Dagnija Dreika

IESKICĒJUMI

 

Caur atstatuma vārtiem

Pēdējais vakarlēpja sauciens, kas caursit klusumu, ir izskanējis. Kaut kur tur, nekur. Nosebojies meldiņš pa vidu starp ēnu un rieta saules atspīdumu kokā. Īsajā mirklī gaisā noplīv raibi spārni, zari ir sastinguši, tumsa jau klāt. Tumšzaļajā sablīvētībā atspulgu rotaļas. Šī ir iedomu ainava, neatklājama kaut kur zemes iekšienē, sapņa serdē.

Rīta pusē ieklausos skanīgās rejās.

Nomale – kāds mazliet dīvains vārds. Netālu no malas.

Pilsētā viss kā parasti, pūlī vīd vienas un tās pašas sejas. Varbūt tikai kāda balss ieskanas citādi, ausmas blāvums šķiet mazliet slimīgs, samierinājies ar savu nespodro nokrāsu, ar zvaigžņu izdzišanu.

Lēlis tup, ausoties paslēptuvē. Mākoņu apveidos allaž tas pats profils, kuru iedomājos, pārvirzās un iezīmējas atkal. Tik tālu, cik esi, tu paliec un dzīvo tālāk tur, kaut kur. Tādi pazīstami toņi manā balsī, izkopti kopš bērnības. Tas, ko var lasīt no lūpām arī tad, ja tās nepaveras. Nav viegli šķirties no mītiem, kas loloti gadu desmitiem. Tie ir kā lieliski pašūts kostīms, kuru nekādas modes pārgrozības nevar izdabūt no mūsu skapja, jo to allaž gribas valkāt, līdz tas sāk jukt pa vīlēm un sairst. Tikai tajā ir ērta, omulīga sajūta. Arī tad, ja tas karājas patālāk no acīm, ir patīkami apzināties, ka tas atrodas pa rokai – aiz ozolkoka durvīm.

Mīta laipnīgajās skavās allaž ir ērtāk un omulīgāk. Tas dāvina pašapziņu. Tu zini, ka ir tā un ne citādi. Skaidros vārdos izteikts viss, kas ierasts – tas nekas, ka tie dzimuši nelaikā, pārgrozību dienas galā, kad nekas vairs nebūs, kā agrāk bijis.

Tavu balsi kāds pārkliedzis. Un atliek tikai izlemt – bļaut līdzi vai klusēt. Ir arī trešā iespēja – kaut ko klusībā murmulēt.

Tevi pamodina krēslas putna sauciens, kad jau laidies miegā. Vai tikai tās nav šaubas par izraudzīto ceļu?

Rūts aizsvīst no dvašas, ko izelpo vientulība. Mītu noārdīšana notiek nemitīgi, nereti sāpīgi. Mēs ietērpjam vārdus skaitļos, nedomājot līdzi to nozīmei un sekām.

Ik vakaru ieklausos skaņās no koku puduriem. Pūces sargā savas leģendas, mēs savējās. Mūsu mitekli apdzīvo tik daudz teiksmainu iemītnieku, ka pašiem vairs nav, kur palikt.

Mēs bieži spēlējam tādu spēli, kurā jāzaudē – un to zinām.

 

 

Smiekli naktī

Tie pēkšņi piepildīja tukšo telpu. Es kaut ko atcerējos. Latgaļi, citādi sakot, čangaļi dēvējot latviešus par čiuļiem. Visdrīzāk gan – nezinot šī vārda jēgu. Vai varbūt – zinot.

Kādā no poļu izloksnēm šis vārds nozīmē muļķi, vēl sliktāk – pilnīgu stulbeni.

Noslēpums, kuru zina daži apgaismotie, kādreiz pārstāj tāds būt.

Meklējot medījuma pēdas, es pirms aizmigšanas raugos tālāk vārdnīcā, uzjautrinoties no sirds. Nereti tā ir vislabākā sarunu biedrene.

Dinks vai dings nozīmējot lietu, ko nevar nosaukt vārdā. Vai būtu domāts – diņķis? Kaut kāda radniecība tur ir, neapšaubāmi. Vēl jocīgāk ir tas, ka ar šo vārdu varot aizstāt visus lietvārdus, kuri norāda uz mazu priekšmetu.

Iztirzājumi allaž atklāj dziļu jēgu, par kuru neviens nav iedomājies. Mēs kādā brīdī dzirdējām, ka vārds dudki, kas iedveš domu par pīlīšu pūšanu, apzīmē… naudu. Dziļa gudrība slēpjas dialektu vārdnīcās, jānudien!

Tas vieglāk uzminams, kas tuvāk – man ļoti iepaticies depīgais, druknais dupny – un tuvu tam arī ir. Kāds dipinošs tips ar lielu dibenu.

Kamēr mednieka gars vēl modrs, atrodu ceļu, pa kuru nācis nosaukums jezgai, tracim – hajs. Šļonskā saka haja – tas pats vien ir.

Kāds kolēģis – īsts vārdnīcu maniaks – teica, ka tās esot visinteresantākā lasāmviela. Endzelīna-Mīlenbaha sējumos allaž atrodu neticamas lietas un esmu pateicīga draudzenei, kura tos man uzdāvināja.

Karlus esot jauns puisis, bet manā mīļotajā Vroclavā par karliem sauc pazemniekus rūķus – tos pašus bārdvīreļus, kuri pie mums mīt Kurzemē. Poļi tajā kalnraču aplaimes pilsētā šos izvietojuši uz katra stūra – mēs ar čehu kolēģi aizrāvāmies ar izsekošanu un fotomedībām. Tā arī netikām gudras, cik īsti to bija un vai visus atradām.

Kibel varētu būt ķibele, bet nekā – spainis. Ja nu vienīgi tā saturs var sagādāt kādu ķezu.

Tā uzjautrinādamās, neesmu pamanījusi, ka sāk aust gaisma. Strazds sācis savas garās slavasdziesmas pumpurojošajā kokā. Laikam gaidāms labs laiks. Arī zīlītes nepārtrauc savējās. Daudzi putni te paglābušies no iepriekšējās bargās ziemas, kad sēta bija piedzīta ar sniegu pusotra metra augstumā, sunītim nebija, kur aptupties.

Bezgala garš liekas tumšais laiks mūsu klimatā, kad tagadne un pagātne iesūno šķietami mūžīgā rudenī un pavasaris šķiet tas daudzsološākais mirklis.

Vārdi man ataust, iegravēti kaut kur atmiņā kā linogriezumā, dzīvo savu dzīvi, allaž atrodas, tikko ir vajadzīgi – kad paaicinu, izlien no saviem nostūriem kā karli un piedāvā savus pakalpojumus. Jebkurā salikumā meklēju ar skatienu pazīstamo – un lieku lietā, vados pēc tā. Protams, reizēm aizklīstu patālāk kādās dziļākās nogulu kārtās.

Mēs palaikam bēgam no tikšanās ar lietām, kuras šķietami zinām. Mūsu prasīgums klauvē pie svešiem vārtiņiem, kamēr uz savējiem taka aizaug.

Nostalģijas mocīti klaidoņi piesauc savas vērtības, jebšu sirdsapziņas dziļumos snauž apjauta – pienāksies atkal apgūt savējo vārdu dīdīšanu, jo visuresošie jau ielīduši iekšā pa katru caurumu. Tikai savi mūs atbrīvos no aizmirstības, okei un čau.

 

 

Ne balss, ne klusums

Gaidot, kamēr trokšņi iegūs kādu atpazīstamu apjomu, var klausīties nenoteiktās skaņās. Ar kailām rokām noraušu sniegu no palodzes, tas nokrīt tukšumā un nopakšķ uz akmeņiem. Nav soļu, nedz motoru rūkoņas, tas ir svētdienas rīts, apkaime vēl guļ.

Koncerti sāksies vēlāk. Kaijas, kaķi, vārnas, suņi un citi dalībnieki gatavojas.

Pastkastīte tukša, nav atbilžu uz vēstulēm, tagad pie datoriem roboti raksta komentārus ik ziņai, dīkdieņi lasa un ņem par pilnu jebko, arī mehānisko smadzeņu domu graudus. Bezvalodība uzmācas no visām pusēm, par katru cenu. Skaņu teātris vēl nav atvēris aizkaru.

Naktī gan brēca kāds nosalis kaķis, nolīdzis maza bērna balsi.

Klusējot mēs izmēģinām jaunas ardievošanās, mana dzimtā pilsēta vairs nav miljonāre. Kādi četrsimt tūkstoši ļautiņu pazuduši nezin kur, varbūt tur, kur ir viņu īstā vietā, bet varbūt ne.

Joprojām nav skaidrs, kas darāms, lai ierobežotu nāvi. Atmiņu atstatums pieaug, mēmums tāpat. Vakar neviens nezvanīja, nevajag arī. Tuvojas tas vecums, kad vairs negribas jūras putnu brēku pie pilsētas miskastes, uzskrūvētu balsu tērgavošanu nemierā ar visu, lai tas būtu, kas būdams, kādas meitenes spiedzienu uz slidenās ielas, ātrās palīdzības auto taurēšanu, mašīnu rindas elsas zem logiem, tvaikiem kāpjot augšup, kad visi dosies uz darbu.

Vēl mirklis – un tas viss būs: atraisīsies, izvērsīsies, pieaugs spēkā. Pagaidām norobežojamies mūsu iedomātajā aplociņā, tikai zemapziņā var redzēt krasta līniju asi iezīmējamies un atdalām mūsu savrupību no nekurienes.

 

 

Atstarpe

Tā nozīmē miera un klusuma brīdi. Pēc pieturzīmes. Starp vārdiem. Un teikumiem. Starp pēdām sniegā. Viens solis, otrs, vējš pārstaigā ūdeņus, atstarpes veidojas ik pēc viļņa, tiem noplokot glumās jūraszālēs bez ierobījumiem.

Itin kā fragmenti no kāda sapņa uzpotējas dzīves īstenībai, kāds šūpo akmeni un izkustinās to, lai kurp tas ripos.

Nekad neizpaliek kāds mulsinošs smaids, kas atgādina par kādu citu esamību kaut kur tur. Debess augstē vai zemes vidienē.

Varbūt tas, kurš meklējis sevi nenoteiktības valstībā, jau ir atteicies no domas par atgriešanos?

Kas samierinās mūsu prātus? Apdraudējums, sakāve, nāve? Atmiņa ir kā suns, kas viens pats pie būdas, ķēdē piesiets, sargā kādu iedomu. Atstarpi.

Ainas nodzēšas ātrāk, nekā tās izdodas iegaumēt. Ieguvumi izvietojas vitrīnās līdzās relikvijām no aizmirsta kulta, kas radīts vientiešiem. Tagad katrs savējo veido sev pašam.

Lai stātos pretī bezapziņai, nedrošībai un nemākulībai, var meklēt glābiņu labprātīgās trimdas zemēs, bet tur atrodams vienīgi svešums un nievīgi vārdi, izrunāti vai ne, lai ko sev iestāstītu. Atstarpē vietas maz, tur neizvērsties.

Neko nevar uzburt bez formulām, kuras ir jāatceras. Ja ne – elpa pārtrūks, balss salūzīs jau pašā pirmajā saucienā. Es klusēšu, ne man vērtēt aizvēstures laiku, kurš jau iestājas. Varbūt vārdi ir ielāgojuši mūs, nelaidīs vaļā, tiem ir savi aprēķini, lai iekausētu mūs saliktajā nākotnē? Tiem nekas netraucēs darboties.

Ja tā, tad nebūs, kur atkāpties. Mēģinu atdarināt kādu zudušu intonāciju – stieptu līdz apmātībai, dziedošu. Tā saglabājusies manā asinsritē. Vai gēnu ķēdē, kas atgādina Nameja gredzenu.

Kā mēmi senu statuju stāvi man piebiedrojas vairs neatpazīstamu vārdu aprises. Tādi pārakmeņoti karotāji tuvējās mūžības priekšā. Kad es beidzot mitēšos aicināt tos cīņā caur atstatuma vārtiem? Man nav cita uzdevuma, nekad nav bijis, ir tikai šis vien.

Pusceļš jau noiets, varbūt vairāk – kas zina? Kuro reizi jau atļaujam sevi aplenkt? Kādu apsvērumu vadīti atdodam atpakaļ savus ieguvumus, pievienojot vēl kādu daļu no sevis klāt?

Atstarpe ir savā vietā – starp mums un nesasniedzamo krastu.

Nav nekāda glābiņa no šaubām, ceļot roku pie mutes – varbūt atkal gods apēsts.

Un tas milzis Lutausis, kuram atdodam jebko, ka tik maksātu, pateicības nepazīst. Nav tā ierīkots.

Mēs paliksim „jaņos", lai ko mums stāsta spēlīšu rīkotāji, ja nu vienīgi, kādam ķēdes posmam trūkstot, suns tiks brīvībā,

Vārdiem pietiek ar ausi, kas dzird. Un ar prātu, kas saprot. Mēs klausāmies viens otrā, bet nedzirdam – starp mums ir atstarpe. Noklusējums.

Ar izjautāšanu nav līdzēts, atkal kāds muldoņa ar zelta muti vēstī niekus, lētticīgie kārtojas aplī – ko tālāk? Viens vai otrs vienaldzīgi aiziet, paliek tukša vieta.

 

 

Nepazīstama nokalne – aizmiglota ainava

Ainava baltos toņos, itin kā vienā no tiem asējumiem, kurus darinot, var izdibināt klusumu, saules lēktu un rietu, kaut ko no tā laika, kura vieta ir jau pāršķirtajās kalendāra lapās. Tur, kur vientulība ir pašsaprotama, tīkama un rosinoša, kad izlūkotājs var doties nepazīstamajā zemē bez sekotājiem, pat ejot uz pazušanu.

Kopš klīstam atšķirtībā, kur nevaram vairs pārtapt par mums pašiem, mūs māc bailes no vārdiem, no kuriem tikai daži ir mierinoši, vairāk skarbo, tāpēc mēmums vienmēr būs izdevīgāks.

Ejot lejup, ir vieglāk, nekā augšup kāpjot. Ja ir slidens, reizēm var būt otrādi. Allaž var mierināt sevi ar domu, ka apakšā nokļūsim vienmēr, kaut vai ar lauztu kaklu.

Var bezgalīgi ilgi palikt slīpumā, bīstoties no nākamā soļa, jo ikviens no tiem var aizraut mūs „pa pieskari”. Apdauzīti mēs vairs nebūsim apritē, par mums aizmirsīs.

Atkal manas rokas izpleš pirkstus, skaitot iespējas. To nekad nav daudz. Ja kāda parādās, mēs tūlīt tai pieāķējamies, bet ragaviņas var nebūt īstās. Un aiznest ne tur, kur gribējies nokļūt. Nereti brauciens beidzas pie koka, kurš gadījies ceļā, vai strautā, blenžot laukā no ledus skatloga kā no stikla zvērnīcas. Saskatot līdzības, kuras vairs neko neizsaka un patiesības, kas nenieka nelīdz. Daži varbūt saklausīja skaņas, ko vēlāk teicās dzirdējuši.

Gadās, ka mūsu balss mūs pārdzīvo. Kāda, kas apturēta ieziemotajā laikā. Un citi, kas mēģina to atdarināt, ir tikai bāli atspulgi.

Aizbīdu slēģus, lai tā vienmuļā ainava paliek tur, kur ir.

Divi vilcieni viens otram līdzās palikuši nekustīgi stāvam. Pasažieri saskatās. Īss mirklis, iekams vagoni aizripos tālāk, sekodami klusumam, bet tagadne atkabināsies.

Atkalredzēšanās beigusies, manu seju aizklāj dūmaka, vārdi jau nolasīti no lūpām, vairs nekā, ko piebilst jau teiktajam.

 

 

Ieskicējums īslaicīgumā

Iespējams, ka tas neko daudz nenozīmē. Bet varbūt ir zīme, ka liecības par aizdrīvēto vēl pastāv. Tās, kurās reiz dalījāmies, kad vēl nebijām atsvešinājušies savā starpā un arī no pārējā.

Māja negrib pieskaņoties tās jaunajiem iemītniekiem, tā sevi pamazām nogalē. Atmiņu bunkuros mitinās brants, pelējumsēnītes, nodevība un nāve, nezin kāpēc vēro mūs, ciešanas sajaucas, tāpēc šķiet vēl blīvākas. Tad, kad mēs saprotam, ka tās attiecas arī uz mums, atpestīšanas nav – tas, kas paņemts, jānes vien tālāk.

Vēl tādi kā smiekli atbalsojas bēniņos, kur mīt baloži, zvirbuļi un vēl kādas būtnes, kuru vārdus es nezinu. Mēs sazināmies ar tām, kad gremdējamies domās, piekabināmies kaut kam no projāmbūšanas. Tiem, ar kuriem neredzēsimies vairs.

Lietu nekustīgumā kāds nedzirdami pāriet pār istabu un nozūd virtuvē, klīst kā Dieva nepieņemts – lūk, tieši to šis vārdu salikums nozīmē. Māja nopūšas.

Vientuļš gars kaut kur aizgāja, izbirusī saules lāsumu sīknauda aptumst, viss atkal top krēslains, iztēlotais ir dzīvs, atstumtība paslēpjas kādā kaktā, ēnas izstiepjas garumā.

Neatbildu neko, kad man prasa, kādēļ tērzēju viena pati. Kālab skaidrot kaut ko tik pašsaprotamu?

Plaši atverot logus, var ielaist kādu nieku atelpas, taču pustumsa vienmēr paliek.

No tuvienes nākam, uz tālieni ejam un caurstaigājam krēslu, nereti izgāžot starpsienas un savu nīgrumu. Šis ir caurumu laikmets, durvis nav aizveramas, bieži vien izlauztas – to vairs nav, bet – vai tāpēc esam tuvāk viens otram? Nebūt ne.

Tā prombūtne, kas turpinās, mums atklāj aizvien to pašu, ko var lasīt no lūpām izjukušas karavānas dalībniekiem.

 

 

 

 

 

Šā gada 5. februārī Francijas vēstniecībā Rīgā Dagnija Dreika saņēma Francijas Literatūras un mākslas ordeni par franču klasikas tulkojumiem.

Dagnija Dreika – dzejniece, rakstniece, tulkotāja, dzimusi Rīgā 1951. gadā. Mācījusies Rīgas 50. vidusskolā, Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolā, beigusi LVU svešvalodu fakultāti, kur studējusi franču un angļu valodas. 1989. gadā apguvusi serbu un horvātu valodas Belgradā un Zagrebā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Dagnija Dreika kopš studiju beigšanas profesionāli strādā literatūrā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre. Raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, tulko no angļu, franču un slāvu grupas valodām, ir daudzu pazīstamu dziesmu tekstu autore. Brīvi runā sešās valodās un piedalās festivālos dažādās zemēs, kur vienmēr ir gaidīta viešņa saziņas spēju dēļ. Ir daudzu grāmatu autore: dzejas krājumu Brūnās zvaigznes (1971), Mēnessērdzība (1975), Delta (1982), Ziedos ieleja (1986), Sniegs un pilnmēness (1990), Priekšsvētvakars (1994), Ūdensvējš (1999), Dievpalīgs (2000), Dievzirdziņi, velna zirgi (2005). Prozas: Stāsti un sāgas (1981), Šaipus lietiem, taipus vējiem (1989), Krimināletīdes (1997), Burvi, mans burvi (1998), Vēja smiekli (2001), Patiesības izrakumi (2009). Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs, plašākā dzejas grāmata izdota trijās valodās Vācijā, bulgāru tulkojumā Bulgārijā, proza – Armēnijā. 2004. gadā Dagnija Dreika saņēmusi gada balvu literatūrā par H. Melvila romāna Mobijs Diks tulkojumu. 2008. gadā – Itālijas Mario dell`Agatas prēmiju un 2009. gadā – Beļģijas Morisa Karēma prēmiju.

Skat. arī Gunāra Irbes apceri par Dagnijas Dreikas Brūnās zvaigznes. Dzejoļi 1966-1970 – „Pierakstiet vārdu: Dagnija Dreika!”.