1903, Nr. 2, 244., 247. lpp.
 Janis Rozentāls (1966-1916) Arkādija. 1910. Audekls, eļļa. 137 x 210 cm. LNMM kolekcija |
