Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018
Vilnis Auziņš
Fotogrāfija. Procesi un notikumi
Uz šī gada īpašā statusa fona fotogrāfijas nozares iespējas un to kopēji, pieļauju, tā īpaši nav pamanīti. Pasākumu, iespējams, ir vairāk nekā iepriekš, bet citu kultūras nozaru jaudas joprojām ir ietekmīgākas.
Sākšu procesu apskati ar Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī, jo šajā kultūras pajumtē notiek dažādas mākslas aktivitātes, un tās ir izcili sakārtotas. Realitāti un tās izpausmes vērojošo autoru vēstījumu izvēles motivāciju vispamanāmāk pārstāv fotogrāfu veikums.
Ar cieņu pret vēstures skarbo norišu pierakstu pieminama Dāvida Holmerta radītā Latvijas Otrā pasaules kara beigu laika bēgļu sāga Gotlandes salā. Aprīļa nogalē M. Rotko centrā tika izstādīta pavisam neliela daļa no autora radītās kolekcijas. Tā palīdzēja veidot to ieraugāmo pasaules atšķirību dimensiju, kādu nepieciešams izprast tiem, kuri paši nav piedzīvojuši Latvijas realitātes pagājušā gadsimta otrajā pusē.
Latvijā visai pazīstamā fotogrāfa Ulda Brieža veikums ir ļoti pārliecinošs ar viņa tiešo, patieso realitātes tēlu ieraudzīšanu un izšķirošā mirkļa satvērumu. Ulda darbi ir stabils apliecinājums tam, ka fotogrāfijas redzes/pieredzes vēstījumu jauda spēj radīt iespaidīgus un uzticamus vēstījumu tēlus. Ar gandarījuma noti vēlos uzteikt gan mākslas centra izvēli, gan kuratores Ingas Brūveres darbu, iekārtojot šo fotogrāfijas biennāles ietvaros īstenoto izstādi Daugavpils mākslas centrā. Tā noteikti bija līdzsvarotāka un vizuāli baudāmāka par iepriekšējām U. Brieža fotogrāfiju tēlu ekspozīcijām.
Vienlaicīgi ar šīm divām jau minētajām izstādēm tika atklāta arī 2. starptautiskā fotogrāfijas simpozija dalībnieku izstāde. Konkursa procesā izvēlēto autoru interese par fotogrāfijas mēdija iespējām šoreiz dominējoši fokusējās uz sevi, kādu saskarsmju vai secinājumu tēlu konstruēšanu izmantojot palīgierīci fotokameru. Grupu visai spilgti papildināja un arī rosināja tās saliedētību ļoti pazīstamais Lietuvas fotogrāfs Algimantas Aleksandravičius. Šķiet, ka pašu simpozija dalībnieku lielākais ieguvums bija iespēja vērot, kā top U. Brieža izstāde. Savukārt centra apmeklētāju pieredzi dažādoja simpozija dalībnieku laika/telpas studiju interpretāciju rezultāts.
Kā apliecinājums fotogrāfijas īpašajām spējām saglabāt laika/laikmeta tēlu ir arī projekta „Latvieši. 21. gadsimts” (LV21) kolekcijas nelielās daļas izstāde Daugavpils cietokšņa ārtelpā. Projekta mērķa uzstādījuma izvēlētais vēstījuma modelis paredz nejaušu portretējamo brīvprātīgu un iepriekš neiestudētu paštēla izpausmi. Jebkura atraktivitāte vai ļoti tīša sevis izrādīšana iekļaujas realitātes tēla fiksācijas nosacījumu modelī. Ņemot vērā uzaicinājumu piedalīties 2018. g. „Mākslas nakts” pasākumā „LV21”, projekta iniciatori nolēma pieņemt piedāvājumu izmantot neapdzīvotas ēkas logus ārtelpas ekspozīcijai. No ļoti apjomīgās „LV21” projekta kolekcijas tika (arī pašlaik tiek) eksponēti tikai tie attēli, kuru varoņi un vēstījums ir saistīti ar Daugavpili.
 Projekta „Latvieši. 21. gadsimts” (LV21) kolekcijas izstāde Daugavpils cietokšņa ārtelpā.
|
Centienu uzturēt vienu no būtiskajiem fotogrāfijas nozares attīstības vēstures pienākumiem un saskarsmes kvalitātes iespējām joprojām cenšas kopt Ogres fotoklubs.
Šī attieksme un darbības pozīcija ir Egona Spura intelektuālā iespaida mantojums. Klubs organizē arī kādu visai lietderīgu, bet nedaudz Latvijā arī „atdzisušu” aktivitāti – uzaicināto fotogrāfu desantēšanu novada dzīves procesos vienas dienas laika robežās. Šogad pasākumam bija arī iniciatīvas 30-gades atzīmēšanas jēga. Ogres muzejs šo akcijas daļu īstenoja ar cienījama iekārtojuma izstādi. Šāda sociālo procesu pētnieku un kultūras profesionāļu savlaicīga iesaistīšanās tad arī jāuzskata par pozitīvāko līdzīgu aktivitāšu attīstības risinājumu.
Turpinot fotogrāfijas laika tēlu liecinieka aspekta apskatu, jāpiemin Pētera Apiņa attēlu vākuma apkopojums grāmatā Latvijai 100. Šo izdevumu var nosaukt par Laikmeta gaismas rakstu audumu, kuru ir skārusi tikai apskatnieka izvēle, bet ne īpašas piegrieztnes šķēres. Līdz ar to attēlu kopums it kā pats veido to vēstures panorāmu, kuras daļa ir arī liela Latvijas iedzīvotāju kopuma šodienas esības realitāte.
Pieļauju, ka gan vēsturniekiem, gan fotogrāfiem būs vēlme izvest šāda satura uzstādījuma izdevumu uz kādu sev tīkamāku secinājumu pusi. Šķiet, ka P. Apinis ir vēlējies paveikt tikai vienu būtisku labo darbu – iemest atgādinājumu dīķī visai pasmagu akmeni. Atgādinājums ir mērķēts tai kultūrpolitikai, kuras legālās bezatbildības tiesības nemaz nepieļauj veikt strukturētas laikmeta izskata vai laikmeta tēla studijas. Uz šī fona P. Apiņa izvēlētā vēstījuma dramaturģija „spoguļa lausku pētniecība” šķiet atbilstošāka gan Latvijas valstiskuma, gan fotogrāfijas pastāvēšanas nelineārajām izpausmēm.
Arheologi visai bieži ir priecīgi par daudz mazāku lausku krājumu.
Apskatu par „dzīves lausku” sāpīguma un cilvēka esības attiecībām turpina arī ļoti pazīstamā Latvijas fotogrāfe Inta Ruka. Viņa Latvijas Fotogrāfijas muzejā izstāda to cilvēku portretus, kuri viņai ir uzticējuši savus dzīves stāstus un arī atziņas par dzīves pieredzi ekstremālajos karu un to seku apstākļos. Izstāde „Atcerēties dzīvi” aktualizē cilvēcības pastāvēšanu mūsdienu tirgus ekonomikas iemidzinātajā sabiedrībā. Autores komentāri ir visai plaši atspoguļoti digitālajos mēdijos.
Lai pievērstos fotogrāfijas tehnoloģiju lietošanai subjektīvu secinājumu vizualizēšanas praksē mākslas teritorijā vēlreiz jāatkāpjas uz šī gada pavasara pusi.
Pamanāmu aktivitāti Latvijas fotogrāfijas nozares laukā pieteica „Rīgas Fotogrāfijas biennāle”, solot gan nopietnību, gan ironisku vieglumu. Arī šī pasākuma izgaismošana ir atrodama tīmeklī. Pašu organizatoru pašnovērtējumā tika izcelta Ingas Brūveres un Marie Ševoldas kūrētā izstāde „Ekrāna ēra I: pašportreti”. Mans personiskais viedoklis par šo ekspozīciju tikai pievienojas uzstādījumam, ka ekrāna telpas pastāvēšana ir visai radikāli ielauzusies mūsu apziņā ar „ātrās pārtikas” jēdzienisko kvalitāti, inscenētu ziņu dokumentiem un mazliet atbaidošu izstādes autoru šīs saskarsmes realitātes novērtējumu. Ja tāds bija izstādes kuratoru mērķis, tad tā jāuzskata par trāpījumu mērķī.
Paralēli notika arī balvas „Meklējam jauno fotogrāfijā” ieguvēju – Diana Tavare (Latvija), Tāvi Suisalu (Igaunija) un Krista Madjare (Latvija) – darbu skate ar tai pienākošos apbalvošanas ceremoniju. Balvas procesa organizatori visai acīgi ir pamanījuši laikmeta tendences.
Pie secinājumiem jāpievieno nu jau visai stabilais šķitums, ka šīs vizuālās kultūras aktivitātes nosaukumam būtu jādod mērķim atbilstošāks apzīmējums. Piemēram – „Fotogrāfijas instrumentu lietošanas paplašinājums”, jo balvas mērķis akcentē tieši vizuālās valodas atbalsta instrumentu lietošanu.
Pamanāma vizuālā vēstījuma uzrunājošā jauda bija arī Rūtas Kalmukas izstādei Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Pie muzeja veiksmēm jāpieskaita arī Elīnas Rukas kā muzeja uzaicinātās autores izstāde „Visi viļņi pieder jūrai”. Viņa sevi ir pieteikusi kā mākslas tēlu būvēšanas procesu dalībnieci ar pamanāmu vēlmi izcelt arī tādas kā tehnologa-dizainera kvalitātes. Šāda statusa identifikācija tikai precizē autores attiecības ar fotogrāfijas un citiem vizuālās izteiksmības radīšanas instrumentiem. Manuprāt, šai izstādei piemita visai spilgtas saziņas dizaina pazīmes, jo tajā apskatāmie objekti nepārprotami rādīja saziņas dizaina rezultāta sasniegšanai lietotos dramaturģijas un grafiskā dizaina instrumentus. Būtiskais un pārliecinošais – rāda tos ar uzticamu mērķa motivācijas stabilitāti.
 Elīna Ruka. Relativitāte. Fotomāksla (2018) |
Fotomākslas vēstures pētnieks, kultūras pasākumu menedžeris, izstāžu dizainers Vilnis Auziņš ir Vortāla <www.foto.lv> redkolēģijas loceklis, Žurnāla Imago ( Slovākija) redkolēģijas loceklis, Fotogrāfijas profesijas standartu konsultants, Fotogrāfijas estētikas vēstures lektors.
