Ziema šogad lāga nebija padevusies krāšņumā pat
šeit, pašā Vidzemes augstienē, kur par sniega un sala neesamību
aukstākajā gadalaikā gandrīz nekad nebija iemesla žēloties. Kad,
par piemēru, Liepājas pusē televīzijas ziņu smukulīte sola
slapju sniegu un pat lietu, te parasti sniga un piesala. A šogad
nekā – sadraņķēja, sadraņķēja slapju baltumu vakarā, un no rīta,
skaties, pil atkal aizgūtnēm. „Kaut nu vismaz Ziemassvētki
atnāktu ar sniedziņu,” Maruse nodomāja, žigli klinkādama no
mājas uz attālo bodi ar ragaviņām pie rokas pēc maizes un citiem
nepieciešamākajiem pirkumiem bērniem un papirausiem savam vecim,
kurš ne ar labu, ne ļaunu nebija no tās kūpināšanas ligas
atrunājams. „Balta nauda izkūp gaisā!” Maruse nerimās vaimanāt,
bet vecis pretī ar zobiem un nagiem. Vienīgais prieks dzīvē tas
šim esot, vot! „A kā ta’ bērni?” Maruse bija sašutusi, veča runā
klausīdamās. Šis tik atmeta ar roku, sak, ko nu muldi, sieviete.
Atradusi laimi, ko domājies! Pilna māja tās laimes – pašam
saimniekam kāju nav kur paspert, uz riņķi nav kur apgriezties!
Matus no galvas tā laime ēd nost, spēj tik piebarot! Maruse
paraustīja plecus – dumjam putnam dumja dziesma. Tiesa gan,
sadzīvošanai divās istabiņās septiņu atvašu ņudzoņa reizēm
tiešām mazliet traucēja, bet tas jau tikai tādā nelāga laikā kā
tagad. Kad beidzot piesals un uzsnigs sniegs, mazie bambānēni,
kā viņus skolā sauca, paspruks uz visām četrām debess pusēm no
mājas, ka balti dūmi nokūpēs, jo bija taču skolēnu brīvdienas.
Maruse atšķirībā no sava vīra bērnus mīlēja ļoti.
Ja Dievs dotu, būtu labāka iztikšana un arī kāds gadu desmits
mazāk, labprāt dzemdētu vēl kādu, tikai... gauži švaki, jā,
pagalam slikti patiesībā gāja Bambānu saimei ar to iztikšanu.
Vecais ne vella nepelnīja, sevišķi tagad ziemā, kad traktorista
pakalpojumi nevienam nebija vajadzīgi, Maruse pati arī
bezdarbniece, jo kur tad sieviete viņas gados, turklāt septiņu
bērnu māte, lai laukos darbu ņemtu? Nu ja, bet pasapņot jau
nevienam nav liegts. Naski soļodama pa slapjā sniega putru, kur
kājas negribot skrēja katra uz savu pusi, un vilkdama aiz sevis
ragaviņas, sīkā sieviņa, sevi un savējos pažēlodama, nogrozīja
galvu un paskaļi nopurpināja nesaprotamu sakāmo. Cilvēki, kas
viņu nepazina, droši vien domāja, ka Bambānu Marusei, kā saka,
nav visi pieci mājās, jo viņa bieži mēdza sarunāties pati ar
sevi. Tak bija gan mājās, turklāt nevis pieci, bet gan astoņi,
dumjo veci ieskaitot! Un kāpēc tad viņu neskaitīt? Vai tad
nebija Marusei tā kā astotais bērns – barojams, apmazgājams,
apčubināms? Lai nu kā, Maruse mīlēja arī viņu. „Uz svētkiem, ja
vien varētu, uzdāvinātu viņam veselu vagonu ar tiem zelējamiem
velnakauliem, nemaz nebūtu žēl,” Maruse domāja. Un bērniem?
Bērniem lielākais prieks noteikti būtu par kārtīgu maltīti.
Vecākie arvien dīca, ka katrā ēdienreizē tikai plika maizīte un
ūdens. Mazie samierinājās, jo neko citu vēl nezināja. Eh, ja
notiktu brīnums un nokristu tagad naudas maiss pie viņas kājām
no gaisa... Attapusies no sapņiem, sieviņa pielieca galvu un
ieklausījās – traktora motora troksnis?
– Kā velnu piemin, tā šis nāk rūkdams, – Maruse
bija pārliecināta, ka spēkrata rūcinātājs nav neviens cits kā
pašas vecis. – Kur, ellē, šim jālec tādā laikā?
Rūkoņa tuvojās, bet pēc brīža, kad traktors, lēni
tuvodamies no aizmugures, parādījās ceļa līkumā, Maruse, kas
līdz tam bija stāvējusi un ausījusies, vienaldzīgi pagriezās un
turpināja ceļu. Tik vien, ka pakāpās pašā maliņā, lai braucamais
tiktu garām bez līkumošanas.
– Par velti es te mīcos pa šļuru, nav jau tramvajs,
var apbraukt apkārt, – Maruse purpināja, bet godprātīgi turējās
ceļa malā, jo nebija jau nekāda tumsone – i radio klausījās, i
televizoru skatījās, un zināja, kas darās uz Latvijas ceļiem
neuzmanīgu kājāmgājēju dēļ. Turklāt viņa čāpoja pa nepareizo
ceļa pusi, ko arī labi apzinājās. Nu tad lai brauc traktorītis
laimīgs, Maruse viņam netraucēs, viņa daudz labāk vēlējās būt
gājējs, nevis bojāgājējs, vot tā!
Kad traktors pabubināja sieviņai garām, viņa pēkšņi
savā straujajā skrējienā apstājās kā zemē iemieta. Debess tētīt,
kas gan tur vilkās pa zemi aiz tā metāliskā briesmoņa, iekārts
striķos kā viņas ragaviņas?!
– Cūciņa! – Maruse izdvesa un ķēra pie sirds. –
Velk pa zemi cūciņu! – viņa atkārtoja vairākas reizes, līdz
saprata, ka nesapņo. Maruse pielika soli un pusteciņiem,
pusriksīšiem nesās pakaļ traktoram. Tālu jau nebija jāskrien.
Kad viņa aizelsusies nokļuva mežmalā, traktors aizducināja kaut
kur tālēs zilajās, bet lopiņš, kura dēļ viņa bija tā steigusies,
turpat vien mētājās. Tas gulēja kājām gaisā un sastingušu skatu
vērās pelēkajās ziemas debesīs. Saprotams, beigts, taču tik
smuks un apaļš un...
Abi brāļi Zemsavieši cūku kaut norunāja pēdējā
dienā pirms Ziemassvētkiem. Noliktajā laikā Juris ieradās Jāņa
mājā ar polšu kabatā. Saimnieks sameklēja glāzes, ielēja abiem
un pieskandināja:
– Tā teikt, kausim to kukaini nost, lai svētkos
galdā netrūkst pavalga, lai godam varam nosvētīt Tā Kunga
dzimšanas dienu.
– Ko nu gvelz niekus, runā kā lauku cilvēks –
zacenei galerts jāuzvāra, – smējās Jurka, apceldams savu vecāko
brāli, kurš no laika gala bija „ar mākslinieciskām novirzēm” un
katru runāšanu mēģināja pārvērst par dzejas lasījumu.
– Labi, Juri. Tikai tu būsi tas, kurš to grēka
darbu uzņemsies uz savas sirdsapziņas, – Jānis, lai arī pie
apcelšanas pieradis, tomēr mēģināja tēlot mazliet apvainoto.
– Eu, lēnāk pār tiltu, brālīt! Tava cūka, tu arī
šeptējies, – Juris turējās pretī.
Tā bija problēma. Ne viens, ne otrs no brāļiem
Zemsaviešiem nevēlējās atņemt lopam dzīvību. Nē, tā ne!
Vēlēšanās bija gan, bet viņi nespēja.
– Tāda vārda „nevaru” nemaz nav, – filozofēja
Jānis, – ir tikai „negribu” vai „nemāku”.
– Nu tad uzskatīsim, ka es nemāku.
– Sit mani nost, skaidrā prātā es arī to nedarīšu,
– teica Janka un aicināja Jurku kāpt mašīnā un braukt uz
veikalu. – Tā cūka ir audzēta, un gar zemi viņa ir jādabū,
izstiepies vai saraujies. Citas izejas nav – nopirksim vēl pa
pusstopam un tad...
Sacīts, darīts. Kad pusstops bija iztukšots, vilka
laukā otru, jo ar vienu tā kā likās par maz. Kad arī otrs gāja
uz beigām, sāka darbu dalīšanu, jo nu dūša abiem kāvējiem bija
taisna kā miets.
– Tu sitīsi, es duršu, – teica Janka un pavicināja
dunci.
– Nezibini to nāves daiktu man gar acīm, jau tā
raibs metas, – Jurka paguris atspiedās uz lielās cūku sitamās
vāles. Abi galerta gādātāji jutās gatavi lielajam darbam.
Brangais cūcis aizgaldā izlikās bezbēdīgs un
apmierināts ar dzīvi, ieraudzījis ciemiņus, ierukšķējās kā pats
omulības iemiesojums.
– Netūļājies, grāb aiz ausīm un velc viņu laukā, –
skubināja Juris. Jānis darīja kā teikts. Kad cūcis pārsteigts
izklumburoja pagalmā, Juris blieza ar vāli pa pieri, un Jānis,
dunci atvēzējis, dūra, kā mācīts – zem padusītes... Lops skaļi
kviekdams aizbēga atpakaļ aizgaldā.
– Nu ir sūdi, laikam nomāzējām.
– Ko tu muldi, cūkas dabu nepazīsti? Drusku pabizos
un gar zemi būs. Lieta ir padarīta, varam iet ieraut čarku par
izdošanos. Pēc brītiņa nāksim izlaist zarnas.
„Pēc brītiņa” nekāda zarnu laišana tomēr nenotika,
jo abi brāļi jutās pārlieku saguruši pēc lielā darba un nolikās
nosnausties. Otrā rītā pirmais attapās Jānis:
– Jurka, klau, man liekas, mūsu galerts palika
neizvārīts.
Juris berzēja pieri un miedza aizpampušās acis.
Beidzot, sapratis kas par lietu, lēni kā notiesāts vilkās brālim
līdzi uz kūti. Bet tur...
– Nenāc man klāt, sātana izdzimums! – Janka
iebļāvās nebalsī, kad cūcis, urkšķēdams un dzīvāks par dzīvu
metās uz viņa pusi. – Skaties, Jurka, šim vēl duncis ribās, bet
dzīvs! Tas taču nevar būt!
– Noburta! Ne velti Frosja teica, te visādi vazaņķi
apkārt vazājoties. Citādi nebūs, brāl, tā cūka ir nolādēta un
noriebta, tici man!
– Ko tu te ņemies ar pesteļošanu, labāk skrien pēc
bises!
Jurka aizelsies darīja kā likts. Kad šāviena
troksnis beidzot izplēnēja aiz koku galotnēm un izbiedētās
vārnas pārstāja ķērkt, sātana izdzimums rukša izskatā beidzot
notirināja kājas un izlaida garu. Abi brāļi stāvēja slaktiņa
vietā un caur pieri lūrēja viens uz otru.
– Nu? – jautājoši noņurdēja Janka.
– Tu jau mums tas dzejnieks, saki tu.
– Es teikšu... Es domāju...
– No miroņa pirdienu ātrāk dabūs laukā, nekā no
tevis sakarīgu valodu! Tā cūka ir nopesteļota, un kā tāda ēdama
vairs nav! Vismaz es pasaku skaidri – noriebtu gaļu mutē
neņemšu!
– Tad jau...
Jurkam šodien bija tā lielā dūša. Un principi. Viņš
bija tas, kurš sameklēja striķus, iedarbināja traktoru un
piesēja tam pakaļgalā nopesteļoto lopu. Viņš bija tas, kurš
svilpodams stūrēja tērauda rumaku pa ceļu uz mežu, kamēr brālis
kā nelaimes čupiņa sēdēja blakus, kratījās vienā ritmā ar
traktoru un žēlabaini pūta kā sila briedis.
– Ko tu pūt? Nu, ko tu pūt, es tev prasu, dzejniek,
ko? Galerta žēl? – Juris sauca skaļi, lai pārkliegtu traktora
motora troksni. Jānis neatbildēja. Viņam gluži vienkārši un
gauži prozaiski sāpēja galva.
– Ak, manu dieniņ, kāda skaista cūciņa! Un pameta
mežā! Traki cilvēki! Un gluži silta vēl! – Bambānu Maruse dvesa,
veldama kustonīti savās neiztrūkstošajās ragaviņās. Ar tām viņa
staigāja uz veikalu, ar tām gandrīz ik dienas paspēja apskriet
pagasta miskastes, kur, starp citu, daudz labu Bambānu ģimenes
ikdienas lietošanai derīgu mantu bieži izdevās atrast.
– Nu saki, viens cilvēks, vai tas ir prāta darbs?
Cūciņu izmest mežmalā – kur gan tas redzēts?! Un kam viņa tagad
pieder, ko?
Izteikusi pēdējo jautājumu, Maruse saprata – viņas
lūgšanas ir uzklausītas, Ziemassvētku brīnums ir noticis!
Bambānu saimes Ziemassvētku galdā šogad kūpēs cūkas šņukuriņš un
smaržos karbonādes!
Tāds, lūk, pastāstiņš par nesen nosvinētajiem svētkiem. Starp
citu, neko neizdomāju, aprakstītais ir balta patiesība, tikai
cilvēku vārdi un uzvārdi samainīti, lai nojauktu pēdas. Ticiet
brīnumiem, tie piepildās! Un, ja tie notiek jūsu acu priekšā,
vienalga, Ziemassvētkos vai gluži parastā, lietainā dienā,
nebrīnieties pārlieku, jo šajā baltajā pasaulītē neiespējams nav
nekas.
