Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

 

 

Gali-Dana Zingere (Singer) ir dzejniece krievu un ebreju valodās, māksliniece, fotogrāfe un tulkotāja, dzimusi 1962. gadā Sv. Pēterpilī (Ļeningradā), 1988. g. imigrējusi Izraēlā. Pirmais dzejoļu krājums Domāt: Upe (2000) tulkojums no krievu valodas ebreju valodā. Visjaunākais no trīs sējumiem ebreju valodā Spīd cauri (2017).

 

 

Gali-Dana Zingere (Singer) 

 

FOTOMĀKSLINIEKU KAPENES

Šos dzejoļus par fotogrāfu kapiem Protestantu nekropolē Jeruzālemē no ebreju valodas latviešu valodā atdzejojis Uldis Bērziņš.

 

* * *

Viens tak nepalieku, mana istaba ieskaitīta

kā koplietojama viesutelpa manas laulātās sapņumājā

fotoattēli te kā ciemiņi  no citpasaules.

Vecā derība, kuru lasu jau gadiem ilgi,

nupat man norāvusies no sirds

trīs pilnībā ekspropriētas neļķes vīst matētā mežģotā plastmasas vāzē.

 

Pelnupelēks vakars. Manas cisas plosās.

Brīdi vēlāk, kad būšu jau aizmidzis

varēs aiziet uz kādu mēmu filmu.

Zeme dejo zem manis

stilīgu Cionas deju.

 

Grūti saskatīt sakarību starp komunikācijas problēmām un

faktu, ka pēdējā laikā dūmo un kvēp sveces degdiegs.

Reizumis mana čaula steidz ar patiku ieņemt manu tukšumu.

Dakteris man sen jau pateicis, ka te pamatā neiroze.

  

Citreiz  man rādījies  sapnī, kā palsie ceriņu čemuri

–  es varu skatīt sapņus ar ievērojamu atlaidi, ja ienāk prātā –

kā persiešu ceriņi mostas agri no rīta, un diena arī top palsa,

to visstiprāk var sajust, kad kust krūms tur ārā.

Jauneklīga svaidīšanās, nerimtīga un sekla.

 

Es taču jau teicu

nelūgšu ne krāsainus sapņus

ne skanīgas lūgsnas

man pietiks ar to, ka mani aizmirsīs ikreiz no jauna

 

Dzejnieces piezīme: Cionas kalnā Protestantu kapsētā apglabāti Svētās zemes divi pirmie fotogrāfi: Melvils Pīters Bergheims (1813-1895) un Karapets Grigorjans (1847-1920) kopā ar viņu sievām Meiblu Bergheimu (? - ?) un Karimi Grigorjanu (1859-1905). Turpat apglabāts pazīstamais ēģiptologs sers Viljams Metjū Flinderss Petri, kurš arī aizrāvies ar fotomākslu, un misionāra Hovarda Svitsera Blisa atraitne. Visu šo balsis tik ļoti sajaukušās ar citām šīs vietas balsīm un arī ar manējo, ka nebij vairs vērts tās mēģināt izdalīt tekstā.

 

* * *

 

(Septītās dienas svētruna)

„Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”

Tad ļaujiet man aizdarīt vārtus sev pašam aiz muguras.

Klusiņām aizdarīt, klusiņām.

Un abstrahējieties no lietavām,

nav vērts pievērst tām sirdi, un nekādi neatsaucieties uz spelgoni.

Kas mums vēl var atgadīties?

Pat gribēdami mēs nevaram saslapt

ne vairāk, nedz arī mazāk.

Nesniedziet sirdi delnā,

kā Petri kungs sniedza reiz savu galvu

ka nenokrīt uzlīme   

kā reiz gadījās viņam

tad  jūsu sirds paliks neatpazīta

kā Petri kunga galva muzeja krātuvē,

vientulīga un bāra.

„Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”

 

Atstājiet citiem tās svētās trīsas priekš mēnesnīcas.

Es vienmēr esmu devis priekšroku sārtajai spuldzītei visā tās kailumā,

un nav jau runa par kaimiņplanētu Marsu.

Vai apzināties, ka beidzot zudusi perspektīva,

kas sargāja mūs?

Nav ilūzijas, kam glābt mūs,

nav attāluma un kadra dziļuma dāvātā attaisnojuma.

 

Labāk mums atsacīties gan no trīsām, gan godbijības.

Rīt atkal nāks grūta diena. – Kas to teica?

No sāpēm un slāpēm mēs nu vaļā,

tāpat no dienu un nakšu pašsaprotamās steigsmes.

No kā vēl kļūsim vaļā?

No smagas sirds?

Vai no atziņu smaguma galvā?

„Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”

 

 

Dzejnieces piezīme: „Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”
                           – Amosa grāmata, 4:2.

 

 

 

 

* * *

 

Nāve ir tikvien apvārsnis, bet apvārsnis

nevis „ir” – tas „nav” nekas vairāk par mūsu redzeslauka robežu,

kā tas ar līdzās izaugušās cipreses skujām jo optimistiski uzrakstīts

uz cienītās misis Blisas kapavietas

ņem vērā, – to saku es pati sev,   

leknajā augsnē jau iezvīļojas kas cits:

mēs vairs nepārvērtīsimies, rudenim nākot

nesaaukstēsimies ziemas mēnešos, pavasarī nešķaudāsim

un vasarā nekad vairs neilgosimies pēc ziemas un nēzdogiem

 

galvenais, ka mēs vairs ne

lūk, augstākā laimība pati

 

neceliet priekšā negatīvu: negatavu plati

 

arī no mūsu sapņiem laiks noskalos krāsas

laimīgs, kam tas dots:

tu krietns bez viltus tik ilgi dzīvojis

lai tiek tev tas gods.

 

 

 

 

* * *

 

Noraudājies piparkoks aiz iedomātas rūts

kur zemespikas melnē un rūs   

Neesmu noskaidrojis, piedodiet lūdzu,

kas visi tie, kas lenc mūs?

 

Uz manām cisām sniegs kūst un kūst.

Nāve nespēj sanaidot mūs,

tik tie asaru palagi par lēnu žūst.

Tādās lietainās dienās nācēju maz te,

bet tā viena atnāk un raksta man vārsmas

ar atrautām teikumu astēm

un aprautiem paragrāfiem

 

Tas negods – palikt fotogrāfijā, tas skar arī mani

fotomākslinieka sievu

kas jums daļas gar kapavietu

būtu es norakta bez vārda, bez kapakmens

liktos pat priecīgāk

ka esmu bijusi viņa aizputinātās laulenes līdziniece

 

 

 

 

* * *

 

Līdzīgi Svētās zemes ainavām esam inkrustēti perlamutrā, 

iekaustīti kārbās no eļļaskoka

pasniegti pasaules valdniekam

no rokas rokā

 

Kā jauna Tempļa būvbedrē kaļķi mēs dzēsti

mēs dāvāti pasaules valdniecei

ķērpju saēsti

mūsu prieki un sirdēsti

 

lai steidz tīksmes dienas

līdz beizot pāri nevienas

teic ēnu dinastijas kambarzinis

 

 

Dzejnieces piezīme: 1898. gadā Osmāņvalsts kristieši dāvāja Vācijas ķeizaram Viļumam II un ķeizarienei Augustai Viktorijai albumu ar Svētās zemes ainavām. Vāks bij no olīvkoka, inkrustēts ar perlamutru. Kapenes ir līdzīgas tādam albumam, tās sniedzam pasaules Valdniekam piemiņai no mūsu laikmeta.

 

 

 

 

* * *

 

Lūk, vieta, kur es nekad neesmu es

kā atrast tai vārdu

un brīvu vietu uz kartes

kā nožogot no perspektīvas

tai nav dimensiju

neļaujas pateikt: reiz biju

taču katru kurš izstiepies šepat

savā varenumā mūžības garenumā

videokamera „Vanaga acs” sargā pret fotoamatieri, šo marodieri

kurš nasks caur logu un uz pirkstgaliem gaitenī zogas

starp akmens bluķiem te Objekts pats

un objektīvs „Zivs acs”

vāzē vai ūdenspudelē blakām neviļus sacerētas makāmas blāvajām smakām

noliet

kut kamēr noiet

vaigi aust sārti

debesu audeklos vārdi

raibi palagos traipi

 

 

Dzejnieces piezīmes:

 

„Vanaga acs” ir e-vērošanas sistēma, kādas arvien biežāk uzstāda nu jau pie gluži parastām privātmājām.

 

Atskaņām rotātā makāma ir ironiskas viduslaiku arābu prozas žanrs.

 

Blāvais puķūdens vāzēs, kur vīst mīļajiem veltīti ziedi, liek dzejniekiem atcerēties vienu no viņu daiļrades perversajām izpausmēm, „leksisko pollūciju”.

 

Jaunā Gaita