Andra Dzenīša MĀRA

„Šis ir mans personisks latviskuma izpratnes kodējums mūzikā.”

Daces Aperānes (DA) saruna ar komponistu Andri Dzenīti (ADz)

 

Šī gada 4. oktobrī Leipcigas Gewandhaus orķestris, kas tiek uzskatīts par pasaules vecāko joprojām spēlējošo simfonisko orķestri, tā diriģenta Andra Nelsona vadībā pirmatskaņoja komponista Andra Dzenīša jaunāko simfonisko skaņdarbu Māra. 13. oktobrī to nospēlēja Latvijas Nacionālajā Operā, 16. un 17. oktobrī „Lielā Dzintara” koncertzālē Liepājā. Māras pirmatskaņojums ASV 8. novembrī Bostonas Simfonijas hallē ar Bostonas simfonisko orķestri Andra Nelsona vadībā. Andra Dzenīša jaundarbs, kuru pasūtināja Leipcigas Gewandhaus un Bostonas simfoniskie orķestri, ir veltīts abu šo izcilo orķestru diriģentam Andrim Nelsonam.

Anotācijā par savu simfonisko darbu Māra, Andris Dzenītis tā partitūrā raksta:

„Skaņdarbā reflektēju par Māras izpausmēm gan sakrāli – mitoloģiskā, gan grafiskā veidā, faktūrā un skaņās izstaigājot dažādus Māras zīmju simboliem raksturīgus līkločus un nogriežņus, kuri vietumis partitūrā ieraugāmi gluži reāli, līdzīgi kā rakstu zīmes kopš senatnes rotājušas latviešu ikdienu. Vēlos ļaut latviešu mitoloģisko zīmju spēkam skaņās pieskarties visur, kur šis skaņdarbs izskanēs. Šis ir mans personisks latviskuma izpratnes kodējums mūzikā.”

DA: Kas tevi iedvesmoja rakstot šo jaundarbu?

ADz: Pirmo reizi dzīvē rakstot skaņdarbu, kuru atskaņos divi pasaulē tik ievērojami kolektīvi un ar šo mūziku uzrunās publiku veselos 13 koncertos, gan Eiropā, gan Amerikā, man, īpaši šajā mūsu valstij tik nozīmīgajā gadā, likās svarīgi pavēstīt un runāt par mūsu kultūrai un mentalitātei svarīgiem simboliem. Un tās ir latviešu dievības un ar tām saistītā zīmju pasaule. Esmu vienmēr interesējies un dziļi izjutis tik nozīmīgo latviešu dzīvesziņas sasaisti ar laika ritumu, gadskārtu maiņām, mūsu dabu un tās mainīgumu, kurā latviešu dzīvesziņā tik liela nozīme ir aizgādņiem – Laimas un Māras padotajiem... Taču jau sākotnēji zināju, ka mans opuss šoreiz būs saistīts ar visu redzamo, taustāmo, sajūtamo pasauli un tās izpausmi Māras tēlā. Mūzika nav taustāma, tā ir jūtama un jaušama, taču, man šķiet, arī mūzikas rašanās, nākusi no Laimas netveramās aizpasaules, pāriet skanošā – Māras dzīvē. Mani, pētot latviešu zīmes un dievības, dziļi iespaidoja Valda Celma grāmata „Baltu dievestības pamati”, kā arī Latvijas vēstures muzeja izdotais pētījums „Ceļā uz latviešu tautu”. Tik maz tomēr skaidri zināms un skaidri apgalvojams par mūsu tautas senajām tradīcijām, tik maz arī varam zināt, tieši kā mūsu senči senās dievības un to simbolus pielūdza, izmantoja, kāda precīzi bija to nozīme ikdienā. Mūzika ir viens no veidiem, kā to minēt un par to fantazēt abstraktā valodā.

DA: Kas ir galvenie muzikālie izteiksmes līdzekļi tavā darbā?

ADz: Skaņdarbs kopējā enerģijas līknē ir izteikti dinamisks, mainīgs kā visa Māras pasaule, kas taču arī mums apkārt ir nepārtrauktā mainībā. Mūzikas valoda ir daudzdimensionāla, kā jau esmu to pacietīgi vienmēr centies iedzīvināt arī citos savos orķestra darbos – panākt telpiskuma, dziļuma efektu, daudzslāņainību krāsās, tuvplānos, tālās atskaņās, ilgstamības un īslaicības kontrasti. Ir daudz uzplaiksnījumu un šķietamu miera brīžu pirms jauniem saviļņojumiem. Darbā neesmu izmantojis jebkādas konkrētas tautas mūzikas intonācijas, taču, uzmanīgi klausoties, varēsit saklausīt baltu tautām raksturīgo trihordu izmantojumu, daudzbalsīgo kanonveida dziedājumu izpausmes. Māras līkloci, Māras viļņus iespējams redzēt arī partitūras rakstā, atsevišķos posmos. Tāpat kā skaņu horizontāles, kā kustības un vertikāles, kā dzīvības apstāšanās klātbūtni. Pašas skaņdarba beigas ir personisks monologs, kurā, iespējams, vistiešāk izpaužas mans iekšējais latviskuma vērojums, latvieša dvēseles un dabas savienojums nedaudz skumīgā nostalģijā, kas tomēr latvietim nekad nav drūma, drīzāk skumji priecīga.

DA: Vai ir vēl kādi ieskati vai pārdomas, ar kurām vēlies dalīties par šo darbu un tā radošo procesu, kā tādu?

ADz: Samērā sarežģīts uzdevums bija rakstīt uzreiz šiem abiem orķestriem, kuru skaņas kultūra un pat skanējuma veids ir ļoti atšķirīgi. Rakstīju, domādams par Leipcigas Gewandhaus orķestra siltajām, noapaļotajām stīgām un koka pūšaminstrumentu solo, bet vienlaikus par Bostonas orķestra žilbinošo metāla pūšaminstrumentu grupu un ārkārtējo precizitāti. Šīs abas tradīcijas savienot likās ļoti atbildīgi un sarežģīti.

DA: No kura laika esi pazinis Andri Nelsonu, un vai tev ir bijusi muzikāla sadarbība ar viņu arī agrāk?

ADz: Ar Andri Nelsonu esam pazīstami kopš dārziņskolas laikiem, kad skolas gaiteņos gan pļāpājām, gan kādu brīdi satikāmies pat trenažieru zālē. Vienmēr apbrīnoju viņa talantīgumu visā – gan trompetes spēlē, gan dziedāšanā, gan tolaik, kad viņš bija uzsācis fakultatīvi mācīties diriģēt. Šķiet, pēdējā reize, kad ar Andri reāli tikāmies, bija nedaudz pēc 2000. gada, kad, vēl būdams aktīvs trompetists, viņš iespēlēja trompetes partiju kādai manis tolaik rakstītai teātra mūzikai. Šodien atskatoties, tas šķiet tik jautri un maznozīmīgi... Kad oktobra sākumā satikāmies Leipcigā, likās, ka laiks ir apstājies un tiekamies, tikpat kā vakar jau būtu tikušies. Andris ir tik vienkāršs, sirsnīgs, patiess, uzklausošs un izprotošs. Visi lūgumi partitūrā tika ievēroti, un nekas, šķiet, ārēji neliecina, ka Andrim būtu raksturīgs lieliem māksliniekiem piemītošais „skatiens no augšas”. Viņš ir kā savējais, draugs un domubiedrs.

DA: Noslēgumā

Klausoties Māras atskaņojumu Latvijā Radio 3 Klasikas tiešraidē, Andra Dzenīša daudzveidīgā un krāšņā instrumentācija lielā sastāva orķestrim atstāj izcilu iespaidu. Uzmanību arī saista daudzie dažādie motīvi, kuri mūzikas plūsmā atkārtojas vai attīstās. Lai gan autors savā opusā neizmanto oriģinālu latviešu tautas mūzikas materiālu, baltu senatnīgās intonācijas, kuras mijas ar harmoniski un ritmiski fascinējošām pasāžām, ir labi saklausāmas un ļoti efektīgas. Basso klarnetes solo ekspresīvais dziedājums skaņdarba noslēgumā sniedz aizkustinošu izskaņu šim vērienīgajam Andra Dzenīša simfoniskam jaundarbam.

Māra ir pirmais tīri simfoniskais opuss, kuru Bostonas simfoniskais orķestris ir pasūtinājis no kāda latviešu izcelsmes komponista. 2014. g. 20. novembrī Andris Nelsons un Bostonas simfoniskais orķestris pirmatskaņoja Ērika Ešenvalda tēlaino vokāli simfonisko darbu „Lakes Awake at Dawn” (Ingas Ābeles dzejas vārdi); minētais opuss bija Bostonas un Birmingemas simfonisko orķestru pasūtinājums. Arī jāatzīmē, ka Bostonas simfoniskā orķestra koncertos šī gada oktobra beigās Tanglewood Festivāla koris ar tā diriģentu James Burton pie pults ievadīja orķestra spēlēto Gustava Mālera Otro simfoniju Andra Nelsona vadībā ar Maijas Einfeldes dziļi izteiksmīgo jaukto kora dziesmu „Lux aeterna”. Tāpat kā Andra Dzenīša Māra, Maijas Einfeldes opuss bija iekļauts BSO Latvijas Simtgades atzīmēšanas programmā. Var tikai priecāties par pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona vēlmi – celt gaismā latviešu komponistu mūziku pasaulē!

Informācija par Andri Dzenīti, viņa mūziku un ierakstiem atrodama:

<https://dzenitis.webs.com>,<www.lmic.lv>, <www.skani.lv>, <www.musicabaltica.com>