JG295: Lāsma Gaitniece: Otomārs Kalpiņš. Sāļumā

Garš, raibiem notikumiem bagāts mūžs – tā ir Dieva dāvana vai lāsts? Šāds jautājums neviļus nāk prātā, izlasot Otomāra Kalpiņa (1928-2008) grāmatu par savu un daļēji arī Latvijas likteni, dzīvojot nelielā zvejnieku ciematā Baltijas jūras krastā. Vēstījumā ietverts aptuveni 90 gadus ilgs laika posms, sākot ar paša vēstītāja dzimšanu 1928. gadā un to noslēdzot ar mīļotās dzīvesbiedres aiziešanu Mūžībā jau 21. gadsimta sākumā. Tas ir atmiņu stāsts, ko autors savos vaļas brīžos pierakstījis 12 kantorgrāmatās, īpaši nepretendējot uz to, ka reiz šīs rindas lasīs arī citi. Izdevuma priekšvārdā O. Kalpiņa brāļameita Rudīte Kalpiņa, kuras redakcijā grāmata sākusi ceļu pie lasītājiem, norāda, ka viņas radinieks atmiņu stāstu rakstījis turpat 20 gadus un darbu sācis 1986. gadā.

Vēstījuma centrā atrodas O. Kalpiņš pats dažādos dzīves posmos – bērnībā, jaunībā, brieduma gados un vecumā. Paralēli savas dzīves kolīzijām autors plaši attēlojis notikumus dzimtajā Ragaciemā. Neviļus rodas salīdzinājums: līdzīgi kā mainījusies zvejnieka dēla Otomāra dzīve, pārveidojusies arī Latvija. Vispirms brīvvalsts, tad padomju okupācijas posms ar tam sekojošo pārbūvi un visbeidzot atkal neatkarīga valsts. Kaut subjektīvs, kaut vietām pārspīlēts un pat dramatizēts sanācis šis vēstījums, tas ir viens no pavisam nedaudziem plašākam lasītāju lokam pieejamiem uzziņas avotiem par Baltijas jūras piekrastes – Ragaciema, Lapmežciema un Bigauņciema – iedzīvotājiem, vienkāršiem zvejniekiem vairākās paaudzēs, viņu likteni gan Latvijas brīvvalsts laikā, gan padomju laikā, kad norisa kolektivizācija, kad savu bezjēdzīgo un postošo darbību izvērsa zvejnieku kolhozi, un tā līdz mūsdienām. Līdz brīdim, kad jūra izsmelta gandrīz tukša. O. Kalpiņa atmiņas un pārdomas noslēdz skarbs secinājums: „Ir ejams ceļš atpakaļ. Kaut ko cerēt un gaidīt ir par vēlu. Cerība ir tukšums, gaidīšana ir bojāeja.” (347. lpp.)

„Aprakstītājs, kurš piedzimis pie jūras, vienmēr meklēju pieredzējumus kopā ar to,” (334. lpp.) – šādi autors raksturojis sevi pats. Un otrs pašraksturojums – Ragaciema jūras karalis. Cilvēks, kurš citā vidē un citos apstākļos sevi nespētu pat iedomāties, kur nu vēl dzīvot. Cilvēks, kurš Baltijas jūru, tās devību un untumus pārzinājis līdz smalkākajai niansei. Tāpat arī sekas, kas radušās netālredzīgas zvejošanas rezultātā. O. Kalpiņš ar jūru „saaudzis” tik cieši, ka brīžiem to uztvēris kā dzīvu cilvēku, kā būtni ar savām domām un jūtām. Sēdēdams krastā uz soliņa, Ragaciema karalis ar jūru mēdzis sarunāties. Savukārt grāmatā viņa vēstījumam kolorītu piešķir plaši lietotie vecvārdi, apvidvārdi, arī ģermānismi, kas pārsvarā saistīti ar zvejniecību – tie ir zvejas rīku nosaukumi un to attīstība, zvejnieku ģimeņu sadzīve, kas, kā norāda Rudīte Kalpiņa, mūsdienās aizgājusi nebūtībā. Plaši atspoguļoti arī dažādie zvejošanas paņēmieni, kas līdz galam izprotami vien ļaudīm, kuri ar nozari ir saistīti. Interesentiem grāmatā atrodams daudz informācijas, tai skaitā par zveju Atlantijā, kur kā driftmeistara palīgs praktizējis arī autors pats.

Otomārs Kalpiņš pie zvejas tīkliem un vabām Ragaciema liedagā, 20. gs. 50. gadu sākumā

Foto no Rudītes Kalpiņas ģimenes arhīva

Lasot dažkārt ir grūti noticēt, ka atmiņu stāsts tapis padomju laikā. Tas tādēļ, ka O. Kalpiņš tolaik jaunajai iekārtai paudis asu kritiku: „Riju kaklā asaras un sirdī ieslēdzu naidu uz tiem, kas ieradās kā atbrīvotāji, izvēršoties kā laupītāji” (159. lpp.) vai „Šitie atbrīvotāji dažās dienās Kurzemi izēdīs tukšu, pastalas vien paliks” (161. lpp.). Nav saudzēts ne kolhoza „Selga” priekšsēdētājs Reinis Grunte, ne viņa vietnieks un zvejas brigadieris Augusts Kadiķis, ne Tukuma rajona partijas organizācijas pārstāve Spodra Muižule, kurai, kā ironizē O. Kalpiņš, vecie zvejnieki bija gatavi bučot pat kāju īkšķus, lai iegūtu sev pozitīvu atbildi. Īsta traģēdija vecajiem „jūras vilkiem” izrādījās lēmums par aizliegumu doties jūrā un zvejot zivis pašu vajadzībām. Kolhozus autors dēvē par muižām, bet darbu vadītājus – par mūslaiku vagariem un feodāļiem. Kritiku saņēmuši arī zvejas inspektori, kas tvarstīja tā sauktos maluzvejniekus – ļaudis, kuri devušies jūrā, lai iegūtu lomu sev un savai ģimenei. Tai pašā laikā, kā norāda O. Kalpiņš, nevienu nesatrauca divu netikumu – zagšanas un žūpošanas – izplatība nepieredzētos apmēros. Lasot rodas iespaids, ka zvejnieku kolhoziem cilvēku nodzeršanās kaut kādā mērā bijusi pat izdevīga. Mazliet gan pasmaidīt liek autora uzskati par pensiju maksāšanu un viņa neviltotais sašutums par kādu Slokā noklausītu sarunu, kur jaunieši sarunājas par to, kādas pensijas viņiem tiks vecumdienās.

Lasīšanas procesā dažkārt pārņem savādas, pat nepatīkamas izjūtas. O. Kalpiņš, vēstīdams par 40 vai 50 gadus senu pagātni, izpaudies tā, ka, šķiet, viņš raksturo ne vairāk, ne mazāk kā 2018. gadu, piemēram: „Cilvēkam, kurš tiešām vēlas strādāt, visu laiku rada šķēršļus. Individuālo darbu apliek ar smagiem nodokļiem. Tā tiek bremzēta vārdos atbalstītā labklājības celšana.” (355. lpp.) Vērojot Ragaciemā notiekošo, O. Kalpiņu satraukusi zvejniecības nākotne Latvijā. Arī tā ir viena no neatrisinātām problēmām pat mūsdienās. „Zvejnieku mājas pārveido par vasarnīcām pilsētnieku atpūtai, uz kādreizējām zvejnieku pārtikšanas zemēm diendienā gāž betonu, ceļ nevis zvejnieku ciematu, bet ciematu pilsētā nodarbinātajiem. Vai nākotnē zivis vairs neēdīsim?” (356. lpp.)

Savukārt atgriežoties pie recenzijas sākumā izvirzītā jautājuma, nekas cits neatliks, kā ikvienam cilvēkam meklēt savu atbildi pašam. O. Kalpiņš, izvērtējot savu dzīves gājumu, atmiņu stāsta pēdējā lappusē atzinis: „Savu likteni nenovēlu nevienam cilvēka bērnam.” (394. lpp.)

Izdevums papildināts ar fotoattēliem gan no Otomāra Kalpiņa personīgā arhīva, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma, gan arī no Lapmežciema pagasta muzeja fondiem. Izdevumam ir divi priekšvārdi – Rudītes Kalpiņas ceļavārdi un apjomīgs ieskats novada vēsturē, ko redaktore R. Kalpiņa sagatavojusi kopā ar Mārtiņu Mintauru. Pēcvārdā – zvejnieku kolhozs „Selga” un tā darbinieki 20. gadsimta dokumentu atspoguļojumā.