Andra Akmentiņa romāns

Andris Akmentiņš. Skolotāji.
Dienas Grāmata. 2018. 360. lpp.

Izdevniecībai „Dienas Grāmata” var izteikt līdzjūtību – diemžēl ar jēdzienu „vēsturiskais romāns” gan Eiropas, gan latviešu rakstniecības teorijā un praksē tiek apzīmēti cita tipa literāri darbi, nekā 20. gadsimtam veltītā romānu sērija. Var jau, protams, apgalvot, ka tradīcijas, ko iedibinājuši Valters Skots, Viktors Igo, Lions Feihtvangers vai Andrejs Upīts 21. gadsimtam ir zirnekļa tīmekļi, kas nerotā saimniecību. Var pasludināt, ka izcilo latviešu literatūrzinātnieku Ingrīdas Kiršentāles un Harija Hirša monogrāfijas prozas teorijā ir novecojušas. Var. Taču šādi postulējumi atgādina patosētu klaigāšanu mākslīgi pašpasludinātā tukšumā, kad jānoliedz nolieguma dēļ, nevis attīstības vai jauniegūtas apjēgsmes vārdā. Neko nelīdz uz jaunizdoto romānu vākiem lasāmais vārdu savienojums „vēstures romāns” – tas atgādina autoostas nojumi – vieta atradīsies jebkuram, īpaši tiem, kas būs iegādājušies biļetes. Turklāt grāmatu vāki ir kvalitatīvi un izturīgi un papīrs gana tīkams. Ko tad vēl? Varbūt saturu?

Beidzamie tukšpadsmitie latviešu rakstniecības gadi fragmentāri iezīmē jaunattīstības simptomus – nepārprotams to liecinājums ir talantīgi senākas vai nesenas pagātnes tvērumi vārdamākslas tēlos Aivara Kļavja tetra­loģijā, Māras Zālītes prozas grāmatās un Aivara Freimaņa romānā Katls. Tās ir virsotnes, kas apliecina latviešu rakstniecības nepārtrauktību un pamanāmību jebkurā kontekstā. Šajā sakarībā noteikti jāatceras arī lietuviešu rakstniecība – Petra Dirģēlas Baltijas triloģija – kas izcili apliecina vēsturiskuma iespējas romāna žanra ietvaros. Bagātīgu vielu intelektuālai meditācijai sniedz arī skolotājas Dagnijas tēls Romualda Granauska romānā Kenotafs, kurā atveidotais laiks paralēls Andra Akmentiņa pirmajā romānā tvertajam.

Izlasot Skolotājus, vispirms nākas apvaldīt dabiski radušos sajūtu, ka Ojāra Vācieša stāsta „Tās dienas acīm” darbība noris „daudz simtu jūdžu tālumā” (Rainis). Tomēr nē – tā pati Ziemeļlatvija vien ir – tikai tāda kā skalbiska „miera un pieticības mala” kaimiņpagastā. Var jau būt, ka salīdzinājums nav gluži iederīgs, taču nepārprotami dominējošais skolēna skatpunkts vēstījuma veidojumā ir kopīgs abiem darbiem – spēles instruments ir tas pats, taču rezultāts krasi atšķirīgs.

Andra Akmentiņa romānā interesanti vērot savdabīgu autora un vēstītāju saskaņu/nesaskaņu. Nepārprotami talantīgi dažādotās vēstījuma formas – vēstules, gadagrāmata un arī tradicionālais reālpsiholoģiskais tēlojums – bija sastopams arī Akmentiņa stāstu krājumā Siltāks kā asara (2000), kur formu dažādojums radīja svarīgu nozīmes bagātinājumu. Taču romānā šāds paņēmiens realizēts visai neveiksmīgi, jo nav spēcīga centra, kas dabiski organizētu ap sevi mazākas vienības. Vēstītājam neko nevar pārmest – pagātnes cilvēkam vēlējuma izteiksme ir vienaldzīga, taču autora izvēle varēja būt prasīgāka un mērķtiecīgāka, lai grāmatas vidū nerastos iespaids, ka pietrūcis satura, jo Skolotāju sižetisko maģistrāli veido nodaļa „Sarmas grāmata”, kurā noteiktas un iezīmētas norišu laika un telpas robežas.

Jaunam cilvēkam nevar pārmest, ka viņu daudz vairāk interesē jaunības un dzīvās dzīves iespējas, nevis kopsabiedriskas vai kopnacionālas problēmas. Sarmītes gājums no jūsmīga sociālistisko ideālu apliecinājuma līdz sociālu aktivitāšu noliegumam ir šīs paaudzes asšķautnaino lūzumu liecinājums. Diemžēl akcentu pārstatījums no kolektīvā uz individuālo romāna tekstā atklājas fragmentāri. Varbūt tādēļ Sarmīte nekļūst par personības lielumā nekārtnu vārdamākslas tēlu, bet paliek, lai arī galvenā, tomēr tikai persona, kas darbojas. Viņas saskarsmes ir ikdienišķas un tāpatīgas vienaudžiem, to vidusmēra portretējumam. Disonansi pārredzamajā apmērā vieš pirmā tikšanās ar jūru līdz ar nojausmu, ka „īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis” (K. Skalbe). Taču nojausma paliek tikai nojausma.

Nodaļā „Tēva grāmata” veiksmīgi niansēts iepriekšējā nodaļā iezīmētais konformisma un konjunktūras nomāktais bezmugurkaulnieks tālaika Latvijas teritorijā. Skolotāja darbā matemātika jebkuros apstākļos ir minimāli ideoloģizēts mācību priekšmets, kurā ērti apklusināt jebkuru pārliecības formu, pat ja tāda ir. Tekstā sastopamais zaudētā kultūras līmeņa simbols – cara laika servīze, izvērsumu negūst – tie taču ir tikai veci trauki, kas kaut ko izsaka atsevišķam dīvainim. Taču kolektīvisma piestrāvotajā „lielās ģimenes” gaisotnē individuālas pārdomas iespējams uzticēt tikai pašam sev – ar iekšējā cenzora piebildi, ka tās varbūt lasīs arī kāds cits. Šīs noteiksmes jūtami ietekmējušas „Tēva grāmatas” tekstu, padarot to marginālu. Daudz, pat pārāk daudz rezonējošu notikumu 20. gs. piecdesmito gadu otrajā pusē, īpaši kultūras dzīvē, palikuši nepamanīti straumes krastā atstatus sēdošam vērotājam.

„Jāņa grāmatas” romantikas pārņemtajā ideālistā pagrūti, bet iespējams saskatīt „Sarmas grāmatas” skolotāju Nācēju – jūsmīgais vēstuļotājs un ekstrēmais jūtu apvaldītājs veiksmīgi sadzīvo vienā personā. Šādā salikumā kristalizējas būtiskākā problēma, kuru nav iespējams apiet – godīgums. Diemžēl šim aspektam apzināti vai neapzināti garāmiets – tekstā rodamā atteikšanās no iestājas komunistiskajā partijā sabiedrībā jau kļuvusi par katastrofu bez nāvīgām sekām. Interesantāki gan būtu tie citi, kuru klātbūtni nedrīkst pieprasīt.

„Veltas grāmatas” ironija par nodzīvotajiem gadiem, protams, atskatā nepārliecina, jo atgādina sievas gudrību rudenī, kad vislabāk kļūst zināms, kur un kas bija stādāms dārziņā. Īpaši tas sakāms par asaru pieminēšanu Staļina bērēs. Vērotājam skolēnam nevar būt zināmi raudāšanas dziļākie, vārdos nenosaucamie iemesli – pietiek ar virspusēji skatāmo. Ar to varētu samierināties, ja Romualda Granauska romānā Kenotafs skolotājas Dagnijas tēls šajā situācijā neatklātu skolēniem neredzamo patiesību – cerība, ka apcietinājuma un represiju drauds izzudis, arī var raisīt asaras. Šai sakarā Andra Akmentiņa romānā nozīmīga, bet tikai ieskicēta palikusi Veltas pievēršanās novadpētniecībai, lai saprastu, kas ar mums noticis.

Ja romāna centrālie tēli tiem atvēlētajās aplodās nosacīti pauž cilvēka kā sociālas būtnes skatījumu laikmeta kopsakaros, tad Ķīvīšu Zelma un skolotāja Krāce patiesi neparasti izteiksmīgi prezentē savu laikmetu. Šie tēli nav autora vai vēstītāja iecelti, tie iedibinās romāna lappusēs, atklājas rīcībā, kļūdami lāses, kurās iespējams saskatīt jūru. Citādi tas ir ar ideāltipam pielīdzināto skolotāju Dagniju, kuras dzīve izsūtījumā drīzāk ir rets gadījums, nevis vispārēja likumsakarība.

Grūti iebilst cilvēkiem, kuru pasaule beidzas pie viņu mītnes durvīm, bet viss pārējais – pastarpinātība. Te nevietā ir krievu demokrātiskās kustības tradicionālie jautājumi „kas vainīgs?” un „ko darīt?”. Tāda bija cilvēku dzīve, un laika un vietas dotumos tā nevarēja būt citāda. Dzīvesgaitas atveidei pat vissīkākās detaļas, kas apliecinātu plašākus procesus, nav nepieciešamas – nav jau vēstures mācībgrāmata. Nav nepieciešams arī Skolotājus kvalificēt kā vēsturisku romānu – pārāk šauri realizēts pieteiktais uzstādījums. Taču kā lasāmvielai, savveidīgam ģimenes romānam plašam lasītāju lokam Skolotāju tekstam ir noteikta vērtība.

Grāmatas noslēgumā pievienotais apcerējums par sociālistisko reālismu ciešami raksturo šī manipulāciju instrumenta ideoloģisko būtību. Tomēr 20. gadsimta sešdesmitie un septiņdesmitie gadi deva virkni vārdamākslas darbu gan igauņu, gan lietuviešu, gan latviešu rakstniecībā, kuru sakarā jājautā – kāds gan tiem sakars ar sociālistisko reālismu. Vienkāršotu vai vienkāršojamu atbilžu te nav.

 

Andrejs Grāpis

Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis ir monogrāfijas Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (2006) autors. Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdus atmiņu krājumam par Voldemāru Kalpiņu Stāja (2011), Elzas Ķezberes dzejas izlasei Gliemežvāks dzied (2011), Jāņa Medeņa dzejas kopojumam Dieva dārzs (2014), izlasēm Pērs un Solveiga (1996) un Bezrūpju kauss (2010), fotoalbumam Jānis Greste (2017). Izglītības vajadzībām sarakstījis grāmatas Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolām (1996) un Literatūrteorija vidusskolām (2001). 2008. gadā sarakstījis priekšvārdu latviešu 20. gs. dzejas antoloģijai, kas izdota Bulgārijā. Publicējas Latvijas presē.