Alfs Ūdris (23.II.1923 - 22.II.2017)

18. novembris

Šodien liela diena, valsts svētku diena, Latvijas dzimšanas diena.

 

Es atmostos pēc samērā grūtas nakts. Mani divi vēži cīnījās pa nakti un atbrīvoja mani no tā, kas man bija organismā sakrājies vairākās samērā mierīgās dienās. Smaga nakts, bet prieks par to, ka atmostos ar samērā skaidru galvu. Sāpju nekādu nav. Organisms jūtas tīri labi, un es sāku sagatavoties dienai. Vēl nezināju no rīta, kā sāksies svētku diena. Tāpat kā citas dienas, tā sākās ar sapulcēšanos ēdamzālē brokastīm. Pašreiz man jauni apstākļi. Man ir divi jauni galda biedri. Abas dāmas, kas tur bija, tika pārvietotas pie citiem galdiņiem. Vietā nāca divi vīriešu kārtas cilvēki, ar kuriem nu tagad jāiepazīstas. Pirmie iespaidi ļoti labi. Kā tas izveidosies vēlāk, to vēl redzēsim. Pašreiz esmu labās domās par to. Man tas arī šai dienai palīdz, lai mans gara stāvoklis būtu labs. Kad esmu apkopies, eju uz brokastīm. Tā kā man vēl kādas 10 minūtes laika, es jau savu pirmo zāļu devu esmu saņēmis, varu piesēsties pie klavierēm un iesākt dienu ar „Dievs, svētī Latviju”. Maz esmu to spēlējis, maz piegriezis vērību tādai praktiskai lietai kā himnu spēlēt, bet tāda iespēja nu tagad ir. Man nav nekāda cita pienākuma, kas būtu jādara. Varu atsēsties pie klavierēm, un spēlēt Latvijas himnu, „Lai līgo lepna dziesma” un vēl citas patriotiskas dziesmas. Ar tādu prieka sajūtu domājot par dzimteni, man veicas bez kļūdām, un bez pārtraukumiem izspēlēju savas valsts himnu pat pirmo reizi mūžā, šai dienā, kad mūžs jau ir novakarē. Man gars vēl priecīgs un možs, kad atgriežos pie galda. Ēdu brokastis un pastāstu saviem galda biedriem, ka šī ir Latvijas dzimšanas diena un ka no melodijām, kuras es spēlēju kā popūriju, pirmā bija Latvijas himna un tās pārējās tikpat patriotiskas dziesmas, arī tautas dziesmas. Tā, lūk, iesākās mana diena. Tad atgriezos atpakaļ istabā.

Tad atkal bija parastās lietas jānokārto, lai mans organisms būtu mierīgs uz dažām stundām. Cerot, ka man nebūs tik daudz laika jāpavada sēžot uz troni šai skaistajā dienā. Arī laiks, liekas, ārā ir izdevies. Latviešu Centrā salasīsies, kas nav apmiruši, kas vien ir spējīgi, no Toronto un apkārtnes, latvieši, kam ir svarīga šī diena. Tie svinēs ar dažādiem priekšnesumiem, ar balli nobeidzot šo dienu. Tur, diemžēl, es vairs nevaru piedalīties. Varu tikai domāt par to un ar Irēnu aizsūtīt sveicienus saviem draugiem un paziņām. Priecājos, ka vēl varam tik daudz gan materiāli, gan garīgi dot savai tēvzemei. Daudz laimes, daudz gadu un daudz gaišu domu manai dzimtenei!

 

 

 

Alfam Ūdrim bija 93 gadi, kad viņš nosvinēja 18. novembri veco ļaužu pansionātā Parkhill, Ontario, Kanādā. Alfa sieva Astrīda nomira 2005. gadā. Visu mūžu viņš bijis lauksaimnieks, Kanādā kādu laiku strādājis uz būvēm kā sienu apmetējs. Irēna Zvagulis, ģimenes draugs, viņam palīdzēja iemācīties rakstīt ar Astrīdas datoru. Pēc tam viņš sarakstījis un pats izdevis divas grāmatas (dzeju un prozu). Ļoti muzikāls, visu mūžu spēlējis akordeonu, ģitāru, klavieres ballītēs, kur himnu parasti nespēlē. Pēdējo gadu ļoti slims. Pansionātā viņam deva pretsāpju zāles pēc viņa pieprasījuma. Gabaliņš no 2016. gada 18. novembra nav nekur publicēts. Alfs vairs nespēja rakstīt, bet savas domas ierunāja kasetē. Es tās pārrakstīju. (A.L.)