Vīrs no Latvijas
A MAN FROM LATVIA

Fragmentu tulkojums.

1940. gada vasara. Pilsētas zēns piecpadsmitgadīgais Andrejs strādā lauku saimniecībā – nopelnītie graudi un kūpinātais šķiņķis būs atspaids ģimenei Liepājā. Kādu dienu pirms saimnieks un darbinieki devušies diendusā, pa radio dzirdama prezidenta Ulmaņa uzruna tautai. ...

 

Pēc himnas „Dievs, svētī Latviju” visi kādu brīdi apmulsuši klusēja. Jaunieši, tādi kā es, pat nezināja, ko tas vārds „komunisti” nozīmē. Bijām dzīvojuši bezrūpīgi, nezinādami, kā tas ir, kad ienāk svešas valsts karaspēks, aptvērām tikai to vien, ka nekas labs tas nav. Vairākums vecāko ļaužu tomēr saprata, ka tā ir ļoti slikta ziņa, un atguvušies sāka runāt cits caur citu, prātodami, ko tas īsti nozīmē un kā tas ietekmēs mūsu dzīvi. [..]

Pirms šā pusdienlaika nevienam te nebija pat vismazākās nojausmas, ka Krievija grasās uzbrukt mūsu zemei. Nebija brīdinājuma. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tovasar nostrādāju tai saimniecībā vēl pāris jaukus mēnešus. Tomēr, pirms atgriezos Liepājā, pa radio dzirdēju ziņas, kas uz visiem laikiem skarbi mainīja manu likteni.

Lauku sētā nebija telefona, un es nevarēju par notiekošo parunāt ar saviem vecākiem. Gribējās, lai tētis mani pārliecina, ka mūsu dzīve turpināsies tāpat kā agrāk. Jutos ļoti vientuļš un sabijies.

Protams, saimniecībā, kur jāgādā par lopiem un labību, cilvēki nevar visu laiku nodoties spekulācijām, kas nu tagad notiks. Bet vakarā pieaugušie sprieda par to, ko dienā bija dzirdējuši. Viņi saprata, ka Latvijai nav pienācīgu militāro līdzekļu, lai cīnītos pret iebrucējiem, un jutās bezpalīdzīgi. Uzdeva viens otram jautājumus, uz kuriem nebija atbilžu. Kas notiks ar mums un mūsu brīvo valsti? Cik lielā mērā mums jābaidās no iebrucējiem? Kāpēc Krievijai vajadzīga mūsu mazā zeme? [..]

Jau nākamajā dienā komunistu tanki, militārie automobiļi un karavīri bija redzami it visur, pat uz lauku ceļiem. Civilisti ar sarkanu saiti ap kreiso piedurkni, tanki un cita kara tehnika ar sarkanu zvaigzni kļuva par ierastu ainu.

Pa radio tika izziņoti noteikumi dzīvei jaunajā režīmā. Pirmā sliktā ziņa zemniekiem bija tā, ka tagad daļu ražas un lopu vajadzēja atdot valdībai. Viņi nekavējoties sāka domāt, kā varētu paslēpt lopus un graudus no komunistu inspektoriem. Visas zemnieku ģimenes smagi strādāja, lai sagādātu sev iztiku, lauku ļaudis bija saniknoti, ka komunisti grib nolaupīt viņu sūrā darba augļus. [..]

Augustā, veicis jaunās varas pieprasīto „ceļošanas atļaujas” procedūru, devos mājās uz Liepāju. Braucu ar vilcienu, vezdams līdzi prāvu kūpināto šķiņķi un lielus maisus ar rudzu un kviešu miltiem – tas bija mans pirmais atalgojums par vasaras darbu. Biju lepns, un mani vecāki priecājās, ka esmu devis savu tiesu ģimenei tik nepieciešamās pārtikas sagādē.

Jaunajā, nenobriedušajā prātā mēģināju sev izskaidrot notiekošo. Kas ir komunisms? Kāpēc bija jānogalina mūsu virsnieki, kad Latvijas armija jau bija nolikusi ieročus? Vai mana dzīve mainīsies? Katru dienu radio diktors mūs uzrunāja par „biedriem” un stāstīja par vienlīdzību, upuriem un gaišo nākotni. No tā visa es neko nesapratu. [..]

Mājās dzīve vismaz virspusēji noritēja tāpat kā agrāk. Protams, divgadīgais brālītis bija radījis dažas izmaiņas, bet par to es nesūdzējos.

Viena pārmaiņa mūsu dzīvē bija tā, ka pārtika veikalos tika normēta, jo liela daļa mūsu produktu bija nepieciešami sarkanarmiešiem un viņu ģimenes locekļiem. Vienlaikus mūsu mazulim katru dienu vajadzēja pienu, un es atsāku savu agrāko darbiņu – katru dienu gāju uz veikalu. Tagad pēc piena bija jāstāv garā rindā, un bieži vien tas bija izbeidzies, pirms pienāca mana kārta. Sāku ievērot, ka ir cilvēki, kas iet uz citu veikalu turpat netālu, ātri vien nāk ārā ar somām, kas pilnas ar pārtiku. Kādu dienu teicu vīrietim, kas kopā ar mani stāvēja rindā: „Vai es varu iet uz to otru ēku nopirkt pienu un ēdamo? Kāpēc mēs te stāvam, kamēr citi tiek pie pārtikas tik ātri tai otrā veikalā?” Vīrietis klusi atbildēja: „Nē, nē, tas veikals ir tikai priekš partijas biedriem un ziņotājiem. Tādus jautājumus nevajag uzdot.”

Es sacīju: „Bet pa radio sludina, ka mēs visi esam biedri un ikviens ir vienlīdzīgs.”

Viņš atbildēja: „Nerunā tādas lietas, tu vari iekulties nepatikšanās un tavi vecāki arī.”

Tovakar atstāstīju šo sarunu vecākiem, viņi saskatījās, un tad mans tēvs teica: „Bēdīgi, ka man tev tas jāsaka, bet tam vīram veikalā ir taisnība. Mums vairs nav brīvība runāt, ko gribam, vai uzdot jautajumus par valdību. Mums jāuzmanās ar to, ko sakām ārpus mājas sienām. Ir cilvēki, kas ziņos par tevi komunistiem, ja būsi pateicis kaut ko aplamu.” [..]

Mūsu sporta laukumu sāka izmantot karavīru treniņiem. Tā kā mums bija jāgaida, līdz armijnieki būs beiguši, kavējām laiku, viņus vērodami. Vienīgās militārpersonas, ko pirms tam biju redzējis, bija Latvijas armijas karavīri vai nu parādē, vai tāpat vien uz ielas. Par sarkanarmiešiem mums nāca smiekli – viņu zaļganpelēkie formas tērpi bija nevīžīgi, un viņiem nebija īstu karavīru stājas. Formas cepures bija darinātas no tā paša materiāla kā bikses, bet cepures vidusdaļa izskatījās tā, it kā tai kāds būtu cauri izgrūdis īkšķi un pārklājis to ar audumu. Visi smējās un teica, ka tie izvirzījumi vajadzīgi, lai būtu kur nēsāt smadzenes. Zābaki bija nevis no ādas, bet no maisu auduma. Stulma kreisajā pusē bija iebāzta kāda avīzes lapa un tabaka. Treniņu starplaikā viņi uz avīzes strēmeles uzbēra tabaku, saritināja, izveidodami cigareti, ko no abiem galiem aplaizīja, lai aizlīmētu, un tad aizdedzināja un smēķēja. Šīs riebīgi smirdošās cigaretes sauca par „mahorkām”.

Otrā zābakā katram sarkanarmietim bija ēšanas piederumi. Mums visiem likās, ka tas ir pretīgi – ēst ar rīkiem, kas visu dienu bijuši piesvīdušā zābakā.

Vēl atpūtas brīžos viņi mēdza ieskriet jūrā, noņemt cepures un iebāzt galvu ūdenī, lai atvēsinātos. Mans tētis, kas bija karojis Pirmajā pasaules karā, teica, ka tas nu gan ir dumji darīts – sāļais ūdens kopā ar sviedriem zem cepures veicina matu izkrišanu. [..]

Sākumā, kā jau pusaudžiem, mums krievu karavīri un viņu ģimenes bija izsmiekla objekts, bet tad sākām saprast, kāda vara viņiem ir pār mums un kā viņi to izmantos. Tad viņi mums vairs nelikās smieklīgi, bet gan biedējoši. Es sāku saprast, kas notiek, un, kļūstot nobriedušākam, manas dusmas pret komunistiem un frustrācija par manai zemei netaisni nodarīto auga augumā. [..]

Kādu dienu Tehniskajā skolā ievēroju kādu vecāku puisi ādas mētelī, viņam varēja būt drusku pāri divdesmit gadiem. Man pateica, ka puiša vārds esot Konrāds un viņš esot pilsētas aerokluba vadītājs. Konrāds man šķita interesants, un arī aviācija mani ļoti vilināja. [..]

Aerokluba mērķis bija dot pusaudžiem iespēju iegūt planiera pilota prasmi. Andrejs iepazīstas ar Konrādu un kļūst par kluba biedru.

Klubā bija vairāki puiši, kam pie apģērba bija piesprausti trīs sudraba spārni – tie bija mūsu instruktori. Konrāds bija mūsu grupas augstākais vadītājs. Pēc komunistu ienākšanas mēs dienu no dienas gaidījam, ka viņiem nepatiks tas, ko darām, un viņi pārtrauks mūsu nodarbības. Par laimi, tas nenotika. Tomēr kādudien dzirdējām, ka čeka meklējot Konrādu. Tā bija slikta ziņa, jo nebijām Konrādu vairākas dienas redzējuši un baiļojāmies par viņu.

Konrāds dzīvoja savu vecāku mājas augšstāvā. Viņa tēvs bija mēbeļu meistars, un mājai bija piebūve, kur atradās galdniecība. Gājām pie Konrāda vecākiem, kurus labi pazinām. Durvis atvēra viņa māte, un viņas seja bija sadrūmusi. Likās, ka viņa negrib ar mums runāt, tikai klusā balsī pateica, ka Konrāda neesot mājās. No sievietes izturēšanās un teiktā nopratām, ka Konrādam kaut kas atgadījies. Mums pārskrēja auksti drebuļi, un domās jautājām – kurš būs nākamais?

Turpmākās trīs vai četras nedēļas par Konrādu neko nedzirdējām. Bija pasludināts karš starp Vāciju un Padomju Savienību. Zinājām, ka mūsu valsts ir starp divām lielvarām, un nešaubījāmies, ka mūs gaida vēl daudz kas nelāgs.

1941. gada 13. jūnijā mans tētis pēcpusdienā no dārza mājiņas atnesa rokas zāģi, cirvi, cirtni un vēl dažus instrumentus. To visu viņš salika dzīvojamās istabas stūrī. Mamma saiņoja mūsu drēbes. Tas bija neparasti, bet es neko nejautāju. Dažreiz mani vecāki man neko nestāstīja par biedējošiem notikumiem, kas norisinājās visapkārt, jo negribēja mani satraukt. Vēlāk noskaidroju, ka mans tēvs zinājis, ka ir naktī izvedamo personu saraksts, bet nav zinājis, vai mūsu vārdi arī tur ir. Vecāki gatavojās ļaunākajam. [..]

Kas bija tie cilvēki, kuru vārdi bija sarakstā? Skolotāji, skautu vadītāji, fabrikas strādnieki, visdažādāko profesiju ļaudis, tostarp arī kaimiņu ģimene no mūsu ielas. Ģimenes galva bija tramvaja vadītajs. Apkārtnes puikas viņš sajūsmināja ar spēju lasīt avīzi, peldot uz muguras jūrā. Viņš man iemācīja kolekcionēt pastmarkas. Viņa seši bērni bija mani draugi. Tajā rītā viņu māja no ārpuses izskatījās tāpat kā parasti. Es klauvēju un klauvēju pie durvīm, bet neviens neatbildēja. Viņi visi bija aizvesti. Kāds bija viņu noziegums? Neviens nezināja. [..]

Sākas karš, krievu armija atkāpjas, paņemot līdzi vietējos komunistus un pametot ceļmalās izdegušus tankus. Jau pirmajās dienās prieku par komunistu aiziešanu nomaina jaunas bažas – pārtiku pieprasa arī vācieši, klīst baumas, ka vīriešus iesauks armijā.Tomēr elpot kļuvis drusku vieglāk.

Vislielākais prieks man bija par ziņu, ka Konrāds ir dzīvs un pēc dažām dienām atgriezīsies mājās. Es jau visu laiku biju nojautis, ka Konrāds nebūs viņš pats, ja neatradīs iespēju atgriezties no miroņiem. Es viņu tik ļoti apbrīnoju. Kad satikāmies, Konrāds man izstāstīja, kā viss bija noticis. Viņš bija zinājis, ka čeka viņu meklē, un vairākas reizes viņam ar vecāku palīdzību bija izdevies aizšmaukt. Bet Konrāds zināja arī to, ka čekistu pacietībai drīz pienāks gals, un tas varēja būt bīstami viņa vecākiem. Konrāds paredzēja, ka nākamreiz čekisti ieradīsies naktī. [..]

Konrāda istabas logs bija vērsts uz iekšpagalmu, kas bija liels un pilns ar augļu kokiem, ogulājiem, dārzeņu un puķu dobēm. Īpašumu apjoza augsta dēļu sēta, un galvenā ieeja iekšpagalmā bija tajā mājas pusē, kur atradās galdniecības piebūve. Ēkas ārpusē zem nojumes bija sakrauti kokmateriāli mēbeļu izgatavošanai. Iekšpagalma tālākajā stūrī bija mazi vārtiņi, pa kuriem tajā varēja iekļūt no blakusielas.

Konrāds bija padarbojies ar elektrības vadiem un ierīkojis zem ārdurvju kājslauķa slēdžus. Katru reizi, kad uz kājslauķa kāds uzkāpa, Konrāda istabā atskanēja signāls. Savukārt istabas logam ārpusē bija pierīkota virve un makšķeraukla – tā, lai, atvēris logu, Konrāds varētu dažās sekundēs izlīst pa logu, aizvērt to, nolaisties pa virvi lejā, tad pavilkt aiz makšķerauklas, lai izrautu no loga rāmja āķi, uz kura bija uzkabināta virve. Signāl­ierīci viņš jau bija izrāvis no kontakta sienā un iebāzis kabatā. Istabā nekas vairs neliecināja par viņa darbībām, un arī Konrāda vecākus ne par ko nevarēja apsūdzēt. Konrāds bija sportisks puisis, un bija šo mukšanu vairākas reizes izmēģinājis, līdz varēja visu paveikt desmit sekundēs. Viņa motocikls gaidīja pie mazajiem dārza vārtiņiem pietiekami tālu no mājas.

Konrāds bija pareizi paredzējis notikumu gaitu. Kādu nakti pēc pusnakts iedarbojās signālierīce, un viņš zināja, kas jādara. Nokļuvis uz zemes, Konrāds saritināja virvi, aizskrēja līdz motociklam un ielika virvi motocikla somā, kur jau bija dažas grāmatas, tostarp „Kā uzbūvēt lidmašīnu”. Viņš pameta pilsētu un brauca uz laukiem pie sava tēvoča, kurš dzīvoja mežā. Konrāda vecāki par šo bēgšanas plānu neko nezināja. Viņš uzskatīja, ka tā būs drošāk, jo bija skaidrs, ka čekisti gan pratinās vecākus, gan pārmeklēs māju, un ticēja sakāmvārdam, ka acis melotāju nodod. Konrāds nebija atstājis nekādu izskaidrojumu. Viņš zināja, ka vecāki būs ļoti uztraukušies par viņa nozušanu, bet, ja čekisti viņu apcietinātu, vecāku bēdas būtu daudz lielākas. [..]

Konrāda stāsts bija iedvesmojošs mums visiem, bet vienlaikus lika arī saprast, cik lielas briesmas mums bija draudējušas. Konrāda atgriešanās deva ievirzi manai turpmākajai dzīvei.

Tulk. Ilze Lāce-Verhaeghe