Dace Lamberga

Šķiedras mākslas transfigurācija

 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē šovasar uzmirdzēja Egila Rozenberga desmit gobelēni, kas austi no netradicionāliem un neierastiem materiāliem – brūnām magnetofona un melnām video lentēm, citiem sintētiskiem materiāliem un smalkām vara stīdziņām. Vizuālais iespaids izdevās tiešām pārsteidzoši efektīgs, un mākslinieka iecere līdz ar to simtprocentīgi īstenojās. Egils Rozenbergs uzskata, ka personālizstāde „Transfigurācija” veltīta atklāsmei, cik dinamiski mainīgā laikā ir dzīvots: „Jaunībā mēs jūsmojām par vinila platēm ar „Bītliem” un citiem mūzikas fenomeniem. Sekoja magnetofonu ēra ar lielajām spolēm, un laiks, kad platās lentes nomainīja mazie aparāti ar šaurajām. Pēc tam šo sfēru pārņēma video, kas mums tolaik deva iespēju redzēt citur pasaulē aktuālās filmas. Tagad arī šī ēra ir pagājusi, un esam nonākuši pie diskiem. Visas iepriekšējās tehnoloģijas ir „garīgi” novecojušas un aizmirstas, taču paši materiāli, savulaik unikāli izgudrojumi, ir saglabājušies, un es tos izmantoju austajos darbos.” 20. gadsimta 70.-80. gados, kad mākslinieks radīja lielformāta dekoratīvās sienas segas un apjomīgos telpiskos objektus, sintētika nebija tik augstas kvalitātes, un turklāt toreiz uzskatīja, ka labs ir tikai viss dabīgais – vilna, lins un kokvilna. Šodien aužot ar poliestera un polipropilēna šķiedrām, tās veiksmīgi kombinējot ar dabīgajām, Rozenbergs apliecina, ka viņa daiļradē pārejas periods uz sintētiskiem materiāliem ir bijis likumsakarīgs un pareizs.

Spīdošā un nedaudz plūksnotā sintētiskā šķiedra kopā ar krāsainajiem neilona un akrila diegiem un matētajiem vilnas laukumiem, palīdz veidot oriģinālo, negaidīti mirdzošo virsmas efektu. Uz šī brūnā vai pelēkā fona sumaka tehnikā austās „pīnes” veido ģeometrizēti abstraktus laukumus un līnijas. Taču tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, jo nekas nav abstrakts. Tas ir reāls, novatorisks mākslas darba vizuālais tēls, kurā kā laikmeta simbols izmantota mikroshēma – visu ierīču sirds un galvenā sastāvdaļa. Turklāt tās lakoniskajam zīmējumam savā ziņā piemīt saistošs grafiskais dizains, kas līdzinās ornamentam. Katru laikmetu raksturo noteikti simboli un zīmes, un mākslinieks mēģinājis atrast mūsu laikam raksturīgos, kaut gan arī mikroshēmu laikmets tuvojas nobeigumam; tās paliek arvien mazākas un vizuāli netveramākas.

Personālizstādes nosaukums „Transfigurācija” asociējas ar ārējās formas maiņu, ar posmu, kas izveidojies nemitīgā rokraksta, tehniku un materiālu attīstībā no klasiskā gobelēna līdz telpiskiem objektiem. Lai būtu brīvs no dogmatiskiem aizspriedumiem, pēc Jaņa Rozentāla mākslas skolas Rozenbergs neturpināja studēt glezniecību, bet 1966. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļā, kura gobelēnmākslinieka Rūdolfa Heimrāta vadībā ļāva veidoties individuāli novatoriskam radošajam rokrakstam. Ermitāžā Ļeņingradā seno franču gobelēnu izstādē viņš izjuta spēcīgu vēlēšanos pievērsties klasiskajai aušanas mākslai, tomēr sekojot mērķim savās kompozīcijās izteikt oriģinālu, vīrišķīgi robustu un ekspresīvu izteiksmību. Rozenberga darbi nonākuši dažādās pasaules krātuvēs, un to vidū ir arī Klīvlendas Mākslas muzejs un Ņujorkas Mākslas un dizaina muzejs. Taču visliekākos panākumus mākslinieks sasniedza 2018. gada aprīlī, kad Francijas gobelēnu manufaktūru apvienībā Mobilier National pēc viņa projektiem tika uzausti divi gobelēni „Refleksijas – pārdomas I” un „Refleksijas – pārdomas II”, kuri turpmāk glabāsies Francijas valsts dekoratīvās mākslas darbu kolekcijā. Mūsdienās dekoratīvās šķiedras mākslas uzvaras gājiens ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē ir zaudējis kādreizējo radošo varenību, un darbi pavisam reti atrod vietu muzejos vai sabiedriskos interjeros. Taču Rozenberga divos gados mērķtiecīgā darbā radītais „Tranformācijas” ansamblis pārliecinoši atgādina, ka senajai audumu mākslai joprojām ir iespējama ievērojama nākotne.

 

Mākslas zinātniece Dace Lamberga ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore.