Patrīcija Kuzmina

Mans mīļais onkulis

 

Spīdīgas ačteles un nemanāmas grumbas uz pieres, ap acīm un zem zoda. Tev ir parādījušies pirmie sirmie mati. Un pat, ja tie nav pirmie, tad tie tādi izskatās. Onkul, es tevi sen nebiju redzējusi. Tu pats jau koridorā teici, ka biju tev tikai nedaudz virs ceļa, kad pēdējoreiz tikāmies. Tagad gan jau es esmu liela meitene, sniedzos līdz pašām padusēm. Uz lielā galda mums pa vidu ir rasola bļodas, omammas ceptā vistiņa un karsti kūpoši kartupeļi. Tāpat kā agrāk tu pārber tiem dilles ar savām kaulainajām rokām. Tavi pirksti jau toreiz bija kā garie sērkociņi, bet tagad liekas, ka, ja tas maz iespējams, tie notievējuši vēl uz pusi. Nākamgad būsi izdzisis jau pavisam. Tomēr tavs smaids ir tikpat stiprs kā manās atmiņās. Mums ir sagadījies apsēsties pie svētku galda pretī. Man blakus sēž Katiņtante, kuru – es zinu – tu nevari ciest. Es arī. Tas bija mūsu mazā pirkstiņa noslēpums. Vai tu to atceries? Vai tāpēc tu man visu laiku miedz ar aci? Vai arī savus smaidus tu velti Regīnas tantei man pa kreisi?

Onkul, onkul, onkul. Es atceros, kā mani reiz senās dienās atstāja tavā pārziņā. Divi bērni – viens sešgadnieks, otrs pusmūža gados – dodas sauļoties. Tajā dienā es iemācījos, ka saldējuma bumbiņas var ņemt arī pa pusītei. Tas man likās tik gudri, tik ģeniāli. Tu manās acīs kļuvi par etalonu. Bet tagad tu kaulains sēdi man pretī un plati smaidi ar saviem dzeltenajiem zobiem. Tev vairs nav cigarete aiz auss, bet paciņa no krekla krūšu kabatiņas vēl rēgojas. Ak, onkul, onkul, onkul, smēķēt taču ir kaitīgi. Tu pats tā visu laiku saki.

Līdz saldajam ēdienam mēs neesam pārmijuši ne vārda. Man tā gribētos saņemt dūšu un pavēstīt tev visu, ko es domāju par cigaretēm, saldējuma bumbiņām un tavu nedabisko kārnumu. Tavas acis izskatās laipnas. Tajās ir tas spīdums, kas aicina uz sarunu, tās aicina atzīties nedarbos. Bet es tev pretī tikai dumji smaidu, man patīk domāt, ka tu to būsi pareizi iztulkojis, proti, ka mans glupais smīns vēsta tev, cik nenopietna pusaugu skuķe es esmu. Tomēr nezinu, vai tev ir tulka spējas.

Izšaujas korķi no šampanieša pudelēm, divsimt gadus vecā Katiņtante jau stutējas augšup, Regīnas tante skaļi iespiedzas, un Katiņtante atkrīt atpakaļ krēslā. Apgāžas glāzes, nošķind trauki, un strauji atgrūžas krēsli. Visi metas vienā virzienā. Visi metas pie tevis. Es neredzu, kur tu esi pazudis. Man nepatīk šī drūzma. Pēkšņi es atkal sniedzos tev tikai līdz ceļiem. Viens spiedz pēc ožamā spirta, cits zvana dakteriem, bet es pasniedzos pēc savas pirmās šampanieša glāzes.

Neviens pat nepamanīja, ka izdzēru to šampanieša glāzi. Apkārt valdīja pārāk liela drūzma. To jau nevarēja paredzēt, ka mans onkulis tā nogāzīsies gar zemi tosta laikā. Es arī to negaidīju. Man tas likās kaut kas nereāls. Tiesa, viņš izskatījās tāds nedaudz slims, bet kaulainumu un apetītes trūkumu visi mēdza norakstīt uz milzīgo cigarešu daudzumu. Viņš agrāk glabāja vienu cigareti aiz auss, vienu mutē starp dzeltenajiem zobiem un pārējo paciņu rūtainā krekla krūšu kabatiņā. Uz svētkiem, protams, onkulis bija uzvilcis smalkākas drēbes. Tomēr arī gaiši zilajam kokvilnas kreklam bija kabata mazajai cigarešu paciņai.

Mūsu mājās iekštelpās smēķēt bija aizliegts, lai gan es biju redzējusi, kā mammis citreiz skumjās izsmēķē kādu tievo pie atvērta loga. Tas bieži vien tā mēdza notikt ziemā, un tad istabā ieplūda aukstais gaiss. No aukstuma uzmetās zosāda, bet patiesībā tie varēja būt arī skumju pieskārieni. Es iedomājos, ka skumjas ir tāds garš, tievs pusaudzis, kurš ģērbies melnā un apgrābsta tevi, kad to nemaz negaidi. Un skaidrs, ka tas ir neredzams.

Pēc onkuļa ģīboņa mammi skumjas piemeklēja ļoti bieži. Tāpat mēs bieži braucām pie viņa ciemos. Bērnībā mēs to nekad nedarījām. Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns. Katru reizi onkulis brīnījās par mūsu apciemojumu, kaut gan braucām ik nedēļas. Viņš arī izskatījās tā, it kā nevienu negaidītu. Kājās viņam vienmēr bija rūtainas pidžambikses, bet iecienīto flaneļa kreklu ar mazo kabatiņu bija nomainījis plats vilnas džemperis. No malas tas likās maigs, bet, kad mēs apskāvāmies, vienmēr kodās man vaigos. Tāpat mans mīļais onkulis, kurš senāk bija licies priecīgs un atjautīgs, tagad vienmēr bija saguris. Turklāt ar katru reizi arī kļuva blāvāks un blāvāks. Onkul, onkul, kur tu pazaudēji savu krāsu? Es esmu droša, ka tā paslēpusies starp tavām cigarešu paciņām, kas bija izmētātas pa visu dzīvokli. Divas gulēja uz virtuves galda, dažas uz palodzēm, viesistabā uz grīdas vai guļamistabas grāmatu plauktā. Dažas cigaretes stāvēja kaut kur atliktas pa vienai. To marka atšķīrās no tām, kas bija paciņās. Vienīgi šķiltavas atradās pie paša onkuļa. Uzticīgs rūtiņām, viņš tās glabāja pidžamas kabatā. Bija nedaudz savādi skatīties, kā viņš ar saviem tievajiem sērkociņu pirkstiem spēlējās ar uguni. Likās, ka ar šīm lētajām šķiltavām onkulis var aizdedzināt arī savus pirkstus. Mūsu klātbūtnē viņš nepīpēja. Nekad.

Es ieteicu aizvest onkulim saldējumu. Kad mēs sen, sen atpakaļ vēl mēdzām iet kopā uz jūru, kad onkulis bija mans auklis, viņš vienmēr mani palutināja ar saldējuma bumbiņu. Tas bija mūsu mazā pirkstiņa noslēpums, lai gan tagad jau esmu diezgan pārliecināta, ka viņš neko tādu neatceras. Mēs vēl joprojām neesam pārmijuši nevienu vārdu. Es parasti sēžu viņam blakus pie virtuves galda un skatos uz galda vidu. Ar laiku viņš sāka tur likt svecīti, lai man būtu, kur raidīt skatu. Citreiz es dzirdēju, kā viņš mammim pārmet, ka viņai nevajadzētu mani ņemt līdzi, bet es vienalga neko neteicu. Tagad es jau zinu, ka viņš māk lasīt domas.

Onkulis nekādu īpašu sajūsmu par saldējumu neizrādīja. Es cerēju, ka viņš kaut ko teiks, jautās par mūsu mazo noslēpumu, bet mammja klātbūtnē jau to nemaz nevar atklāt. Domās nosaucu sevi par muļķi – gan par šo iedomu, gan par iespēju pieļaut, ka viņš vispār atceras. Onkulim izrādās ir speciālā karote ar ko var uzvelt bumbiņas. Viņš mammim ielika vienu, bet man divas šokolādes bumbas. Pats viņš sev neielika nevienu. Patiesībā onkulis pat nepaņēma sev šķīvīti vai karotīti, lai ēstu no visas kārbas. Viņa ēdamrīki bija apputējuši. Onkul, onkul, es tā gribētu ar tevi palikt divatā un kaut ko izdabūt no savas mutes. Man gribas tev izstāstīt, cik ļoti man pietrūkst vasaras.

Tā bija pēdējā ciemošanās. Pēc divām nedēļām mēs ar mammi braucām savākt onkuļa mantas, lai varētu viņa mazo mitekli izīrēt. Es tā arī nebiju saņēmusies viņam kaut ko pateikt. Mammis, protams, izlēma izvēdināt visas istabas, lai kaut nedaudz tiktu vaļā no cigarešu smakas. Atkal skumjas grābstījās gar mums. Tās centās arī mani apskaut, lai kā es cīnījos pretī. Mēs tomēr apskāvāmies, un kļuva ļoti auksti.

Mans uzdevums bija savākt izmētātās cigaretes. Vienu no tām es ieslidināju savas adītās jakas dziļajā kabatā. Tās pašas dienas vakarā tā kļuva par manu pirmo cigareti. Un manu džinsu kabatā atradās tieši tādas pašas lētās šķiltavas, kādas bija manam mīļajam onkulim. Ak, onkul, onkul, onkul, tikai nesaki mammim. Es zinu, cik ļoti viņa dusmotos. Protams, tā bija tikai viena cigarete. Tikai es vairs savu onkuli tik ļoti nenosodīju, arī mammi ne, kad mūsu mājās logs aizvien biežāk palika vaļā.

Man šķiet, ka skumjas neizmanto durvis. Tās māk ierāpties tikai pa logu, un, ja logs vienmēr ir atvērts, tad tas ir jau pārāk vienkārši. Vienreiz man bija doma mammim kaut ko teikt šajā sakarībā, bet viņas acis bija tik spīdīgas un īsie mati tik trekni, ka izlēmu labāk neteikt neko. Tagad es nerunāju vairs ne ar savu mirušo onkuli, ne ar savu dzīvo mammi. Citreiz es onkulim mēdzu uzrakstīt kādu vēstuli. Tas bija bezjēdzīgi. Viņš tak bija miris. Sākumā man gribējās vēstules saplēst, bet tad es izlēmu labāk tās paslēpt skapī starp salocītajiem kokvilnas krekliem. Mammis ar mani nemaz necentās runāt. Tāpat, kā mans mīļais onkulis.

Mammis nekļuva blāvāks. Viņa no ārpuses vispār nebija mainījusies. Tikpat koša un krāsaina. Ja pie mums atnāca ciemiņi, mammis smējās un piedāvāja iedzert. Es nerunāju. Citi kaut ko mammim centās pārmest, bet es vienalga neko neteicu.

Man likās, ja es sākšu smēķēt, sadraudzēšos atkal ar mammi. Vasarā logs visu laiku stāvēja vaļā. Un vakaros caur to iekšā kāpa skumjas. To kedu šņorēs bija sapiņķerējies aukstums. Es atkal atcerējos savu onkuli, savu mazā pirkstiņa noslēpumu. Viņš tā arī nebija neko izstāstījis mammim. Onkulis manas vēstules nesaņem un nelasa, bet es esmu diezgan droša, ka viņš mani nenodotu. Drīzāk sēdētu man tieši pretī pie sava virtuves galda un smēķētu.

Man bija nedaudz bail sākt smēķēt. Es negribēju, ka skumjas rāpjas pa manas istabas logu. Bet bija jārīkojas. Es ātri pieskrēju pie mammja, kamēr viņa gaidīja ikvakara skumjas. Tā nebija mana pirmā cigarete, bet mammis domāja savādāk un iesita man pļauku. Es klusēju. Viņa turpināja man sist pļaukas, līdz es pateicu, ka pietiks. Viņa man neko neatbildēja. Tā nebija mana pēdējā cigarete.

Mēs kaut kā tīši vai netīši samainījāmies lomām. Vai arī tas vienkārši bija viņas sabrukums, ko neviens nemanīja nākam, jo kopš onkuļa bērēm bija pagājis jau pārāk ilgs laiks, lai tuviniekiem nāktu prātā sasaistīt mūsu mīļā onkuļa aiziešanu ar mammja pēkšņo depresiju. De-pre-sija. Šo vārdu neviens nekad neteica skaļi. Vai jūties nogurusi? Protams, ka viņa bija nogurusi. Vai viss kārtībā darbā? Viņa jau vairākas nedēļas nebija tur rādījusies. Vai problēmas skolā? Jā, es varētu būt problēma, bet ar mani problēmu nav. Galvassāpes? Slima? Nu, taču stāsti! Pie mums ciemos vairs neviens nenāca. Protams, ja neskaita skumjas. Pirms tās iekāpa pa logu, vienmēr nedaudz iečaukstējās koku lapas vai kādi putni, kurus parasti sadzirdēt nevar, skaļi novicināja spārnus, vai plastmasas spainim dārzā ar mīkstu būkšķi uzkrita ābols. Likās, ka šīs skumjas ir noslēpumainas. Tās nekad nerunāja. Tāpat kā es. Arī ar pašām skumjām neviens necentās sākt sarunu. Tāpat kā ar mani. Skumjas bija mans vienīgais draugs. Mums kopā nevajadzēja runāt. Citreiz pat nevajadzēja domāt. Ar skumjām nebija neveiklu klusuma brīžu.

Tas bija tāds svētdienas klusums, kas tās pavadīja. Klusums, kurš ienāk mājās pēc kārtīgas spodrības dienas, klusums, kurš noslāpē tramvaja skaņas un riteņbraucēju taurītes. Šis klusums man traucēja izolēties no mammja problēmām. Es pārāk labi varēju saklausīt, kā tiek aizdegta cigarete vai jauna vīna glāze izņemta no sekcijas. Ik pa laikam mammis kādu sasita, bet tas notika klusi. Pat klusāk par klusumu. Virtuvē ieiet bija bīstami. Paverot durvis uz turieni, visā mājā parādījās puvuma smaka. Kopš ciemiņi vairs nenāca, mammis mājās negatavoja. Mēs pārsvarā gājām ēst uz kafejnīcām vai pasūtījām ēdienu uz mājām, vai neēdām vispār. Dažreiz mani aizsūtīja uz veikalu pēc baltmaizes. Mammis varēja norīt pat divus vai trīs baltmaizes kukuļus dienā. Viņai nevajadzēja ne sviestu, ne ievārījumu, neko. Varbūt pa retam, kad viņa pati aizgāja līdz veikalam, uz maizes parādījās nenovārīti cīsiņi vai jau gatavas kotletes. Man no tā visa netika nekas. Es par atlikušo naudu pirku saldējumu. Piemājas veikaliņā plombīrs maksāja vienpadsmit santīmus. Parasti man izdevās nopirkt kādus četrus vai trīs saldējumus. Ja biju ļoti izsalkusi, pirku vafeles vai auzu pārslu cepumus. Mani interesēja tikai saldumi.

Virtuves izlietnē pa to laiku gaidīja nenomazgātu trauku kaudze no pēdējām viesībām. Ap izlietni bija sakrauti visi pārējie mūsu mājas šķīvji un bļodas, karotes un dakšiņas. Es zināju, ka tā ir arī mana vaina. Es jau biju pietiekami liela meitene. Savā prātā vēl lielāka nekā realitātē. Reiz es centos kaut ko darīt lietas labā, bet, kad pacēlu vāciņu kādam no grāpīšiem, man pretī pavērās mazu baltu tārpiņu kolonija. Uzliku vāciņu atpakaļ un izgāju no virtuves. Tāpēc mēs ar mammi labi sapratāmies. Viņa izvēlējās ēst maizi, bet es – saldumus. Un mums abām bija labi. Ar laiku, protams, man piegriezās stiklenes, cepumi un, jā, pat saldējums. Es pārgāju uz baltmaizi, kura mammim laikam bija apnikusi, jo viņa pat to neēda. Likās, ka viņai būtu jāpaliek tievākai no neēšanas, bet tā nebija. Patiesībā mammis kļuva aizvien lielāks un lielāks. Vislielākā bija seja. Viņas acis piepampa, lūpas kļuva biezākas un reizēm pat zilas, vaigi bija uzblīduši, it kā viņai sāpētu zobi. Iespējams, viņu patiešām mocīja zobu sāpes, un es sāku nedaudz par viņu satraukties. Bet tikai nedaudz. Lai gan klusums man vienmēr lika viņu dzirdēt, un skumjas iet ar viņu runāties, es pretojos. Agrāk mēs lieliski viena ar otru sadzīvojām, bet kopš mammis vairs nepameta viesistabas dīvānu un kopš logs vienmēr bija vaļā, un kopš viņas seja bija piepūtusies, man no viņas bija bail. Klusums deva man iespēja sadzirdēt, cik skaļi elpo mammis, cik skaļi cilājas viņas krūtis, kā, viņai pagriežoties, iečīkstas dīvāns.

Divas dienas pirms mums pazuda elektrība viņa sāka kustēties apkārt, bet viņas acis bija pārāk piepampušas, lai kaut ko redzētu, tāpēc mammis krita un atsitās, atkal cēlās un streipuļoja. Viņa kaut ko meklēja. Kaut ko kā mums vairs nebija. Viesistabas dīvāna šķirbās bija sabāztas mazas stikla pudelītes, arī zem mammja gultas slēpās dažāda izmēra pudeles. Lielais pieblīdušais briesmonis vairs nebija mans mammis. Un, kad monstrs cēlās, visa māja iedžinkstējās. Es atceros, ka onkulim bija tā pati vaina. Tad viņš smagi saslima, un nu viņa vairs nav. Man nekad mans mīļais onkulis savā kodīgajā vilnas džemperī un mans mīļais mammis viņas zīda halātā nebija likušies tik līdzīgi. Patiesībā, pat mammja zīds bija palicis kodīgs. Laikam tas monstrs dara visus apģērbus kodīgus.