Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

Juris Šlesers

Vēl par zelta cilvēkiem
Valdi, Ansi un Kurbadu

Iepriekšējā numurā varējām lasīt fragmentus no nelaiķa savdabja valodnieka un rakstnieka Valža Zepa (1932-1996) nepabeigtā kultūrvēsturiskā romāna Ansis – zelta cilvēks. Tos Jaunajai Gaitai atsūtīja viņa draugs un kolēģis – un savā laikā Jaunās Gaitas atbildīgais redaktors – profesors Valters Nollendorfs.

Nepabeigtā romāna pilns manuskripts esot kaut kā – „pazudis”. Neviens nezinot, kur tas varētu būt. Grūti izskaidrojamā kārtā, šie fragmenti (latviešu valodā!) atrasti pievienoti Zepa cita daiļprozas darba angliskam tulkojumam, kas ticis gatavots publicēšanai. Runa ir par Zepa „pasaku” Ķēves dēls Kurbads, jeb tulkojumā – Hungerwhere, Son of Mare. Nollen­dorfs par to vēstulē raksta: „… var noprast, ka Ansi latviešu valodā bija paredzēts piekabināt šim [angliskajam Hungerwhere] izdevumam.” Kāpēc tā? Atbilde: „Tas arī mani mulsina. [..] Domāju, ka arī ang­liski lasošajam latvietim tas varētu būt sava veida izaicinājums, bet noteikti saprotamāks nekā sveštautietim.” Tas šo lasītāju vedina domāt, ka angliskotā Kurbada versija jāuztver nevis kā nopietni cittautiešiem domāts tulkojums, bet kā Valža Zepa savdabīgās domāšanas izpausme – latviešiem pašiem. Lietojot Nollendorfa apzīmējumus, tās vērtība ir „Valža gara lidojums” – „vārdu spēles un saspēles”, „radošs chaoss.” Kā piemērs nāk prātā tas, kā autors divējādi tulkojis Kurbada virsrakstu. Angliskā manuskripta virsraksts gan ir Hungerwhere, Son of Mare, bet latviskā izdevuma (1970) „pasītē” stāv: Mayor’s Son Kurbads – ! (Nollendorfs to komentē sekojošaj

Valters Nollendorfs

TĪRRADNIS

Valdis Zeps bija garīgs tīrradnis. Kā strauta izskalots zelta grauds vai jūras slīpēts dzintara gabals. Vai meteorīts, kas no izplatījuma, uzliesmojot, izlauzies cauri zemes atmosfērai. Bet varbūt arī retas sēnes micēlijs. Tādi ir reti. Un tādi ir vienreizēji. Otru nav. Atradējs var tikai nopriecāties, ka tādu gadījies atrast, un uzskatīt sevi par laimīgu. Es uzskatu sevi par laimīgu, jo man izdevās atrast Valdi Zepu un bijām draugi visu mūžu, līdz viņš pāragri, kā nācis, atkal nogrima mūžībā. Bet viņa gara atstātie fragmenti vēl arvien atrodas kā Ansis – zelta cilvēks[1], vai tikai gaida, kad tos cels gaismā.

„Atrast.” Nepārteicos. „Fragmenti” – arī ne. Par atrašanu var lasīt Jaunās Gaitas 22. numurā. Atradu gan viņu, gan Ķēves dēlu Kurbadu. To viņš man iespieda rokās pirmajā tikšanās reizē, kad mazliet pasūdzējos par labu manuskriptu trūkumu žurnālam, ko toreiz rediģēju. Turpat uz vietas mazliet ielasījos. Te bija kaut kas pavisam neparasts. Literāra darba tīrradnis. Teicu, ka noteikti jāpublicē. Varētu, tā Valdis, bet zem pseidonīma. Kāda? Nu, teiksim, Jānis Turbads. Kur bads, tur bads. Tīrradnis. Vēlāk viņš šo vārdu spēli iekļāva savā gandrīz, bet nekad vēl nepublicētajā angļu valodas tulkojumā: Hunger­where, Son of Mare vai vienkārši – Hung. Un, protams, autors – John Hungerthere.[2] Bet par to vēlāk.

Valža literārais darbs, un savā ziņā arī viņa zinātniskais darbs lingvistikā, jā, viņa dzīve bija viena nepabeigta, bet vienā brīdī aprauta garīga procesa dažādas izpausmes. Pat darbi, kas saprotamu iemeslu dēļ bija publicēti ar sākumu un beigām īstenībā bija kā sēnes, kas izauga no viņa smadzeņu micēlija, bet micēlijs strādāja tālāk. Savus referātus viņš parasti nelasīja, bet stāstīja brīvā stāstījumā. Viss iz galvas. Kad viņam vai nu pašam ienāca prātā vai aizrādīja, ka jābeidz, viņš nereti gandrīz vai iesāktas domas vidū noteica: „Nu jā, tad varam arī beigt.”

Tāpēc jau fragmenti. Man šķiet, ka uz Valža gara darbiem var attiecināt mazliet grozītus vārdus, kurus kāds cits ģeniāls tīrradnis, Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), licis savas autobiogrāfijas apakšvirsrakstā: „Lielas atzīšanās fragmenti.” Es teiktu „Nepabeigtās lielas gara spēles fragmenti”. Valža gara spēle izpaudās jau acumirklīgajā lēmumā no Kurbada atvasināt Turbadu un vēlāk to burtiski angliskot. Un, protams, atklājās pirmajās lappusēs, kurās man izdevās ātri ielasīties pirmajā tikšanās reizē. Kurbadā sastopas, samaisās un savu īpatnēju pasauli gandrīz brīvā plūdumā veido mitoloģija, realitāte, laiki un laikmeti, kultūrvēsture, vēsture, folklora, literatūra, dažādi valodas un valodu līmeņi un – vārdu spēles un saspēles. Radošs chaoss, kas izjauc pastāvošo literāro kārtību, bet no kā rodas jauni literāri zvaigznāji, jauni tīrradņi. Es to reiz nosaucu par demitoloģizāciju.[3]

Protams, ka Valža opuss tai brīdī nebija gatavs. Trauslām dvēselēm mazliet cenzētos fragmentus publicējām 1959. gada Jaunās Gaitas 19., 20. un 21. numurā. Trimdas vadošās un ideoloģiju noteicošās aprindas nekādā ziņā nebija tam gatavas. Kāda gan demitoloģizācija, ja vadība centās visiem spēkiem trimdas sabiedrībā nostiprināt savulaik dokumentā Latvieša stāja svešumā nostiprināto nacionālpatriotisko mitoloģiju un retoriku. Tā laikam bija pirmā un pēdējā reize, kad Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) kongress 1959. gada maijā debatēja par literatūru, proti, par Ķēves dēla Kurbada pirmajiem publicētajiem fragmentiem. Vairāki debatētāji gan atzinās, ka „to gabalu” neesot lasījuši, bet tā nu nevarot. „Tas gabals” grāmatas veidā iznāca 1970. gadā, lai gan tas gatavs nekļuva, līdz kaut kādas beigas radās: „Sludinājums Vecāko ziņu XXIV sējumā, 13. maija numurā, 4. lappusē: To, mīti, pieminat, / Autoram neticat, Ar milnu no ugunskura viņam pa galvu nesitat, jo var izcelties sausās lapās ugunsgrēks un izmaitāt apstādījumus. Tad jau labāk ar slapju lupatu. Kurbads ķ.d. Jēkabsons. Finis.”[4] Bet varbūt drīzāk – ad infinitum.

Kāds gan sakars Ķēves dēlam Kurbadam ar šeit publicētajiem fragmentiem zem virsraksta Ansis – zelta cilvēks? Filoloģiski visai tiešs. Fragmenti ir iespiedumam sagatavotā datora maketā ar atzīmi „Keves dels.qxd 26/12/04 11:18 AM” un sākas ar 149. lappusi. Manā rīcībā ir koriģēts nepublicētā Hungerwhere, Son of Mare kompaktāks datorsalikums citā burtu stilā ar gadījuma pagināciju, it kā pa daļām, kopā 130 lappuses. Tas, liekas, sagatavots korektūrai. Zinu, ka Valdis gatavoja šo tulkojumu iespiešanai un var noprast, ka Ansi latviešu valodā bija paredzēts piekabināt šim izdevumam. Vai eksistē Hungerwhere datormakets iespiešanai, neliekas svarīgi, jo nobankrotējušo izdevēju Cīruli nav iespējams atrast un darbu patlaban neviens cits publicēt negrasās, lai gan tam Sniedze Ruņģe sagatavojusi fantastisku ilustrāciju klāstu. Finis? Nekādā ziņā, bet par to vēl cits – arī nepabeigts – stāsts.

Daudz kas no Anša – zelta cilvēka fragmentiem sākumā eksistēja tikai mutvārdos –  dažādos rakstnieku sarīkojumos Amerikā. Valdis savus stāstus ritināja kā no kamola. Pirmā reize, ja pareizi atceros, varbūt bija 1973. gada augusta beigās 100gades Dziesmu svētkos Klīvlandē. Tas bija vēl tikai topošās Latviešu Rakstnieku Apvienības (LaRA) neoficiālais rakstnieku vakars ar 17 dalībniekiem. Un tā tālāk. Man neliekas, ka tos ieskaņoja. Varbūt kādos archīvos. Iespiestajos fragmentos, protams, ne viss gluži kā stāstīts un droši vien kaut kas nācis klāt vai aizmirsies. Tā atceros epizodi par Ludzas mežu dedzināšanu potaša ieguvei. Atmiņā tas likās izvērstāks. Ilgu laiku biju pārliecībā, ka nekāda manuskripta nav, bet Janīna Kursīte man stāsta, ka tādu bija redzējusi, turklāt ar ievadu. Tas, liekas, pazudis. Datorsalikumā, ko 1990. gadu vidū sagatavoja Cīruļa apgāds, Kursītes minētā ievada nav. Ja būtu, tas varbūt izskaidrotu Valža tālākos nodomus, šos fragmentus radot. Tagad varam vienīgi ļauties Valža domu, iztēles un prāta spēles noteikumiem, likt lietā savas garīgās spējas un – minēt.

Katrā ziņā, salīdzinot ar Ansi – zelta cilvēku, Kurbads ir, kaut visnotaļ eklektisks, tomēr savā veidā sakarīgs stāsts, par ko var erroties un lamāties pat bez lasīšanas, bet kas paļāvīgo lasītāju ieved samērā nesenā zināmā Latvijas pagātnē, kurā mīti ienāk ikdienā un ikdiena mītos, fascinējot ar savu pretstatījumu, un kura lasītājam ir stabils atskaites punkts vai nu sajūsmai vai īgnumam. Ansī, turpretī, senas vēstures fragmentāras epizodes, kuras palaikam saista gadu skaitļi un krievu valdnieku vārdi. Valdis Latgolas vēsturi zināja, un ne tikai galvenajos vilcienos. Lielākā daļa viņa zinātniskā darba dzīves beigās bija veltīta monumentālajam pētījumam The Placenames of Latgola (angļu valodā – Latgolas vietvārdi).[5] Viņš pētīja vecas hronikas, kartes un visus citus pieejamos vēsturiskos materiālus, lai taptu ne tikai vietvārdu saraksts, bet arī vietvārdu vēsture. Viņam it sevišķi patika neparasti un interesanti vēsturiski sīkumi, ko vēstures grāmatās neatrast. Tā – par Latgolas mežu ciršanu un dedzināšanu, lai ražotu pelnus un no pelniem potašu. Viņš ar ironiju citē hronikās atrodamos briesmu stāstus par pilsētu postīšanu un cilvēku slepkavošanu, iedziļinās alķīmijas formulās. Trūkst it kā vēsturiskās kopsakarības, pēc kuras tiecas prāts.

Padomāsim: Valdis neraksta standarta vēsturi. Varbūt, ja viņam būtu vēl atlicis laiks, te būtu tapis romāns, gandrīz kā ieskicēts otrā daļā. Pirmās daļas lasītājam ieteicams nesatraukties par vēsturiski nezināmo, bet sekot fragmentu iekšējai loģikai un vēstījumam. Vislabāk nedomāt tik ļoti par vēsturi kā par stāstu, kurš Ansī ieskicēts. Tas ir stāsts par Latvijas robežzemi un likteņzemi Latgolu un tās ļaudīm starp vāciešiem, krieviem un poļiem. Latgola devusi vārdu Latvijai un latviešiem, bet Latgola bijusi arī zeme, kas visvairāk cietusi svešo varu, valdnieku un karapulku dēļ. Tās ļaudis bijuši pakļauti svešu kungu un reliģiju uzspiestajam zīmogam, iemācījušies izdzīvot, kalpojot gan vienam, gan citam. Vēl specifiskāk – pirmā daļa ir stāsts par to Latgolas novadu, ko sauca par Adzeli, ko mūsdienās saistām ar Abreni un par kuras piederību Latvijai cīnāmies vēl mūsdienās. Mūžīgais Ansis Žagata ir „Atzeles un Pūrnovas karalis”; Augšpils princis Andrejs, „vienīgais no Latvas gala”. Augšpils, tai pašā robežkaktā, tagad krievu Višgorodoka. Un latvieši – karavīri vēl 17. gadsimtā. Abās pusēs. Ielasoties saprotam: te Andreja latgaļi cīņā kopā ar krieviem pret Livonijas vāciešiem, te – ar Livonijas karotājiem un krieviem pret tatāriem. Prinča Andreja pārdomas: „Tāpat, tā gan ir laikam sagadīšanās, ka vācu pulki, tā manējie vienā mēlē runa, ko vietējie sauc par latišu mēli.” Vai te neieskanas arī mūsu jaunākā vēsture, ja ne – tautas liktenis svešu varu kalpībā? Latvieši kā vācu leģionāri Krievijas dienestā, cīnoties ne tikai pret tatāru iebrucējiem, bet arī pret maskāļu, krievu, gļēvulību! Tikai otrajā daļā nonākam plašākajā Latgolā un poļu laikos. Rēzeknes jaunais stārasts, pans Fredriks fon Korfs, dodas uz savu nolaisto stārastiju. Taču arī tas nav tikai fon Korfa, bet arī – intriģējošāk – viņa kučiera Čumines Oduma stāsts. Korfs pieder nu jau aizgājušajai vēsturei. Čumines Odums – latgaļu tautai, kura vēl arvien sīksti cīnās. Turpinājums nesekos. Tas jāizdomā pašam.

Sava veida atslēga ir no kapa laiku pa laikam izkāpušais Spurainais, karavīrs važās un ādās. Viņš – pagātnes balss, padomdevējs, sirdsapziņa, kas mudina sava karaļa Anša Žagatas dzimtas pēctečus cīnīties par savu zemi un savai tautai labu darīt. Bet kas ir šī zeme un tauta? Ne tikai robežzeme pret austrumiem, tauta austrumu nomalē, kas pirmā uztvēra austrumu karapulkus, bet vēl daudz vairāk – zeme un tauta, kas deva ne tikai vārdu, bet arī karogu Latvijai un latviešu tautai. Vēstures likteņa ironija, ka tikai 1917. gadā no pārējām Latvijas zemēm un pirmtautām 300 gadus atšķeltie latgaļi izšķīrās būt daļa no veselā, kam viņi bija devuši pašu svarīgāko – savu identitāti. Kāda būtu Latvija bez latgaļiem un Latgolas? Vai Spurainais deva padomu arī Francim Trasunam?

Bet varbūt atslēga ir alķīmijā. Pirmās daļas fragmenti beidzas, kad Ansis, bēgdams no liesmojošajiem Latgales mežu izdedzināšanas zārdiem, ieskrien pašās liesmās: „Beidzot, beidzot,” ķērc filozofs. „Nu man ir izdevies tevi izkausēt, ķēniņ Ansi, nu būs zelts!” Zelts ir tīrradnis, un kā tāds – mūžīgs. Mums paliek zelta graudiņi, ja protam tos izlasīt. Valdis Zeps, tīrradnis, zināja par tīrradņiem. Un – ka tie jāmeklē un jātrod. Zelta cilvēks.


 

[1] Skat. JG 294, 46. lpp., fragmentus no romāna Ansis – zelta cilvēks.

[2] Nepublicēts datorsalikums ar korektūras piezīmēm: HUNGERWHERE, SON OF MARE: a Folktale, written during an attack of lack of piety by John Hungerthere. Piously translated by Janice Therefamine, with Notes by the late Andrzej Lurba.

[3] Esmu Valža darbu lietojis kā spilgtu piemēru blakus Dzintara Soduma un Aivara Ruņģa darbiem savā jau sen aizmirstajā rakstā par latviešu literatūras demitoloģizāciju „The Demythologization of Latvian Literature”, Books Abroad, 47.4 (1973): 664–74.

[4] Ķēves dēls Kurbads. Pasaka. Pēkšņā pietātes trūkumā sarakstījis Jānis Turbads, (Ann Arbor, MI: Ceļinieks, 1970) 143. Angliski virsraksts tulkots kā Mayor’s Son Kurbads. Tā nav angļu valodas neizpratne, bet gan tieša norāde uz Kurbada nemītisko pilsonisko izcelsmi. Viņš ir pilsētas mēra Jēkabsona dēls. Pēdējā lappuse paginēta kā 143 ar virsrakstu „Sausās lapas”.

[5] Valdis J. Zeps, The Placenames of Latgola: A Dictionary of East Latvian Toponyms, (Madison, WI: Baltic Stidies Center, 1984) 632 lappuses. Valdis Latgolas vietvārdus vāca pie trimdas latgaliešiem, jo tie vēl atcerējās vecos vietvārdus bez padomju uzslāņojumiem. Tas diemžēl nesedz visu Latgolu. Kad pavērās iespēja pētījumu turpināt neatkarīgajā Latvijā, Valdis atkal vāca materiālus. Viņa pēdējais brauciens uz Latviju 1996. gadā izrādījās liktenīgs. Tai pašā laikā zīmīgi: viņš paguva sameklēt un nokopēt lielu blāķi vēsturisku Latgolas karšu, lai darbu turpinātu. Bet bija pienācis laiks beigt, kā daudz kas – gandrīz pusteikumā. Kartes nodotas Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtam. Bet tas arī viss. Turpinājuma nav. Normāli.

 

 

 

 

Valdis Zeps  /  Jānis Turbads  /  John Hungerthere 
Janice Therefamine  /  Andrzej Lurba

 

ĶĒVES DĒLS
KURBADS

 

HUNGERWHERE,
SON OF MARE

 

5. nodaļas fragmenti, un pārskats par „nelaiķa A. Lurbas” piezīmēm pie angliskā teksta



Piecarpus gadus vecais (bet jau lasīt protošs) zēns Kurbads (jādomā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā), drauga un fantāzijas mudināts, aizgājis „pasaulē” un, pa sabrukuša veca brūža kāpnēm nokāpis pazemē, satiek Laika veci, kurš viņu apbur, un tas kļūst liels – pieaudzis jauneklis. Kurbads kāpj pa kāpnēm atkal augšā, un pa agrāk neredzētām durvīm nokļūst svešā telpā. Durvis aizkrīt un atpakaļ ceļa nav, jo durvīm nav roktura. Kurbads sāk iet pa garu velvi, klūp, krīt – krīt ilgi – kamēr atduras, apmet kūleni un – atver acis. Tā beidzas 4. nodaļa. (J.Š.)

 

5

Pie galda sēdēja trīs vīri, spēlēja kārtis. Kurbada krišanas iztraucēti, pacēla galvas. Vīri bija dīvaini tērpti – tā kā teātri spēlējot. Kurbads atcerējās, kā tēvs viņu bija paņēmis līdzi uz Saiņa lugu „Pūt vai nepūt” un tur visi tāpat pelēkās drēbēs apkārt staigāja. Tētis teica, ka tie esot tautiski tērpi.

 

 

„Kā jūs sauc un ko jūs te darāt?” Kurbads prasīja, atjaudies no kritiena.

 

 

„Urrā, mums taisni derīgs ceturtais zolītei!” iesaucās vīrs pa labi. „Kokurāvēj, dabū viesim padirsi, tev vieglāki kauli!”

 

 

„Kas tad Kalnugāzējam kaiš?” čīkstēja Kokurāvējs.

 

“Pārstīvējies. Vakar aiz pārskatīšanās kalna vietā sāka gāzt dzelzsbetona bunkuri.”

 

“Kas ir bunkuris?” Kurbads prasīja.

 

„Bunkuris ir…” Kalnugāzējs iesāka, „ko, tu nezini, kas ir bunkuris?”

 

„Nu ka nezinu!”

 

„Bunkuris ir tāda padarīšana, kur ļaudis slēpjas no bumbām. No tādām bumbām, ko no gaisa met, ne no tādām, ar ko spēlē futbolu.”

 

„Ak tā!”

 

„Nu pievelc krēslu, ciemiņ, piesēdi! Mums, kā sacīju, ceturtais noderīgs. Bet kā tevi īsti sauc?”

 

„Kurbads, Ķēves dēls, dikti viltīgs zellis.”

 

 

„Ko, Kurbads, Ķēves dēls? Nevar būt! Kurbads, Ķēves dēls, vēl mazs.”

 

„Es biju mazs vakar,” Kurbads sacīja.

 

„Vakar, kas vakar bija par dienu?” ierunājās Kokurāvējs.

 

„Nezinu,” teica Akuracējs. „Apskaties avīzē uz galda.”

 

„Tas neko nelīdz, tā ir šīs dienas avīze.”

„Bet nav jau svarīgi. Galvenais, kā tas var būt, ka tu vakar biji mazs?”

 

 

[. .]

Kurbads sāka stāstīt.

 

„Tad tu esi no teikas.”

 

„Nezinu,” Kurbads sacīja. „Grāmatā…”

 

 

„Protams, tu esi no teikas! Kur Burtnieks?”

 

 

Burtnieks bija klāt divi deviņi.

 

Dieviņš viņam pamāja ar roku. „Kurbads, šeit, ir no teikas vai pasakas. Palasi man priekšā, ja vari atrast.”

 

Burtnieks izslīdēja un bezmaz tūlīt atgriezās ar grāmatu, uz kuŗas vāka bija rakstīts:

 

LATIŠSKIJE NARODNIJE SKAZKI

 

„Tev cita izdevuma nav?” Dieviņš saviebās.

 

„Cenzūra,” Burtnieks noplātīja rokas.

 

 

„Jā, cenzūra,” nopūtās Dieviņš. „Nu, lasi priekšā no tās pašas.”

 

„Kurbads ir Ķēves dēls,” Burtnieks sacīja, vēl grāmatu vaļā nevērdams.

 

Dieviņš iesmējās.

 

„Nesmejies,” teica Burtnieks. „Kurbads nāk no vērtīgas teikas. Viņa tēvs, zvejodams zivi izvilcis, mājās pārnesis. Gan bijis domāts sievai, bet ķēkšai un ķēvei papriekšu dabūjies gabaliņš zivs.”

 

 

„Tas jau tā vienotrreiz notiek,” nopūtās Dieviņš. „Gan sievai domāts un sievai pienākas, bet kalponei un ķēvei gadās pa priekšu.”

 

Kurbads no visa šitā nekā nesaprata, atstāja viņus abus runājot un izgāja blakus telpā.

 

 

Blakus istabā spēcīga auguma sieva zīdīja zalkti un, Kurbadam ienākot ne galvu nepacēla. Pazīdījusi, noskūpstīja zalkša pienaino galvu un palaida vaļā. Zalktis aizlocījās projām, un sieva sakārtoja krūtis atpakaļ ņieburā, tad uzskatīja Kurbadu klusu un vēlīgu skatu.

 

 

Kurbadam dīvains karstums izsitās cauri dzīslām, un viņš gauži samulsa.

 

 

„Kā tevi sauc?” viņš beidzot izdabūja pār lūpām.

 

„Par Māru,” sieva atteica lokanā balsī un piecēlusies līganu soli izgāja pa durvīm, kuŗās stāvēja Kurbads. Mārai gaŗām ejot, viņas kuplie svārki apsitās ap Kurbada gurniem, turpat vai gurniem apsieto lakatu noraudami.

 

CHAPTER V

Three men were playing cards at a table. Startled by Hungerwhere's fall they raised their heads. They were dressed a bit on the off side – as if for theater. Dad had once taken Hungerwhere to a play by Bindle (1) „To Blow or Not to Blow” (2) and everyone – at least the man in that play had walked about in grey. Dad had said that was folk dress.

 

„What are your names and what are you doing?” asked Hungerwhere, recouped from the fall.

 

„Bingo, we need a fourth for sheepshead,” (3) spoke up the man at right. „Riptrees, (4) grab a subass (5) for the guest, your bones creak less.”

 

„What's the matter with Topplehills?” whined Riptrees.

 

„Strained himself. Yesterday by mistake he tried to topple a reinforced concrete bunker.”

 

„What's a bunker?” sez Hungerwhere.

 

„A bunker is a...” starts Topplehills. „What, you don't know what a bunker is?”

 

„Scout's honor.”

 

„A bunker is the kind of do where folks hide from bombs. The kind that they drop from the air, not the kind that they throw at ballgames.” (6)

 

„Oh.”

 

„Well, pull up a chair, sit. As l said, we can use a fourth. But what's your name?”

 

 

„l'm Hungerwhere, Son of Mare, a deucedly clever fellow.”

 

„What? Hungerwhere, Son of Mare? No way! Hungerwhere, Son of Mare is still small.”

 

„l was small yesterday,” said Hungerwhere'.

 

„Yesterday, what day was it yesterday?”

 

 

„Dunno,” said Digwell. „Check the newspaper.”

 

„That's no help, that's today's paper.”

„Shit,” agreed Digwell. „Still, the date is not important. The main thing is – how is it possible that you were small only yesterday?”

 

[. .]

Hungerwhere started his account.

 

„Then you are from a legend.”

 

„l don't know,” said Hungerwhere. „ln the book...”

 

„Surely from a legend. Where in the blazes is Talliesman?” (11)

 

Talliesman was there in a flash.

 

God motioned to him: „Hungerwhere, here, is from a legend of tale. Read it to me, if you can find it.”

 

Talliesman was out and back with a book whose cover read:

 

LATYSHSKIYE NARODNYE SKAZKI (12)

 

„Aintcha got another edition?” grimaced God.

 

„Censorship,” (13) said Talliesman, with a gesture of defeat.

 

„Oh, yeah, the censorship,” sighed God. „Well, read what you have.”

 

„Hungerwhere is the son of a mare,” said Talliesman without cracking the book.

 

God got the giggles.

 

„Stop that,” said Talliesman. „Hungerwhere is from a respectable legend. His father, while fishing for a fish in a fissure, pulled it out and brought it home. It was meant for his wife, but as it turned out, his cook and his mare got a piece of the fish first. (14)

 

<–––    [Šī rindkopa tulkojumā neparādās]

 

 

 

 

Hungerwhere had no idea where the conversation was leading, and left the two of them conversing, and walked into the next room.

 

There a sturdy mature lass was nursing a serpent. (15) She didn’t as much as lift her head when Hungerwhere walked in. Done nursing, she kissed the serpent's milky head and let him go. He zigzagged away, and she tucked her breasts back in her taille, (16) then glanced at Hungerwhere gently and kindly.

 

Hungerwhere felt molten lead (17) course through his veins and became grievously confused.

 

„What's your name?” he stammered at long last.

 

„Māra,” said the woman with a lilt and left in a bounce through the door where Hungerwhere was standing. Her full skirts swirled by him, almost picking off the shawl he was wrapped in. (18)

 

 

Iekavās rādītie skaitļi Hungerwhere tekstā norāda uz „Andrzej Lurba” (vēl viens autora pseidonīms) diezgan izvērstām piezīmēm, kuras – pretstatā teksta tulkojumam – gan vairāk piemērotas sveštautiešu apskaidrošanai nekā latviešu lasītājam. Tās atstāsim nedrukātas, bet daži spīguļi ir vērti izcelt. Neaizmirsīsim, ka Zeps bija valodnieks.

11. piezīmē „Lurba” pastāsta, ka latviešu valodā „burtnieks” nozīmējis „skaitīšanas kociņu” jeb birku glabātāju, t.i., aizdoto vai saņemto graudu atzīmētāju uz birkas, kura pārlauzta, abiem darījuma dalībniekiem par parāda dokumentu. Angliski birkas saucot „tally sticks”, un tādēļ Burtnieks tulkots kā Talliesman, kam protams arī asociācija ar talismana konceptu un vārdu.

14. piezīmē „Lurba” atgādina autoram, ka norādītais paragrāfs esot „par daudz kriptisks” tiem lasītājiem, kas nepārzina Kurbada mītu un varētu nezināt, ka mītiskais Kurbads ir pus cilvēks un pus dzīvnieks. (Lai nu kā būtu, bet šī lasītāja uztverē gan rādās, ka viņš būtu pus zivs un pus zirgs! Bet tāpēc jau laikam zivs un ķēves vietā „kriptiski” slēpjas pilsētas galva un mamma, lai Kurbads tomēr būtu puika kā puika.)

15. piezīmē „Lurba” nāk ar jauniem brīnumiem: zalktis esot čūska ar „zig-zag” svītru uz muguras. (Lurba zoologs acīmredzot nebija!) Tad vēl paskaidrots, ka esot zināms, ka zalkši ir precējuši meitas un tiem bijuši bērni.

 

Tā lūk! Kā redzam, tad ne tikai Kurbads, bet arī Valdis Zeps visos savos dažādajos mēteļos ir bijis „dikti viltīgs zellis”. Paldies, Valter, par iespēju Jaunās Gaitas saimei un lasītājiem šo TĪRRADNI dziļāk iepazīt. (J.Š.)

 

Jaunā Gaita