Paolo Pantaleo

Tavas mātes valoda

Vēstule dēlam

 

Tu man jautā, kāpēc es iemācījos Tavas mātes valodu? Tu gribi zināt, kāpēc es iemācījos latviešu valodu? Man taču to it kā nemaz nevajadzēja. Tava māte sāka runāt itāļu valodā jau divus mēnešus pēc tam, kad bija pārcēlusies uz dzīvi Itālijā. Mums īpaši nevajadzēja latviešu valodu, lai saprastos. Veselu gadu mēs katru dienu bijām rakstījuši viens otram vēstules neveiklā angļu valodā, un mums pietika. Pēc tam mūsu kopīgā valoda bija itāļu.

Tad kāpēc es iemācījos latviešu valodu? Tāpēc, ka man vajadzēja. Man tas bija nepieciešams. Es gribēju zināt. Es gribēju saprast. Nevis Tavu māti… nē, precīzāk – ne tikai Tavu māti. Es gribēju saprast Tavas mātes tēvzemi, Tavas mātes tautu, vēsturi. Tas nebija ne viegli, ne ātri. Bet tas bija tik dabiski.

Pirmos vārdus latviešu valodā es dzirdēju, noklausoties audiokaseti (tolaik vēl bija audiokasetes), kuru Tava māte man atsūtīja vēl pirms mūsu pirmās tikšanās. Tā bija „Prāta Vētras” kasete, kuru es katru dienu klausījos mašīnā. Kā maģisku formulu es centos izrunāt vārdus Kaķēns kurš atteicās no jūras skolas. Man nebija ne jausmas, par ko ir šī dziesma.

Es mācījos latviešu valodu virtuvēs, kuras apmeklēju Latvijā. Sākumā pie Taviem vecvecākiem, pēc tam viesojoties pie Tavas mātes radiem un draugiem. Viņi visi bija ļoti laipni un iejūtīgi. Runāja ar mani angliski, bet es jutos neērti, jo nevarēju atbildēt uz viņu laipnību. Es varēju atbildēt tikai iemācoties viņu valodu.

Pirmajās vasarās, kuras pavadīju Latvijā Tavas mammas mājās, es paņēmu līdzi daudz itāļu grāmatu. Pēc tam vairs ne. Tavas omas māja bija grāmatu pilna, tur bija brīnumaina bibliotēka. Ulmaņlaika izdevumi, Skalbes Kopotie raksti, Raiņa, Blaumaņa, Poruka darbi. Vecie ilustrētie Mērnieku laiki, Jaunsudrabiņa 1935. gada „Valtera un Rapas” izdotais Jaunsaimnieks un velns. Un daudz, daudz dzejas grāmatu. Aspazija, Ziemeļnieks, Bārda. Ziedoņa pirmie izdevumi, Vācieša un Belševicas grāmatas. Nezināma pasaule, ko es gribēju atklāt. Es gribēju lasīt, es gribēju lasīt visu.

Kad Tu piedzimi, māte runāja ar Tevi latviski. Tā mēs kopā ar Tevi mācījāmies latviešu valodu. Es sāku iepazīt un saprast Tevi un latviešu valodu vienlaicīgi.

Nē, es nekad nebiju domājis nodarboties ar literatūras tulkošanu. Tas notika it kā pats no sevis. Lai labāk un ātrāk apgūtu latviešu valodu, es izdomāju sev uzdevumu – katru dienu iztulkot itāliski kādu internetā latviski izlasītu ziņu un publicēt to savā blogā. Man nebija nekāda literāra mērķa. Literatūras tulkošana atnāca vēlāk. Kā personiska, egoistiska nepieciešamība.

Tas bija gluži kā ar skaistu sapni. Iedomājies agru rītu! Tu esi tikko pamodies, un sapnis vēl ir tepat starp skropstām, tas pamazām gaist, un Tu, lai izglābtu šo skaistumu, pūlies atcerēties un salikt gabalus atpakaļ vietās, pirms viss pazūd, un izstāstīt kādam šo sapni, bet tad apjaut, ka nevari, Tavs stāstījums neizpauž sapņa nozīmi, vārdi sapinas lūpās un nevar izkļūt pasaulē.

Bet reizēm brīnumainā kārtā Tev tiešām izdodas raksturot katru sīkumu, katru niansi un izteikt sapņa īsto nozīmi. Man tā notika ar tulkojumiem.

Es lasīju un iemīļoju Rūdolfa Blaumaņa stāstus, Imanta Ziedoņa darbus, Knuta Skujenieka dzeju, un sajutu vēlēšanos tos tulkot. Es jutu vajadzību apliecināt sev to skaistumu, nepieciešamību klausīties, kā tie skan manā dzimtajā valodā.

Iztulkot Krāsainas pasakas vai dažus fragmentus no Epifānijām, Noras Ikstenas stāstus, Ingmāras Balodes dzejoļus, Knuta Skujenieka dzejas un vēstules no lēģera – tas bija personisks mīlestības apliecinājums, kas tikai pēc tam, gluži nejauši, pārtapa grāmatās.

Tu nesaproti, kā tas var būt, ka grāmata rodas nejauši? Bet tā notika. Pāris mēnešu pēc tam, kad aizsaulē bija aizgājis Imants Ziedonis, es Venēcijā satikos ar Pierpaolo Pregnolato, izdevniecības „Damocle” īpašnieku, un mēs nolēmām izdot grāmatu Krāsainas pasakas bilingvālā versijā, sadarbībā ar fondu „Viegli”.

Tieši tikpat nejauši piedzima grāmata ar Knuta Skujenieka dzejoļiem un vēstulēm no lēģera. Es atceros, ka mēs ar Tevi un mammu pastaigājāmies Tērvetes mežos, kad pēkšņi man piezvanīja un teica, ka Knuts Skujenieks gribot mani satikt. Es jau biju publicējis dažus Skujenieka dzejoļus savā blogā, un viņš, nejauši par tiem uzzinājis un izlasījis, laikam gribēja zināt, kas tas par itāļu tipiņu tur tulko viņa darbus. Pēc vairākām tikšanās reizēm un sarunām radās ideja par grāmatu.

Es Tev varu teikt, ka tulkošana man ļāvusi tikties ar daudzām izcilām personībām. Varbūt Tu atceries to sirmo vīru, ko pirms dažiem gadiem uzņēmām mūsu mājās Florencē? Tu vēl biji mazs puika un droši vien atminies tikai to, ka šim vīram bija skaista balta bārda un viņš mācīja Tev spēlēt kārtis. Tas bija Valdis Bisenieks – izcils tulkotājs, viņš atdzejoja latviešu valodā visu Dievišķo komēdiju. Viņš bija ģēnijs, kurš varēja teikt vieglus jokus un tūlīt pēc tam deklamēt veselu Komēdijas dziedājumu vai arī skanīgi dziedāt „Santa Lucia” vilcienā, kas mūs veda uz Ravennu pie Dantes kapa.

Latviešu valoda ieveda mūsu mājās lielu bagātību. Tā ir Tavas mātes valodas bagātība. Un tagad, kad Tu arī saproti un vari runāt ar savu omu latviski, es zinu, ka Tu esi kļuvis bagātāks. Es zinu, ka Tu būsi labāks cilvēks.