Juris Zvirgzdiņš

 

Septiņi zābaku pāri

No cikla Rīgas leģendas

 

 

Sāksim ar visiem zināmo. 1946. gada 3. februārī Rīgā, Uzvaras laukumā pēc tiesas sprieduma publiski pakāra septiņus vācu virsniekus – Fridrihu Jekelnu, Zigfrīdu Rufu, Aleksandru Bekingu, Džonu fon Monteonu, Broņislavu Pavelu, Fridrihu Verteru un Hansu Kiperu.

Maizi un izpriecas! – to zināja jau senajā Romā, nu jā, maize uz kartiņām, tirgū – rupjmaizes kukulītis maksāja desmit červoncus[1], bet izpriecas, nu sarīkosim kaut ko tādu, ilgi neredzētu, publiski nāvessods Rīgā sen nebija redzēts, lai tiek ļaudīm savs prieciņš!

Kad pakārtie, lēni, kā negribot, šūpojās karātavu cilpās, pūlis rēkdams pārrāva kareivju ķēdi un metās pie karātavām, ņirgādamies šūpoja pakārtos, sēdināja sev plecos, ģenerālim Jekelnam norāva bikses.

Kad tika ieviesta kārtība un pūlis atspiests, izrādījās, ka pakārtajiem nozuduši zābaki, tikai vienam kājā nez kāpēc palicis viens vientuļš zābaks.

Tad ļaudis pamazām izklīda, svētki bija beigušies. Iluminācija šoreiz izpalika.

Tikai – kur palika pārējie zābaki, kopskaitā trīspadsmit?

Pirmais pāris uzpeldēja jau nākamajā sestdienā Zirgu salas krāmu tirgū – utenī. Pārdevēja – bakurētains sievišķis – tos par červoncu žūksni pārdeva Krišjānim Nagainim no Bauskas, darba zemniekam. Nagainis, pārvedis zābakus mājās, teju vai pusdienu cīnījās ar tiem kā Jāzeps – varbūt tas bija Jēkabs? – ar eņģeli, tos kājās stīvēdams, tie nepadevās – nekādas bezierunu kapitulācijas! – nelīda kājās, nelīda, un viss! Kas Nagainim atlika? Nospļauties un smagu sirdi – tāda nauda zemē nomesta! – nolikt tos priekšnamā – nu, varbūt zābaki izaugs lielāki, varbūt paša kājas sarausies, ko tik tāds stulbenis nevarēja savā prātā stiķēt! Dulls kas dulls! Žurkas bija gudrākas, tās brīnumiem neticēja, sagrauza viens un divi!

Otro pāri pret pudeli paštecinātā un speķa gabalu iemainīja Broņislavs Voguls, N. pagasta partorgs[2]. Arī tam zābaki izrādījās par maziem – velna fašisti, tiem kājas tievas kā kazām! Tā tie nostāvēja gadus četrus, nācās vien atdot dēlam Vladimiram, tam Rīgā, arodskolā, pie melnā šineļa zābaki piestāvēja kā kulaks uz acs. Būs ballītēs pirmais čalis!

Tikai – par velti mīlēts! – zābaki noslīka kopā ar īpašnieku Daugavā, kad pa burbuli nogāja lepnais kuģis Majakovskij...

Trešo pāri iebraucamajā vietā Vienības gatvē nopirka medmāsa Elza Grīnupa no Dundagas. Pārveda mājās un jau otrās dienas vakarā aiznesa uz mežu – tur bunkurā slēpās viņas brālis, bijušais leģionārs Kārlis Grīnups. Zābaki derēja kā uzlieti, tikai – Elziņa tika izsekota, mežiņu ielenca istrebīķeļu[3] ķēde, divi no bunkura padevās – vēlāk tiesa un dvadcaķ pjaķ ļet lagerjei[4]. Kārlis atšaudījās līdz pēdējai patronai, līdz automāta kārta viņu apklusināja uz mūžu. Zābaki tika Lielgalvju Pēterim, – greizsirdīgs, jo nedeva šim Elziņa, nedeva! – kurš arī bija mežabrāļu uzrādītājs.

Pastaigāja kā pāvs dienas divas un – šnup divup! – pa logu ielidoja rokas granāta un – šlus![5] – aizgāja Pēteris pie tēviem, tik vien kā tā sarkanā zvaigzne uz finiera piramīdas kapos un vēl – pionieri svētkos, tad arī tie kaut kur izkūpēja. Elziņa piecdesmit sestajā atgriezās no Sibīrijas – profesija palīdzēja izdzīvot – apprecējās, divi bērni, tagad pensijā.

Ceturto pāri Andrejs Pukše bija norāvis pašrocīgi tam velna vācietim, un derēja! Tikai – jau otrajā valkāšanas reizē – brālēna kāzās – pēdas niezēja kā nātru sakostas, pampa un metās tulznas, nācās sēdēt kā nolēmētam, ne tev padancot, ne dūres izvicināt!

Nelīdzēja ne mātes ieteiktās zāles – vaivariņi vai pelašķi – kājas smirdēja kā āzim, nē, tādas Ēģiptes mocības bija neciešamas, nācās vien mest kaunu pie malas un iet pie vecās Mokišķu Mades, tā izslavēta burve un zintniece – viņa, zābakus paspaidījusi un, krustus mezdama, apošņājusi no iekšas un ārpuses, paziņoja, ka zābakos dancojis pats Nelabais vai vismaz kāds no viņa pakalpiņiem, tie smirdot pēc cilvēku asinīm, te nekādi vārdi nelīdzēšot, lai tikai nesot uz kapsētu, un tur – svētītā zemē – aprokot, jo citādi pats valkātājs tajos aizdancošot taisnā ceļā uz elli!

Kas nabaga Andrejam atlika? Nomocījies vēl dienas trīs – sazin, ko tā dullā bāba sarunāja! – vakara krēslā aiznesa uz kapsētu un apraka, un – ligu kā ar roku noņēma!

Piekto pāri kādam spekulantam kā lietiskos pierādījumus konfiscēja Sarkanarmijas rajona milicijas iecirkņa leitnants Konstantīns Mozeļskis. Viss būtu labi, zābaki derēja, tikai...

Tikai tai viņu spēlītei, naktīs pārģērbtiem civildrēbēs, uz Bauskas šosejas papurināt tos Rīgā braucējus budžus, ņedobitih buržujev![6] – reiz pienāca gals.

Viens no miličiem, latvietis, pistoli rokā, izlēca uz ceļa un uzsauca: – Stāvi! Mēs esam mežabrāļi! Nāksies padalīties! Atnāks vecie laiki, tad norēķināsimies!

Ne tie laiki, vismaz Mozeļskim un draudziņiem, atnāca, nekā!

Kādu nakti – pamalē ausa jau rīts – no pēdējā vezuma izlēca bariņš automātiem bruņotu enkāvedešņiku[7] un apšāva miličus kā trušus. Mozeļski un viņa bēdu brāļus aizvilka līdz tuvākajam purviņam un nogremdēja akacī. Tiesāt vēl tādus, ko vēl ne, nosmirdēs pa visu pasauli, ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas, kā teica pats Josifs Visarionovičs! Šitā pašdarbība neies krastā, ja vajadzēs – visus tos kulakus paši paņemsim pie dziesmas!

Nu bet zābaki? Tā arī nogrima purvā, piesūcās ar rāvu un sapuva? Tā arī sapuva. Vai čekistiem savu trūka?

Sesto pāri, šķiet, tie bija paša ģenerāļa Frīdriha Jekelna zābaki, Aleksis Marcinkevičs – te politnekorekti nosaukšu viņa tautību: čigāns – ieguva visai nosodāmā veidā, tie paši uzmaucās viņam kājās kādas Jūrmalas vasarnīcas priekšnamā. Cik tur tās gudrības, naktī izspiest priekšnama lodziņu, kā zutim ielīst iekšā, un – tur jau tie mēnesnīcā spīdināja spožos sānus un – hav ruk![8] – tagad Aleksis galifē biksēs, trofeju divrindu žaketē, šitajos zābaciņos varēja staigāt kā īsts bāro, čigānu barons!

Nu, bija paknapi, spieda, bet nebija jau Aleksis ar pirkstu taisīts! Iemīza vienā zābakā, iemīza otrā, tie neizturēja un – Hände hoch![9] – padevās!

Tikai – īsas dziesmas nav garas! – drīz vien viņu sasēja un tiesā – Aleksej Martinovič Marcinkevič, odna tisjača tridcatovo goda rožģeņija[10], par zādzību ar ielaušanos, nē, ne jau par to Jūrmalas vasarnīcu, nē, paša Nelabā sakūdīts, ielīda viņš pie Vojentorga[11] priekšnieka, un tur, jau ārā nākot ar pilnu maisu plecos, viņu paņēma ciet un – imeņem Latvijskoj Sovetskoj Sociaļističeskoj Respubļiki![12] – pieci gadi lāģerī!

Tālāk – etaps. Dievs vien zina, kā viņš pasargāja savu dzīvību un smalkos zābakus, urkas[13] peresilkās[14] tikai blenza caur pieri, bet jau uz baržas, peldot pa Jeņiseju, kad klāt pienāca pats pahans[15]: – Nu, mainīsimies? – vairs nelīdzēja nekas: divi blatniji[16] izpurināja viņu no zābakiem kā putekli.

Bet – Dievs nav mazais bērns, viņš nenovērsa savu vaigu no nabaga čigāniņa, jau otrajā dienā pahana lepnībai pienāca gals.

Viņu ielenca zeki[17], sacēla haju[18], noasināta vīle ieurbās paškronētā likumīgā zagļa sirdī – viltvārdis šis esot, jau voļā saostījies ar musoriem[19], ssučilsja[20] – un tad jau – tiri piri – līķis pārlidoja pāri bortam. Īss plunkšķis, sargu šāvieni un saucieni: – Ņe uiģoš, padla![21] – Vasja Kots nogrima Jeņisejā.

– Tādi labi zābaciņi bija... – caur zobiem iz­šņāca kāds no konvoja.

Pats Aleksis Marcinkevičs izdzīvoja, atgriezās Latvijā, ielika zelta zobus, uzcēla Mārupē māju, apprecējās, saražoja bērnu bariņu – cik tur tā darba! – un dzīvo vēl šobaltdien, ja vien nav nomiris.

Tā, seši pāri nu būtu pie vietas, bet septītais? Nu nebija tur pāris, tik vientuļš zābaciņš. To pašu kāds iežēlojies uzdāvināja – ko tu ar vienu darīsi, ja pašam vēl divas kājas! – invalīdam vienkājim, vienrocim bez kreisās acs. Viņš, Mihails Kuzņecovs, dedzis tankā, bijis vācu gūstā, pabijis pie Vlasova, izbēdzis, nokļuvis partizānos, uzrāvies uz mīnas, pēc hospitāļa šeit, fašistu zemē, kara ordeņiem apkāries, pie Kolhoznieku tirgus, kanāla malā lūdza žēlastības dāvanas. (“Bratja i sjostri! Krov proļival! Za Roģinu, za Staļina! Pomogiķe! Hrista raģi!”)[22]

Šnabim pietika, ar kruķi viņš atgaiņājās no samovariem[23] – bezkāju bēdubrāļiem uz dēlīša ar riteņiem, tie – utes tādi! – līda kauties.

Tikai tā kāja, kaut kas tur bija, bet kas? – Gangrēna! – paziņoja ārsts Gurevičs, vēl viena fašistskaja svoloč[24]!

Grieza pa gabalam, un – nogrieza! Nomira Mihails Kuzņecovs, dzimis 1924. gadā, Veļikije Luki, Bogomolovas ciemā. Lai Dievs mielo viņa dvēseli!

Bet – kur palika viņa zābaks? Tas ilgi nogulēja sainī ar M. Kuzņecova birku kara hospitāļa noliktavā, bet 1994. gadā, PSRS armijai izvācoties no Latvijas, tika nodedzināts centrālapkures kurtuvē.

Te kāds uzmanīgāks lasītājs – ir, ir vēl mūsdienās tādi! – pajautās: – Bet kur palika vēl viens zābaks, tas, kuru nenorāva vienam no pakārtajiem?

Atbildēšu godīgi. Nezinu. Nezinu, un viss! □

 

---

[1] Červoncs (krievu val.) – līdz 1947. gada reformai: 10 rubļu naudas zīme.

 

[2] Partorgs (krievu val.) – komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretārs.

 

[3] Istrebīķeļi (krievu val.) – paramilitārs grupējums, kas piedalījās operācijās pret mežabrāļiem.

 

[4] Dvadcaķ pjaķ ļet lagerjei (krievu val.) – divdesmit pieci gadi izsūtījuma nometnēs.

 

[5] Šlus! (vācu val.) – cauri!

 

[6] Ņedobitih buržujev! (krievu val.) – nenoslaktētos buržujus.

 

[7] Enkāvedešņiku (krievu val.) – no abreviatūras NKVD (Narodnij Komisariat Vnutreņņih Djel) – Iekšlietu Tautas Komisariāts jeb „čeka”.

 

[8] Hav ruk! (it kā romu val.) – izsauksmes vārds.

 

[9] Hände hoch! (vācu val.) – rokas augšā!

 

[10] Aleksej Martinovič Marcinkevič, odna tisjača tridcatovo goda rožģēņija (krievu val.) – Aleksejs Mārtiņa dēls Marcinkevičs, dzimis tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā.

 

[11] Vojentorgs (krievu val.) – preču veikals armijas virsniekiem.

 

[12] Imeņem Latvijskoj Sovetskoj Sociaļističeskoj Respubļiki! (krievu val.) – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā.

 

[13] Urkas (krievu val. slengs) – nievājošs cietumnieku apzīmējums.

 

[14] Peresilka (krievu val.) – etaps.

 

[15] Pahans (krievu val. slengs) – ieslodzīto līderis.

 

[16] Blatnije (krievu val. slengs) – kriminālajai pasaulei piederošie.

 

[17] Zeki (krievu val. slengs) – ieslodzītie.

 

[18] Sacelt haju (krievu val. slengs) – sarīkot troksni, nekārtības.

 

[19] Musori (krievu val. slengs) – miliči.

 

[20] Ssučilsja (krievu val. slengs) – slepus sadarbojās ar varas pārstāvjiem.

 

[21] Ņe uiģoš, padla! (krievu val.) – neaiziesi, maita!

 

[22] Bratja i sjostri! Krov proļival! Za Roģinu, za Staļina! Pomogiķe! Hrista raģi! (krievu val.) – Brāļi un māsas! Asinis nežēloju! Par Dzimteni, par Staļinu! Palīdziet! Kristus vārdā!

 

[23] Samovari (krievu val. slengs) – tā pēckara laikā sauca invalīdus bez rokām un kājām.

 

[24] Fašistskaja svoloč (krievu val.) – fašistu nelietis.

 

 

Esmu dzimis Rīgā 1941. gadā. Pabeidzis vidusskolu, īsu laiku mācījos augstskolā latviešu valodas, tad vēstures fakultātē. Tālāk dažādi darbi – ugunsdzēsējs teātrī, krāvējs, sargs u. c. Atjaunotās Latvijas laikā – redaktors apgādos „Vaga” un „Artava”. Publikācijas kopš 1982. gada, iznākušas 30 grāmatas bērniem, 2 romāni un 3 stāstu krājumi pieaugušajiem, apm.12 raidlugas, kā arī kopā ar Lienīti Medni-Spāri un Vladi Spāri romāns Odu laiks. Darbi tulkoti vācu, angļu, franču, krievu, somu, lietuviešu un bulgāru valodās.