Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

 

 

 

Lienīte Medne-Spāre

AIZBILDNIS

 

– Kāpēc tu to dari? – aizvilcis rāvējslēdzēju un saraustījis pār iekritušo vēderu žaketes stūrus, jautāja vīrietis.

– Kaut kas nebija labi? – Meitene satraukti iegrūda roku īsās vējjakas kabatā un cieši sažņaudza saujā pirms brīža saņemto naudu.

– Nē, viss kārtībā. – Vīrietis pacēla stāvāk atzveltni, iegrozījās ērtāk un atbalstīja krusteniski saliktas rokas uz stūres. – Es taču tikai pajautāju, kāpēc.

– Es pirmo reizi…

– Nestāsti nu! – vīrietis viņu pārtrauca. – Es jau kur tas laiks garāmbraucot redzu tevi te stāvam.

– Man varbūt patīk, – meitene, neomulīgi uzrāvusi plecus, izgrūda.

– Kā tad!

– Ne vienmēr, protams, bet tu esi tik liels un stingrs… – Viņa pārlaida mēli lūpām, uz kurām vēl vīdēja ķiršbrūnas lūpu krāsas paliekas, un uzmeta vīrietim lētas pornoaktrises skatienu.

– Izbeidz! – Vīrietis ar plaukstu aizmēza no sejas apmierināto smaidu, kas neviļus parāva augšup lūpu kaktiņus. – Es vienkārši gribu parunāties.

– Man nav laika runāt. – Meitene pastiepa roku uz durvju pusi.

– Naudas dēļ? – vīrietis neatlaidās.

Meitene noraidoši saviebās un novērsusies palūkojās ārā. Tumšā pagalma dziļumā noklaudzēja mašīnas durvis, pēc brīža gar izdangātā ceļa malu, vairīdamās no dubļu pančkām, aizlīkumoja jauna sieviete augstos spīdīgos zābakos. Iedūcās motors, un viņai garām, kā dunku iegrūžot mugurā priekšējo lukturu gaismas, aizlīgojās sagrabējis baklažānkrāsas volvo. Apstājusies pie pamestas sargbūdas zem vienīgās neizsistās laternas, sieviete ar abām plaukstām nobraucīja īsos svārkus, izķeksēja no jakas kabatas spogulīti un, atgāzusi galvu, ar izplestiem pirkstiem saglauda matus, kurus vējš tūlīt pat sasvieda atpakaļ sejā.

– Tā ir Svetka, – teica meitene. – Viņa strādā pa īstam.

Vīrietis, uzmetis blāvi dzeltenās gaismas aplī stāvošajai sievietei īsu skatienu, sāniski atgāzās pret automašīnas durvīm un izvilka no bikšu aizmugurējās kabatas maku.

– Tu gribēsi vēlreiz? – meitene neticīgi jautāja un ar plaukstas virspusi nobrauca pār muti.

– Nē, – vīrietis atbildēja, – tikai parunāsimies.

– Ej uz mājām un runā ar sievu. – Meitene uzmeta naidīgu mirkli zelta gredzenam viņa pirkstā, uz kura spurojās īsu melnu spalviņu biežņa.

– Mana sieva šovasar nomira. – Vīrietis pārlika maku kreisajā plaukstā un ar labās rokas īkšķi ierasti pavirpināja gredzenu. – Insults.

– Skaidrs, – meitene novilka un, nenolaižot skatienu no rokas, kas žņaudzīja naudasmaku, steidzīgi piebilda: – Man žēl.

– Mēs nodzīvojām kopā gandrīz divdesmit gadus, – vīrietis turpināja, – un viņa vienmēr gribēja parunāties… pēc tam.

– Pēc seksa? – meitene lietišķi jautāja.

– Tas nebija sekss, – vīrietis asi izgrūda.

Meitene uzmeta viņam izbrīnītu skatienu.

– Mēs mīlējāmies, – gari stiepdams patskaņus, teica vīrietis un pēc īsa klusuma brīža atkārtoja: – Mēs mīlējāmies, un pēc tam viņa vienmēr gribēja parunāties.

Viņš izņēma no maka desmit eiro un nolika uz putekļainā paneļa meitenes priekšā. Iešķībi atšieptu apakšlūpu viņa atpūta no acīm sapinkātos matus un uzmeta vīrietim jautājošu skatienu. Pagrūdis uz priekšu iesirmiem rugājiem klāto žokli, viņš apstiprinoši pamāja. Veikli kā izsalkusi līdaka, ķerot ēnainās ūdenszālēs apmaldījušos zivteli, meitene pakampa krēslā tikko samanāmo naudaszīmi, iemurcīja to kabatā un, skaļi ierāvusi caur nāsīm gaisu, jautāja:

– Tev uzpīpēt ir?

Noglabājis maku žaketes iekškabatā, vīrietis pastiepās pāri meitenes ceļgaliem un izņēma no cimdu nodalījuma „Winston” paciņu. Izkratījis no tās vienu cigareti, aizsmēķēja un iemeta paciņu meitenei klēpī.

– Ņem visas, – viņš teica.

– Un padzerties?

Vīrietis ar knipi uzsita pa minerālūdens pudeli, kas slīpi gulēja starp viņiem glāžturī. Meitene iesūca krietnu malku, sparīgi izskaloja muti un, atgrūdusi vaļā automašīnas durvis, izspļāva ūdeni zemē, tad padzērās, iežmiedza pudeli starp melnos legingos iespīlētajiem stilbiem un ar garajiem tumši zilas lakas klātajiem nagiem izknibināja no paciņas cigareti.

– Par ko runāsim? – Viņa iesprauda to starp lūpām un, izstiepusi kaklu, paliecās tuvāk vīrietim.

– Tev interesanti nagi, – viņš teica, uzšvirkstinājis šķiltavas.

– Kā debesis, ne? – Meitene pastiepa uz priekšu roku, starp kuras izslietajiem pirkstiem gailēja cigaretes oglīte, un, uzpūtusi tai kuplu dūmu mutuli, apmierināti piemetināja: – Un šitie bija mākoņi.

– Tikai zvaigžņu tev nav.

– Kā ne? – Meitene pavērsa pret vīrieti cigaretes galu. – Viena ir.

– Jā, – viņš piekrita. – Viena ir.

– Tā ir Polārzvaigzne. – Meitene uzmanīgi notrauca plāno pelnu kārtiņu, uzmeta vērtējošu skatienu kvēlojošajai oglītei un lepni piemetināja: – Visspožākā zvaigzne debesīs.

– Patiesībā visspožākā zvaigzne, ko var redzēt nakts debesīs, ir Sīriuss, – vīrietis piesardzīgi iebilda.

– Ja? – meitene uzmeta lūpu. – Man brālis teica, ka Polārzvaigzne.

– Daudzi tā domā, – vīrietis mierinoši noteica.

– Viņš man parādīja, – meitene atcirta, ieņurcīja neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un, sakņupusi uz priekšu, pārlaida skatienu debesīm. – Tikai tagad neko nevar redzēt.

Nolīcis pār stūri, vīrietis pavērās tumīgajos mākoņos, kas gūlās uz pilsētas uguņu trauslās atblāzmas strēles tik smagi, it kā gribētu to izspiest caur daudzstāvu namu jumtiem, lai kaut nedaudz izgaismotu pieputējušos bēniņus, kur viņa bērnībā nakšņoja baloži un uz izstaipītām auklām gluži kā paguruši spoki ļengani karājās mājas iemītnieku pēc saimniecības ziepēm dvakojošie palagi.

– Taisās uz lietu. – Vīrietis nožāvājās un, pabīdījis augstāk rokaspulksteni, kas kūļājās pie pašas delnas, neuzkrītoši ielūkojās ciparnīcā. – Un ir krietni vēls.

– Jā, bija pavisam vēls. – Meitene, piešķiebusi galvu, no apakšas mēnessērdzīgi pavērās viņā šaurām, ieslīpām acīm, zem kurām ēnojās izsmērētas skropstu tušas loki. – Gandrīz vai nakts, un viss parks bija tā piesnidzis, ka nemaz nevarēja saprast, kur ir celiņi. Bija ļoti auksts, un es visu laiku lēkāju un šļūkāju kājas, jo tas sniegs tik smieklīgi gurkstēja, bet brālis tikai teica: „Nežāksties, stulbā kaza, ej godīgi!” Tad es kādu laiku gāju godīgi, bet tad atkal sāku lēkāt un visādi žākstīties, un tirināties. Viņš turēja mani aiz rokas, bet es tikai dauzījos un vienā brīdī paskatījos augšā… un pēkšņi ieraudzīju zvaigznes!

Meitene izslējusies atmeta galvu un brīdi sajūsmā ieplestām acīm skatījās automašīnas nosmulētajos griestos, tad pagriezās pret vīrieti.

– Es nekad agrāk nebiju redzējusi zvaigznes, – viņa pasmaidīja, – un tas bija tik skaisti… Kā pasaku grāmatā. „Paskaties, paskaties, kādi punktiņi!” es kliedzu. „Tās ir zvaigznes, stulbā kaza,” brālis teica. Mēs apstājāmies un stāvējām divi vien tajā lielajā parkā, abi līdz potītēm sniegā, viņš rādīja ar pirkstu uz visspožāko punktu un teica, ka tā ir Polārzvaigzne un ka vienmēr vajag sekot Polārzvaigznei. Tāpēc ka viņš jau trešo gadu gāja skolā un visu zināja, bet es ne.

– Ko tad jūs vieni paši naktī darījāt parkā?

– Mēs gājām pie vecāsmammas, un varbūt nemaz nebija tik vēls, ziemā taču ātri satumst, – meitene aizstāvējās. – Viņa dzīvoja turpat otrā pusē Ziedoņdārzam, pavisam tuvu, tikai nelaida mūs iekšā. Varbūt nemaz nebija mājās vai gulēja.

– Un ko jūs?

– Padauzījāmies pie durvīm, zvanu jau mēs nevarējām aizsniegt, kādu brīdi pasēdējām turpat uz trepēm, bet tad man sanāca miegs un mēs gājām mājās.

– Vecāki nerājās?

– Kad mēs atnācām, viņi bija beiguši dzert un nolūzuši. Tēvs krāca istabā uz lielā dīvāna, bet mamma kluknēja virtuvē pie galda, un viņai bija zila acs un lūpa pušu. – Meitene iedzēra lielu malku ūdens un pastiepa pudeli vīrietim. – Gribēsi?

– Nē! – Viņš saviebies atrāvās nostāk. – Stāsti tālāk!

– Kas tur daudz ko stāstīt? – Meitene iestatīja pustukšo pudeli glāžturī. – Brālis sameklēja pieliekamajā kaut ko ēdamu, pabaroja mani un nolika gulēt.

– Tev labs brālis. – Vīrietis, nedaudz nolaidis stiklu, izgrūda pa šauro spraugu cigaretes nodeguli un izpūta tam nopakaļ nīkulīgu dūmu grīstīti.

– Jā, ļoti labs! – meitene dedzīgi apstiprināja. – Vienmēr, kad vecāki sāka pārāk stipri lamāties un kauties, veda mani ārā staigāt vai pie vecāsmammas. Bērnībā viņš vienmēr mani aizstāvēja. Un tagad arī! Kad nomira vecāmamma, vecāki tā sadzērās, ka nodega kopā ar visu māju, un tad viņš nokārtoja visādus papīrus, lai mēs mantojam vecāsmammas dzīvokli un mani neaizved uz bērnu namu. Viņš ir aizbildnis.

– Aizbildnis? – Vīrietis skaļi ierāva plaušās gaisu un pacirta uz meitenes pusi izbiedētu skatienu.

– Vairs ne, es jau esmu pilngadīga, – viņa ātri sameloja, – bet viņš vienalga par mani rūpējas.

– Tā nu rūpējas, ja tu te klamsties viena pa naktīm, – vīrietis, atviegloti atzvēlies sēdeklī, ironiski novilka.

– Nemaz ne viena! Re ku, tepat ir Svetka. – Meitene pamāja ar roku.

Vīrietis paskatījās uz jauno sievieti, kura smēķēja, tikko samanāma tukšās sargbūdas pavēnī. Vēja šūpotajā gaismas aplī iekāpa plecīgs puisis, un viņa, nevērīgi nometusi cigareti sev aiz muguras, spēra soli tam pretī.

– Brālis atnācis man pakaļ! – meitene iesaucās un piemiegtām acīm vīzdegunīgi pavērās uz vīrieti. – Viņš vienmēr atnāk, un tad mēs abi ejam mājās, lai man nav vienai jāstaigā pa tumsu. Viņš būs uztaisījis vakariņas un… – Viņa nemierīgi sagrozījās un pastiepās tuvāk durvīm. – Man tagad jāiet.

Vīrietis klusējot pamāja un, iedarbinājis mašīnu, ar skatienu pavadīja meiteni, kas, bērnišķīgi vēzējot augstu izslietas rokas, palēkdamās skrēja pa dubļaino ceļu, ar īsajiem zābaciņiem šķiežot uz visām pusēm netīra ūdens šļakatas. □

 

Lienīte Medne-Spāre studējusi franču valodu / literatūru Latvijas Valsts U. (1973-1976). Viņas stāsti 80. gados publicēti Liesmā un Avotā. Strādājusi par redaktori izdevniecībā „Atmoda” (1989-1990), apgādā „Artava” (1990-2004), izdevniecībā „Skarabejs” (2005-2008). Kopā ar līdzautoriem – savu dzīvesbiedru Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu – uzrakstījusi romānu Odu laiks (2009). Piedalījusies žurnāla Tīrraksts veidošanā. Vairāki stāsti publicēti žurnālā Latvju Teksti un LRS laikrakstā konTEKSTS.