 |
Elvīra Bloma (1986) studējusi kultūras teoriju, muzeju zinības un teoloģiju, strādā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, arī kultūrvietā „Hāgenskalna komūna”. Top pirmais dzejoļu krājums, atdzejo no angļu valodas. <ebloma@inbox.lv> |
Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018
|
Elvīra Bloma (1986) studējusi kultūras teoriju, muzeju zinības un teoloģiju, strādā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, arī kultūrvietā „Hāgenskalna komūna”. Top pirmais dzejoļu krājums, atdzejo no angļu valodas. <ebloma@inbox.lv> |
|
Elvīra Bloma Sūrums
* * * Mana jaunība ir akla Tai ir atklāta seja Pavērta brūce Uzarta eja Gar māju nogāztie koki Kā sastindzis salūts Kura mirguļojošie ragi Kritienā iecirtušies zemē Līdz kaulam
Mana jaunība ir siekalas Melns acu zīmulis Saspraudes un cigaretes Mana jaunība gandrīz pakārusies skapī
Gar māju nogāztie koki Kā pakrituši milži Kam no zemes rēgojas Izrautās artērijas
Sastindzis sprādziens
* * * Vispirms ir jāiesildās Sākumā stiepšanās vingrojumi pietupieni izklupieni nedaudz kafijas Cigaretes vietā konfekte un viena prozaka tablete
|
* * * Pēkšņi mūs sadzēla iekāre Un mēs sūcām viens otra Sūrumu Kā tumšu zemi un Sirdspukstus Kā karstus akmeņus Grūdām pie otra Svelošās ādas Savus Papīra pirkstus Un tad rāvām tos nost Apdegušus un stīvus Bāzām tos mutēs un izsūcām Saldās pelnu čūlas Stingām baismās dzirdot Trokšņus aiz sienas Iedomātus vai īstus Bailēs no kāda kas Varētu iztraucēt Atraut durvis un ieraudzīt mūs Kailus Un trauslus mezglā Tavs ķermenis kā kalns Tu gribēji mani ārdīt Manas krūtis kā mīksta maize Ko tev plēst Un paduses Degošs vīraks Es kļuvu tev par šūpuli Un dīvānu Par cietuma lāvu Un kuģa kajīti Tad kāds atrāva durvis Un es čukstēju Ja es tevi neiegūšu Tagad Es nezinu Kas notiks Un tā mēs Turpinājām
* * * Tāpēc, ka tu stāvēji virtuvē kails un pustumsā tava miesa mirdzēja kā klusums. Tāpēc, ka tava ēna uz ledusskapja sienas dubultojās un vienīgā kustība starp mums bija garām braucošu auto gaismu dūrieni mūsu logā. Tāpēc, ka šajā tumšajā ziemas laikā mums gandrīz bija jāvalkā gāzmaskas, lai neapliptu ar pelēcību. Tāpēc, ka tobrīd mēs bijām noguruši no pašu dusmām un bezgaumības. Tāpēc, ka tu atļāvies būt greizsirdīgs, lai gan skaidri zināji, ka neviens nespēj konkurēt ar tevi. Tāpēc, ka bija gandrīz četri no rīta un mēs jau fiziski jutām, ka tuvojas jauna diena, kad mēs pilnībā aizmirsīsim viens par otru. Tāpēc, ka tu nosauci mani par padauzu, lai gan zināji, ka visas sievietes ir maukas, izņemot mani. Tāpēc, ka tu biji kails, bet man mugurā bija tavs krekls, un tu gribēji, lai starp mums valda līdztiesība. Tāpēc, ka tas bija komunālais dzīvoklis un jebkurā brīdī mūs varēja pārsteigt kāds svešs, bet tomēr, dzīvojot tik tuvu, atsevišķās lietās labi iepazīts kaimiņš. Tāpēc, ka es tobrīd nespēju tev pateikt nē, un man tāpēc bija ļoti bail no tevis. Tāpēc, ka tu gribēji uzgriezt ļoti skaļi diženo skaņdarbu „Lacrimosa” un visus pamodināt, vienkārši tāpēc, ka tev to tik ļoti to gribējās.Tāpēc, ka tu stāvēji virtuvē kails un draudīgs un sasirdzis ar ziemas pelēcību, iztēlojies mani par pasauli, kurā tu pēkšņi vairs negribēji dzīvot. Tāpēc, ka mēs nevarējām bļaut, mēs varējām tikai uzbrūkoši klusēt.
|
Imants Tillers. Patafiziskais cilvēks. 1984. Kartons,
audekls, sintētiska polimērkrāsa, ogle, zīmulis, uz 168 kartoniem.
Jaundienvidvelsas mākslas galerijas kolekcija
|
