Eva pievēra acis, šoseja zem mašīnas riteņiem
traucās uz priekšu, ceļa abās pusēs, kā reiz lasītās rindās, TUR
BIJA LAUKI, MEŽI un TĀ TĀLĀK...
Aiz muguras palika Rīga, Zemgales līdzenums.
Lietuva, tad robeža, kur robežsargi, nicīgi aplūkojuši viņu
kompāniju, kur tie garmataiņi vazājas, un visas tās viņu bungas,
uz zaporožeca jumta piesaiņotas, ērmi, ne padomju cilvēki,
tādiem vēl vīzas dod! Un ne somās, ne koferos nevienas pašas
šnabja pudeles! Ko tad viņi Polijā meklē, hipiji nelaimīgie?
Arī Polijas pusē tas pats, krievi, tādēļ tāds
braucamais, labi, ka ne tanks!
Velti Eva smaidīja, te viņas blondais skaistums,
īsta Varšavas sirēna, nenostrādāja, arī DZIEŃ DOBRY, PANOWIE!
neiedarbojās… Pases ar vīzu zīmogiem tika grozītas un pētītas,
beidzot šķībs smīns un mājiens – brauciet!
– Ārzemes… – norūca Garais, viņu basists.
– Vienā maisā dzīvojam, soclāģerī… – šņāca Resnais,
bundzinieks.
– Nu, Polija tomēr ir un paliek Polija! – Eva
aizsvilās, poļu asinis, vismaz ceturtā daļa, tādas nievas
necieta.
– Paldies Dievam, ka vispār tikām ārā! – Nikiņš kā
vienmēr bija optimists.
Jā, nodomāja Eva, brīnumi tomēr notiek! Vai viņi
vēl pirms gadiem diviem trim varēja pat sapņot par ārzemēm? Uz
Baku – lūdzu! Uz Minsku? Lūgtum! Labi, tagad viņi brauc uz
Dēdērē! Pie dederastiem, kā austrumvāciešus saukāja Garais,
gudrinieks atradies!
Kā kamieļi viņi bija izlīduši cauri visām adatas
acīm, spēlējuši visos tajos viņu komjauniešu festivālos,
protesta dziesmas tās esot! Tālāk – visas tās anketas, pārrunas!
Darba vietas raksturojumi! Tomēr kaut kas bija mainījies. Tas
pats glumais tipiņš, komjaunatnes sekretārs, visi tie draudzīgie
padomi, nekādas džinsas! Tās pinkas – mājiens uz puišu pusi –
nost!
Iespējamas provokācijas! Bet sarunas beigās, Bože
moi! Tipiņš pamirkšķināja ar aci un atsita žaketes atloku, un
tur – auseklītis!
– Gdaņska! – viņas pussnaudu pārtrauca Nikiņa
sauciens.
Viņi apstājās pie Konservatorijas kopmītnēm. Tur
Garajam bija paziņas, kopā spēlējuši Šauļu festivālā. Iekārtojās
kā karaļi, puiši vienā koju istabiņā. Eva pie poļu meičas,
flautistes Katažinas. Poliete, nopētījusi Evas gredzenus un
rokassprādzes un, protams, iztaujājusi, vai tiešām Latvijā dzīvo
vieni vienīgi krievi, aizskrēja uz mēģinājumu.
Visu dienu viņi klīda pa pilsētu.
Vecas noliktavu ēkas, tirgoņu mājas ar augstiem
akmens lieveņiem, baznīcas un visur izkārtnes, BERNSTEIN,
BERNSTEIN, BERNSTEIN…
– Vai patiešām visas tās mājas pieder vienam
vācietim? – brīnījās Resnais.
– Drīzāk kādam žīdiņam! – atsaucās Garais.
Evai tas lika sarauties, nu jā, blakus tai
ceturtdaļai poļu asiņu viņā pulsēja vēl viena ceturtdaļa ebreju!
– Mēs, Grāmatas tauta! – viņa vienmēr lepni paziņoja tajos viņu
stulbajos dzerstiņos.
– Duraki! Vāciski Bernštein nozīmē dzintaru! Tie ir
suvenīru veikali! Tūristiem!
Kad Garais tabakas bodītē gribēja nopirkt tik
kārdinošo Camel paciņu, kasiere uz viņa rubļiem un austrumvācu
markām paskatījās tā, it kā viņš tai taisītos nolaupīt godu,
neatejot no kases, kā noņirdzās Nikiņš.
Sāka gribēties ēst. Maizes klaips no mājām un Resnā
prātīgi vēl Viļņas tirgū pirktais žāvētās desas luņķis un speķis
žāvājās puišu istabiņas ledusskapī.
Ieraudzījis uz ielas stūra nošņurkušu vīreli, kurš
žēli staipīja akordeona plēšas, Garajam – bads māca domāt! –
prātā iešāvās ideja, kā saka, augstāka par skapi!
– Mēs spēlēsim! Pie stroķiem!
Tika izsaiņotas ģitāras, Garais un Nikiņš
noraustīja stīgas, Eva, no atkritumu tvertnes izzvejojusi apavu
kārbas vāku, ar lūpu zīmuli tur uzrakstīja ZBIERAMY NA PIWO! –
tas nozīmējot – vācam aliņam! – un iegrūda to rokās Resnajam, ko
citu viņš te bez bungām darīs?
Eva dziedāja Pērkona dziesmas, bītlu ALL YOU NEED
IS LOVE!
Gājēji piestāja, Resnā cepurē paskopi krita
nelielas naudas zīmes.
– A poliski tu nemāki? – Nikiņš ievaicājās.
– Proszę pana! – Eva atsaucās un uzsāka – Czerwone
maki na Monte Cassino…, tad pārgāja uz Orzeł biały.
Pienāca milicis.
– Nu būs sūdi lielāki kā Piektajā gadā! – iebrēcās
Resnais, bet milicis asarām acīs pielika roku pie cepures.
– Solidarność! – paspiedis puišiem roku, viņš
pieliecās un noskūpstīja Evas vaigu.
Resnais sastūķēja naudu kabatās, un tuvākajā
restorānā viņi lika ēdienam trūkties.
II
Izdīcis no Resnā naudu, kopmītnēs Garais, tāds nu
viņš mums bija! – atgriezās ar sarkanu un baltu rožu buķeti.
– Tas tev! – pusi ziedu viņš pasniedza Evai, bet
otru pusi atstāja Katažinai, lai redz, ka lotiši prot uzvesties!
Nākamajā rītā viņi šķērsoja Vācijas robežu. Atkal
tika pētītas pases, suņi pie robežsargu kājām gestāpoviski rūca,
sevišķi aizdomīga tiem likās Resnā mugursoma, nu jā, leišu
speķis!
Berlīne viņus sagaidīja ar pelēku rudens lietu,
koncerta organizētāji, DDR komjaunieši, viņus nometināja savā
mītnē, FDJ kultūras centrā.
Vakarā visi dzēra alu, tad puiši nolūza, bet Eva
palika kopā ar vācu meičām skatīties televīziju. Ekrānā veci
vīrieši kaklasaitēs kaut ko gari un plaši runāja, Eva saprata
labi ja trešdaļu, te vācietes pieleca kājās un metās viena otru
apkampt.
– Robeža ir vaļā! – viena iekliedza Evai ausī, tad
visas metās ārā pa durvīm.
Eva aizskrēja uz puišu istabu, nu jā, bāleliņi
krāca kā lāči!
– Rietumi ir vaļā! – viņa auroja tā, ka tie pielēca
kā mīļie!
– Pēc piecām minūtēm mēs braucam!
Istabā viņa izgāza sava kofera saturu uz dīvāna,
izvandīja visu, tad atrada tik mīļos sarkanos svārkus, balto
blūzi, paķēra manikīra šķērītes, tās audumu negrieza. Tad
ieraudzījusi uz galda šķēres, ar kurām viņas atvēra vīna pudeli,
lika lietā tās.
Šņiks šņaks! – audums padevās. Tad tika sašūts kopā
uz vācu meiču šujmašīnas, URRĀ! – sarkanbaltsarkanais Latvijas
karogs!
Puiši ārā jau gaidīja, visi sametās mašīnā, Resnais
pie stūres, ko īstam latvietim var padarīt tie pāris vācu aliņi,
Eva, karogu rokā, izliecās pa atvērto logu. Delakruā glezna tā
bija, Brīvība uz barikādēm!
Lai nu ko, bet braukt Resnais mācēja! Cauri ļaužu
pūļiem, kas traucās uz Brandenburgas vārtu pusi, viņi izmanījās
izbraukt ne sliktāk kā video redzētajās filmās, ļaudīm skandējot
– AUSTRIA! AUSTRIA! – nu jā, tie karogi viņiem likās tik
līdzīgi…
Visa Sienas piekāje bija ļaužu pilna, tur bija gan
jauni, gan veci, robežsargi, atkāpušies malā nesaprašanā
skatījās – kas nu būs, kā tad tā? Vairs nav jāšauj? Arī suņi
nodūra galvas – riet vairs nevajag? Nogāzt no kājām un kost,
kost, kost – arī nevajag? Un kas ar viņiem tagad notiks? Vairs
nebaros? Šaize!
Nepacietīgākie rāpās pāri Sienai, ar laužņiem un
āmuriem dauzīja sienu, robežsargi tikai noskatījās, kā tad tā?
Šaize, šaize!
Tur, otrajā pusē, gaisā švirkstēdamas lidoja
raķetes, sprāga petardes, tūtināja automobīļu taures,
melnādainie rietumberlīnieši apkampās ar Austrumberlīnes
gastarbeiteriem vjetnamiešiem, plūda alus un šampānietis, zemē
mētājās, kur palicis vācu ORDNUNG? – banānu un apelsīnu mizas…
Evai reizes trīs, ja ne vairāk, tika piedāvātas laulības, Garo
un Nikiņu berlīnietes aizrāva sev līdz – seksuālā revolūcija
bija klāt! – Resnais bučojās ar izkāmējušu rastafārieti, velns
viņu zin, vīrieti vai sievieti, karnevāls tas bija, viss, viss
vārījās!
Pāri visam dārdēja Lambada, vienojot abas Sienas
puses, Berlīni, Vāciju, visu pasauli!
Beigas
