Neizturama patiesība

Svetlana Aleksijeviča. Sievietes karā. Noklusētās vēstures liecības. No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. AS „Latvijas Mediji”, 2018, 320 lpp.

 

Grāmatu par Otro pasaules karu, ko viena liela daļa cilvēces joprojām dēvē par Lielo Tēvijas karu un kura beigas atzīmē nevis 8. maijā, bet dienu vēlāk, ir vairāk nekā pietiekami. Vēsture tiek rakstīta un pārrakstīta, līdz pienāk brīdis, kad grūti saprast, kas ir patiesība un kas – nodeva savam laikam.

Nesen ceļu pie latviešu lasītājiem sāka izdevums ar intriģējošu nosaukumu – Sievietes karā. Noklusētās vēstures liecības. Izlasot nelielo anotāciju uz grāmatas aizmugurējā vāka un tikai pāris desmitus lappušu, jau kļūst skaidrs, ka šis nebūs kārtējais „štancētais” izdevums par lielāko militāro konfliktu 20. gadsimta vēsturē ar neiztrūkstošo „uzvarētāju kulta” slavināšanu, bet gan ļoti īpašs darbs. Grāmatas autore Nobela prēmijas literatūrā laureāte Svetlana Aleksijeviča ir nevis vēsturniece, bet žurnāliste un rakstniece, kura 1978. gadā, sākot strādāt pie šī projekta, sev izvirzīja savdabīgu un sarežģītu mērķi, proti, uz Otro pasaules karu paskatīties sieviešu acīm. To sieviešu, kurām bija reāla karalauka pieredze. Tādu Sarkanās armijas rindās bija nepieredzēti daudz. Grāmatas izdevuma, kas iznācis latviešu valodā, priekšvārdā Dr. hist. Ilze Jermacāne atklāj: „Līdz pat mūsdienām nav pētījumu par to, cik sieviešu Sarkanajā armijā nonāca brīvprātīgi, cik mobilizācijas ceļā” (8. lpp.). S. Aleksijeviča gan darba sākumā norāda, ka tas varētu būt viens miljons. Vismaz miljons traģisku, salauztu likteņu… Citiem vārdiem: „Sāpes – tā mums ir māksla” (26. lpp.).

Ilgus gadus bija pieņemts uzskatīt, ka karš ir tikai un vienīgi vīriešu lieta un varonībai ir vīrieša vaibsti. Šāds uzskats daļā cilvēku iesakņojies vēl aizvien par spīti faktiem, ka jau Pirmajā pasaules karā kā žēlsirdīgās māsas sevi lieliski parādīja tieši sievietes, nemaz nerunājot par Otro pasaules karu, kur daiļā dzimuma pārstāves atradās ugunslīnijā un piedalījās reālā karadarbībā, veicot smagus un ļoti bīstamus uzdevumus, kas dažkārt nebija pa spēkam pat vienam otram stiprā dzimuma pārstāvim. Lai kādi būtu argumenti, vīrieši ļoti nelabprāt savā pasaulē ielaiž sievietes, taču autore pierāda, ka Otrā pasaules kara laikā daiļais dzimums spējis ieņemt arī šo „bastionu”.

Lasot šos šausminošās pieredzes stāstus, pārsteidz kāda kopēja iezīme, kas nemitīgi atkārtojas. Proti, gandrīz visas sievietes, kuras intervējusi S. Aleksijeviča, ir burtiski lauzušās uz fronti, turklāt bijušas ļoti neapmierinātas, ja no kara komisariāta saņēma atteikumu. Lielākajai daļai no viņām pagājušā gadsimta 40. gados ritēja pusaudžu gadi, tātad tās galvenokārt bija 16, 17 un 18 gadus vecas jaunkundzes bez jebkādas vērā ņemamas dzīves pieredzes, nemaz nerunājot par kara pieredzi. Šim fenomenam ir grūti noticēt. Parasti notiek tā, ka mazi zēni spēlē „kariņus” un pieaugot izvēlas militārista karjeru, savukārt meitenes gatavojas citiem dzīves mērķiem, viņas nemācās šaut un nealkst kādu nogalināt. Vai tiešām tā bija padomju audzināšana un propaganda, kas Staļina kara mašinērijai deva tik lielus papildspēkus? S. Aleksijeviča spilgti atspoguļojusi, ka par savu karstgalvību (vai varbūt Dzimtenes mīlestību?) visas no karā iesaistītajām meitenēm samaksāja ļoti augstu cenu. Vai jel kādi apbalvojumi un ordeņi ir tā vērti?

Nokļuvušām kaujas laukā, kā pašas to bija vēlējušās, viņām ar steigu nācās mācīties, kā „šajā bezgalīgajā miršanas eksperimentā” (217. lpp.) izdzīvot. Turklāt ne tikai izdzīvot, bet arī nepazaudēt cilvēkam raksturīgās iezīmes un spēt atgriezties civilajā dzīvē, jo neviens karš nav mūžīgs. Izdzīvot neizdevās bezgala daudzām, savukārt veiksmīgākajām, atgriežoties mājās, sākās otrs karš – „karš pēc kara”, kā to tēlaini nodēvējusi autore. Uzzinājušas, ka sagaidīta Vācijas kapitulācija un situsi uzvaras stunda, daudzas no viņām kļuva nevis priecīgas, bet domīgas. Kā dzīvot tālāk? Ko darīt, atgriežoties mājās? S. Aleksijeviča perfekti attēlojusi, kā bailes no nāves piepeši transformējās bailēs no dzīves. Tik daudzām ilgi lolotās laimes un prieka, kam būtu jāseko pēc 1945. gada 9. maija, vietā tika pazemojumi, apvainojumi un smaga vilšanās. Frontnieces, frontes meitenes Padomju Savienībā necienīja, viņas nereti uzskatīja par karalauka sievām, savukārt par šo sieviešu varoņdarbiem daudz runāt nemēdza, jo tā nebija pieņemts. Ļoti daudzām pēcāk neizveidojās ģimenes dzīve, daudzas nespēja radīt pēcnācējus, daudzas visu mūžu, gaidīdamas rindā uz dzīvokli, tā arī nodzīvoja kopmītnēs. Pat vīrieši, ar kuriem savulaik karots plecu pie pleca, civilajā dzīvē viņas nevēlējās aizstāvēt. Attieksme pret tām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras piedalījās Otrajā pasaules karā, Padomju Savienībā mainījās tikai ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ērā. Tātad gados, kad S. Aleksijeviča rakstīja šo grāmatu.

Izdevums strukturēts neparasti. Tā sākumā autore iekļāvusi fragmentus no savas darba dienasgrāmatas, kam dots nosaukums „Cilvēks ir lielāks nekā karš”. Tās ir gan reminiscences no S. Aleksijevičas bērnības, gan skaidroti iemesli, kāpēc šāda grāmata vispār ir tapusi, gan izjūtas pēc sarunām ar sievietēm, gan pašas spriedumi, piemēram, „Sieviešu atmiņas par karu ir visspēcīgākās jūtu spriedzes un sāpju ziņā” (31. lpp.). Ne mazāk interesanti ir lasīt it kā otru izdevuma priekšvārdu „Pēc septiņpadsmit gadiem”, kas tapis laika posmā no 2002. līdz 2004. gadam un kur autore iekļāvusi arī vairākus fragmentus no sarunām ar cenzoru.

Padomju iekārtai būtu bijis ārkārtīgi neizdevīgi, ja kāds par karu atļautos rakstīt kā šī žurnāliste, jo patiesība drīkstēja būt tikai viena – vienīgā, pareizā jeb vīriešu patiesība. Cilvēkos tas tika iedzīts tik dziļi, ka viņi pēc kara beigām vēl gadu desmitiem ilgi baidījās paši no sevis – savām izjūtām un atmiņām par pārdzīvoto, ja tas bija kaut nelielā pretrunā ar plaši tiražēto „uzvarētāju kultu” jeb stāstiem par varoņiem un varoņdarbiem. Autore vairākkārt atzīstas, ka „es bieži saskāros ar divām patiesībām, kas dzīvo vienā cilvēkā, – ar savu pagrīdē iedzīto patiesību un ar kopīgo, laika garam atbilstīgo patiesību. Tā smaržoja pēc avīzēm. Pirmā reti kad izturēja otras totālo spiedienu” (119. lpp.). Savukārt tā otrā patiesība daudzām no grāmatas varonēm bija tik neizturama.

Ne jau bez iemesla darba pirmizdevums krievu valodā ceļu pie lasītājiem sāka tikai 1985. gadā.

 

Lāsma Gaitniece