PLĪSUMI AUDUMĀ. LODZIŅI MŪRĪ

Par romānu sēriju „Mēs. Latvija. XX gadsimts”

 

 

Vērienīgākais projekts pēdējo desmit gadu latviešu literatūrā – rakstnieces Gundegas Repšes rosinātā vēsturisko romānu sērija „Mēs. Latvija, XX gadsimts” – nupat ir no­slēdzies. Trīspadsmit rakstnieki trīspadsmit romānos savu sakāmo ir pateikuši, visi darbi ceļu uz grāmatnīcu plauktiem ir atraduši. Turpmāk neizbēgami sekos projekta izvērtējums – domājams, ne mazāk grūts kā radīšanas process, jo atrast kopsaucējus trīs­padsmit talantīgu un neatkarīgu autoru darbos nav nekāds vieglais uzdevums. Tomēr jāmēģina: kaut vai tāpēc, ka daudzi no autoriem novērtējumu visnotaļ pelnījuši.

Liela daļa romānu autoru pieder noteiktā laikposmā (50./60./70. gados) dzimušai paaudzei, kas padara viņu redzējumu uz 20. gadsimta Latviju personisku attiecībā uz aptuveni pēdējo četrdesmit gadu periodu. Grūti pateikt, kāpēc rakstnieku vidū netika uzaicināts kāds no vecākās paaudzes autoriem, piemēram, Juris Zvirgzdiņš, kura erudītās rotaļas ar vēsturiskiem faktiem sēriju neapšaubāmi būtu bagātinājušas; savukārt attiecībā uz jaunākās paaudzes rakstniekiem gan jāteic, ka, izņemot varbūt Tomu Kreicbergu un viņa romānu „Lopu ekspresis”, neviens no šī gadagājuma prozaiķiem noturīgu interesi vēsturiskā romāna žanrā nav izrādījis. Tomēr, lai gan tā nenoliedzami ir sakritība, vairuma autoru piederība vienai paaudzei projektu ir iekonturējusi noteiktā rāmī. Tāpat jāpiebilst, ka daļa romānu sērijai šķiet piekļaujamies vien attāli un pilnīgi noteikti ir lasāmi arī kā atsevišķi darbi, par kuru atbilstību vēsturiskā romāna kritērijiem lasītājs, iespējams, pat neaizdomātos, ja nebūtu attiecīgā apzīmējuma uz izdevuma vāka – un tas ir pozitīvi, jo teksta „iekrampēšanu” konkrētā veidolā šī sērija ne tikai nepaģēr, bet pat pretojas šādam uzstādījumam.

Intriģējošākā un, pēc daudzu kritiķu domām, vērtīgākā sērijas kopīgā iezīme ir autoru teju vienbalsīgā pretestība savulaik padomju režīma uzspiestajai vienotajai vēstures interpretācijai, tā vietā savos darbos piedāvājot dažnedažādas „mazās vēstures“, kas nereti pat viena laikposma ietvaros mēdz būt diametrāli atšķirīgas: kā astoņdesmito gadu vīzija Laimas Muktupāvelas Istabas komunālajā dzīvoklī un Kristīnes Ulbergas Tur hipiju komūnā. Paradoksāli: šie individualizētie fragmenti lasītājam par pagātni nereti izpauž krietni vairāk nekā klasiskie vēsturiskā žanra teksti, kuru autors kā drons lidinās virs pagājības, ar demiurga tiesībām pūloties atšifrēt visu globālos terminos un piedāvāt vienīgo pareizo redzējumu, kura esamību, paldies Dievam, postmodernismā ļauts apšaubīt – kaut gan tieši vēsturiskuma sakarā, jo īpaši jaunāko laiku vēstures tuvā sāpīguma dēļ attiecībā uz šo nostādni Latvijas sabiedrības nostāja arvien vēl ir neviendabīga.

Tomēr fakti paliek fakti: praktiski visi romāni tikai garāmejot skar „lielās” vēsturiskās norises, kas citviet būtu ieņēmušas romānu sižetisko centru – piemēram, abus pasaules karus; rakstnieki it kā apzināti izmainījuši perspektīvu, šīs norises padarot par „mazo stāstījumu” fonu, nereti pat detalizēti neraksturotu, jo rakstniekus daudz vairāk ir interesējusi mazā cilvēka vēsture. Tā cilvēka stāsts, kurš neparakstīja lēmumus par lopu vagoniem, bet tika tajos iesēdināts. Kurš nelūdza iespēju mitināties Latvijas armijas virsniekam denacionalizētā dzīvoklī, bet tādu saņēma. Kurš negribēja piedalīties karā, bet tika tajā aizsūtīts. Kurš gribēja tikai nodzīvot visparastāko cilvēcisko dzīvi, bet tā vietā tika ierauts nepārskatāmos notikumu mutuļos, kuros, kā jau ekstrēmas krīzes situācijās, viļņi virspusē uznesa gan absolūto cilvēciskumu, gan necilvēciskumu (nereti vienlaikus), un piespieda civilizēto 20. gadsimta rietumu civilizācijas adeptu inkorporēt savā pieredzē ne tikai vārdiem, bet arī apziņai neaptveramo. Karu. Badu. Okupāciju. Holokaustu.

Neliela atkāpe: šis apziņai neaptveramā jeb vārdos neizsakāmā motīvs – apklušana, izteikšanās neiespējamība ekstrēmā priekšā – ir īpaši nozīmīgs vairāku autoru (Gunta Bereļa, Māra Bērziņa) romānos, kuru varoņi bez fizioloģiski pamatota iemesla, tikai emociju varā, uz laiku vai pavisam pārstāj runāt, jo norises, kurās laikmets spiež tos piedalīties, nav iespējams samērot ar līdzšinējās pieredzes verbālajām iespējām. Nežēlīgā gadsimta ietekme uz indivīdu ir skaidra: vārdam vairs nav ne telpas, kur izskanēt, nedz arī iespējas kaut ko ietekmēt. Un tomēr tas tiek izrunāts arī mēmumā, jo tieši tas, kas netiek pateikts, bet paliek nojaušams, nereti runā visskaļāk.

Meklējot spraudziņu mūrī, lodziņu sienā, plīsumu līdzšinējā nevainojamajā vēstures atainojuma audumā, autori to arī atrod, turklāt katrs savu, pat vienas desmitgades ietvaros – tāpēc romānu sērija veido nevis (kā tas, domājams, nebija nemaz iecerēts) viendabīgu un zināšanu ieguvei izmantojamu pārskatu par Latvijas 20. gadsimta vēsturi nezinīšiem, bet gan uzplaiksnījumu, it kā zibspuldzes apstādinātu, no tumsas izrautu atsevišķu mirkļu virkni, kura ar dažiem izņēmumiem vislabāk būs saprotama lasītājam, kurš ar gadsimta vēstures pamatnorisēm jau ir pazīstams. Tāpēc atzinīgi vērtējams fakts, ka romāniem pievienoti pēcvārdi latviešu un angļu valodā, kuros autors vai kritiķis izskaidro gan darba kontekstu, gan ieceri – tie izrādās īpaši palīdzīgi gadījumos, kad autora pavērtais lodziņš ved uz vidusmēra lasītājam vājāk pazīstamu vēstures nostūri, piemēram, krievu virsnieku sadzīvi Liepājas karostā, kā to apraksta Andra Manfelde romānā Virsnieku sievas.

No „mazās vēstures” uzstādījuma (kāds gan, domājams, nav bijis oficiālais pieprasījums, taču šā vai tā lielākajai daļai autoru tas ir bijis organisks izteiksmes veids, turklāt nereti sakņots paša vai vecāku / tuvinieku pieredzē, kā Andra Akmentiņa romāns Skolotāji, kas sakņojies autora senču – vairāku paaudžu lauku skolotāju stāstos) izriet nākamā kopīgā iezīme: romāni ja ne tieši apstrīd, tad vismaz piedāvā alternatīvu dažādu 20. gadsimta vēstures notikumu interpretācijai, ko esam pieraduši uzskatīt ja ne par neapšaubāmu, tad vismaz ļoti pamatotu. Labs piemērs tam ir Gunta Bereļa romānā Vārdiem nebija vietas piedāvātā versija par 1905. gada revolūcijas notikumiem tās dalībniekiem gauži neglaimojošā aspektā – proti, revolucionāriem kā pašlabumu tīkojošiem vandaļiem, nevis nesavtīgiem protestētājiem pret pastāvošo iekārtu –, kas jau paguvusi raisīt sašutumu vēsturniekos, kuri atbalsta tradicionālo heroisko interpretāciju. Var, protams, jautāt: vai nav tā, ka tiklab rakstniekos kā lasītājos pēcpadomju laikā izveidojusies teju automātiska pretreakcija padomju vēstures interpretācijām un līdz ar to gandrīz instinktīvu atbalstu izpelnās visi alternatīvie skatījumi? Taču pat šādā gadījumā – un tas ir vēl viens sērijas pluss – dažādu skatījumu līdzāspastāvēšana vienlaikus dod lasītājam iespēju paraudzīties uz hrestomātisko vēstures ziloni no dažādiem aspektiem un iepazīties ar versijām, kas atšķiras no skolas mācību grāmatās nodrukātā.

Te gan uzreiz jāatzīmē: tematiskajā griezumā uzdrošinoties drosmīgi pārinterpretēt vēstures skatpunktus, strukturālā un tēlu galerijas ziņā vairums sērijas autoru tomēr izvēlējušies klasisko pieeju. Romāni būvēti lineāri, to centrā atrodas viens vai vairāki, ja ne vienmēr simpātiski, tad vismaz lasītājam salīdzinoši viegli identificējami tēli, savukārt personāži, ar kuriem identificēties būtu problemātiski (atskaitot centrālo tēlu Bereļa romānā) tradicionāli ieņem nedaudz kariķētas otrā plāna lomas. Sērijā neatrast darbu, kuru centrā būtu, sacīsim, zvērināts komunists, literatūras cenzors vai veikls kažoka uz-otru-pusi-pārmetējs – tomēr pagaidām grūti spriest par to, vai tas apliecina autoru dabisko vēlmi rast lasītājā pozitīvu emocionālo rezonansi vai zināmu konjunktūru.

Piektā gada notikumi un to interpretācija sērijas romānos (vismaz divos) ieskicē arī vēl kādu kopēju tendenci, uz kuru interesanti palūkoties gan šī projekta, gan nesenu vēsturisko notikumu kontekstā. Proti, cilvēkam raksturīgo simbolisko domāšanu, kas tiecas asociēt noteiktu vēsturisko norisi un tās sekas ar tās priekšmetisko aspektu: tās sekas dažādos vēstures posmos izpaudušās gan kā reformācijas laika svētbilžu grautiņi, gan piektā gada muižu dedzināšanas, gan – pavisam nesen – akmeņi kāda Jēkaba ielas nama logos. Simboliskā domāšana, kas vēršas pret personu, lēmumu vai norisi, agresiju vēršot pret taustāmo simbolu, radusi iemiesojumu tādās metonīmijās kā „lopu vagoni”, kas neizdzēšami vairāku paaudžu domāšanā apzīmēs nevis nevainīgu īpašuma pārvietošanas līdzekli, bet gan izsūtījumus. Tomēr interesanti vērot, ka sērijas romānos savu metonīmisko aspektu šie tēli tiecas iemiesot mazāk destruktīvā veidā, vairāk paliekot pie tā, kas šie apzīmējumi arī ir – simboli, kā, piemēram, mātes piens vai būris Noras Ikstenas romānā vai stikli Ingas Gailes tāda paša nosaukuma darbā. Šķiet, ka autori ir ar lielu psiholoģisko piepūli centušies atspiest šos uzmācīgos simbolus tiem pienācīgajā vietā, pūloties, cik nu iespējams, paraudzīties uz pagātni bez tiklab pirmsatmodas, kā atmodas laika stereotipiem – un iznākums ir samērā labs.

Nevar nepieminēt acīmredzamo, kas izriet no raksta sākumā minētā konstatējuma par autoru paaudzi – ticamāki, pilnasinīgāki ar dažiem izņēmumiem padevušies tie romāni, kuru autoriem bijusi iespēja tajos iestrādāt savu vai savu tuvinieku pieredzi, šādi tos tuvinot pēdējā laikā folkloristikas akadēmiskajā diskursā populārajam žanram „personiskās pieredzes stāsts”. Sliktākā situācijā bijuši rakstnieki, kuriem ticis uzdevums raksturot gadsimta pirmās desmitgades, lai gan jāatzīst, ka, piemēram, Guntis Berelis darbā „Vārdiem nebija vietas” sniedzis tik satriecošu ainu uz gadsimta otro desmitgadi, ka jūtīgam lasītājam tā, visticamāk, uz laiku pilnībā aizēnos šo laikmetu skarošo faktu savirknējumus vēstures grāmatās. Mēmā (atkal: laikmeta norišu priekšā apklusušā) Tuša tēls kā, šķiet, pagaidām pārliecinošākais nelietis latviešu literatūras vēsturē ar savu personisko, lai cik baiso, stāstu, pilnībā spēj novērst uzmanību no jautājumiem par Pirmā pasaules kara sekām, pagaidu valdībām un Latvijas dalīšanu. Jo, būsim godīgi: ja lasītāja ģimenē ir kāds, kurš pārcietis, teiksim, izsūtījumu, tad iespaidus par šiem notikumiem, visdrīzāk, apziņā būs ieklājuši pieredzes stāsti, nevis pat vispilnīgākā mācību grāmata. Tāda nu reiz ir cilvēciskā psihe. Un labi, ka ne tikai sērijas autori, bet arī iniciatori un redaktori šo psiholoģisko faktoru ir zinājuši un akceptējuši.

Vai romānu sērija noderēs kā 20. gadsimta vēstures mācību materiāls? Par to pagaidām grūti spriest, taču tā, domājams, būs neaizstājama kā „cilvēkhronika”, vismaz to darbu gadījumā, kuros jūtams, ka autors ne tikai apzinīgi uzracis visu iespējamo tālaika arhīvos un profesionāli manipulējis ar atrasto, bet gan ieaudis tekstā īstu, bieži sāpīgu un neizprotamu, bet autentisku pieredzi. Te gribas vilkt nosacītas paralēles ar Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī pirms dažiem gadiem iestudēto projektu „Latviešu stāsti”: izrāžu sēriju, no kuras dažas jau itin drīz pazuda no skatuves, bet citas tika spēlētas sezonu pēc sezonas, jo acīmredzot šie gauži individuālie, pašu aktieru sarūpētie un virtuozi izspēlētie cilvēkstāsti rezonēja pietiekamā lasītāju apziņas daļā. Tas pats, uzdrošinos prognozēt, gaida arī sēriju „Mēs. Latvija. XX gadsimts” – daži jūtami konstruētie teksti, kas radīti tikai kā nodeva sērijas tapšanas prasībām, visticamāk, klusi nogulsies bibliotēku plauktos, bet citi – un tādu, prieks teikt, ir vairākums – turpinās atrast ceļu uz lasītāju sirdīm arī ārpus sērijas ietvariem. 20. gadsimts pamazām neatgriezeniski aizslīdēs pagātnē – ak, cik gan naivi optimistiski būtu cerēt, ka kopā ar to aizslīdēs arī tā baisākie pienesumi cilvēcisko robežu izpētē! – tomēr sērija „Mēs. Latvija. XX gadsimts” paliek kā godīga un saistoša dokumentācija, uz ko var un vajag paļauties.

Noslēgumā vēl jāatzīmē, ka latviešu jaunākās literatūras sliecība uz nesenās vēstures pārvērtēšanu neaprobežojas tikai ar apskatīto sēriju, bet šai tēmai pēdējo gadu laikā pievērsusies vēl virkne mūsdienu rakstnieku – piemēram, Jānis Lejiņš, Valdis Rūmnieks & Andrejs Migla, Aivars Freimanis un citi, uz kuru darbiem arī iespējams attiecināt vairumu šai rakstā izdarīto secinājumu.

 

Bārbala Simsone

 

Literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone 2007. gadā ieguva filoloģijas doktora grādu par disertāciju Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā. Sarakstījusi divas grāmatas Iztēles ģeogrāfija (2010) un Monstri un metaforas (2015). Šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju izdevniecībā „Zvaigzne ABC”, regulāri publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. Autores literatūrkritiskie raksti publicēti arī JG (sākumā ar Bārbalas Strodas vārdu).