Vladis Spāre ir JG redakcijas loceklis. Skat. JG290 (2017. g. rudens) 15. lpp.

Vladis Spāre

Dāņu tabaka

Stāsts no cikla „Vecrīgā aizmirstas sarunas”

 

Viņa sāniski ieslīdēja antikvariātā, ar kaulainajām rokām cieši iekrampējusies noplukušas, ar dermatīnu apsistas koka kastes rokturī, un ar izmisīgu rāvienu uzcēla to uz letes tieši pārdevējam priekšā.

– Neizsitiet man vitrīnas stiklu! – Viņš neviļus parāvās atpakaļ.

– Te nu tā ir… – viņa izgrūda, it kā jau sen būtu solījusi to atnest, tad atspiedās ar elkoņiem pret leti un ilgi stāvēja ar noliektu galvu, pūšot saraustītu elpu stiklā, zem kura rēgojās apsūbējušu cara laika monētu kaudzīte.

– Tikai, dieva dēļ, netaisiet to vaļā! – Viņš noraidoši savicināja rokas. – Te jau tā putekļu pietiek.

– Jūs to pat neapskatīsiet? – Sirmā kundze vārgi paraustīja iestrēgušo vāku.

– Mēs nepieņemam rakstāmmašīnas. – Viņš vienaldzīgi pavērās griestos uz pārdeguša ventilatora nekustīgajiem spārniem.

– Bet es tai ieliku jaunu lenti. – Viņa saņēmusies ar troksni norāva vāku, atklājot portatīvo rakstāmmašīnu, kuras melnie lakotie sāni iemirdzējās antikvariāta puskrēslā.

– Underwood, – viņš garlaikoti nolasīja zeltīto uzrakstu. – Nu un?

– Tas, kurš to nopirks, uzreiz varēs sākt rakstīt. – Viņa pieskārās stiklotajiem taustiņiem. – Un es vēl došu līdzi trīs lentes rezervei. Ar vienu pietiek veselam romānam, varbūt pat diviem.

– Tiešām? – Puisis sarauca uzacis.

– Jā. Ļoti ekonomiska rakstāmmašīna, – viņa slavēja. – Ar to var rakstīt pat tuksnesī.

– Kādā vēl tuksnesī? – Pārdevējs aizdomīgi nopētīja vecenīti.

– Kaut vai Sahāras, kas jums aiz muguras. – Viņa norādīja uz vecu nodzeltējušu Āfrikas karti pie sienas. – Vai uz vientuļas salas, kad ir pavisam skumji.

– Kad ir skumji, sakāt? – Viņš pakasīja pakausi.

– Jā.

– Tagad jau tepat ir Sahāra. – Viņš paskatījās uz durvīm, kas, atstutētas ar ķieģeli, stāvēja vaļā, ielaižot telpā karstu caurvēju. – Un kurš tad mūsdienās raksta ar mehānisko rakstāmmašīnu?

– Rejs Bredberijs rakstīja, – viņa teica. – Un Kurts Vonnegūts arī.

– Nu, tie jau ir klasiķi. – Viņš papleta rokas.

– Vai jums patīk „Marsiešu hronikas”?

– Man labāk patīk Vonnegūts, – viņš atbildēja. – Bet kā jūs to smago dzelzs gabalu atstiepāt tādā karstumā?

– Man ļoti vajag naudu. – Viņa uz īsu mirkli ieskatījās puisim acīs. – Vai esat mēģinājis ar tādu rakstīt?

– Nu nē taču. – Viņš samulsis novērsās.

– Varat pamēģināt tagad, – viņa mudināja. – Kastē ir papīrs.

– Nē, nē, nekādu papīru! – Viņš apņēmīgi devās apkārt letei. – Dodiet labāk, es jums palīdzēšu uzlikt atpakaļ vāku.

– Ar tādu rakstāmmašīnu Džeks Keruaks uzrakstīja savu slaveno darbu On the Road, – viņa teica, kā atklājot lielu noslēpumu.

– Vērsim nu labāk to ciet.

– Un Viljams Folkners, arī viņš ar tādu rakstīja… – Balsī ieskanējās izmisums.

– Tas ir noiets etaps. – Puisis pastiepa roku pēc vāka.

– Nevajag, es pati. – Viņa atstūma roku, uzlika vāku un aizklikšķināja slēdzi.

Sabāzis rokas kabatās, viņš atgriezās aiz letes, apsēdās uz augstā ķebļa un pārmeta kāju pār kāju.

– Man vēl ir atslēdziņa. – Viņa izvilka no apkakles kurpju šņorē iekārtu atslēgu. – Redziet, to var pat aizslēgt.

– Bet cienītā… – Viņš nīgri pavērās sānis uz plauktu ar zeltītām ikonām, no kurām rāmi raudzījās svēto saplaisājušās sejas.

– Un arī birstīte ir, ar ko tīrīt burtus, – viņa teica. – Tikai es to aizmirsu mājās, bet es varētu aizskriet pakaļ. Es dzīvoju netālu.

– Nevajag nekur skriet. – Viņš noraidoši šūpoja galvu. – Mēs nepieņemam rakstāmmašīnas. Cik reizes tas jāsaka?

Sakniebusi plānās lūpas, viņa aizslēdza kasti, ielaida atslēdziņu aiz baltās blūzes nodilušās krādziņas, nocēla rakstāmmašīnu no letes un devās prom, taču pie durvīm pagriezās atpakaļ.

– Tad jūs to nemaz neņemsiet?

– Nemaz, – viņš teica un neiecietīgi piebilda: – Nu kurš tad datoru laikmetā ar tādu lamatu klabinās?

– Lamatas ir tie jūsu datori. – Viņa izgāja pa durvīm.

– Ko tik te visu nenes… – Viņš piepūta vaigus un ar troksni izlaida gaisu caur sakniebtām lūpām, tad paņēma pārkaltušu putekļu lupatu un noslaucīja purnu izspūrušam fajansa Pegazam, kas likās nejauši iemaldījies starp klīrīgām porcelāna tasītēm. Juceklīgā korī cits pēc cita iezvanījās sienas pulksteņi, nositot divi. Zvanu skaņas lēni dzisa telpā, un viņš, domīgi klausoties tajās, izvilka tabakas dozi, uztina tievu cigareti, apostīja to un izgāja laukā.

Saule apžilbināja acis. Kā milzu lodlampa tā jau kopš agra rīta dedzināja Vecrīgu, nokaitējot mūrus un pārvēršot šauro ieliņu labirintu cepeškrāsnī, kas izstaroja svelmi, piepildot ar putekļainu karstumu pat visēnainākās vārtrūmes, un tikai no pagrabu lūkām vietām sūcās pēc kanalizācijas smirdošs vēsums, kas netika augstāk par gājēju potītēm.

Sirmā kundze sēdēja uz zemākā pakāpiena, atspiedusi šauro zodu pret kastes rokturi. No augšas viņš redzēja salīkušo muguru un pakausī saņemtos matus, caur kuriem spīdēja galvas āda.

– Jūs vēl te? – Viņš pavirpināja pirkstos smēķi.

– Es tūlīt iešu, – viņa atsaucās, nepagriežot galvu.

– Dabūsiet vēl saules dūrienu. – Viņš uzšķīla sērkociņu un aizsmēķēja. – Kā būtu, ja jūs pārsēstos kafejnīcā zem saulessarga?

– Tur nevar sēdēt, ja neko nepasūta.

Garām, ņurcot nosvīdušās plaukstās fotoaparātus, aizvilkās pārkarsušu tūristu grupa ar pagurušu gidu, kurš, plātoties ar rokām, aizsmakušā balsī kaut ko stāstīja vāciski.

Puisis nesteidzīgi izsmēķēja cigareti un, pirms atgriezties veikalā, paskatījās lejup uz sakņupušo stāvu.

– Ar jums viss kārtībā? – viņš jautāja.

– Jā. Paskatieties, cik skaista diena. – Viņa pamāja ar roku visapkārt. – Saule tik brīnišķīgi visu izgaismo, tik perfektas ēnas.

– Kas tur skaists? – Puisis pavīpsnāja. – Neciešama pekle. Kaut ātrāk tā beigtos.

– Jūs esat jauns cilvēks, varat atļauties tā runāt. – Viņa pagrieza galvu atpakaļ un uzsmaidīja. – Manā vecumā katra diena ir skaista.

– Tā jau ir filozofija. – Viņš, brīdi svārstījies, nokāpa pāris pakāpienu zemāk un apsēdās viņai blakus. – Es, starp citu, studēju filozofiju.

– Varbūt jums vajag pārrakstīt kādu kursa darbu? – Viņa sarosījās. – Es rakstu ar desmit pirkstiem bez kļūdām. Trīs eksemplāros. Vēl arvien 120 vārdus minūtē.

– Cik tad jums gadu, ka varat tādā ātrumā dragāt? – viņš pārsteigts jautāja.

– Pagaidām vēl tikai septiņdesmit deviņi.

– Bet man divdesmit viens. Tas droši vien ir nožēlojami maz, vai ne?

– Bet kopā sanāk simts. – Viņa piemiedza acis.

– Jūs gan veikli rēķināt, – viņš paslavēja. – Tikai tagad universitātē viss jāiesniedz digitālā formātā. Turklāt mani šogad izmeta.

– Par ko? – viņa līdzjūtīgi jautāja.

– Par bastošanu, – viņš iesmējās.

– Kāpēc tad jūs bastojāt? Tik gudrs jauns cilvēks!

– Es biju samīlējies, – viņš neviļus atzinās. – Nekas nelīda galvā. Stulbi, protams, bet fakts.

– Tas nav stulbi.

– Varbūt jums ir kaut kas cits, ko nodot komisijā? – viņš jautāja. – Kaut kas no smalka porcelāna vai kāda sudraba broša?

– Visu pārējo es jums jau atnesu, māja tukša kā izslaucīta. – Viņa vainīgi pasmaidīja. – Alvas karotes taču jūs neņemsiet?

– Ja nu vienīgi tranšeju karotes no Otrā pasaules kara, vēlams ar zaldātu gravējumiem. Un vēl alvas zaldātiņus.

– Mans līgavainis krita tajā karā, – viņa teica. – Kā alvas zaldātiņš.

– Man ļoti žēl.

– Viņš būtu agronoms, ja pabeigtu studijas. Tagad man palikusi tikai rakstāmmašīna. – Viņa maigi kā vecu suni pirms aizmidzināšanas noglaudīja nodilušo kasti. – Es to visu laiku taupīju un gaidīju.

– Gaidījāt līgavaini?

– Nu, ko jūs. – Viņa pārmetoši pasmaidīja. – Gaidīju, varbūt kādam tomēr vajadzēs kaut ko pārrakstīt. Senāk man bija daudz darba.

– Mana meitene aizbrauca uz Īriju. – Viņš saviebās. – Teica, ka te nav perspektīvu, neko nevar nopelnīt.

– Nopelnīt tiešām ir ļoti grūti. Ar pensiju nekam nepietiek, un mašīnrakstītājas nevienam nav vajadzīgas, – viņa teica. – Vai viņa jūs pameta?

– Ne gluži. Taču attālums dara savu, bet es visu uztveru filozofiski. – Viņš noraudzījās, kā jauna sieviete aizstumj garām bērnu ratiņus. – Kā jūs domājat, vai viņa atgriezīsies?

– Ja mīl, tad noteikti.

– Es arī uz to ceru, – viņš mulsi noteica. – Varbūt jūs zināt, cik ilgi dzīvo vāvere?

– Vāvere? Tiešām nezinu…

– Viņa neatbrauca pat atvaļinājumā, jo pieradinājusi vāverīti parkā. Viņa nevarot to pamest. Katru dienu baro ar riekstiem.

– Vai esat lasījis Sent-Ekziperī?

– Tas „Mazais princis” ir nebaudāms. – Viņš sarauca degunu. – Sentimentāls un salkans.

– Man gan patika. – Viņa mierinoši pieskārās puiša elkonim. – Un patiesībā tie sīkie grauzēji neko ilgi nedzīvo.

– Man jau arī tā liekas. – Viņš nopūtās. – Bet ko var zināt…

– Zināt tiešām nevar neko, – viņa piekrita. – Kā būtu, ja jūs iemācītu mani smēķēt?

– Tādā karstumā?

– Saka, ka smēķi nomierinot, un man taisni tagad vajag. – Viņa nodūra skatienu bruģī. – Bet es nekad neesmu mēģinājusi…

– Smēķēt vispār ir kaitīgi.

– Nu, ne jau vairs manā vecumā. – Viņa pacēla acis.

– Bet tā ir ļoti stipra dāņu tabaka. – Puisis uztina cigareti, aizsmēķēja un pasniedza viņai. Kundze sagrāba cigareti ar abām rokām, nesvārstoties ievilka dūmu un sāka klepot.

– Es taču teicu! – viņš vainīgi iesaucās.

– Nē, ļoti jauks dūms. – Viņa kampa pēc gaisa, drebelīgi vicinot smēķi. – Vienkārši lielisks. Es tūlīt vēl ievilkšu.

– Nē, nē, labāk nevelciet! – viņš teica. – Es ņemšu jūsu rakstāmmašīnu.

– Jūs tiešām to ņemsiet? – viņa rīstījās.

– Es tā padomāju, ka varbūt kāds to gribēs kā interjera priekšmetu. – Viņš atņēma vecajai kundzei cigareti un ievilka dūmu, tad lēni izpūta to. – Cik jūs par to gribat?

– Vai divdesmit lati būs par daudz prasīts? – viņa izspieda asaru pilnām acīm.

– Es jums došu divdesmit piecus.

– Ko jūs! – Viņa purināja galvu. – Pilnīgi pietiks ar divdesmit četriem. Man vēl ir viens lats, ko jums izdot.

– Dodiet to latu! – viņš teica, izvelkot no kabatas maku.

Vecā kundze aizgāja, ne reizi neatskatoties, salīkusi, bet apņēmīga, un viņš ilgi, griezdams ap pirkstu šņorē iesieto atslēdziņu, pavadīja viņu ar skatienu, līdz sīkais stāvs pazuda aiz stūra. Tad paskatījās uz rakstāmmašīnu sev pie kājām un ar cieņu noteica:

– Nu, baigais agregāts.

Ielas galā parādījās antikvariāta īpašnieces zemais pingvīna stāvs, tas gāzelēdamies tuvojās, ietīts platā kleitā, kas atgādināja norautu aizkara skrandu. Mazajā pirkstiņā kūļājās Centrāltirgus paviljonā svaigi ceptu virtuļu aizsvīdušais celofāna maisiņš.

Viņš ātri nospieda cigareti un, paķēris padusē rakstāmmašīnu, ielavījās atpakaļ antikvariāta puskrēslā, kur oda pēc mirušu cilvēku mantām un gaisā karājās putekļi, smalki kā aizgājēju pīšļi, nolika rakstāmmašīnu uz letes stūra un iekārtojās drošībā uz augstā ķebļa.

Īpašniece iespraucās grabažām piedzītajā telpā, atviegloti atspiedās ar ļumīgo sānu pret leti un aplaida apkārt vērīgu skatienu.

– Kas tas tāds? – Viņa pabakstīja ar maisiņu uz rakstāmmašīnas pusi.

– Retro rakstāmmašīna, – viņš teica nevainīgā balsī.

– Un tu, protams, atkal samaksāji, nevis pieņēmi komisijā? – Viņa aizdomīgi sarauca pieri.

– Tikai divdesmit četrus latus, – viņš taisnojās. – Bet to nopirks… Es garantēju.

– Ko tu garantē, stulbeni, kas to pirks? – viņa piesarkusi iekliedzās. – Cik reizes man tev jāsaka, ka maksāju par mantām tikai es? Ar ko mēs tagad norēķināsimies par īri?

– Negribējās to palaist garām. – Viņš raudzījās netīrajā grīdā.

– Es tevi tiešām vienreiz atlaidīšu… – Viņa atkrita vecā, pītā šūpuļkrēslā, kas žēli iečīkstējās zem milzīgā svara, pagrāba ziloņkaula vēdekli un, vēdinot apaļo seju, raudzījās puisī ar niknumā izvelbtām acīm. – Un tu vēl te smīnēsi? Nekaunīgi smīnēsi, ja?

– Es nesmīnu.

– Nē, man beidzot pietiek, tu esi atlaists! – Viņa aizcirta vēdekli un uzsita ar to pa letes malu.

– Es pats aizeju. – Viņš izvilka no kabatas pirms nedēļas uzrakstītu atlūgumu un izklāja to uz letes.

– Vēl labāk! Pazūdi, lai es tevi vairs šeit neredzētu, – viņa novaidējās. – Ak dievs, nu par ko man tas sods? Nolādētā krīze…

Viņš pasita padusē rakstāmmašīnu un devās laukā pa durvīm.

– Pat nedomā mani apzagt! – Viņa centās uzķepuroties kājās, lai aizstātos priekšā durvīm, bet nespēja. – Tūlīt pat noliec rakstāmmašīnu vietā!

– Es to nopirku par savu naudu, – viņš uzsauca pār plecu. – Tā ir mana rakstāmmašīna.

– Padomā tik, viņa rakstāmmašīna! – saimniece brēca nopakaļ. – Ko tu ar to darīsi, āksts gatavais!

– Rakstīšu! – viņš atkliedza pretī.

– Viņš rakstīs, ha, ha, ha! Rakstnieks atradies! – Aiz muguras skanēja spiedzīga balss. – Caurkritušais filozofs!

Viņš pagrūda malā ķieģeli, ar ko bija atstutētas ārdurvis, un ar papēdi aizspēra tās ciet. Dzidri noskanēja durvju zvaniņš.

Vakarā, ieslēdzies savā istabā un karstumā izmeties līdz viduklim kails, viņš apsēdās pie galda, iededza lampu, ievilka rakstāmmašīnā papīra lapu un, brīdi raudzījies pa atvērto logu uz mēnesi, kas kā izgriezts no plāna, caurspīdīga papīra, gandrīz nemanāms karājās tumši zilajās debesīs, piepūta vaigus, un sāka lēni klabināt ar diviem pirkstiem:

„Sniegs krita lielām un smagām pārslām, kad Džonatans pacēla šauteni un notēmēja. Viņš zināja, ka vajag tikai nospiest gaili, lai lode ietriektos vāverei tieši acī.”

Istabā ielidoja milzīgs samtains naktstauriņš un sāka ar troksni sisties pret galda lampas zaļo abažūru, tad, pāris reižu apriņķojis rakstāmmašīnai, ieskrēja viņam tieši degunā.

– Nu, kā lai tādos apstākļos strādā? – Viņš nošķaudījies pielēca kājās un ņēmās to tvarstīt pa istabu, līdz beidzot noķēra, iepinušos aizkaros, tad, saudzīgi turot plaukstās, izlaida laukā pa logu.

Ielas otrā pusē akācijā iedziedājās cikāde.