Otto Ozols

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

 

Tā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.

Pārfrāzējot Marksa un Engelsa slaveno teicienu, šajās vēlēšanās varēja droši apgalvot – „Rēgs klīst pa Eiropu. Tas ir populisma rēgs.” Tas atklīdis arī līdz Latvijai un vēlēšanu kampaņas laikā izpaudās visā savā biedējošajā krāšņumā. Par laimi, latvieši jau kopš Alunāna laikiem ir cītīgi teātra mākslas pazinēji un masveidā neiekrita rafinēto režisoru liktajās lamatās.

Šo Saeimas vēlēšanu rezultāts tikai vēlreiz apliecināja, ka Latvijai ir pamatīgas sistēmiskas politisko partiju un vēlēšanu kārtības problēmas. Akcents nevis uz sistēmiskām nepilnībām, nevis uz kādiem konkrētiem „jauniem” vai „veciem” politiķiem, bet uz kaut kādām mistiskām tautas nepilnībām. Igaunijā, Lietuvā politiskajās partijās ir iesaistīti vismaz 3-4% no visiem pilsoņiem, Somijā pat 8%. Mūsu kaimiņu tautas nav īpaši gudrākas, apzinīgākas vai citādi labākas par latviešiem. Tur vienkārši ir pārdomātāki sistēmiskie risinājumi, kas veicina lielāku sabiedrības iesaisti politiskajos procesos. Latvijā partiju sistēmā ir iesaistīti tikai apmēram 1% no pilsoņiem. Parlaments, kurā ir tik salīdzinoši zema konkurence, salīdzinot pat ar kaimiņiem, nekad nebūs gana darboties spējīgs un efektīvs. Vienkāršoti runājot – Lietuvā un Igaunijā partijām, sastādot vēlēšanu sarak­stus, ir trīs līdz pat četras reizes lielāka konkurence piedāvājot sabiedrībai izvēli. Arī izvirzot kandidātus ministru amatiem – rezervistu soliņš ir trīs līdz četras reizes lielāks, un attiecīgi arī darba kvalitāte gan parlamentiem, gan valdībai.

Atgriežoties pie pamata tēmas – 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, Saeimā ir iekļuvušas septiņas partijas, vēl divas trīs bija diezgan tuvu. Kopumā nākamā Saeima izskatās raiba kā dzeņa vēders. Kaut arī situācija valstī pēdējos gados ir stabilizējusies un, objektīvi raugoties, bija vērojamas pat zināmas pozitīvas attīstības tendences, iepriekšējā koalīcija jeb „vecās” partijas ir cietušas diezgan nopietnu sakāvi – ZZS zaudējuši 10 vietas, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, „Vienotība” – 15, Nacionālā Apvienība – 4 vietas. Savukārt nosacīti „jaunās” partijas ir guvušas nopietnu atbalstu – KPV LV 16, „Jaunā konservatīvā partija” – 16, bet „Attīstībai/PAR!” – 11 vietas. Zināmā mērā var teikt, ka ir bijis diezgan nopietns protesta balsojums.

Pavirši skatoties – formāls vēlēšanu uzvarētājs ir partija „Saskaņa”. Viņi ieguvuši 23 vietas, un tas ir augstākais rezultāts vienai atsevišķai partijai. Daudzi, pat nopietni ārvalstu mediji, ziņojot par vēlēšanām Latvijā, uzsvēra, ka „uzvarējusi uz Krieviju orientētā partija”. Skaļiem virsrakstiem tas ir ļoti pateicīgs apgalvojums, bet neatbilst realitātei. Vēlēšanu uzvarētājs parlamentārās valstīs ir tas, kurš izveido un vada valdību. „Saskaņas” gadījumā tā tas nav.

Vēl kāda zīmīga tendence – kopš 2010. gada ar katrām vēlēšanām rūk atbalsts ne tikai „Saskaņai”, bet visām uz Krieviju orientētām partijām kopumā. Ja 2010. gadā par šīm partijām kopumā nobalsoja 265 tūkstoši vēlētāju, tad šoreiz vairs tikai 199 tūkstoši. Tas ir atsevišķa pētījuma vērts temats, bet ļoti būtisks faktors varētu būt tas, ka tieši krievu tautības sabiedrības daļa noveco visstraujāk. Precīzāk sakot, ik gadu mirušo skaits kritiski pārsniedz jaundzimušo skaitu.

Ir pamats uzskatīt, ka tieši viņu intereses it kā pārstāvošie politiķi ir visvairāk atbildīgi par šo situāciju. Viņi ir bijuši mazaktīvi, aizstāvot demogrāfijas risinājumus kopumā, savu retoriku būvējuši uz depresīviem stāstiem, cik „krieviem Latvijā grūta dzīve”, un pretojušies izglītības sistēmai vienā valodā. Rezultātā jaunās krievu ģimenes nonākušas emocionālā nedrošības zonā, īpaši, ja viņiem nepilnīgās valodu apmācības dēļ bijis grūti iekļauties sabiedrībā, darba tirgū, sociālajā dzīvē. Tas viņus spieda pirmos doties prom no Latvijas vai arī paliekot – neveidot tik lielas ģimenes, cik varētu emocionāli un sociāli stabilākos apstākļos. Bet šajā nosacītajā „valodas geto” viņus būtībā iedzina pašu politiķi, kuriem bija izdevīgi uzturēt pēc iespējas vairāk sadalītu sabiedrību. Jo, ja krievu jaunieši labāk apgūtu valsts valodu, viņiem būtu krietni mazāk iemeslu balsot par šīm partijām.

Nākamais nosacītais Saeimas uzvarētājs ir partija „Kam pieder valsts?” jeb KPV LV ar 16 vietām. Pēc sava ļoti aktīvā, agresīvā stila tā faktiski kopēja pasaulē šobrīd labāk redzamos populistiskos spēkus. Latvijā jau agrāk dažas partijas bija iemēģinājušas roku populismā, bet tie bija amatieriski mēģinājumi. KPV LV visu darīja profesionāli un kā pēc notīm. Ārēji dumpinieciskais spēks, nopietnāk skatoties, bija rūpīgi trenēts, saliedēts un mērķtiecīgs. Viņi nekautrējās bliezt pēc populisma „pilnas programmas”. Kas viņiem patiesībā aiz muguras stāvēja, vēl ilgi būs nopietnu pārdomu vērts temats.

Viņiem uz pēdām ar līdzīgu rezultātu – 16 vietām sekoja cita jaunā protesta partija „Jaunā konservatīvā partija”. Ja neskaita pašu līderi Jāni Bordānu, tad kopumā viņi patiešām ir nosacīti jauns spēks uz Latvijas politiskās kartes. Piedevām veidots salīdzinoši ilgi – Bordāns partiju mērķtiecīgi būvējis vairāk nekā četrus gadus. Partijā ir gana daudz lietpratīgu speciālistu, nākotnē tā var progresēt par nopietnu spēku, ja vien spēs izturēt lielās politikas ugunskristības. Īpašu uzmanību der pievērst deputātei kultūrsocioloģei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai. Viņa ir pazīstama kā cilvēks ar ļoti augstu sirds inteliģenci, kas Latvijas lielajā politikā nav bieža parādība. Latvijas intelektuāļu aprindās viņa ir labi pazīstama, bet plašākai sabiedrībai viņa varētu būt pozitīvs pārsteigums.

No jaunpienācējiem labus rezultātus uzrādīja arī apvienība „Attīstībai/Par!” Tas ir nosacīti liberāls spēks, kaut gan redzamākos politiķus grūti nosaukt par jauniem. Lielākā daļa no viņiem politikā ir jau sen, un viņu reputācijas ir pretrunīgas.

Jāatceras, ka demogrāfija līdzās aizsardzībai ir katras atbildīgas valsts stratēģiskā prioritāte. Īpaši tik skaitliski mazai tautai kā latvieši. 90. gadu demogrāfiskā „bedre” un pēc tam 2000. gadu sākuma „trekno gadu” un „gāzi grīdā” postošā politika ir iecirtusi ļoti smagus robus latviešu nākotnes paaudzēs. Nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar ANO datiem Latvija kā valsts procentuālā izteiksmē ir pazaudējusi visvairāk iedzīvotājus. Te nav runa par iedzīvotāju vienkārši skaitlisko kritumu, problēma ir dziļāka – latviešiem kā tautai ir teju vai sagrauta tā dēvētā „vecuma piramīda” – jauno skaits iepretim vecajiem ir kritisks. Kā tauta mēs novecojam traģiskā ātrumā. Situāciju var glābt, tikai rīkojoties ļoti enerģiski. Vai to spēs izdarīt sašķelta, sadrumstalota Saeima – tas ir nopietns jautājums.

Noslēgumā gan ir arī cerīga nots. Pašreizējais politiskais sadalījums un izmaiņas valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībā dod pamatu cerībām, ka 2019. gadā par prezidentu varētu ievēlēt pieredzējušo Eiropas tiesas tiesnesi, cilvēku ar neatkarīgu un stingru politisko mugurkaulu, valstisku redzējumu – Egilu Levitu.

 

Par rakstnieku, publicistu, neatkarīgo žurnālistu Otto Ozolu skat. JG293 (2018 vasara) 48. lpp.