Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

Ingmāra Balode

Pieci dzejoļi astoņpadsmitajā

 


Disnejs

Tu arī gribētu krustdūrienā izšūtu mikimausi
pagājušā gadsimta agrā pusdienlaikā
vizošā un lēnā istabā

Un lupīnas, atkal tās,
ko
bērni pēc gadiem atradīs lapā
„Latvijas pļavu puķes”
Nē. Tās aug te iesētas,
un sēklas priekšauta kabatā
klusītēm grab.

Tu arī gribētu, lai viņš vēlreiz to
košļenē atrasto bildīti pārzīmē:
lepns pelēns dodas ķert taureņus,
dīķī lēkā zivis.

Tu samiedz tumsā acis un atkal
atver tās plati, bet telpas vairs nav.
Nav pat divu veiklas rokas zīmētu punktu
ar flomasteru uz lapas.

Kurlajā tumsā kāds tapieris izspēlē

mirkli, kad iedrebas ekrānā kadrs,
un putekļu strēlei cauri skrien
pelēns pie tevis,

viena no bezmāju cilvēkiem
vēsajā kinozālē.
 

 

Asināt nažus

Tu no attāluma man māci
asināt nažus.
Nē, tas nav tā, ka stāvi akmens virtuves
tālākā galā un skaidrām kustībām asmeni
velc gar galodu.

Tas ir tā, ka es esmu viena, ar bērnu, uz salas,
ar būdā atrastu nazi, un tu man rakstiski
māci to asināt. Kāpēc izkaptis kapina, nu?

Kāpēc pienenes ir dzeltenas, jautā bērns.
Es gribu tikai vienu mazu vārdiņu pateikt,
viņš saka aizmigdams -
kāpēc pienenes ir dzeltenas?

Nazis, pienene, zilgmē baltas švīkas no rīta,
pēcāk skaidrs, spilgts kailums.
Tu no attāluma man māci
asināt nažus.
 

 

vīnogas naktī

vīnogas naktī, pārlijušas pāri
smilšakmens mūriem kā nevietā sakuplojušu skulptūru fragmenti,
naktī, tik saldas.
mums nav gandrīz nekādas nākotnes,

mums ir kalns un dēls.
Gaisma pār abiem pārveļas kā silts vāls no rīta. Lai. Mēs satikāmies,
lai piekalnē ar šo puišeli ēstu vīnogas
un gaisma veltos mums pāri,
vai ne?
 

 

Vecais balodis

Šovasar daudz kritušu putnu
vai tie netiek cauri
šaurajām ielām
vai apžilbstot ieskrien
stāvās ēku pierēs

Vecais balodis
pie kafijas veikala
vairs nepaceļas spārnos
Turpat blakus vecs vīrs baro dzīvos

Vien dažas dienas
Un cauri ar vasaru
 

 

mediji

nevajadzēja
nofotografēt
manus sirmos matus
tavus iekritušos vaigus
viņa dubultzodu
viņas pietūkušās rokas
reljefu maiņas
mēs mūs
nevajadzēja
fiksēt
sausumu vēju un lietu
meža ugunsgrēkus
paralēli
nevajadzēja
seismiski neizmērītās
plaisas kāpās
asfaltos šķērssvītras

bijām tik skaisti
tik viltīgi smaidoši rotaļu
zirdziņam sārts aplis
vaiga vietā bijām gana
vienkāršoti sarežģīti iemīlami nemīlami
palaižami
ielas meitas
un dēli

tas nav tavs dzejolis
man saka rokpelnis
viņu arī nevajadzēja
nobijušos vienu ar vaļā
žaketi bez lietussarga

vējš lietus
par laimi
daži mediji
vēl no papīra
varam raudāt
līdz saplīst vaigi līdz savērpjas strēmelēs mati

 

 
 

Ingmāra Balode (1981) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura un maģistra studijas, studē tās doktorantūrā. No 2006. līdz 2011. gadam literārā redaktore portālā Satori, kopš 2012. gada redaktore apgādā Mansards. Publicē dzejoļus kopš 90. gadu beigām, agrīnā dzeja apkopota kopkrājumā 21 no 21. gadsimta (1999). Pēc tam iznākuši divi dzejoļu krājumi. I. Balodes dzejoļi tulkoti angļu, lietuviešu, ukraiņu, poļu un čehu valodā, neliela dzejas izlase itāļu valodā iznākusi 2016. gadā Venēcijā. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus. Tulkojusi savas paaudzes poļu rakstnieku darbus (Dorota Maslovska, Mikolajs Ložiņskis, kā arī Ādama Zagajevska dzejas izlasi. Publicējusi arī E.E. Kamingsa, Tadeuša Dobrovska, Jaceka Denela un citu autoru darbu atdzejojumus, kā arī Slavomira Mrožeka īsprozas tulkojumus. Veidojusi radio NABA iknedēļas dzejas raidījumu Bronhīts. Latvijas Rakstnieku savienības biedre (2006). Divreiz saņēmusi Literatūras gada balvu nominācijā Labākā debija par pirmo dzejoļu krājumu un nominācijā Labākā dzejas grāmata par otro. Par Ā. Zagajevska izlasi saņēmusi žurnāla Latvju Teksti balvu atdzejā (2010), bet par M. Ložiņska grāmatas tulkojumu – Jāņa Baltvilka balvu (2012).

 

 

Jaunā Gaita