Beatifikācijas process
Par pēdējo viņas dzīves posmu trūkst ziņu.
Daudzi liecinieki gāja bojā, citi, varbūt vissvarīgākie,
nomira drīz pēc kara. Turklāt konspirācija.
Jā, ziemas velodroms. Atkritumu konteineros
izdevās izvest četrus bērnus (pavisam
viņu bija divi simti). Patversmē, kuru
viņa reiz iedibināja, naktsmītni un ēdienu rada
izbēgušie gūstekņi. Maza spiestuvīte ražoja
viltotus papīrus, kur sacīts, ka uzrādītājs
piederīgs pareizai rasei. Turklāt uzraugi
retumis ļāva sniegt mierinājumu
nāvei nolemtajiem (tradicionāls žests,
neatsaukts tikai šajā jomā, jo gauleiters bija
no
katoļu ģimenes). Kā vēstī avoti,
viņa kamerā reiz uzrunāja jaunu
meiteni, bet tā atcirta: „Ko jūs te pļurkstat?
Nekāda dieva nav. Ja viņš būtu,
tad izlaistu mani no cietuma.” Viņa arī pati
saprata, ka Dievs
atdusas bumbas krāterī, guļ bedrē ar lodi deniņos,
trūd zem ķērpjiem tundrā.
Tāpēc viņa novilka habitu. Parūpējās, lai ieslodzītā
apklātu galvu, svārkus un kurpes.
Pati apsēdās uz cisu maisa, novērsa seju no durvīm.
Cietumsargs, atnācis pēc stundas,
pavadīja bikli ejošo melno
siluetu līdz vārtiem. Dokumentus nepārbaudīja neviens.
Mēs atradām izglābto sievieti mazliet par vēlu.
Viņa nodzīvoja daudzus gadus. Dzīvoklītī pie dzelzceļa.
Aiz loga ik dienas dārdēja platformas,
dūmi iezīdās bronhos. Vēls lietains rīts.
Viņa steidzās uz darbu pa ietvi,
dubļainām lapām. Stunda līdz pilsētai,
kantorim, kas iesākumā
garantēja algu, bet bankrotēja, kad sākās krīze.
Daudz tādu kantoru. Allaž, mēnesim beidzoties,
apstulbināja rēķinu summas. Izira ģimene –
pareizāk sakot, tā nebija ģimene. Audžumeita ātri pameta mājas
un
nerakstīja vēstules. Uz pannas čurkstēja olas. Ik vakaru spogulī
arvien vairāk krunku, ļenganas krūtis, izspiedušās
violetas vēnas. Vientulība un ķermeņa sairšana.
Alkohols jau arī darīja savu.
Kā
agrāk, viņa mehāniski krāsoja lūpas.
Naktīs dažkārt sapņoja par cietumu. Dienā
centās neatcerēties, pēc tam vispār vairs neatcerējās
Alcheimera dēļ (taisnību sakot, tā bija atpestīšana).
Kāds noteikti pajautās: vai bija vērts par viņas likteni,
vienu no daudziem tūkstošiem, itin kā grasi
vai pastmarku ar miglainu zīmējumu,
samaksāt tādu cenu?
Mēs nezinām, kā gāja bojā mūķene. Varbūt
gāzes kamerā, varbūt no fenola injekcijas.
Nosaukt viņas grēkus ir viegli. Jaunība itin kā Marijai
Magdalēnai. Bērni, neatraduši dzīvē ceļu.
Nedogmatiskas dzejas. Misē viņa bieži garlaikojās,
turklāt bez mitas smēķēja bezfiltrenes,
kas nepiedien habitam. Skaidrs tikai viens:
viņa nejautāja sev, vai vērts maksāt tādu cenu.
Tāpat kā nejautā Tas, kuru viņa brītiņu aizstāja.
Kavalērists pie Sejniem
Aiz laukakmeņiem, lāmām pakusušām –
Birzs. Jātnieku tur naidnieks vēro acīgs.
Te
– zirga ribām pieši piespiedušies,
Viņš aizjāj rikšiem. Lejiņā vīd placis –
Tas ezers aizsalis. Ir roka pagurusi,
Kas grožus tur. Caur stiklu aizmiglotu
Viņš veras tālskatī uz frontes pusi –
Būs jūdze, lai. Viņš panāk savu rotu.
Virst katlā zupa. Ulāniem ir ziņots:
Līdz ausmai vāci uzbrukumā neies.
Starp skābardīšiem, izcirtuma ciņiem
Pret rieta pusi tenta brezents vēries.
Sirds ierasti un vienmērīgi sitas.
Nav lemta viņam nāves stunda bargā,
Tie ložmetēji pļāpā vien par citiem –
No
velves viņu serafimi sargā,
Lūk, Zelta vārtos. Briedums viņam nolemts,
Daudz spēka gadu. Dzeja viņa varā
Būs nemirstīga. Mīla – viss ir solīts...
Zels Pēterpils. Būs uzvara šai karā.
