Juris Šlesers

Neatlaidīgie drupinātāji

Sirje Okas Ainso. The Story of BATUN / Baltic Appeal to the United Nations (Stāsts par BATUN / Baltiešu vēršanās pie Apvienotajām Nācijām). Autores izdevums, ASV 2018. 214 lpp., angļu valodā[.[1

 

Baltijas valstu okupācija vilkās 51 gadu. BATUN-a stāsts saista ne tikai ar šīs nevardarbīgās cīņas grupas ideālistisko neatlaidību, bet atklājas arī tīri „numeroloģiski” interesants! Organizāciju nodibina 1966. gadā – nedaudz vairāk nekā 25 ar pus gadus pēc mūsu valstu okupācijas – ar nolūku panākt to atgriešanos pasaules brīvvalstu saimē. Tikai Dievs varēja zināt, ka tai brīdī mūsu tautas atradās tumšā okupācijas tuneļa pašā viduspunktā. Pagāja otri 25 ar pus gadi, līdz – 1991. gada 17. septembrī – mūsu karogi uzvijās mastos pie Apvienoto Nāciju celtnes Ņujorkā.

Autore, igauniete, ir BATUN ilggadēja aktīviste un vēlāk priekšsēža Heino Ainso dzīvesbiedre. Pāri pus gadsimtam atvīd jaunas meitenes jūsma: „Izsakoties gluži personīgi – viņa stils, viņa zturēšanās, un viņa vērtību izpratne mani tā apbūra, ka kļuvu – vispirms BATUN locekle un delegāte, un tad viņa sieva!” (12) BATUN dibinātāji arī ir visumā jauni cilvēki, kopā ar dažiem pieredzējušākiem sabiedriskiem darbiniekiem un garīdzniekiem, kuri 1965. gadā, sakarā ar PSRS Baltijas okupācijas 25 gadiem, bija piedalījušies lielā baltiešu masu sapulcē Ņujorkas Madison Square Garden arēnā. No latviešiem šeit īpaši pieminams katoļu mācītājs Norberts Trepša. Pēc šīs sapulces tie organizētā veidā sāk apmeklēt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstu misijas Ņujorkā. Šajos apmeklējumos tie ātri atskārst, ka vairums uzrunāto diplomātu ļoti maz zina par Baltijas valstīm vai ka tādas vispār eksistējušas. Viņi nolemj, ka lobēšanas darbs ar Apvienotajām Nācijām ir jāturpina, un nākamā gada 13. februārī nodibina paliekošu organizāciju, to inkorporējot Ņujorkas pavalstī kā „United Baltic Appeal”. Frāze „United Nations”, saskaņā ar pavalsts likumiem, nav organizācijas nosaukumā pieļaujama, tomēr tas paliek it kā „nodaļas” nosaukumā, un kopā ar mākslinieka Ilmāra Rumpētera zīmēto emblēmu[2] saīsinātā un nesaīsinātā formā redzams visu BATUN vēstuļu un memorandu augšgalā: „BATUN / Department of United Baltic Appeal / Baltic Appeal to the United Nations”. (9)

BATUN protams nav vienīgā trimdas baltiešu pretpadomju politikās cīņas organizācija – kura it kā „vienrocīgi” būtu izcīnījusi Baltijas valstu atbrīvošanu – bet šis darbs uzskatāmi pastāsta par vienas nozīmīgas cīnītāju grupas dibinātājiem, dalībniekiem, cīņas metodēm un sasniegumiem, kas šim lasītājam nebija pilnībā zināmi un tagad šķiet neatvietojami.

Sējuma pirmā puse sastāv no visumā hronoloģiska stāsta, kā BATUN radās, kādus darbošanās veidus laika tecējumā izmēģināja un atzina par labiem un kurus nācās atmest un mēģināt citādi, līdz 1991. gadā lielais mērķis bija sasniegts. Autore vēl pastāsta, kā pēc tam BATUN darbinieki ar savu pieredzi un kontaktiem palīdzējuši sekmēt atjaunoto brīvvalstu diplomātu ievadīšanu starptautiskajā apritē ANO centros Ņujorkā un Ženēvā, kā arī rietumvalstu ārlietu ministrijās. Pašās Baltijas valstīs pēc BATUN darbinieku ierosmes tiek izveidotas tās sauktās Apvienoto Nāciju biedrības jeb UNA’s (United Nations Associations), kuras apvienotas Pasaules ANO biedrību federācijā (World Federation of UN Associations). Attiecīgajās valstīs UNA’s sniedz informāciju par dažādajām speciālo uzdevumu organizācijām ANO paspārnē un uztur sakarus ar tām. Autore pati šādu iedibināja Igaunijā.

Teksta daļai seko 40 lappušu biezs foto albums, un apm. 70 lappušu biezs memorandu, reportāžu un citādu dokumentu krājums no BATUN arhīva. Informatīvākā ir teksta daļa, bet dokumentu apkopojums var būt nozīmīgs vēstures avots laikmeta pētniekiem. Priekšvārdā autore raksta: „Uzturēt pagātni dzīvu, un perspektīvā, varbūt kādreiz iedvesmos arī citus cīnīties par taisnību – neatkarīgi, kādā laukā vai kapacitātē.”

Drupināt pasaules cietokšņa mūri

BATUN 25 gadu karagājiens apskatīts četros posmos – bet viscaur galvenā tēma ir neatlaidīga meklēšana un mēģināšana iespiesties vienā vai otrā ANO „mūra” spraugā ar „Baltijas jautājumu”, gūt tam uzmanību, iedabūt to vienas vai otras ANO komisijas vai komitejas darba kārtībā – drupināt pasaules cietokšņa mūri:

1966-1970 – prasība pēc dekolonizācijas, BATUN galvenokārt Ņujorkā;

1971-1982 – protesti pret cilvēktiesību pārkāpumiem, BATUN galvenokārt Ženēvā;

1983-1989 – „Perestroika” PSRS, Atmoda Baltijā, „Eiroprojekts” rietumos, BATUN galvenokārt Eiropas ārlietu ministrijās;

1990-1991 – neatkarības atgūšana, BATUN galvenokārt Ņujorkā.

Piektais posms ir par atbalstu atjaunotajām brīvvalstīm un to diplomātiem pēc 1991. gada – bet tas jau ir „pēckarš”.[3]

 

Dekolonizēt Baltiju

Pirmajā posmā (1966-1970) BATUN tiecas panākt Baltijas jautājuma iekļaušanu ANO „dekolonizācijas” kampaņā, kas pēckara dekādēs jau ir pilnās burās – tikai ne komunistu impērijā![4] Šie centieni atkārtoti atduras pret Padomju „veto”, bet tomēr dod vērtīgu pieredzi ANO darbā un darbā ar ANO. Šai periodā arī norisinās nesekmīgā cīņa, lai pasargātu Baltijas valstu zelta depozītus Lielbritānijā no atdošanas Padomju Savienībai. Tur baltiešu kopējo pozīciju pārstāv Lielbritānijas baltiešu padome (Baltic Council in Great Britain), bet BATUN šai cīņā iesaistās ar protestiem britu ANO misijā Ņujorkā. Baltijas valstu juridiskās tiesības tomēr tiek saglabātas, un 1993. gadā Lielbritānija atdod ekvivalentu daudzumu zelta atjaunoto Baltijas valstu valdībām. (22)

1970. gadā kļūst skaidrs, ka Baltijas „dekolonizācijas” prasībai nav tuvākā nākotnē izredžu iekļūt Apvieno Nāciju darba kārtībā. Viesošanās ANO dalībvalstu misijās ir pārliecinājusi BATUN darbiniekus, ka cilvēktiesības šai brīdī diplomātus un politiķus interesē vairāk nekā pretrunīgā dekolonizācijas tēma. Valde nolemj Baltijas lietu turpmāk saistīt ar „ārējiem” – t.i., pasaules uzmanību jau ieguvušiem – notikumiem, ar aktualitātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un ar jaunām ziņām no okupētās Baltijas. (29) Šajā gadā rietumu sabiedrību jau satraukuši vairāki dramatiski lietuviešu bēgšanas vai represiju gadījumi, sevišķi jūrnieka Sima Kudirkas no kuģa nobēgšanas mēģinājums ASV ostā. (31) Tā iesākas BATUN karagājiena otrais posms.

Sirdsapziņas cietumnieki par Baltijas brīvību

Tā kā galvenais ANO cilvēktiesību forums ir Cilvēktiesību komisija Ženēvā (Commission of Human Rights – CHR), BATUN darbība lielā mērā pārsviežas uz Eiropu. Nesenie satraucošie bēgšanas un Padomju vardarbības gadījumi ir pasnieguši jaunu ieroci pasaules cietokšņa mūra drupinātājiem. Valde nolemj tagad likt uzsvaru uz cilvēku tiesībām atstāt savu valsti un tajā atkal atgriezties. Preses uzmanību izraisoši represiju gadījumi šādi palīdzēs BATUN panākt Baltijas jautājuma iekļaušanu ANO Cilvēktiesību komisijas diskursā un rezolūcijās. 1974. gadā pēc valdes locekļa Ulža Bluķa iniciatīvas BATUN iesāk baltiešu „Sirdsapziņas cietumnieku” („Prisoners of Conscience”) kampaņu, sekojot pasaules mēroga organizācijas „Amnesty International” piemēram. BATUN meklē izziņu par specifiskiem represētajiem Baltijā vai izsūtījumā no Baltijas uz PSRS un noorganizē nelielas aktīvistu grupas, kuras uzņemas būt nomodā par vienu no tiem – vai vairākiem. BATUN finanses ir uzlabojušās, un tiek algots īpašs stipendiāts izziņu vākšanai un sakopošanai. Šādi 1974. gadā BATUN uzraudzībā jau ir ap 90 Baltijas sirdsapziņas cietumnieku. (44)

Nozīmīgs pagrieziens nāk 1976. gadā. Autore gan nepaskaidro, no kurienes, bet sakarā ar tālākiem uzlabojumiem finansēs BATUN sāk regulāri sūtīt delegātus no Ņujorkas uz Ženēvu lobēt ANO Cilvēktiesību komisijas locekļus par Padomju cilvēktiesību pārkāpumiem pret Baltijas disidentiem, ko līdz šim darīja vairāk pa pastu.

Šajā laikā svarīgākā norise Eiropā tomēr notiek nevis Ženēvā, bet Helsinkos, kur 33 Eiropas valstu un ASV un Kanādas pārstāvji divus gadus satiekas Eiropas Drošības un Sadarbības konferencē (1973-1975). Baltiešu prasības šeit lobē cita baltiešu jumta organizācija – Pasaules Baltiešu konference (World Baltic Conference – WBC). Neatkarības atjaunošanas idejas Helsinku konferencē atbalstu negūst, bet autore atzīst, ka baltiešiem labvēlīga ir dalībvalstu vienošanās atļaut brīvāku cilvēku un ideju kustību pāri robežām. BATUN – ar pārstāvi WBC valdē – Helsinkos aizsāktajā procesā sāk piedalīties 1977. gadā, kad Belgradā sanāk pirmā pēc-Helsinku Eiropas Drošības un Sadarbības konference.

Helsinku vienošanās iespaidā PSRS un tās okupētajās zemēs sāk dibināties „Helsinku uzraugu” grupas, un pastiprināti uz rietumiem plūst ziņas no Baltijas par vajāšanām, ieslodzīšanu spaidu darbu nometnēs vai atgriešanos no tām. Lai sekmētu šīs informācijas nokļūšanai ANO apritē, BATUN 1979. gadā sāk izplatīt biļetenu Chronology of Baltic Events (Baltijas notikumu hronoloģija).

 

Eiroprojekts – Perestroika – Atmoda

Trešais posms (1983-1989) iezīmējas ar „Eiroprojektu” un „eirorepiem”. Eiropas Parlaments 1980. gadā pieņēmis rezolūciju, kas liek priekšā Eiropas kopienas ārlietu ministriem „izstrādāt kopēju labvēlīgu nostādni” Baltijas valstu neatkarības jautājumā un griezties ar to ANO Dekolonizācijas komitejā Ņujorkā. Lai lobētu Eiropas valstu ārlietu ministrijas šo rezolūciju iedzīvināt, BATUN – ar trīs vadošo trimdas baltiešu jumta organizāciju finansiālu atbalstu – 1983. gadā pilnvaro Zviedrijas latviešu juristu Imantu Grosu kā baltiešu „ceļojošo vēstnieku” Eiropā, tā sauktā „Eiroprojekta” direktoru. Grosa vadībā izveidojas baltiešu aktīvistu – „eirorepu” – pulks, kas sāk aktīvi lobēt gan Eiropas valstu ārlietu ministrijas sakarā ar Eiropas Parlamenta rezolūciju, gan ANO Cilvēktiesību komisiju Ženēvā. Līdzīgi kā 1970. gadā, Baltijas jautājums Dekolonizācijas komitejas darba kārtībā nekad nenonāk, bet Grosa un „eirorepu” aktivitāte tomēr izraisa vairākus uzmudinošus žestus no rietumval­stu diplomātiem. 1987. gadā cita (un ietekmīgāka) Eiropas kopienas palāta – Eiropas Padome – pastiprinātā variantā pieņem iepriekš minēto Eiropas Parlamenta rezolūciju, un šoreiz to virza nevis uz komunistu dominēto Dekolonizācijas komiteju, bet uz Cilvēktiesību komisiju Ženēvā, kur jau enerģiski strādā BATUN „eirorepi”.

Paralēli šiem notikumiem lietas uzliesmo arī Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā. „Helsinku uzraugu” grupu kustības un Gorbačova valsts pārkārtošanas programmas „Perestroikas” iespaidā Baltijā sākas atmoda. Latvijā ātrā secībā galvas ceļ Helsinki 1986, Vides aizsardzības klubs, Radošo savienību plēnums, LNNK, Tautas fronte, Pilsoņu kongress, Baltijas brīvības ķēde. Arvien brīvāki kļūst ceļojumi no Baltijas uz rietumiem un personiskie kontakti ar trimdu, tostarp BATUN noorganizētos semināros un konferencēs rietumu valstīs. Perestroika ir panākusi grozījumus PSRS konstitūcijā, kuru rezultātā 1989. gadā notiek pirmās vēlēšanas Padomju Savienībā bez komunistu partijas monopola – PSRS Tautas deputātu kongresam. Baltijā ievēl kandidātus, ko izvirzījušas Igaunijas un Latvijas Tautas frontes un Lietuvas Sajudis partija. Ar gūto pie­redzi, nākamajā gadā tās izvirza kandidātus ievēlēšanai savu, vēl „Padomju”, republiku Augstākajās padomēs (parlamentos).

No vīzijas līdz īstenībai

Pēdējais etaps neatkarības karagājienā (1990-1991) iesākas ar Tautas fronšu un Sajudis uzvaru savu republiku Augstāko padomju vēlēšanās, gūstot vairākumu pret komunistiem. Jaunajā sastāvā tās nekavējas pasludināt, ka republika uzsāk pāreju uz neatkarību – kaut faktiski mūsu valstis vēl ir okupētas, un rietumvalstis arī viņu neatkarību de facto vēl neatzīst. Stāv vēl priekšā asins izliešana Viļņā un barikādes Rīgā 1991. gada janvārī, tad augustā „pučs” pret Gorbačovu Maskavā un beidzot – pēkšņā brīvība Baltijā.

BATUN gludina ceļu, un nepilnu mēnesi vēlāk Igaunija, Latvija un Lietuva ieņem savu vietu kā pilntiesīgas locekles Apvienotajās Nācijās. Grāmatas pēcvārdā autore summē: „Kaut Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu, ar likteņa labvēlību, beigās izcīnīja baltieši savās dzimtenēs paši, BATUN neatlaidīgā atdeve un nopietnais darbs cauri gadu desmitiem tiem atviegloja starptautisko ceļu uz neatkarības īstenošanu.” (107) Grāmatas aizmugures vāka apvalku rotā krāsu foto ar uzrakstu „Uzvaras diena – 1991. gada 17. septembris / Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogus uzvelk Apvienoto Nāciju galvenās mītnes priekšā Ņujorkā”. [5] Ikdienā ANO dalībvalstu karogi ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā, bet simboliski, ka šajā sevišķajā dienā trīs brālīgo likteņbiedru standarti plīvo viens otram blakus. Svinīgais brīdis autorei iespiedies atmiņā: „Mēs – United Baltic Appeal / BATUN dalībnieki, kas ceremonijā bijām klāt – gandarījumā kopēji dziļi uzelpojām: Mūsu vīzija bija īstenojusies!” (107)  

 

Uzvaras diena – 1991. gada 17. septembris / Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogus uzvelk Apvienoto Nāciju galvenās mītnes priekšā Ņujorkā

 

---

[1] Grāmata iegādājama no autores Miami, FL, USA: <siriainso@aol.com>, <www.Ainsoart.com>.

[2] Emblēma krāsās redzama uz grāmatas apvalka – balts „B” sarkanā aplī, savienots ar trīsstūrīgu pa kreisi vērstu bultas galu. Sarkanais aplis simbolizē PSRS uzspiesto verdzību un „B” burts ar trim horizontālām svītrām ir Baltijas valstis. Bulta uz rietumiem izsaka baltiešu kopējo vēlmi izlauzties un atgriezties brīvajā pasaulē.

[3] Autore vairākkārt atsaucas uz BATUN vēstures apkopotāju un arhivāru, ilggadējo valdes locekli un darbības koordinatoru Uldi Bluķi. Viņa raksts interneta Barikadopēdijā „Kā BATUN lobēja ANO dalībvalstis” (2011) uzskatāmi papildina Sirjes Aisno aprakstu, un ar tabulas palīdzību izgaismo šos taktikas etapus:
< https://www.barikadopedija.lv/raksti/881869 >   

[4] ANO dalībvalstu skaits tās pastāvēšanas pirmajos 20 gados (1945-1965) vairāk kā dubultojies – no 51 uz 117. (17)

[5] Mazliet gan kremt – lietuviešiem varētu īpaši – ka izvēlētajā attēlā Lietuvas karogu var gan „nojaust” aiz kārts, bet īsti nevar saskatīt. Jādomā, ka fotogrāfam netīšām „labāku” uzņēmumu nebija izdevies uzņemt, un nekā nevar darīt. Skats ir svinīgs.