Guna Roze

EKLĒRI

 

Piektdiena, 2018. gada 15. jūnijs

16.22

Šķiet, tieši šobrīd lidojam pāri manai mazajai, dažādu dīvainīšu pilnajai pilsētelei un lidmašīna virs tās atstāj garu baltu asti. Kas notiek ar debesīm, kad tās krustu šķērsu izjauc un sarūto?

17.40

Esmu atpakaļ uz Latvijas zemes, bet mamma atkal nokavēja. Visus pārējos sagaidīja, dažus pat abi vecāki. Marijas tētis teica, ka var aizvest mani mājās, bet paliku lidostā, jo mamma noteikti ir ceļā. Viņa apsolīja. Gaidu. Divatā ar Tevi, mana uzticamā draudzenīt, Dienasgrāmata.

19.15

Visi aizbraukuši, tikai es kā stulbene kvernu te jau pusotru stundu. Gribu ēst. Jau Edinburgā vēders rūca kā mūsu skolas koris festivāla koncertā. Mamma apsolīja atvest arī eklērus ar brūno pildījumu, bet neatbrauca vispār. Un neceļ telefonu. Tātad es viņai neesmu vajadzīga. Lai tā debīliķe, kuras dzemdē es nez kāpēc no tēta ieskrēju, aizrijas ar maniem eklēriem! Neieredzu! Tētis arī neatbild, bet viņš ir darbā. Tētis nevar atdzīvināt cilvēkus un runāt pa telefonu, bet mamma var – viņai bibliotēkā neviens nav jāatdzīvina. Ienīstu uz mūžu! Man pat nav naudas, par ko aizbraukt mājās, arī tas tai pākstij pie vienas vietas. Viss! No šī brīža viņai vairs nav meitas!

19.50

Aizgāju līdz šosejai un tīšām stopēju mašīnas pretējā virzienā. Ceturtā apstājās. Te ir divi forši čaļi un viena meitene – divus gadus vecāka par mani. Jēdzīga, bet ar nejēdzīgu frizūru. Pusgari – līdz pleciem – blondi mati ar zaļām šķipsnām, bet tik stipri sapūsti ar laku, ka zaļās cirtas grab kā vēja zvani, kad viņa pakustas. Tas čalis, kas pie stūres, jau vecs – vismaz astoņpadsmit, ja jau ir tiesības. Varētu būt arī divdesmit. Viņš gandrīz nemaz nerunā. Otrs tikko beidzis desmito klasi un visu laiku vārās. Viņi brauc piknikā svinēt tai meitenei devītās klases izlaidumu. Tad tāpēc viņai tā ēveļskaidu frizūra! Sauc mani līdzi. Braukšu arī,– neizskatās ne pēc narkomāniem, ne zombijiem. O, tas, kurš pie stūres, beidzot ierunājās; prasīja, vai nevajag piezvanīt maniem senčiem. Teicu, ka nevajag: mammai pofig, bet tētis tik un tā necels. Nē, tētim nav pofig, viņš ir darbā – glābj dzīvības ātrajos. Viņiem ir čipsi un kola, paēdu.

20.16

Izrādās, pa ceļam no vēl viena čaļa, kuru neviens nav redzējis, jāpaņem kaut kādas GEO ampulas un logbukus. Ēveļskaida saka, ka šovakar tas viss jānoslēpj mežā četrdesmit eglēs. Tas, kurš nerunā, esot gatavojis plānu visu pavasari. Izklausās neomulīgi. Minu, ko nozīmē „gā-ē-ō”. Varbūt sekta God Ever One? Vai Galvenā Elles Organizācija, un tai mežā notiks orģijas? Varbūt pat masu pašnāvības! Es tai viņu logbukā nereģistrēšos, lai necer! Bet ja nu ampulās ir narkotikas? Tad GEO var nozīmēt visu ko: Great Evil Opportunity, Grams Ekstāzei Orbītā vai pat Gatavojam Extassy Operatīvi. Un melnā kases grāmata līdzi. Tātad dīleri. Bet ja nu teroristi??? Kaut kāds bioloģiskais karš? Globālās Epidēmijas Operācija? Vai sprāgstvielas – Grand End Organization. Bļāviens, nē taču! Gāžam Egles Otrādi – kā man uzreiz neienāca prātā?! 40 ampulas 40 eglītēs apmēram 200 metru attālumā cita no citas – tā viņi teica – kopā sanāk milzu platība, un tas viss ies gaisā! Kāpēc??? Lai kas tas arī būtu, šī trijotne ir Galēji Ekstrēma Organizācija. Neviens nezina arī tā ampulu dīlera vārdu, tikai nikneimu – Pušums. Izklausās pēc slepkavas. Nezina arī, kur viņš dzīvo, ir tikai koordinātas, kas rāda Pļavniekos. Šoferis joprojām klusē, pārējie izturas tā, it kā katru dienu pārvadātu ampulas un mīnētu mežus. Tikko tas, kurš nav pie stūres un visu laiku vārās, prasīja, vai es būšot rakstniece, kad izaugšu, ja visu laiku rakstot. Un vai uzrakstīšot grāmatu par viņu. Tātad šovakar mežs nesprāgs. Teicu, ka jau esmu. Izaugusi un rakstniece. Un apsolīju, ka arī par viņu būs grāmatā, sākums jau uzrakstīts. Tūlīt pat uz tava vāka, mana sirdsdraudzene, uzrakstīšu – GRĀMATA. Tev patīk? Varbūt labāk ROMĀNS? Vai STĀSTS? Novele gan nē,– uz ledus gabala taču nepeldēsim, ir vasara. Un Birkenbauma asinis nedzersim – bagāžniekā esot alus. Es nedzeršu neko, lai man nevar iedurt narkotikas vai ievilkt orģijā. Bet nav ko raustīties,– organizatori paši parasti nelieto. Un viņi visi trīs ir reāli forši. Mēs tās ampulas tikai noliksim un enter!

20.42

Koordinātas atveda precīzi pie vienas no tām atbaidoši vienādajām mājām, kur cilvēki dzīvo būrīšos cits citam uz galvas. Pušums jau kāpj lejā. Protams, kāpj nevis brauc, jo varu derēt, ka lifts ir piemīzts, izrakstīts un ar sadedzinātām stāvu pogām. Vienmēr, kad braucu caur Rīgas mikrorajoniem, mēģinu neskatīties pa logu, jo ir sajūta, ka tās mājas nogalina sapņus. Es nobeigtos, ja man te būtu jādzīvo. Mamma vienmēr saka, ka nevienam nedrīkst ļaut nogalināt savus sapņus. Tāpēc es tagad visu laiku rakstu – neskatos. Gribu, lai tas, kurš te tomēr spēj dzīvot, ātri atdod mums tās ar šņaucamām, sprāgstošām vai pātarojamām drazām pielādētās ampulas un prom! „Pušums” viņš saka, kad pieliecas pie mašīnas. It kā mēs nezinātu. Nice nikneims! Kā citādi sevi lai dēvē, ja jādzīvo sapņu kautuvē un jāizplata ampulas. Pārējie arī nosauc savas iesaukas: pie stūres – tas, kurš nerunā – ir Brutāls Cilvēks, viņam blakus Naivais, bet meitene ar grabošajām lokām – Hibrīds. Es pateicu Eklērs – neko labāku ātrumā nevarēju izdomāt. Naivais smejas, ka tikko nocēluši mani no Vanšu tilta un šovakar uzsēdināšot uz GEO adatas. Tātad tomēr narkotikas. Tūlīt pat kāpšu laukā!

21.01

Viņi ilgi rēca par Galēji Ekstrēmo Organizāciju. „Tu esi šīza!” – Naivais pat aizrijās ar siekalām. „Nē, Eklērs,” – atkārtoju savu jauno iesauku, jo domāju, ka Naivais to aizmirsis. Viņi gandrīz apčurājās no smiekliem, tad izstāstīja. Esot tāda spēle – Geokešings. Daži kaut kur noslēpj šitādas ampulas vai mazas kastītes, bet citi ar GPS meklē pa visu pasauli. Un tur iekšā ir logbuki – blociņi, kur jāreģistrējas, ka esi atradis. Vissssss! Izklausās forši, es laikam pat varētu pavilkties. Gribu uz mežu, negribu Pļavniekos! Bļāviens! Tas Pušums izdomāja, ka brauks mums līdzi. Tagad jāgaida, kamēr viņš uzskries augšā kaut ko samest mugursomā.

21.19

Pušums apsēdās man blakus, ielādēja manā telefonā GEO aplikāciju un tagad piereģistrē jaunu lietotāju – Eklēru. Teicu, lai raksta ar diviem „e”, ja nevar lietot garumzīmi.

21.37

Esam ārā no pilsētas, un es beidzot paceļu galvu. Smukiņš tas Pušums, un es arī viņam patīku. Arī viņam šodien bijis 9. klases izlaidums. Mamma strādā Londonā, tētis Norvēģijā, bet vecmāmiņa ar savu vīru domā, ka Pušums būs pirtī ar klasi, audzinātāju un dažiem vecākiem. Hibrīdam Ēveļskaidai patīk Naivais. Šķiet, viņi ir pārītis. Tikai kāpēc abi nav mašīnas aizmugurējā sēdeklī? Brutāls Cilvēks ir Hibrīda brālis. Mums ir jautri, dzīve ir forša, un viņi visi četri arī.

22.00

Tētis atzvanīja. Pat nepajautāja, kur esmu, laikam domā, ka pie Marijas. Prasīja, vai esmu runājusi ar mammu. Nē – vai mamma ir runājusi ar mani. Viņa varot būt dusmīga, lai es neklausoties, ja stāsta par tēti sliktas lietas. Tētim darbā esot lielas nepatikšanas. Sacīju, ka mīlu viņu, bet ar mammu nerunāšu, lai neuztraucas. Nemaz necelšu, ja zvanīs.

22.17

Zvanīja ome. Sapratu tikai to, ka atkal mamma pie visa vainīga. Ome laikam nav tikusi mūsu dzīvoklī, jo atslēga no iekšpuses atstāta šķērsām. Izdomājusi, ka mamma guļ, jo guļamistabas aizkari bija ciet, tāpēc pie durvīm nezvanīja. Bet vakar mamma tualetē atstājusi gaismu. Ome atnākusi, gribējusi čurāt, bet domāja, ka tualetē ir mamma. Tik ilgi gaidījusi, kamēr apčurājusies. Sanāk, ka mamma vainīga, kaut gan nemaz nebija mājās. Ja es viņu neienīstu, tagad gribētu aizstāvēt. Bet es ienīstu, jo šodien viņa bija mājās, ja jau atslēga durvīs no iekšpuses, bet tētis darbā. Un, ja guļamistabas aizkari ciet, tātad tā pāksts tiešām vienkārši pampa, tāpēc neatbrauca man pakaļ uz lidostu. Bet kāda saistība tēta nepatikšanām ar gaismu tualetē? Un kāpēc omei vispār jānāk pie mums bez pieteikšanās gandrīz katru dienu? Un vēl ar savu atslēgu! Besī, ka pēkšņi veras durvis un te nu viņa ir, kā garāmgājējs uz perona. Ja nu es būtu gultā ar puisi, un viņa iespertos, ko tad? Labi, tā vēl nav bijis, bet kādreiz būs. Nav brīnums, ka tētis ar pirmo sievu nepaspēja uztaisīt bērnus, bet izšķirties gan! Kad es aiziešu dzīvot pie vīra, ar visiem četriem vecākiem sarunāšu, lai iepriekš pasaka, ja taisās apciemot. Un vispār es nekad negribu būt veca un apnicīga! Ome atnāk un visu laiku tikai sūdzas. Viss uz pasaules ir slikti, un visi uz pasaules vainīgi, ka viņai slikti. Tikai tētis ne. Ja slikti ir tētim, vainīga mamma. Brīžiem šķiet, ja viņa dzīvotu citā valstī vai pārsimts gadu atpakaļ, būtu no tām tantiņām, kas jaundzimušas meitenes norok dzīvas, jo mīl viņa tikai savu dēlu un mazdēlus – manus brālēnus. Ja pēkšņi izbeigtos iemesli, par ko vaimanāt, ome tos izdomātu, jo gaudas – tā ir viņas elpošanas sistēma. Mamma vienreiz teica, ka novēlot omei ilgu mūžu, citādi viņa uzreiz paņemšot līdzi tēti. Tad es arī novēlu, jo mammu viņa noteikti neņems. Es ienīstu mammu, mīlu tēti, bet omi knapi paciešu. Viņa pat nav bijusi Sibīrijā, un neviens no viņas ģimenes nav bijis. Ome varēja izstudēt bez maksas, vēl tagad daudzi nevar. Pušums jau pirmdien brauks pie tēta uz Norvēģiju un sāks strādāt, bet Brutāls Cilvēks strādā jau sešus gadus. Arī viņš sāka uzreiz pēc devītās, jo tēvs visu naudu atstājot spēļu automātos, bet ar mammas algu knapi pietiek, lai nomaksātu tēva parādus. Tagad Brutāls kārtojot dokumentus, lai var ņemt māsu aizbildniecībā. Lai vismaz viņa pabeidz vidusskolu, pēc tam augstskolu un kļūst par modes fotogrāfi – tas ir Hibrīda sapnis. Nu, tiešām normāls sapnis!

23.58

Pa ceļam daudzreiz apstājāmies un meklējām slēpņus. Man jau 11, – pēdējais bija zem tilta ne pārāk tālu no šīs sēres, kur paliksim. Uzreiz uzcēlām divas teltis, lai kāds cits neaizņem smuko vietu pie upes. Es nezinu, kurš ar kuru gulēs un kas tā par upi – Gauja, Venta vai Salaca. Otrā krastā viesu namā notiek kaut kāds vecīšu saiets. Besī, ka pieaugušie savos tusiņos uzvedas kā bērni! Visi gājām līdzi Brutālam kārt tās ampulas eglēs, bet, kad viņš pateica, ka kopā būs jānokāto vismaz 10 km, neaplauzās tikai Pušums. Mēs ar Naivo un Hibrīdu palikām pie otrās vai trešās eglītes. Pie tās, kuras zaros baloja divas svecītes. Laikam Jaungadā kāds pārītis dedzinājis, un toreiz tās bijušas sarkanas. Varbūt pat iedomājās vēlēšanos. Viena izpilējusi gandrīz līdz galam, tātad tā vēlēšanās piepildīsies drīz. Otra nodzisusi diezgan ātri, laikam iesprausta vēja pusē. Hibrīds mēģināja pierunāt, lai es arī eju likt tos slēpņus, droši vien gribēja tikmēr mīcīties ar Naivo, bet Naivais sacīja, lai palieku. Brutāls arī teica, ka man jāpaliek, ja māsa nenāk līdzi. P ar B aizgāja, H sacepās. Ielika ausīs austiņas, ieslēdza mūziku un ar mums vairs nerunāja. Teicu N, ka es arī gribētu sagaidīt Jauno gadu mežā pie eglītes. Bet tikai, ja būtu sniegs un tāds draugs, ar kuru gribas divatā pat naktī mežā un aukstumā. Un kurš neaizbāžas ar austiņām. Neizstāstīju, ka tā darīja mans bijušais puisis, bet es nevēlos ar viņa vārdu piesmērēt Tevi, mana uzticamā Dgr. Pati zini kurš, jo citu man nemaz nav bijis. Šoziem bijām pārītis veselus četrus mēnešus, un, ja viņš, satiekot kādu, izņēma austiņu, tā bija īpaša cieņas izrādīšana. Ļoti reti izņēma abas – tas jau nozīmēja bijību. Kopā ar mani viņam vienmēr bija viena austiņa. Vienā rokā mana roka, otrā – aifons. Tu, mana sirdsdraudzene, zini, ka mēs neesam pārgulējuši. Vienreiz es pat biju nolēmusi, ka esmu tam gatava, bet tovakar viņš, paldies Dievam, neizņēma nevienu austiņu un pieskārās tikai aifonam.

00.19

Jau simto reizi zvanīja mamma, un jau simto necēlu. Aizsūtīju WhatsApp foto ar vidējo pirkstu un uzrakstīju, lai ar mani kontaktējas tikai caur tēti, ja baigi vajag. Bet tētis vairs nezvana, un īsziņas viņam vispār nepatīk. Īstenībā mammai gribēju rakstīt, ka ienīstu, bet viņa mani ir sačakarējusi ar savu teicienu, ka strīdēties vajag tā, lai tai vietā pēc tam aug zāle.

00.26

Naivais aizgāja meklēt ugunskuram malku. Hibrīds beidzot izņēma austiņas, uzsprauda pakausī savas koka cirtas un metās upē peldēt. Viņa peld ļoti labi, droši vien trenējas. Figūra arī kā peldētājām: plati pleci, šauri gurni un mazas krūtis. Šķiet, viņa besās, ka N visu laiku ar mani sarunājas. Be ar ko tad lai viņš runā? Pati vainīga, ka aizbāza ausis! Kad H beigs peldēt, jāpasaka, lai nomierinās – nezagšu. Teikšu, ka man N nepatīk. Ne jau riebjas, bet par savu draugu es viņu negribētu.

00.51

H lokas arī pēc peldēšanās nebija izšķīdušas. Kad samelojos, ka man ir pašai savs draugs un viņas N man nav vajadzīgs, vienradzis no laimes vēma varavīksni un prasīja, vai es esmu ar mieru gulēt teltī ar Pušumu un Brutālo – brālis mani neaiztikšot un sargāšot no P. Apsolīju ar norunu, ka viņa vairs nestaigās ar austiņām. H tās ielika manā somā un izstāstīja, ka ar N viss sācies pavisam nesen; vēl neko nevar īsti saprast, jo viņš feisbukā nav nomainījis attiecību statusu un ielaiko arī citu meiteņu bildes. Bet viņa jau ir atzinusies mīlestībā un divreiz atdevusies. Ja saka „divreiz”, tas nozīmē – n-tās reizes. Bet vai viņš ir atzinies?

1.11

Brutāls Cilvēks un Pušums ir atpakaļ. Pārējās ampulas salikšot rīt, citādi viņi pārnāktu tikai ar saullēktu. Man gan šķiet, ka Brutāls vienkārši negrib atstāt māsu kopā ar Naivo.

1.23

Mammas īsziņas dzēšu nelasītas.

1.52

Tie vecīši otrā krastā krīt uz nerviem arvien vairāk! Kāds tur tikko aizbrauca, visi izvilkās laukā pavadīt. Lai nedzirdētu viņu stulbo zirgošanos, spēlējam mašīnā mūziku no Naivā telefona. Durvis vaļā, un skan tik skaļi, ka pašiem jāsabļaujas. Man šķiet, ka Naivais dzer par daudz. Īstenībā arī Hibrīds. Bet H nav ko cepties – es vairāk runāju ar P, bet N pat neuzsmaidu, lai H neatprasītu austiņas. Varbūt vajag N dot mājienu, lai atšujas? Brutāls izdzēra tikai vienu aliņu; varbūt vajadzēs braukt uz veikalu, jo ir daudz šmigas, bet maz rijamā. Es nedzeru nemaz. Man ir tikai četrpadsmit gadu, un neviens, par laimi, nepiespiež.

2.28

Jau tumšs. Naivais pielējies. Visiem dzirdot pateica, ka Hibrīdam ir mazi pupi. Pa kluso nofotografēja, kamēr viņa pēc kārtējās peldes slaucījās, ielika feisbukā, ietagoja H un pierakstīja, ka ir meitenes, kurām nevajag peldkostīmu, pietiek, ja uzlīmē plāksterus. Pēc kādām 15 minūtēm parādīja mums un sacīja, ka viņš palīdzot H veidot karjeru – visas modes fotogrāfes sākot kā modeles. Bija jau gandrīz tūkstotis „like” un daudz „share”. Gandrīz visi H klasesbiedri dalījās – tātad viņa ir izlaiduma ballītes nagla pat, ja tajā nepiedalās. Brutāls atņēma N telefonu, izdzēsa bildi no viņa laika joslas, stūķēja N teltī un solīja, ka sados pa muti, ja izlīdīs. Bet tas tikai vāvuļoja, lai pasakot, kā tā var būt, ka Eklēram 14 gados ir lieli pupi, Hibrīdam jau 16, bet nav vispār. Es ienīstu N! Cilvēks, kas mīl, nekad tā neizdarīs, pat pālī.

2.45

Hibrīds vemj, Brutāls Cilvēks pietur viņas matus. Brālis. Tāda ir mīlestība.

2.54

Naivais teltī žagojas, mēs pārējie ejam gulēt otrā. Uzrakstīju tētim, lai pasaka mammai, ka ar mani viss kārtībā. Pušums nelien laizīties, tāpēc man viņš patīk arvien vairāk. Žēl, ka pirmdien brauc uz Norvēģiju. Saka, ka pavisam.

 

16. jūnijs, sestdiena

5.11

Pamodāmies, jo N blakus teltī bļaustījās, ka viņam rīta stīvums, lai H sēžas virsū. Tagad lien mūsu teltī meklēt H, bet viņas nav arī te. B nelaiž N mūsu teltī. Tagad N rokas pa iepirkumu maisiņiem un prasa, vai esam notiesājuši visas desiņas. P atbild, ka attaisnojām, jo viņas ne pie kā nav vainīgas. Man patīk P un viņa joki.

5.42

Mēs visi meklējam H. Viņas krosenes ir pie telts, drēbju nav. Visi gulējām ar drēbēm, tātad peldēt viņa nav gājusi. Brutāls atkal klusē, un tas ir biedējoši. Mēs visi zemapziņā nojaušam, ka nu ir sūdi, bet mēģinām to noliegt. Naivais domā, ka „šī” sapsihojusies un tagad spēlē paslēpes, lai mūs pavazātu aiz deguna. Pušums ieminas, ka varbūt ielikusi austiņas un nedzird, ka saucam. Es arī gribētu tam ticēt.

5.51

Nē, austiņas ir manā somā.

6.30

Brutāls Cilvēks piezvana uz 112. Nosauc mūsu koordinātas. Kā gan agrākos laikos, kad nebija GPS, šādos džungļos atrada cilvēkus? Bet tad jau nebija arī mobilo.

6.48

Glābēji piebrauca pretējā krastā, pie tā viesu nama. Brutāls saka, ka pie mums ar tik lieliem dampjiem nevarot tikt, aerofoto te pat nerāda ceļu. Tur ir ugunsdzēsēju mašīna, ātrie un busiņš ar piekabi, no kuras izceļ laivu. Laiva brauc pie mums.

7.20

Viņi tomēr meklē upē, nevis mežā. Piezvanīju mammai, lai neviens cits ar mani tagad nerunātu, jo baidos pateikt ko tādu, ko pēc tam nožēlotu. Piemēram, ka Naivajam vajadzēja būt H vietā. Mamma raud. Teicu, lai neraud, jo ar mani viss kārtībā. Ka esmu ar draugiem pie upes, bet nezinu, kas tā par upi: varbūt Gauja, varbūt Salaca, bet varbūt Lielupe, jo diezgan liela. Nepateicu, ka H pazudusi, bet mamma stāstīja, ka atradusi manu piparkūku zaķīti. To, kuru dabūju Ziemassvētkos pirms kādiem desmit gadiem. Atceros, man bija žēl apēst, nevarēju nokost ne austiņu, ne kājiņu. Pa nakti es viņu liku zem spilvena, bet no rītiem abi lēcām vecāku gultā. Vienudien mans zaķis pazuda, mamma sacīja – laikam izlēcis pa logu un aizcilpojis uz mežu. Es traki raudāju. Vakar vakarā mamma atradusi uz grīdas aiz vecāku lielās gultas galvgaļa. Esot vesels, tikai stipri noputējis. Kā mamma varēja izkustināt lielo gultu, kamēr tētis darbā? Tā taču iebūvēta sienā. Brīnos, kā es šobrīd varu domāt par gultu un zaķīti.

9.32

No pretējā krasta aizbrauca ātrās palīdzības mašīna, un pie mums piestāj glābēju laiva. Salst, nevaru parakstīt.

9.59

Ātrie atbrauca pie mums. Nezinu, cik tālu ir tas tilts, zem kura bija mana 11-tā ampula, un varbūt tā jau ir cita mašīna, bet mums visiem tikko iespricēja. Vakar kāds solīja uzsēdināt mani uz adatas, redz, piepildījās. Brutāls negribēja nekādus trankvilizatorus, jo viņam esot jāstūrē. Glābēji sacīja, ka aizbrauks viņa mašīnu, lai neuztraucas, un ātrie iespricēja arī viņam. Tagad ir tāda sajūta, it kā mana pusaizmigusī galva no dgr būtu divu mežu augstumā. Glābēju laivā redzu H, pārklātu ar zilu plēvi. Viņas mati patiesībā ir ļoti gari, slapjās zaļās cirtas iztaisnojušās ārpus plēves rāmi dus uz klāja. Tūlīt noteikti sāksies atdzīvināšana. Iedomājos, ka tāds darbs ir arī tētim, tikai viņš nekad nestāsta.

10.27

Viņi pat nemēģināja H atdzīvināt. Ieradās policija, prasīja parādīt H personiskās mantas, es atdevu austiņas. Brutāls parādīja to ceļojošo postu feisbukā, bet policija sacīja, ka neizskatās pēc pašnāvības. Mūsdienās neviens vairs neslīcinoties, un ne jau tie, kas labi peld. H varētu būt sapinusies nelegāli izliktos zvejas tīklos un nogurusi atraisoties – uz kājām esot skrāpējumi. Un... dzērusi. Nelaimes gadījums. Ja atradīs, kam bija tie tīkli, varbūt tiesāšot, bet ne jau par slepkavību. Brutāls Feisbukā ielika ziņu, ka māsa ir mirusi.

11.11

Brutāls saka, ka Feisbukā izdzēsti gandrīz visi posti ar māsas fotogrāfiju un atsaukti tūkstošiem laiku. Tagad tie paši, kas zem tās bildes spieda „patīk” un rēcošo sejiņu, H laika joslā raksta, cik ļoti viņiem žēl, ka šī meitene mirusi. Kretīni! Kad es neuzvarēju skolas konkursā „Spārni”, arī tad visa klase nāca man klāt un katrs sacīja, ka balsojis tieši par mani. Ja viņi visi tiešām būtu balsojuši, es būtu uzvarējusi ar vismaz 20 balsu pārsvaru. Galva laižas zemāk.

12.08

Viss manis dēļ! Ja manis te nebūtu... Ja mamma atbrauktu uz lidostu... Ja nebūtu izlikti tīkli... Vēlreiz piezvanīju mammai, – man jāzina, kāpēc viņa neatbrauca. Sacīja: tāpēc, ka guļamistabā bija aizvilkti aizkari. Un ka mēs abas pārvākšoties uz citu pilsētu – prom no tēta, omes un viltus draugiem. Lai kādā balsī tētis nelūgtos, viņa varot sagremot tos tēta aizvilktos aizkarus, bet nespēšot piedot, ka divi bērni tikmēr kļuvuši par bāreņiem. Mana galva joprojām ir pārāk tālu – neko nesapratu. Droši vien tētis kādu nav izglābis, bet tā notiek, tāds ir viņa darbs, un mamma nekad nav pārmetusi. Teicu, lai piedod, citādi viņai jāiet prom bez manis, jo arī es kādu neizglābu. Izstāstīju, ka tagad zinu – esmu pie Daugavas un ka naktī noslīka meitene no mūsu kompānijas. „Tātad jau pieci pret vienu,” mamma novaidējās, ka dzimstības un mirstības statistika aizgājusi pa pieskari. Klausuli paņēma tētis, braukšot man pakaļ. Palūdzu, lai Brutāls Cilvēks nosauc koordinātas; ātrie taču zina, kā pēc tām atrast. Tētis pajautāja, vai atvest eklērus. Teicu – labāk zaķīti. Un lai strīdas ar mammu tā, ka pēc tam tur vēl zāle aug. □